Dagdā godināja novada Zelta pārus

Vera un Jāzeps Baltiņi

Tradīcija godināt ģimenes dzīves jubilārus šeit radās 2015. gadā. Sākumā sveica pārus ar dažādām kāzu jubilejām, taču ar laiku īpaša uzmanība tika pievērsta tieši Zelta pāriem - tiem, kuri kopā nodzīvojuši piecdesmit gadus. Viņu vārdi tiek ierakstīti Novada Zelta pāru grāmatā - savdabīgā mīlestības un uzticības hronikā. Katra šīs grāmatas lappuse ir neliels ģimenes stāsts un vienlaikus arī daļa no visa novada vēstures.

Atklājot vakaru, pasākuma vadītāja Solvita Plivča sirsnīgi sveica viesus:  “Ir vietas, kurās cilvēki satiekas… un ir vietas, kurās cilvēki atkal satiekas ar prieku. Un es domāju, ka Dagdas Kultūras centrs noteikti ir viena no šādām vietām,” viņa sacīja.

Pavasarīgs noskaņojums bija jūtams it visā. “Dabā jau jūtams pavasaris. Tas ienāk lēnām - gaismā, gaisā, cilvēku noskaņās. Pavasaris vienmēr nes sev līdzi optimismu, cerību. Protams, arī mīlestību. Un tieši mīlestība ir šī vakara galvenā tēma,” piebilda vadītāja. Jo piecdesmit kopā nodzīvoti gadi arī ir sava veida pavasaris - tikai izdzīvots un piepildīts ar pieredzi, pacietību un pateicību.

Šajā vakarā apsveikumus saņēma divi pāri: Elfrīda un Jāzeps Igauņi, kā arī Vera un Jāzeps Baltiņi. Viņu likteņi ir atšķirīgi, taču tos vieno viens - uzticība vienam pret otru un savām mājām.

Elfrīdas un Jāzepa Igauņu stāsts sākās gandrīz kā romāns.

Ir mīlestības stāsti, kas sākas ar nejaušu skatienu. Un ir tādi, kas sākas daudz agrāk - vēl jaunības sapņos. Elfrīda, būdama vēl skolniece, jau 10. klasē savā sirdī bija uzzīmējusi savu sapņu puisi. Stalts augumā, sportiskas miesasbūves, gaišiem matiem… Un tādu, kurš dāvinātu ziedus. Par šo sapni viņa nevienam nestāstīja. Taču liktenim, kā zināms, patīk piepildīt klusākās vēlēšanās.

Pienāca 1975. gada decembris. No armijas mājās atgriezās jaunais karavīrs Jāzeps. Kopā ar brāli viņš atbrauca pakaļ savam brāļadēlam uz bērnudārzu, kur strādāja Elfrīda. …… Vakarā viņš atnāca vēlreiz… Un pietika ar īsu sarunu, ar viņa mierīgo attieksmi un rūpēm pret mazo brāļadēlu, lai Elfrīdas sirdī iedegtos pirmā dzirksts.

Drīz pēc tam Jāzeps devās mācīties uz Rīgu, kur iestājās jūrskolā, lai apgūtu matroža profesiju. Kādu dienu Elfrīda saņēma vēstuli ar aicinājumu viņu apciemot pirms došanās jūrā. Starp citu - šo vēstuli Elfrīda glabā vēl šodien. Tas bija nopietns lēmums. Un tas tika pieņemts. Elfrīda devās ceļā. Ceļš līdz Salaspilij paskrēja nemanot, bet no Salaspils līdz Rīgai šķita velkamies bezgalīgi ilgi. Sirdī ielavījās šaubas - vai viņš vispār sagaidīs? Taču, autobusam ieripojot autoostā, Elfrīdas sirds uzgavilēja. Tur stāvēja Jāzeps. Ar milzīgu rožu pušķi rokās. Un šajā brīdī kļuva skaidrs – stāsts tikai sākas.

Pēc šīs satikšanās Jāzeps pameta mācības jūrskolā un atgriezās vecāku mājās. Jo bija sapratis - svarīgākais dzīvē jau ir atrasts.Jāzeps katru dienu nāca sagaidīt Elfrīdu no darba bērnudārzā. Nesa ziedus. Bez iemesla. Vienkārši tāpēc, ka gribējās iepriecināt. Elfrīdai tas bija bezgala patīkami.

