Ir svarīgi darīt to, ko vēlies tieši tu pats

Aleksandra Juhņeviča ir fotogrāfe no Dagdas, trīs bērnu mamma, informatīvu videomateriālu veidotāja par Krāslavas novadu un cilvēks, kurš nebaidās atklāti runāt par radošās profesijas aizkulisēm. Mēs aprunājāmies par ceļu fotogrāfijā, izdegšanu, video satura veidošanu, mātišķību, astroloģiju un par to, kāpēc mūsdienās fotogrāfam ir svarīgi ne tikai prast fotografēt, bet arī pastāvīgi būt kontaktā ar cilvēkiem.

- Aleksandra, kā jūs pozicionētu sevi cilvēkam, kurš jūs satiek pirmo reizi?
- Pirmkārt, es teiktu, ka esmu fotogrāfe. Parasti tā arī notiek, jo lielākā daļa iepazīšanos ir saistītas ar darbu. Viss pārējais - astroloģija, sociālie tīkli, video - tas jau ir papildinājums.
Ar astroloģiju šobrīd nodarbojos mazāk, vienkārši tāpēc, ka visam nepietiek laika. Sociālos tīklus es uzturu nevis tāpēc, ka “vajag”, bet gan tāpēc, ka man pašai pietrūka informācijas par to, kas notiek mūsu novadā. Es redzēju, ka šo informāciju ir grūti kaut kur atrast, un nolēmu par to stāstīt pati. Taču, ja es ar sevi iepazīstinātu pirmo reizi, diez vai sāktu ar to - es teiktu: esmu fotogrāfe.

- Kā sākās jūsu ceļš fotogrāfijā?
- Es fotografēju jau apmēram septiņus gadus. Viss sākās bērna kopšanas atvaļinājumā. Toreiz sapratu, ka pilnvērtīgi atgriezties darbā es vairs nevarēšu - dažādu iemeslu dēļ. Bija nepieciešams daudz laika pavadīt mājās, un es sāku meklēt, ar ko varētu nodarboties.
Sākumā fotogrāfija bija tikai hobijs. Es mācījos pašmācības ceļā: skatījos mācību video, lasīju, pētīju, kā darbojas kamera. Bet pēc tam radās iespēja iziet pilnvērtīgas apmācības - reizi nedēļā braucu uz Daugavpili, mācības ilga deviņus mēnešus. Jau mācību laikā sāku fotografēt, bet, izejot no dekrēta atvaļinājuma, aizgāju no algota darba un sāku nodarboties tikai ar fotogrāfiju. Šobrīd esmu pašnodarbinātā un fotografēju galvenokārt dabā, taču strādāju arī studijās, kā arī bērnudārzos un skolās.

- Ko jums visvairāk patīk fotografēt?
- Tas gan pastāvīgi mainās. Katru gadu ir jaunas prioritātes. Šo gadu laikā esmu izgājusi ļoti daudz apmācību, izmēģinājusi dažādus stilus, kādos periodos atteikusies no noteiktiem fotografēšanas veidiem.
Piemēram, pirms pāris gadiem es pārstāju fotografēt ģimenes pasākumus un reportāžas, bet tagad tieši otrādi - reportāža man patīk visvairāk: atspoguļot notikumus, rādīt dzīvi, noķert īstus, dzīvus mirkļus.
Vienīgais, kas man ir palicis no paša sākuma, ir bērnu fotosesijas. Droši vien tāpēc, ka man pašai ir mazi bērni un man vienmēr ir mazi, brīnišķīgi modeļi. Pārējie virzieni nāk un aiziet.

- Jūs dzīvojat nelielā pilsētiņā. Vai tas kaut kā ietekmē jūsu profesiju?
- Pat ļoti. Es dzīvoju Dagdā, tā ir maza pilsēta, un fotogrāfija ir mana pamatprofesija. Šeit tu nevari atļauties, kā lielpilsētu fotogrāfi, izvēlēties tikai vienu virzienu. Tu fotografē visur, kur esi nepieciešams.
Fotogrāfs šeit ir cilvēks, kurš saglabā cilvēkiem to, ko viņi vēlas paturēt ne tikai atmiņās. Tāpēc tu strādā ar dažādiem formātiem, dažādiem uzdevumiem, dažādiem cilvēkiem.

- Vai atceraties brīdi, kad precīzi sapratāt: “Tas ir mans”?
- Droši vien nav viena konkrēta brīža. Turklāt, kad tikko sāku, es vispār teicu, ka nekad nefotografēšu cilvēkus - tikai dabu.
Man vienmēr ir paticis fotografēt debesis. Pat tad, kad man bija pogu telefons, es fotografēju debesis, kokus, ainavas. Tas man bija vienmēr.
Taču mācības un reālais darbs ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Un izpratne par to man atnāca pakāpeniski. Diemžēl mani paši pirmie kadri nav saglabājušies - vecais dators sabojājās. Tāpēc tas nebija “apskaidrības mirklis”, bet gan ceļš.

