Svētki un ikdiena, spožums un nabadzība…

Par piemēru ņemsi Krāslavas novada domes izdevumu. Tā tirāža pusnabadzīgajam periodam ir maksimāli liela - 6000 eksemplāru. Ja nepieciešams, “vēstis” iegūst krāsainu krāsu gammu un spožumu, arī sludinājumu var publicēt, bet vai pašvaldībai uz to ir likumīgas tiesības?
Ir pienācis laiks, kad cīņā par izdzīvošanu spiestas iesaistīties visas kādreizējās rajonu avīzes. Kā izteicās mana bijusī kolēģe Genovefa Kalviša - pesimisti ir aizgājuši, bet optimisti - palikuši. Kas attiecas uz “Ezerzemi”, tad pār mums valda skaidra reālās politiskās situācijas apziņa, ka bez neatkarīgas preses nav iespējama sabiedrības evolūcija. Šajā plaknē arī atrodas visu Latvijas problēmu atslēga: valdošā elite turpina uzspiest sabiedrībai savus spēles noteikumus - par labu atsevišķām personām un oligarhu grupējumiem. Kā padomju laikos Rīga pirmā steidza izpildīt Maskavas norādījumus, tā tagad Saeima un ministru kabinets ir pārvērtušies par Briseles un Vašingtonas kalpiem. Un ko tauta? Vieni, protestējot pret notiekošo, un labākas dzīves meklējumos turpina valsts masveidīgu pamešanu, otri ir atgriezušies pie neaizmirstā padomju laika paņēmiena - neapmierinātas burkšķēšanas virtuvēs un uz soliņiem, bet trešie, atmetot visam ar roku, draudzīgi iedzer sīvo. Eiropas sociālo dāvanu kā reiz pietiek, lai padzertu apšaubāmas kvalitātes aliņu. Kritiskā demogrāfiskā statistika ir arī veselīgā dzīvesveida spogulis. Bet kas attiecas uz jauniešiem, kam pastiprināta tieksmi uz nakts vandālismu - tas jau ir atsevišķs jautājums.
Augstāk minētais nav tikai autora viedoklis. Lūk, ko nesen redakcijā paziņoja Oskars Peipiņš, Vispasaules Dziednieku Līgas Padomes priekšsēdētājs: “Ar rūgtumu esmu spiests konstatēt: neredzu izeju no valsts krīzes… Lai zinoši valdītu, valstsvīriem ir tikai jāmīl cilvēki. Tas arī ir lielākais valsts pārvaldē esošo trūkums. Par sevi rūpēties ir izdevīgāk…”
Nav bezizejas situāciju… Tāpēc neatkarīgās preses uzdevums ir veikt sabiedrības apziņas modinātājpulksteņa funkciju. Īstu žurnālistu vienotība ir vērā ņemams spēks. Vecās skolas profesionāļi, kuri izturējuši galveno dzīves eksāmenu Atmodas laikā, tāpat kā mūsdienu jaunie tautieši, ir vienoti kā nekad. Nelielajā, bet draudzīgajā Latgales žurnālistu cehā “vecākā” lomu joprojām ieņem redaktore Māra Nizinska. No viņas turpinām mācīties prasmi būt patiesības meklējumu un objektivitātes priekšgalā, tikpat svarīgas ir rēzekniešu paraugstundas par uzticīgu kalpošanu lasītājiem. Komentāros par “Jūlija stresu un samaņas zaudēšanu” pieredzējusī redaktore, kā vienmēr, ir asa izteicienos: “Birkava, kurš savulaik latviešu tautas nabadzīgo daļu nosauca par “reņģu ēdājiem”, izteiciens vairs nav aktuāls. Reņģes Latvijas veikalu plauktos kļuvušas par luksusa preci, kas ne katram pensionāram, ne katram pabalstu saņēmējam ir pa kabatai. Un drīz vien nebūs šo reņģu veikalu plauktos: Eiropas Savienība samazināja kvotas. …Noslēgumā atgriezīsimies pie Dziesmu un deju svētkiem un tēriņiem: iepriekšējo, desmito, Dziesmu un deju svētku budžets bija 1.5 miljoni latu (2 milj. eiro), bet šogad notikušo - 5,4 miljoni eiro… Kur tika iztērēta šī nauda?”