Drīz abi sāka dejot Ezernieku deju kolektīvā. Kopā uzstājās koncertos, piedalījās Dziesmu un deju svētkos Krāslavā. Kopā dejots, kopā smiets, kopā izdzīvots jaunības skaistums. Kopīgais dzīves ritms dabiski aizveda līdz loģiskam un pārdomātam lēmumam. 1976. gada 6. augustā Elfrīda un Jāzeps mija gredzenus. Kāzas svinēja trīs dienas. Pirmo dienu Ezernieku klubā, nākamajās divas, kā tolaik bija pieņemts, abos galos - ar dziesmām, dejām un lielu radu un draugu pulku.

Pēc gada pasaulē nāca meita Inta - jaunās ģimenes lielākais prieks. Un ne velti saka: mēs dāvinām bērniem dzīvību, bet viņi mums dāvā dzīves jēgu.

Dzīve ritēja savā gaitā – darbs mijās ar rūpēm, mīlestību un ar ikdienas rūpēm un priekiem daudzu gadu garumā. Meita nodibināja savu ģimeni un darīja to kuplu ar saviem bērniem - Aigaru, Eināru un Ilmārs. Elfrīda saka - ar mazbērniem sirds kļūst jaunāka, bet dienas gaišākas. Tā ir lielākā dzīves bagātība un prieks, par kuru katru dienu pateikties Dievam. 2024. gadā ģimenē piedzīvots vēl viens skaists notikums – vecākais mazdēls Aigars svinēja kāzas ar brīnišķīgu meiteni Diānu. Dzīves aplis turpinās.

Ikdiena Igauņu pārim paiet savā saimniecībā. Jāzeps ir kaislīgs makšķernieks un mednieks, Elfrīda mīl ziedus. Un skaistākais ir tas, ka Jāzeps joprojām tos dāvina. Abi kopā ziedus ne vien stāda, bet arī kopj. Elfrīda saka, ka Jāzeps ir viņas kompanjons šajā darbiņā. Un kāds tad ir viņu laulības noslēpums? Cieņa. Bez cieņas mīlestība nevar augt. Svarīgi ir vārdi un darbi – katru dienu. Jāmāk būt komandai – ne tikai priekā, bet arī grūtībās. Jāmāk pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Ne mazāk interesants ir Veras un Jāzepa Baltiņu stāsts.

Vai jūs ticat liktenim? Vera un Jāzeps noteikti tic. Viņu satikšanās 1975. gadā bija kā smalki izšūts raksts - tāds, kurā katra detaļa ir vietā un nekas nav nejaušs.

Toreiz viņi dzīvoja divās valstīs - Vera Ukrainā, Jāzeps Latvijā. Vera strādāja šūšanas fabrikā, izšuva smalkajā rišeljē tehnikā un par priekšzīmīgu darbu saņēma ceļazīmi uz Latviju, tūristu bāzi “Ezernieki”. Latvijā tobrīd skanēja Līgo dziesmas, un tieši deju zālē, svētku gaisotnē, sākās stāsts, kas turpinās jau pusgadsimtu.

Pēc Veras atgriešanās Ukrainā viņus šķīra attālums, bet vienoja vēstules - siltas, gaidītas, ceļojošas pāri robežām. Gadu vēlāk Jāzeps neizturēja, sakravāja koferus un devās pie savas mīļotās. Tur viņš bildināja Veru, un 1976. gada 28. augustā tika svinētas kāzas ar vairāk nekā 110 viesiem. Tās bija kāzas, kurās tika godā turētas ukraiņu tradīcijas. Līgava personīgi aicināja viesus - ar pašas ceptiem pīrādziņiem, kopā ar neprecētu draudzeni ejot pa ciemu un sakot: “Просили батько, просила мати, і я прошу вас на весілля.” Tas bija aicinājums visas ģimenes vārdā - ar cieņu un no visas sirds.

Arī pēc kāzām tika ievērota kāda sena ukraiņu paraža - radi un kaimiņi nāca raudzīt jauno saimnieci. Vai mājās valda kārtība, vai galds klāts ar rūpību, vai borščs smaržo kā mātes mājās. Tas nebija pārbaudījums - tas bija svētības rituāls.

Gadu pēc kāzām jaunā ģimene pārcēlās uz Latviju - uz Latgali, kur sākās viņu kopīgā dzīve mūsu zemē.

1978. gadā piedzima pirmais dēls Raimonds, un tajā pašā dienā ģimene saņēma dzīvokli tūristu bāzē, kur abi strādāja. 1982. gadā ģimenē piedzima otrs dēls - Elmārs. Abi dēli auga Latvijā, mācījās Ezerniekos, studēja Latvijas Universitātē, izveidoja savas ģimenes. Viņi ir latvieši ar pārliecību, ar saknēm šajā zemē. Un tomēr - viņu dzīvē vienmēr ir bijusi arī Ukrainas stīga. Radi Ukrainā netiek aizmirsti. Ģimenes fotogrāfijās redzami tautastērpi, raksti, tradīciju zīmes. Arī bērnu kāzās, līdzās modernajai pasaulei, dzīvoja abu valstu kultūras mantojums. Tas ir skaists piemērs, kā divas tautas var sadzīvot vienā ģimenē nevis konkurējot, bet bagātinot viena otru.

