• Žureks - poļu karaliskā zupa no zemnieku cepļa

    Pasaules virtuve zina daudzas izcilas zupas, kas ir iekarojušas pasauli -borščs, sīpolu zupa, Provansas zivju zupa bujabēze un pikantais gaspačo. Šajā uzskaitījumā goda vietu ieņem arī poļu žureks. Polijā to sauc par “karalisko”, lai gan karaļiem tas īsti nepatika, un, godīgi sakot, viņi to nekad neēda. Žureks vienmēr ir bijis karalis uz zemnieku galda. Kāpēc bija? Ir arī tagad. Pēdējo 700 gadu laikā šīs zupas recepte praktiski nav mainījusies, un tas jau ir kaut kas!

    Lasīt
  • Kurņiks - kūpošais pīrāgs

    Krievu virtuvē ir desmitiem pīrāgu ar dažādiem nosaukumiem. Katrs no tiem ir skaists un unikāls, katrs spēj izrotāt izsmalcinātāko galdu. Jau senatnē daži pīrāgi bija ikdienas ēdiens, citi tika gatavoti tikai svētkiem, bet citi bija neaizstājami rituālu komponenti. Visizplatītākais un iecienītākais pīrāgs krievu tautas virtuvē ir kurņiks. Tas tika gatavots kāzu rituālam.

    Lasīt
  • Foršmaks – vairāk, nekā uzkoda

    Mēs domājam, ka foršmaks ir ebreju ēdiens. Tomēr nosaukums, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē “uzkoda”, liek domāt, ka tas drīzāk ir apzīmējums visai ēdienu kategorijai, kas tiek pasniegta pirms galvenā ēdiena. Daudziem tas būs atklājums, ka lielākā daļa foršmaka veidu tiek gatavoti no maltas gaļas un tiek pasniegti karsti! Turklāt šīs uzkodas parādījās jau 14. gadsimtā, Vācijā. Ebrejiem nebija nekāda sakara ar šiem ēdieniem. Runa ir par vācu pamatotību.

    Lasīt
  • Melnais balzams - paldies aptiekāram Kuncem!

    Abrahams Kunce sākotnēji nebija aptiekārs. Arī viņa dzimtā nebija aptiekāru un, ierodoties Rīgā, viņš gatavojās pārdot grāmatas. Tas neizdevās, bet pilsētas aptiekas plauka. Nu, šeit jāsaprot, kāda bija aptieka 18. gadsimtā. Tas drīzāk bija tāds kā interešu klubs. Šeit varēja, piemēram, noskūties, kā arī iegādāties kādu no 360 ārstnieciskajām tinktūrām, kas iekļautas obligāto pārdošanai paredzēto zāļu sarakstā. Konkurence bija sīva, taču Kunce zināja sava balzama noslēpumu. Šī līdzekļa ārstnieciskās īpašības no mūsdienu cilvēka viedokļa ir ļoti apšaubāmas, taču aptiekāri zināja par placebo efektu. Panākumi atkarīgi no tā, kāda informācija tiek sniegta patērētājam.

    Lasīt
  • Debesu manna - no Francijas līdz latviešu galdam

    Francija ir desertu dzimtene. Mans vectēvs visu mūžu uzskatīja, ka saldie ēdieni ir niekošanās, un neuztvēra tos nopietni. Bet pat viņš nevarēja sev liegt prieku apēst pāris karotes vecmāmiņas brīnuma – debesmannu. Tieši tā, nevis kaut kā citādi. Mana vecmāmiņa – vecticībniece, savu kroņa ēdienu nesauca ne par uzpūteni, ne sufl ē vai parfē. Lai arī daudzās mājās šis Latvijai tradicionālais saldais ēdiens tika dēvēts dažādi. Pēc mūsu ģimenes tradīcijām debesmannu gatavoja tikai no rabarberiem, sarkanajām jāņogām vai dzērvenēm (ziemā). Mūsdienu kulinārijas tradīcijas nav tik kategoriskas. Bērnu iemīļotais deserts tiek gatavots no āboliem, plūmēm, meža ogām, pat ievārījuma. Neko nepadarīsi, laika gaitā tradīcijas mainās, sarežģīti ēdieni tiek vienkāršoti, pārāk sarežģītie - vispār izzūd.

    Lasīt
  • Pelēkie zirņi, kurus aizsargā UNESCO

    Kulinārijas mantojums ir nacionālās kultūras sastāvdaļa tāpat kā valoda, svētki, tradīcijas, māksla, rituāli, paražas utt. Katra tauta uz mūsu planētas ir unikāla un neatkārtojama, tāpat kā katras tautas virtuve ir neatkārtojama un unikāla. Ir ēdieni, kas ir labi pazīstami visur, un ir tādi, kurus var nobaudīt tikai vienā valstī. Protams, ņemot vērā pašreizējo globalizācijas līmeni, neapoliešu picu var pasūtīt arī Latvijā. Bet īstā garša paliek Neapolē, lai arī kā censtos visas pasaules pavāri. Tieši tāds pats stāsts ir arī par pelēkajiem zirņiem. Teorētiski tos var pagatavot jebkur. Bet oriģināla garša šim mums labi pazīstamajam ēdienam būs tikai Latvijā un nekur citur. Un lieta nav zirņos. Runa ir par to, kur tie auga, kur kūpināja speķi, kur audzēja sīpolus, kādā ūdenī tie vārījās, un kas to lai zin, kas vēl! Tieši šo unikalitāti aizsargā UNESCO, lai visi vienmēr atcerētos, ka pelēkie zirņi ar speķi un sīpoliem ir latviešu ēdiens, tikai latviešu, ekskluzīvi latvisks.

    Lasīt
  • Kartupeļu pankūkas: no vācu “kartoffelpuffer” līdz baltkrievu “draņikiem”

    Kartupeļu dzimtene - Peru - pasaulei nav devusi nevienu uzmanību cienīgu recepti. Dīvaini, bet tā tas ir. Dienvidamerikas indiāņi lielākoties cepa kartupeļus uz uguns, protams, garšīgi, bet pārāk vienkārši. No eiropiešiem vācieši pirmie “izgaršoja” kartupeļus, un tieši viņi tos padarīja par masu patēriņa produktu. Cepti, vārīti, biezenī – visu to izdomāja vācieši, kartupeļu klimpas - arī viņi. Bet par pankūkām viss nav tik skaidrs un saprotams.

    Lasīt
  • “Olivjē” un “Rasols”. Salāti - dvīņi?

    Ir grūti iedomāties Jaungada vai citus ģimenes svētku galdus bez šiem salātiem ar dāsno majonēzes aizdaru. Mūsdienās abas klasiskās receptes ir vienkāršotas līdz minimumam, taču katrai mājsaimniecei ir savi “noslēpumi”, kas padara “Olivjē” vai “Rasolu” unikālu un neaizmirstamu. Lai cik skumji tas nebūtu, mums jāatzīst, ka no oriģinālajiem salātiem, kas kļuva slaveni 19. gadsimta vidū, palicis tikai nosaukums. Izsmalcinātība un gastronomiski sarežģītās garšas - viss pagātnē. Tagad tas glabājas veco pavārgrāmatu nodzeltējušajās lapās.

    Lasīt