Pagājušajā piektdienā Izvaltā notika piemiņas pasākums, kas bija veltīts Rīgas barikāžu 35. gadadienai - 1991. gada janvāra notikumiem, kuri kļuva par izšķirošu brīdi Latvijas cīņā par neatkarības atjaunošanu. Šī tikšanās vienoja dažādas paaudzes un atgādināja: brīvības vēsture tiek veidota ne tikai galvaspilsētā, bet arī cilvēku sirdīs visā valstī.
Pasākumu vadīja Izvaltas pagasta kultūras pasākumu organizatore Silvija Stivriņa. Pateicoties viņas iniciatīvai un pārdomātajai pieejai, tikšanās noritēja siltā, dziļu pārdomu pilnā gaisotnē. Dialogs, atmiņas, atklātas atbildes uz jauniešu jautājumiem ļāva ne tikai atcerēties pagātni, bet arī izprast tās nozīmi mūsdienās.
1991. gada janvāris bija laiks, kad Latvija atradās uz robežas starp pagātni un nākotni. Tas bija nenoteiktības, trauksmes un cerības pilns periods. Cilvēki izgāja aizstāvēt brīvību bez ieročiem, apzinoties iespējamās sekas, tomēr neatkāpjoties no sava lēmuma.
Īpašu vērtību tikšanās reizei piešķīra četru tiešo barikāžu dalībnieku klātbūtne - Alfrēda Ostrovska, Jāņa Peipiņa, Žaņa Nikolaičenko un Edgara Truļa. Viņu atmiņas kļuva par pasākuma centrālo daļu, ļaujot dzirdēt par 1991. gada notikumiem no pirmavota - bez heroizēšanas, bet ar dziļu personisku pārdzīvojumu.
Tikšanās laikā klāt bija arī Krāslavas ģimnāzijas skolēni. Viņiem tā bija iespēja parunāt ar cilvēkiem, kuri izšķirošā vēstures brīdī izdarīja savu izvēli un kļuva par to notikumu dalībniekiem, kas noteica valsts likteni.
“Tas bija kāds iekšējs aicinājums. Es biju patriotiski noskaņots cilvēks, un toreiz tādi bija gandrīz visi. Mēs dzirdējām aicinājumus televīzijā, un šaubu - braukt vai ne - praktiski nebija,” atcerējās viens no barikāžu dalībniekiem.
Daudzi devās uz Rīgu, nezinot, kas viņus sagaida. Barikāžu aizstāvjiem nebija ieroču laikā, kad Latvijas teritorijā atradās padomju militārās bāzes, armijas vienības un OMON.
“Visvairāk satrauca nenoteiktība par rītdienu. Jebkurā brīdī varēja sākties militāras darbības. Mēs lieliski apzinājāmies, ka otrā pusē ir bruņoti spēki,” izskanēja tikšanās laikā.
Un tomēr bailes nekļuva noteicošās. Pēc aculiecinieku teiktā, tieši vienotības sajūta un savstarpējais atbalsts deva spēku neatkāpties.
“Spēku nepadoties deva saliedētība. Mēs dežurējām, sarunājāmies, dziedājām dziesmas. Bija sajūta, ka esam viens vesels, un tas deva pārliecību.”
Ne visi varēja doties uz barikādēm. Daži pieņēma smagus lēmumus, paliekot mājās ģimenes un mazu bērnu dēļ. Tomēr arī šī gaidīšana bija piepildīta ar trauksmi - īpaši tiem, kuru ģimenes jau bija piedzīvojušas karu un pēckara represijas.
“Es nebiju uz barikādēm, bet tik un tā dzīvoju ar tā laika izjūtām. Katru diena pagāja, gaidot ziņas un bailēs par nākotni,” atmiņās dalījās kāda tikšanās dalībniece.
Sarunas laikā tika skarta arī padomju pagātnes tēma - ideoloģiskie rāmji, kuros tika audzinātas veselas paaudzes, vārda kontrole un vārda brīvības trūkums.
“Brīvība man nozīmē iespēju teikt to, ko domāju, nebaidīties, nedzīvot pēc uzspiestiem lozungiem un rāmjiem,” uzsvēra barikāžu dalībnieki.
Atsevišķs uzsvars tika likts uz jaunatni un tās lomu valsts nākotnē. Dalībnieki runāja par patriotiskās audzināšanas nozīmi, mīlestību pret dzimto zemi un atbildību par Latviju, it īpaši pierobežas reģionos, tādos kā Latgale.
“Mūsdienu jaunatne ir gudrāka un informētāka, nekā mēs bijām viņu vecumā. Viņiem ir vairāk iespēju. Galvenais - iemācīties kritiski uztvert informāciju un novērtēt brīvību.”
Izskanēja arī pārdomas par šodienu - par nestabilo situāciju pasaulē, karu Ukrainā un drošības jautājumiem. Vienlaikus daudzi uzsvēra: 1991. gadā bailes bija daudz spēcīgākas nekā šodien.
“Toreiz draudi bija daudz reālāki. Šodien es ticu Latvijai, tās armijai un mūsu jaunatnei,” sacīja tikšanās dalībnieki.
Pasākums Izvaltā kļuva ne tikai par piemiņas dienu - tas atgādināja, ka barikādes nav tikai vēsturisks notikums, bet arī vienotības, pilsoniskās atbildības un ticības nākotnei simbols. Piemiņa par šiem notikumiem ir aktuāla arī šodien, atgādinot, ka brīvība prasa līdzdalību, apzināšanos un gatavību to aizstāvēt.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Roberta KLEŠČINSKA foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
