Ir iemesls!
Šī cilvēka dzīvesstāsts vairāk līdzinās dēku romānam nekā realitātei. Ikviens viņa biogrāfijas posms ir veselas grāmatas vērts, bet liktenīgu notikumu un laimīgu nejaušību viņa mūža garumā bija tik daudz, ka pietiktu desmitiem vienkāršu cilvēku.
Vidoks ir dzimis Arrasas pilsētā, Francijas ziemeļos, maiznieka ģimenē. Naktī, kad māte viņu dzemdējusi, bija briesmīgs negaiss, un atbilstoši tā laika ticējumiem tika paredzēts, ka bērns būs ļoti straujas dabas cilvēks. Taču vēlāk pat vispieredzējušākie parīzieši stāstīja, kā Vidoks bija līdzīgs milzīgām vējdzirnavām, viņš bija cilvēks, kurš nekad nepazīst nogurumu.
Jau kopš bērnības gadiem Fransuā ieguvis huligāna slavu. No viņa baidījās pat daudz vecāki puiši. Viņš meloja vecākiem, zaga no mājām naudu. Tēvs mēģināja iekārtot viņu darbā. Taču Vidokam vienmēr bijuši kaut kādi stiķi, un tad viņu izdzina ar lielu troksni. Drīz vien jaunajam Fransuā nauda bija vajadzīga ne tikai saldumiem, bet arī krodziņiem, kur 14 gadus vecs pusaudzis meklēja ielas meičas un jauno vīnu. Reiz, spēlēdams kārtis ar vietējiem blēžiem, viņš zaudēja visu. Parādu vajadzēja atdot, un Vidoks nozaga no mājām galda sudrabu. Izmisis tēvs aizveda savu atvasi uz cietumu pie mazgadīgajiem noziedzniekiem. Bet vecāki parasti ir ļoti labsirdīgi, jau pēc divām nedēļām Vidoks atkal ticis brīvībā, kur dzēra, zaga un kāvās...
1786. gadā, kad Fransuā bija 16 gadi, maiznieka dēls nolēma pamest savu dzimteni un doties uz Ameriku. Pirms brauciena viņš nozaga visus ģimenes ietaupījumus. Taču tad fortūna pēkšņi novērsās no Vidoka, Ostendā, ostas pilsētā, viņu apčakarēja kāršu spēlmaņi. Palicis bez naudas, Fransuā atrada darbu klaiņojošā cirkā. Bet, kad cirka direktors mēģināja izveidot no Fransuā „dienvidjūru cilvēkēdāju” un lika viņam ēst jēlu gaļu, Vidoka cirka karjera noslēdzās. Tad jaunais avantūrists iekārtojās darbā marionešu teātrī. Darbs viņam patika, bet vēl vairāk viņam patika teātra direktora sieva. Kad par to uzzināja pats direktors, viņam, protams, tas nepatika, un Vidoks atkal palika bez darba. Fransuā devās dienēt armijā.
Šis dzīves posms ir neticamāko notikumu pilns. Vidoks bija drosmīgs kareivis, un, ja viņam nebūtu tik briesmīgs raksturs, viņš noteikti varētu kļūt par Francijas maršalu. Pateicības par drošsirdību nomainīja sodi par pārkāpumiem. Fransuā nodarbojās ar marodierismu, pārgāja pretinieka pusē, patvaļīgi devās prom bez nekādiem paskaidrojumiem un bieži kāvās. Brīnumainā kārtā šis slaists no visām situācijām izgāja sveikā. Kara darbība beidzās, un Vidoks, neilgu laiku paciemojoties pie vecākiem un sarīkojot vairākus skandālus vietējā krodziņā, devās uz Beļģiju.
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 55 (24.07.2015.).
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
.jpg)
.JPG)
