Mūsu novadnieka stāsts iz vēstures Ignatijs Buko: stāsts par Pirmo pasaules karu

img

Sēžam un gaidām, kad mūs izsauks uz nopratināšanu pie komandiera. Blakus mums karavīrs ar šauteni. Tikmēr garām iet Austrijas armijas karavīri. Viņi ieiet kabinetā, bet pie izejas viņus iekaļ važās. Un tā visus. Mūsu poļu valodā runājošie pavadoņi pastāstīja, ka tie ir dezertieri. Mums teica, ka Austrijas karaspēks Itālijā šturmēja upi, kas pēc ilgstošām lietavām bija pārplūdusi. Pārceltuves bija iznīcinātas, vesels korpuss bija atdalīts no armijas, visi sakari pazaudēti. Itāļi to izmantoja, viņi uzbruka austriešiem no vairākām pusēm. Daļa korpusa nokļuva gūstā. Pārējie devās atpakaļ pāri upei, kā nu kurš spēja. Daži ar plostiem, citi ar laivām. Tie, kas pārcēlās pāri upei, nekavējoties bēga, lielākā daļa uz mājām. Dezertierus ķēra žandarmērija un nogādāja uz militārajām iestādēm. Tā arī mēs nokļuvām pie žandarma, kurš tvarstīja bēgļus.

Beidzot mūs izsauca pie armijas komandiera. Pie galda sēdēja apmēram piecdesmit gadus vecs virsnieks, ļoti bāls. Ieraudzījis mūs, viņš krievu valodā ar akcentu jautāja:

- Kas jūs esat? Spiegi?

- Nē, mēs esam krievu karagūstekņi.

- Kur jūs bijāt gūstā? 

Attēlā:  Krievu karagūstekņi nometnē “Vadovice” ​.

Andrejs JAKUBOVSKIS

(turpinājums sekos)

Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.31

Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  ezerzeme@ezerzeme.lv