- Kas jums ir svarīgāk - tehnika vai mirkļa izjūta?
- Protams, mirkļa izjūta. Kamera ir tikai instruments. Man ļoti patīk salīdzinājums, ka kamera ir kā mākslinieka ota.
Mūsdienās fotografē gandrīz visi - telefoni, kameras, tehnika ir kļuvusi ļoti pieejama. Taču tas, kā cilvēks redz kadru, kā viņš izjūt mirkli, - tas patiešām ir pats svarīgākais.

- Vai ir kādi autori vai fotogrāfi, kas jūs iedvesmo?
- Bija spēcīgas izdegšanas periods, apmēram pirms gada vai diviem. Tad es pārtraucu sekot gandrīz visiem fotogrāfiem sociālajos tīklos. Man vajadzēja saprast, ko gribu tieši es pati, nevis jāskatās uz citu ideālajiem kadriem.
Šobrīd ir daži cilvēki, kuriem es sekoju drīzāk kā personībām, nevis kā fotogrāfiem. Taču konkrētu orientieru man pašlaik nav - es vairāk cenšos ieklausīties sevī.

- Vai ir fotosesijas, ar kurām jūs īpaši lepojaties?
- Jā. Piemēram, fotosesija laivā spēcīgu upes palu laikā Dagdā, kad koki stāvēja tieši ūdenī. Vai fotosesija Dagdas katoļu baznīcas iekšpusē restaurācijas laikā, kad viss bija pārklāts ar plēvi. Šie kadri man ir ļoti īpaši.

- Kuras vietas Krāslavas novadā jums ir īpaši tuvas?
- Man ļoti patīk Lubānas pilskalns Dagdā, Jaundomes taka. Šogad ziema ir īpaši skaista, un praktiski jebkurš mežs izskatās brīnumskaists.
Ir arī vietas, uz kurām es jau sen gribu aizbraukt ar kameru, bet vēl nav izdevies. Piemēram, viena no baznīcām netālu no Dagdas - tā mani ļoti pievelk.

- Kā jūs domājat, vai cilvēki caur jūsu foto un video sāk citādi skatīties uz savu dzimto novadu?
- Caur fotogrāfijām - drīzāk ne. Cilvēki pirmkārt jau skatās uz sevi, bet lokācija tiek uztverta kā fons.
Savukārt caur video - jā. Īpaši tie, kuri jau sen ir aizbraukuši no mūsu novada. Viņiem ļoti patīk šādi video, viņi uzzina kaut ko jaunu. Reizēm pat vietējie atklāj lietas, par kurām iepriekš nav zinājuši.

- Vai bija viegli sākt filmēt video?
- Ļoti grūti. Es domāju, ka video un es esam nesavienojamas lietas. Un milzīgs paldies visiem maniem draugiem, kas man noticēja.
Video es filmēju ar telefonu, kameru izmantoju tikai fotogrāfijai. Manā galvā tie ir divi pilnīgi atšķirīgi formāti, divas dažādas pasaules. Vienīgais, kas tos apvieno, - spēja redzēt kadru.

- Kā jūs reaģējat uz atsauksmēm sociālajos tīklos? Vai tās ietekmē vēlmi turpināt?
- Ļoti ietekmē.
Katrs video man šķiet neinteresants. Vienmēr ir sajūta, ka es slikti runāju, ka šādus kadrus visi jau ir redzējuši, ka tēma ir pārāk vienkārša. Šī sajūta ir vienmēr.
Bet tad cilvēki raksta komentārus, pateicas, saka, ka uzzinājuši kaut ko jaunu - un tu saproti, ka tas viss nebija veltīgi. Īpaši TikTok auditorija ir ļoti dāsna ar atgriezenisko saiti.
Un tu pieķer sevi pie domas: pat ja tas izrādījās svarīgi vai interesanti vienam vai diviem cilvēkiem - tas jau ir iemesls turpināt. Tas ļoti iedvesmo un dod spēku filmēt tālāk, meklēt jaunus sižetus, stāstīt jaunus stāstus.
Starp citu, man ir arī mājaslapa - https://amiphoto.eu. Mani var atrast arī sociālajos tīklos - Facebook: Aleksandra Juhņeviča, TikTok/Instagram: juhnevicha_aleksandra.

- Kas jums ir sarežģītāks - fotogrāfija vai video?
- Fotogrāfija ir sarežģītāka.
Daudziem šķiet, ka fotogrāfs vienkārši atnāk, nospiež pogu un aiziet. Patiesībā pati fotografēšana ir minimāla darba daļa. Milzīgs apjoms notiek gan pirms, gan pēc: sagatavošanās, palīdzība ar tēliem, lokācijas izvēle, un pēc tam atlase, apstrāde, katras fotogrāfijas krāsu korekcija.
Ar video man šobrīd ir vieglāk - es šo procesu izdzīvoju ātri. Izdomāju, nofilmēju, samontēju, pievienoju tekstu - un viss. Fotogrāfija savukārt ir liela atbildība un liels darbs.

