Zemnieks Aleksandrs Juhņevičs par to, kā lietainā vasara pārvērta ražas novākšanu izturības pārbaudē
2025.gada vasara ieies vēsturē kā viena no pašām lietainākajām. Pilsētniekiem tas nozīmē tikai nepatīkamus laikapstākļus, bet tiem, kas strādā uz zemes, – īstu katastrofu. Ūdens appludinājis laukus, tehnika grimst dubļos, raža vietām sapuvusi tieši uz lauka. Par to, kā šo vasaru pārdzīvoja SIA “Agroplus-A.J.” saimniecība no Robežniekiem, stāsta tās īpašnieks Aleksandrs Juhņevičs – cilvēks, kurš pieradis paļauties nevis uz laikapstākļiem, bet uz savām rokām un tehniku.
– Aleksandr, pastāstiet mazliet par savu saimniecību!
– Mēs sākām strādāt 2012.gadā. Pašlaik man ir apmēram 300 hektāri lauksaimniecības zemes – pārsvarā audzēju kviešus un rapsi, tie veido ap 60–70% sējumu. Pārējais – pākšaugi. Mēs esam ģimenes uzņēmums: saimniecības ir gan manam brālim, gan tēvam. Kopējā platība visām trim saimniecībām ir aptuveni tūkstoš hektāru.
– Šovasar lietus lija gandrīz nepārtraukti. Cik smagi cieta sējumi?
– Ļoti smagi. Īpaši vasarāju kultūras – pupas, vasaras kvieši. Ražība kritās apmēram par 50%. Arī ziemāji, kvieši un rapsis, cietuši – galvenokārt gan kvalitātes ziņā: graudi iznākuši lopbarības klases, un tas ir ietekmējis pārdošanas cenu.
– Vai bija lauki, kur raža pilnībā aizgāja bojā?
– Jā, apmēram piektā daļa vasarāju vienkārši sapuva. Uz turieni pat kombains nebrauca – nebija, ko novākt. Ūdens stāvēja nedēļām, augsne nepaspēja izžūt.
– Vai situāciju varēja kaut kā ietekmēt – iztīrīt grāvjus, uzlabot ūdens noteci?
– Nē. Kad vienas dienas laikā nolīst mēneša nokrišņu norma, neko nevar izdarīt. Mēs mēģinājām, bet, ja lietus turpinās nedēļām ilgi, pat drenāža nepalīdz.
– Vai jums bija apdrošināšana? Vai tā palīdzēja?
– Bija, bet nepalīdzēja. Apdrošinātāji paskaidroja, ka tas nav “apdrošināšanas gadījums”, jo sējumi netika iznīcināti vienā mirklī, bet pakāpeniski applūda. Tāpēc apdrošināšana nenostrādāja, un zaudējumus mums – zemniekiem – neviens nesegs.
– Valsts solīja palīdzību lietus skartajām saimniecībām. Vai ir kādas jaunas ziņas šai sakarā?
– Mēs visu iesniedzām: fotogrāfijas, dokumentus, zaudējumu aprēķinus – kā bija prasīts. Bet nekādu izmaksu līdz šim nav. Saka, ka Eiropa piešķīrusi ap četriem miljoniem eiro, bet, ja to sadala uz visu Latviju, sanāk divi eiro par hektāru – smieklīgi.
– Vai situācija ir ietekmējusi nākamās sezonas sējas plānus?
– Protams. Mitruma dēļ apmēram 20% platību nebija iespējams apsēt ar ziemājiem. Tur vienkārši stāvēja peļķes. Dažviet tehniku laist uz lauka varējām tikai tagad.
– Kas tomēr palīdzēja daļēji glābt ražas novākšanu?
– Tikai kāpurķēžu kombains. Pēc 2017.gada plūdiem tēvs nopirka pirmo, vēlāk 2022.gadā arī es iegādājos savu. Bez tā šogad neko nebūtu varējuši novākt. Tehnika ar riteņiem mūsu apstākļos vienkārši nogrimtu.
