Krāslavas BSRC “Mūsmājas” – vieta, kur sākas bērnu pārmaiņas

Centra vadītāja Ērika Geka vienmēr uzsvēra nepieciešamību nodrošināt mūsdienīgiem standartiem atbilstošus sociālos pakalpojumus, pielāgojoties sabiedrības vajadzībām. Lielā mērā pateicoties vadītājas personīgajai iniciatīvai un komandas saliedētajam darbam, tika sasniegti ievērojami rezultāti.

Pašlaik centrā pieejami vairāki atbalsta virzieni: sociālā rehabilitācija (psihologa, logopēda, fizioterapeita un sociālā pedagoga pakalpojumi), dienas aprūpes centrs bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, multisensorais centrs, krīzes centrs, kā arī ārpusģimenes aprūpe. Mūsdienīgi, mājīgi iekārtotas telpas un profesionāla komanda veido vidi, kurā bērni un jaunieši var saņemt nepieciešamo palīdzību, piedzīvot drošību un attīstīties.

Par ikdienu un darbu ar bērniem centra ietvaros stāsta sociālā pedagoģe Dana Lahtionova, kura “Mūsmājās” strādā otro gadu.

- Kāds ir Jūsu kā sociālā pedagoga uzdevums “Mūsmājās”?

- Esmu daļa no atbalsta komandas speciālistiem, kā arī piedalos pakalpojumu administrēšanā. Sadarbojos ar dažādām institūcijām un ceru, ka sniedzot nepieciešamo atbalstu, varu veicināt klientu dzīves situācijas uzlabošanos un pašsajūtu. Īpaši var izcelt darbu ar jauniešiem ārpuģimenes aprūpē. Tas ir izaicinājumu pilns. Mans galvenais uzdevums ir palīdzēt viņiem attīstīt patstāvīgai dzīvei sabiedrībā nepieciešamās prasmes. Ikdienā sniegt viņiem iespēju piedzīvot to, ka viņi ir uzklausīti, saprasti un veicināt arī izmaiņas viņu uzvedībā un attieksmēs.

- Sabiedrībā bieži valda stereotipi par bērniem no ārpusģimenes aprūpes. Vai jūtat to arī savā darbā?

- Jā, diemžēl joprojām sabiedrībā pastāv zināma stigmatizācija – nereti šos bērnus uztver ar aizdomām, pieņemot, ka viņi ir “grūti” vai “problemātiski”. Taču tas, ko es redzu ikdienā – viņi ir vienkārši jaunieši, kuriem dzīvē bijis vairāk izaicinājumu. Viņiem ir savas stiprās un vājās puses, viņi ir spējīgi mainīties. Bet viņiem ir vajadzīga vide, kur to atklāt. Un cilvēki, kas viņiem notic. Kā arī jāspēj būt pacietīgam, jo pārmaiņām vajag laiku. Pēc traumatiskajiem dzīves notikumiem un pieredzes atgūties nav viegli. Tieši stabili, prognozējami un saprotoši pieaugušie, kuriem ir zināšanas par darbu ar traumu un kā tā ietekmē attīstību, kognitīvās spējas un uzvedību. Es strādāju darba vietā, kur ir pieejami visi nepieciešamie resursi bērnu sociālajai rehabilitācijai.

Arī pateicoties dažādu cilvēku un sponsoru atbalstam varam atļauties papildus aktivitātes ar bērniem. Piemēram, ar biedrības “Labie cilvēki” atbalstu īstenojam projektu “Fizisko aktivitāšu un veselīga dzīvesveida popularizēšana Krāslavas BSRC „Mūsmājas” audzēkņiem”. Projekts nav tikai par sportiskām aktivitātēm – tas ir instruments, kā sasniegt dziļākas lietas: veidot veselīgu pašapziņu, veicināt emocionālu līdzsvaru, uzlabot sociālās prasmes. Šī projekta ietvaros bērniem būs iespēja iepazīt dažādus sporta veidus un kļūt fiziski aktīvākiem. Bet arī bez sponsoru atbalsta ikdienā nodrošinām bērniem iespēju sēņot, ogot, spēlēt bumbu, apmeklēt baseinu, gatavot ēdienu kopā un tml. vienkāršas aktivitātes. Darbojoties ar bērniem šajās neformālajās aktivitātēs, es varu izveidot ar viņiem tuvākas attiecības, kas ļauj mums savstarpēji uzticēties un uzlabo mūsu komunikāciju.

Es spēju pieņemt to, ka ne vienmēr rezultāts būs, vai būs noturīgs, jo ir normāli, ka jaunieši pieaugot protestē, neklausa, kļūdās un mēģina atkarību izraisošās vielas. Īpaši riska grupas jaunieši. Es meklēju, kas nostrādās, mēģinu dažādas pieejas un komunikācijas stilus. Ir svarīgi pašai būt resursā, jo tikai tad es varu būt radoša un pacietīga. Un, protams, tikai darbs komandā ar kolēģu atbalstu var nodrošināt ilgtermiņā rezultātu. Strādāt komandā un atbalstīt vienam otru, kopā meklēt risinājumus, mācīties vienam no otra, no pieredzes. Katram ir sava nozīmīga loma, kas ikdienā veido efektīvu atbalsta tīklu. Mēs meklējam līdzsvaru – starp struktūru un brīvību, starp prasībām un prieku. Katru dienu bērniem ir iespēja gan mācīties, gan piedzīvot kaut ko pozitīvu, kas ļauj viņiem atklāt sevi no jauna.