- Jūs daudz runājat par fotogrāfa personīgo aktivitāti. Kāpēc tas ir tik svarīgi?
- Tāpēc, ka fotogrāfs ir ne tikai cilvēks ar kameru. Īpaši mazpilsētā. Tev pastāvīgi jābūt kontaktā ar cilvēkiem, jāstāsta, jārāda, jāskaidro, kāpēc viņiem ir vajadzīgs tavs pakalpojums.
Ja tu neesi redzams, ja tevis nekur nav, cilvēki vienkārši domā, ka viņiem tas nav vajadzīgs. Sociālie tīkli, video stāstiņi jeb “storiji” - tā ir tāda pati darba daļa kā pati fotografēšana.

- Tātad mūsdienās nepietiek tikai labi fotografēt?
- Pilnīgi noteikti nepietiek. Labi fotografēt - tā ir bāze. Bet, ja tu gribi pelnīt, tev jābūt aktīvam, pastāvīgi jāpiedāvā idejas, jādalās procesā, jāatgādina par sevi.

- Jūs video parādāt arī ikdienas dzīvi un bērnus. Vai ir viegli viņus iesaistīt?
- Ļoti viegli. Bērni aug īso video pasaulē. Viņiem ir interesanti piedalīties, redzēt atsauksmes. Protams, es neļauju viņiem veidot savus sociālo tīklu kontus, bet kopīgie video viņiem patīk.

- Kā mātišķība ir ietekmējusi jūsu dzīvi un jaunradi?
- Fotogrāfija parādījās, pateicoties bērniem. Dekrētā es sāku mācīties, būdama stāvoklī, jau fotografēju kāzas, bet ar jaunāko meitu mēs pat atvērām fotostudiju.
Bērni kļuva par impulsu tam, lai es kļūtu par pašnodarbināto.

- Kādu lomu spēlē ģimenes atbalsts?
- Milzīgu. Bez vīra es nebūtu spējusi realizēt visu, ko daru. Mēs pastāvīgi pielāgojamies viens otram, saskaņojam grafikus. Tas ir komandas darbs.

- Vai bērniem ir interese par fotogrāfiju?
- Jā, īpaši dēlam. Viņam patīk fotografēt. Jaunajā gadā viņam uzdāvināja jaunu telefonu, un viņš sāka fotografēt Mēnesi, saulrietus, debesis.
Tas nav tik daudz mēģinājums atdarināt, cik spēja pamanīt skaisto. Man šķiet, ja es pati nenodarbotos ar fotogrāfiju, es arī ļoti daudz ko nepamanītu. Mēs visu laiku kaut kur skrienam un bieži vien vienkārši neskatāmies apkārt.
Bet, kad tu esi fotogrāfs, tu sāc redzēt citādi: citādi skaties pa logu, citādi ej pa ceļu, pat filmas un seriālus uztver citādi. Un bērni to pārņem.
Ja manis nav blakus un viņi pamana kaut ko skaistu, viņi nofotografē un nosūta kopējā čatā - vienkārši, lai padalītos.

- Nedaudz par astroloģiju. Kā tā parādījās jūsu dzīvē?
- Izdegšanas periodā. Es gribēju saprast sevi. Man astroloģija nav maģija, bet instruments, dzīves instrukcija. Es to izmantoju apzināti.

- Ja jūsu dzīve būtu TikTok video, par ko tas būtu?
- Par to, kā nesalūzt katru reizi, kad saskaries ar šķēršļiem.
Par to, kā turpināt iet, ticēt savam spēkam un, neskatoties ne uz ko, virzīties uz savu mērķi.

- Iedomāsimies, ka jūsu kamera prot runāt. Ko tā pastāstītu par jums?
- Domāju, ka tā palūgtu mazliet atpūtas.
Bet, ja nopietni, tā pastāstītu par to, cik daudz kas paliek aiz kadra. Aptuveni 90% fotogrāfiju redz tikai klienti. Ļoti daudz skaistā vienkārši nenonāk sociālajos tīklos.

- Un noslēgumā: trīs vārdos - kāda jūs esat?
- Tas ir grūti. Droši vien - mamma, tas noteikti. Entuziaste - jo daudz ko daru pēc iekšēja impulsa.
Un lai ir “profesionāle” - vismaz fotogrāfijā.

- Ko jūs teiktu tiem, kuri baidās sākt?
- Nedariet neko citu dēļ. Dariet tikai tāpēc, ka paši to vēlaties. Tad būs vieglāk pārvarēt grūtības un neizdegt.

Jeļena AVSJUKEVIČA
Foto no Aleksandras JUHŅEVIČAS personīgā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025

Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.