Jau sen esmu nonācis pie svarīga atklājuma: makšķernieka un fotogrāfa-naturālista veiksme slēpjas pirmajos austošas saules staros. Man ilgāku laiku neizdevās apvienot divas kaislības - makšķerēšanu un fotografēšanu. Gadiem ejot, fotokamera uzveica makšķeri, arvien biežāk es sagaidu saullēktu tikai kā dabas vērotājs.
Nav citas tikpat galvu reibinošas ainas, ko varētu salīdzināt ar jaunas dienas dzimšanas mirkli, kad tā rodas no rīta miglas. Kad saules disks apmirdz ar savu sārto gaismu gludo ūdens virsmu un sāk celties virs tālā meža. Tieši tāpēc manu fotoizstāžu laikā attēli, kas tika uzņemti rītausmā, vienmēr izraisa īpašu interesi, bet visemocionālākajos skatītājos – lielu sajūsmu. Taču es pats turpinu dzīvot ar domu, ka mani labākie kadri vēl priekšā.
Pirmās jūlija nedēļas pēdējā brīvdienā pamodos vēl pirms saullēkta. Lēmums tika pieņemts zibens ātrumā: pavizināšos pa tām vietām, kuras man pazīstamas kopš bērnības gadiem un kuras mūsdienās tikai vārdos tiek dēvētas par dabas parku „Daugavas loki”. Uzņēmis pirmo kadru - mēnesi, kura siluets pazūd virs sila, steidzos uz to krastu, kur parasti sagaida rītausmu Krāslavas makšķernieki. Pazīstama aina: cilvēki, kas labprāt piebaro zivis ar kviešiem, jau gatavojas makšķerēt. Šajā laikā vissvarīgākais faktors - pilnīgs klusums. Te nu bija. Zivis vēl nepaspēja sapulcēties uz mielastu, kad piebrauca cita mašīna - ar piepūšamo laivu uz jumta. Ar troksni, suņu reju pavadījumā, „elites klases” makšķernieki ielaida ūdenī kuteri un sāka „gludināt” upi. Makšķerniekiem - sabojāts rīts, trolingistiem - ierasta lieta. Situācijas absurds ir saistīts ar to, ka šī motorizētā vardarbība pret upi notiek aizsargājamajā zonā. Bet motorizēto ūdens transportlīdzekļu īpašnieku skaits jau sen pārsniedzis kritisko līmeni.
Daudz ko esmu redzējis savā mūžā, bet šādu visatļautību, kas pamatota ar likumu, novēroju pirmo reizi. Kad pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Daugava piedzīvoja ķīmisko katastrofu - saindēšanu ar baltkrievu cianīdiem -, man bija jāiesaistās priekšvēlēšanu cīņās, lai kļūtu par rajona padomes deputātu un panāktu, lai motorlaivu izmantošana tiktu aizliegta. Pusotra desmita gadu laikā upei bez motoriem izdevās pilnībā atjaunot zivju resursus.
Taču daba atpūtās un gavilēja ļoti neilgu laiku. Uznāca cita ķibele: jaunais laiks radīja alkatīgo cilvēku slāni, kuri nezina, kur iztērēt naudas līdzekļu pārpalikumu un kā izmantot brīvo laiku, kura viņiem arī pārpārēm. Viņi bija tie, kas lobēja tādu likumu pieņemšanu, kas pieļauj motorlaivu izmantošanu aizsargājamajā zonā un kas nekādā ziņā neatbilst gan Eiropas, gan Latvijas likumdošanas prasībām.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 51 (10.07.2015.).
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
.jpg)
.JPG)
