Turpinājums. Sākums Nr. 56 (28.07.2015.)
Prado
Prado muzejs ir Spānijas glezniecības šedevru galvenā glabātava. Ar šo šedevru bagātīgo klāstu muzejs pārspēj tādas slavenas mākslas kolekciju krātuves kā Luvra un Ermitāža. Turklāt El Greko, Velaskesa un Goijas izcilākos darbus var redzēt tikai Prado muzejā. Ieejas biļete maksā 14 eiro, bet katru dienu no 6 līdz 8 vakarā ieeja ir brīva.
Kad līdz brīvas piekļūšanas sākumam palika desmit minūtes, es piegāju pie muzeja. Nē, pareizāk sakot – nevis pie muzeja, bet pie rindas gala, jo visa rinda stiepās gandrīz kilometra garumā. Cerības nokļūt muzejā pamazām sāka zust, gar visu rindu dežūrēja policisti ar automātiem, kas nekādi nevarēja veicināt labu garastāvokli.
Līdzko pulkstenis rādīja sešus pēcpusdienā, spriedze ātri vien izgaisa. Visa garā rinda tika ielaista muzejā 15 minūšu laikā! Šī procesa organizācija ir apbrīnas vērta. Visiem gribētājiem kasē tika izsniegtas brīvbiļetes, bet pārbaude pie ieejas, kas ir līdzīga kontrolei lidostā, ar somu caurskatīšanu un metāla detektoru, rindu nemaz neaizkavēja. Tā es nokļuvu slavenajā glezniecības kolekcijas krātuvē.
Pie ieejas visi gribētāji varēja paņemt muzeja shēmu, lai izvēlētos kaut ko īpaši tuvu un domātu tieši viņu vajadzībām. Prado muzeju divu stundu laikā apskatīt nav iespējams. Shēmā ir norādīts, kur atrodas 40 galvenie šedevri (saskaņā ar mākslas zinātnieku versiju), kuru apskate ir rekomendēta visiem. Taču mani ne pārāk interesēja Itālijas Renesanses laikmeta meistari vai impresionisti. Mans galamērķis bija El Greko, Velaskesa un Goijas darbi.
Pie gleznas „Menini” vajadzēja spraukties cauri tūristu pūlim, tāda pati situācija arī pie citiem Velaskesa šedevriem. Bet man izdevās apskatīt visu. Biju pārsteigts, kad ieraudzīju gleznas “Mona Liza” kopiju, kuras autors ir viens no Leonardo da Vinči mācekļiem. Šis darbs ārēji ir līdzīgs oriģinālam, taču tajā nav nekā fascinējoša. Tāpēc šis mākslas objekts izskatās diezgan vientulīgi, nemaz nepiesaistot apmeklētāju uzmanību.
Zāles ir noformētas vienkārši, askētiski. Muzeja darbinieki centīgi seko tam, lai apmeklētāji nefotografētu gleznas, bet pieskatīt visus nav iespējams. Un arī atturēties no kārdinājuma, lai neatstātu sev par piemiņu kaut vienu šedevra fotogrāfiju, ir ļoti grūti.
Pēc saskarsmes ar skaisto, es devos uz vecpilsētu, lai ieturētu vakariņas. Tur jau bija sākusies slavenā „movida”.
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 57 (31.07.2015.).
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
.jpg)
.JPG)