Nesen Māra Nizinska piezvanīja uz redakciju un apsveica avīzes kolektīvu ar izmaiņām avīzes saturā…
Arī mūsu kolēģi no avīzes “Ludzas zeme” cīņā par izdzīvošanu demonstrē žurnālistu drosmi. Virsraksti vien ko nozīmē - “Policista radinieks - avārijas vaininieks”, “Divkosīgā prokurore Groma”, “Gruvešu ēra tuvojas beigām”. Trīs aktuālos rakstus, kas žurnālistu sāpēm piepildīti, es izlasīju vienā 14. jūlija numurā. Un cik laicīgi izsaknēja publiska novada vadītājas atzīšanās. “Lielākais Latvijas drošības drauds ir valsts sociāli - ekonomiskā situācija laukos,” paziņoja aģentūrai LETA Ludzas novada priekšsēdētāja Alīna Gendele. “Ja cilvēkiem būs darbs, nauda, lai audzinātu bērnus, iespēja nokļūt novada centrā, asfaltēti ceļi un cilvēki jutīs, ka viņus ciena, valsts drošība būs garantēta.”
Caurām dienām sēdošajiem pie datoriem patīk padiskutēt par drukātās preses drīzu bojāeju. Visiem zināms fakts: hroniskiem globālā tīmekļa lietotājiem aizvien biežāk rodas neveselīga atkarība, ko smagos gadījumos pat nākas ārstēt. Elektroniskajā vidē ir grūti uztvert rakstītā jēgu, drukātajai presei šādas problēmas nav, tā bieži vien ir pielīdzināma pat dokumentam. Pašam salīdzinoši bieži ir nācies ģimenes arhīvos redzēt sadzeltējušus izgriezumus no “rajona avīzes”. Zinot drukātās preses spēku, lasītāji bieži vien pie manis vēršas ar konkrētiem jautājumiem un piedāvājumiem. Kad pieminu lielo domes izdevuma ietekmi, redzu cilvēku sejās iecietīgu smaidu. Manuprāt, ja reiz esi nosaucis sevi par žurnālistu, tad pirmkārt ir jākalpo nevis priekšniekam, bet cilvēkiem, kuriem tu adresē avīzē drukāto. Ceturtā vara balstās uz autora sirdsapziņas. Mēs visi taču strādājam viena mērķa labā - padarīt dzīvi labāku.
Valsts ir aizrāvusies ar svētkiem - līdz samaņas zaudēšanai, mēs masu pasākumiem nežēlojam iespaidīgus līdzekļus. Nesenajos padomju laikos valstī dzīvoja 2.7 miljoni iedzīvotāju, tagad zaudēto iedzīvotāju skaits tuvojas miljonam. Vakaros tādas mazpilsētas kā Krāslava un Dagda šķiet izmirušas. Cilvēki ir kļuvuši tik nabadzīgi, ka nevar sev atļauties kaut ko lieku, nerunājot jau par avīzi. Pirms ceturtdaļgadsimta manā kāpņutelpā ar 15 dzīvokļiem draiskojās pus otrs desmits skolēnu, tagad - neviena! Sakarā ar to jaunās Atmodas piesaukšana ir kā aicinājums darbībai. Savādāk kādu rītu pamodīsimies Zviedrijas provincē, zemju pārdošana ārvalstniekiem turpinās gan vairumā, gan mazumā. Bez cilvēkiem normāla valsts funkcionēšana nav iespējama, un kaut nu bēgļu piespiedu uzņemšana valstī nesagādātu jaunas problēmas.


Aleksejs Gončarovs
Laikraksts "Ezerzeme" Nr. 57 (31.07.2015.).


Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!

"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.