- Kuras aktivitātes bērniem šķiet visinteresantākās?

- Īpaši spilgts notikums bija laivu pārgājiens piedzīvojumu terapijas ietvaros. Tā ir viena no metodēm, ko izmanto darbā ar riska grupas jauniešiem. Šāda veida aktivitātes iemāca būt kopā, iemāca klausīties, runāt, dalīties, attīsta sadarbības prasmes. Laivu pārgājiena laikā var mācīties nezaudēt līdzsvaru – ne tikai uz ūdens, bet arī dzīvē. Kad bērni airēja spēcīgā vējā, viņi paši sev pierādīja, ka spēj vairāk nekā domāja. Viņi mācījās sadarboties, pārvarēt bailes un izbaudīt panākumus – ne tikai individuāli, bet kā grupa – veicināt saliedēšanos. Pieredze dabā var būt dziedinoša pati par sevi. Arī es pati piepildu savus izsīkušos resursus esot dabā – sēņoju, dodos uz festivāliem, koncertiem dabā un pārgājienos.

- Kāds ir Jūsu lielākais ieguvums šajā darbā?

- Redzēt pārmaiņas. Redzēt, kā bērns, kurš sākumā klusē vai izvairās no kontaktiem, pēc pārgājiena vai radošas aktivitātes sāk runāt, izrādīt iniciatīvu, rūpēties par citiem, sāk beidzot dzirdēt to, kas viņam tika jau teikts sen. Ieklausās un mācās no savām kļūdām, nevis atkārto viņas. Redzēt to, kā viņi atplaukst, izvirza pozitīvus mērķus un sasniedz tos.

Sociālā pedagoga loma nav tikai mācīt uzvesties un būt sabiedrībā, bet arī būt starpniekam starp jaunieti un pasauli, ko viņš reizēm uztver kā naidīgu vai nesaprotamu. KBSRC “Mūsmājās” sniedzam iespēju šiem jauniešiem piedzīvot pozitīvas attiecības, mācīties uzticēties, atbildēt par sevi un savu uzvedību. Tas ir darbs, kurā nepieciešama pacietība, izpratne, bet arī skaidras robežas un konsekvence.

- Kāda loma ir sabiedrības atbalstam un sadarbībai ar citām institūcijām?

- Sadarbība ir būtiska. Veiksmīga sadarbība ar izglītības iestādēm ļauj atbalstīt bērnu viņa izglītības procesā. Savukārt sadarbība ar policiju – viņu regulārā klātbūtne un attiecību veidošana ar bērniem veicina uzticēšanos, izglīto par drošību un uzvedību sabiedrībā, un palīdz veidot pozitīvu priekšstatu par likumsargiem. Tā nav tikai formāla sadarbība – tā ir būtiska attīstības daļa.

Sociālā pedagoga darbs “Mūsmājās” nav tikai profesionāls pienākums – tā ir arī sirdslieta, kurā ieguldās daudz emociju, pacietības un spējas ieraudzīt potenciālu katrā bērnā. Kā atzīst Dana Lahtionova, vislielākais gandarījums ir redzēt pārmaiņas – bērna augšanu, drosmi, iniciatīvu un spēju uzticēties.

Svarīgu lomu spēlē arī sabiedrības un dažādu institūciju iesaiste. Sadarbība ar izglītības iestādēm, policiju un nevalstiskajām organizācijām ļauj sniegt bērniem vispusīgu atbalstu un nodrošināt viņu iekļaušanos sabiedrībā. Pateicoties projektu un sponsoru atbalstam, bērniem pieejamas gan fiziskās aktivitātes un sporta iespējas, gan baseina apmeklējumi – viss, kas palīdz veicināt veselīgu dzīvesveidu un emocionālu līdzsvaru.

Īpaši jāizceļ deinstitucionalizācijas (DI) projekta ieguldījums – no 2015. gada līdz šim pakalpojumu tīkls Krāslavā ir ievērojami attīstījies, nodrošinot ģimeniskai videi pietuvinātu aprūpi un plašāku pieejamību sociālajiem pakalpojumiem. Diemžēl, pieprasījums joprojām pārsniedz iespējas – speciālistu trūkums kavē pakalpojumu paplašināšanu, bet BSRC “Mūsmājas” kolektīvs nemitīgi strādā situācijas uzlabošanai.

Tomēr, pateicoties komandai, kur katram ir sava nozīmīga loma, “Mūsmājas” joprojām ir vieta, kur bērni ne tikai saņem palīdzību, bet arī piedzīvo uzticēšanos, attiecības un drošu pamatu nākotnei.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Foto no Danas LAHTIONOVAS personīgā arhīva