Gadu no gada izvaltieši pulcējas pie krusta Izvestajiem, lai godinātu viņu piemiņu. Noliekam ziedus un aizdedzam svecītes represēto piemiņai.
1949. gada 25. marta deportācijas ir viena no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm. Dažu dienu laikā padomju okupantu vara veica otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju, kas tiešā veidā skāra vairāk par 44 tūkstošiem Latvijas cilvēku, tai skaitā tika izvesti ap 11 tūkstošiem bērnu. Šajā dienā Latvijas iedzīvotāji nemaz nenojauta, ka daudziem šī ir pēdējā diena savās dzimtajās mājās. Un viņi nenojauta arī to, ka tālāk sāksies garš, moku pilns ceļš uz Sibīriju. Lielākai daļai uz neatgriešanos.


Arī no Izvaltas pagasta tika izsūtīti 51 cilvēks. 8 no izsūtītajiem mira Sibīrijā, pārējie atgriezās pēc kāda laika dzimtenē, arī Izvaltā. Pēc izsūtīto liecībām 25.marta notikumi Izvaltā risinājās šādi: Visus sarakstos esošos sākumā sapulcināja Izvaltā, tad veda uz Krāslavas staciju. Kad visas ģimenes bija atvestas, visus sasēdināja lopu vagonos ar restotiem logiem. Tālais ceļš uz Sibīriju ilga aptuveni 2 nedēļas. Izkāpjot no vilciena, izsūtītos sagaidīja traktors, kam bija pieķēdētas ragavas. Izvaltas pagasta izsūtītos veda uz Omsku, kur viņi mitinājās klubā. Vietējiem bija jāņem pie sevis pa ģimenei, bet tas viņiem nepatika. Bija aizliegts runāt latviski .
Ar klusuma brīdi pieminējām visus, kuri cieta šo represiju rezultātā. ….Sūtījām viņiem mūsu kopīgu lūgšanu .
Lai šie notikumi nenonāktu aizmirstībā, ļoti lielu darbu savulaik ir ieguldījusi bijusī Izvaltas psk. Skolotāja Irēna Kriviņa. Viņa bija tā, kas mudināja skolēnus pētīt un aprakstīt dažādus vēstures notikumus, kas norisinājušies viņu ģimenēs un dzimtās. Arī par deportācijām un represijām. Patlaban skolēnu savāktās liecības glabājas Izvaltas vēstures istabās. Pēc svētbrīža tur turpinājās sarunas un atmiņu stāsti par tā laika notikumiem.
Silvija Stivriņa, Izvaltas pasākumu organizētāja
***
Caur sāpēm, asarām, caur mokām un caur nāvi
Tu mana dārgā latvju tauta gāji
Gan šķelta, plosīta, gan Sibīrijā rauta
Gan tālos moku ceļos lēni sadragāta.
Es sāpēs noliecos pie tēvu zemes krusta,
Un lūdzu svētību, lai nakts šī zustu.
Dievs, sargā Latviju no svešām, melnām vētrām,
Dod tautai ticību caur iztukšotām delnām,
Lai darba tikumā mēs ceļam dzīves nastu,
Lai Dievu godinot sev rodam gaismas krastu,
Lai sirdī skanētu: “Mans zelts ir mana tauta”
Lai kopā sasauktu mūs Daugaviņa baltā.
A.Rode, dzejniece, Izvaltas represētā