Ja runājam par pāra hobijiem, tad Vera 15 gadus dzied ansamblī. Ar koncertiem izbraukāta ne tikai Latvija, bet arī kaimiņvalstis. Viņas balsī skan gan Latgales lirika, gan Ukrainas dvēseles siltums. Un viņas rokas joprojām rada smalkus rišeljē izšuvumus - kā simbolu pacietībai un skaistumam. Jāzeps ir vīrs ar grāmatu pasauli sirdī. Diez vai bibliotēkā atradīsies izdevums, ko viņš nebūtu atvēris. Tagad viņš apgūst arī internetbibliotēku, jo zinātkāre nav atkarīga no laika.

Lielākais prieks? Bez šaubām - mazdēls un mazmeita. Tā ir dzīves turpinājuma svētība - divu tautu mantojums vienā nākamajā paaudzē.

Vera un Jāzeps ar savu piemēru mums rāda, ka mīlestība ir stiprāka par robežām, valodām un attālumiem. Tā ir kā izšūts raksts - savienojot pavedienus top vesels audums.

Svinīgajā daļā jubilārus apsveica arī pašvaldības pārstāvji. Krāslavas novada domes priekšsēdētāja vietniece Viktorija Lene pasniedza pāriem Goda rakstus, kā arī dāvanu kartes baseina apmeklējumam. Tā bija pateicība par viņu piemēru un ieguldījumu novada dzīvē.

Jubilāriem tika sagatavota arī skaista svētku fotozona, kur viņi varēja uzņemt piemiņas fotogrāfijas kopā ar radiem un draugiem.

Starp citu, kā pastāstīja paši jubilāri, šogad Zelta jubileja izrādījusies īpaši simboliska: Ezerniekos kaimiņos dzīvojošās trīs ģimenes vienlaikus svin 50 kopdzīves gadus. Šāds savdabīgs “Zelta kvartāls” ir vēl viens apliecinājums tam, ka stipras ģimenes nav retums, ja kopā dzīvo cilvēki, kuri prot atbalstīt viens otru un novērtēt ģimenes tradīcijas.

Vakaru ar muzikālo programmu turpināja Juris Ostrovskis un Jānis Paukštello. Pēc koncerta nelielā improvizētā intervijā Juris Ostrovskis uzsvēra domu, ka šādi pasākumi šodien ir īpaši svarīgi.

Pēc viņa teiktā, laikā, kad samazinās dzimstība, sabiedrībai nepieciešams atgādināt par ģimenes vērtību.

“Šādas tikšanās parāda, ka patiesa mīlestība pastāv. Kad redzi cilvēkus, kuri kopā nodzīvojuši piecdesmit gadus, saproti, cik svarīgi ir saglabāt ģimenes vērtības un par tām runāt skaļi. Tas ir jāpopularizē, jo tieši no ģimenes sākas valsts nākotne,” uzsvēra mākslinieks.

Viņa kolēģis Jānis Paukštello pilnībā piekrita šai domai un atzina, ka priecājas būt daļa no tik sirsnīga notikuma.

“Tie ir ļoti sirsnīgi svētki. Man ir liels gods uzstāties pasākumā, kurā godina cilvēkus, kuri spējuši saglabāt mīlestību visas dzīves garumā,” viņš sacīja.

Vakars izvērtās ne tikai svinīgs, bet arī patiesa sirds siltuma pilns. Tas atgādināja par vienkāršu un tai pašā laikā svarīgu patiesību, ka mīlestība ir ikdienas rūpes, pacietība un cieņa.

Un, iespējams, tieši šādi piemēri - klusi, patiesi un laika pārbaudīti - spēj iedvesmot jaunās ģimenes. Jo lēmums veidot oficiālu ģimeni nav tikai divu cilvēku personīgā laime, bet arī ieguldījums sabiedrības nākotnē, jaunajās paaudzēs un valsts dzīvē.

Savukārt Zelta jubilāri ar savu piemēru pierādīja: ja līdzās ir mīlestība, savstarpējs atbalsts un cieņa, tad pusgadsimts kopā nav robeža, bet tikai skaista nodaļa lielā ģimenes stāstā.

Jeļena AVSJUKEVIČA
Roberta KLEŠČINSKA foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025

Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.