Starp citu, saistībā ar tehniku bieži nākas dzirdēt uzskatu, ka zemniekiem klājoties visai labi, ja jau varot nopirkt dārgus traktorus par 300 tūkstošiem vai pusmiljonu. Patiesībā ir skaidri jāsaprot, ka, pirmkārt, šāda tehnika ir nepieciešama darbam, arī remonti ir ļoti dārgi. Pirkumi tiek iegādāti līzingā uz vairākiem gadiem, un par to arī jāmaksā procenti. Turklāt, manuprāt, traktoru cena ir liela, bet kvalitāte gan ar katru gadu krīt – tie biežāk lūst. Šķiet, ka pavisam drīz atmaksāsi kredītu un kļūs vieglāk, bet īstenībā – traktori stāv, tu esi spiests meklēt citus risinājumus, atkal veikt citus pirkumus un tā tālāk ... 
– Tātad iznāk, ka novākšana kļuvusi dārgāka?
– Daudz dārgāka. Degvielas vajadzēja divreiz vairāk, graudi bija slapji – 90% nācās žāvēt, lai gan agrāk pusi varējām vest bez žāvēšanas. Tas viss nozīmē papildu izmaksas.
– Tajā pašā laikā graudu cenas arī ir kritušās?
– Jā, cena šobrīd ir briesmīga. Tāda nav bijusi jau kādus desmit gadus. Un toreiz arī izmaksas bija pavisam citas – degviela maksāja 40–50 centus, mēslojums lētāks, tehnika uzticamāka. Tagad viss sadārdzinājies, bet graudu cena – kritusi jūtami zemāk. Dažreiz liekas, ka turpināt darbu vairs nav nekādas jēgas.
– Kā pašlaik ir ar zemju atsavināšanu pierobežā? Vai tas var ietekmēt jūsu saimniecību?
– Pat ļoti var. Gandrīz visi mūsu zemes īpašumi atrodas 30 kilometru atsavināšanas zonā. Ja tos paņems militārām vajadzībām, saimniecība vienkārši beigs pastāvēt – kā tādā gadījumā lai izpildu saistības pret bankām un cilvēkiem? Pašreiz konkrētu priekšlikumu nav, bet satraukums tomēr ir.
– Nesen jūs tikāties ar ASV vēstniecības pārstāvjiem. Par ko runājāt?
– Jā, bija atbraukusi konsula vietniece. Es pastāstīju par gadījumu, kad militārā radara dēļ mums aizliedza izmantot agrodronu lauka apstrādei. Mēs gribējām izkaisīt granulas pret gliemežiem, kas izēd jauno rapsi, bet atļauja netika dota – pārāk tuvu robežai. Rezultātā 50 hektāros gāja bojā līdz pat trešdaļai ražas.
– Vai nākas saskarties arī ar birokrātiju?
– Ļoti bieži. Mums liek visu fotografēt, augšupielādēt lietotnēs, aizpildīt anketas. Tas aizņem ļoti daudz laika, bet pierobežā lauku apvidū ir slikti sakari – bildes neielādējas, viss jādara vairākas reizes. Cilvēki domā, ka zemnieki sēž bez darba, bet mums katra minūte ir aizņemta. Un beigās izrādās, ka visa šī papīru kārtošana ir bijusi veltīga, jo kompensāciju tikpat nav.
– Ko jūs vēlētos mainīt šajā sistēmā?
– Lai palīdzība būtu godīga un vienāda visiem. Jo lietus lija visā valstī – cieta visi, kas strādā uz zemes. Būtu godīgi izmaksāt fiksētu summu par katru hektāru – bez visas šīs liekās birokrātiskās darbošanās.
– Bet jums personīgi kā šis gads paliks atmiņā?
— Smags. Ja šī būtu pirmā neveiksmīgā sezona, varbūt būtu citādi. Bet jau trešo gadu pēc kārtas ir zaudējumi — pavasara salnas, sausums vai lietavas, kā šogad. Darbs uz lauka ar katru gadu prasa arvien lielākas izmaksas: dārgāka kļūst degviela, tehnika, mēslojums, rezerves daļas. Zemnieku darbs netiek pienācīgi novērtēts un atalgots. Uz zemnieku rēķina dzīvo daudzi uzņēmumi, kas tirgo tehniku, mēslojumus, ķimikālijas, kā arī produkcijas uzpircēji un kredītiestādes. Šajā ķēdē visvairāk strādā zemes īpašnieki, bet cenas nez kāpēc nosaka tie, kas paši nemaz nav ražotāji. Manuprāt, šī situācija mums ir kā slazds.
Pēc vairākiem smagiem un mazražīgiem gadiem daudzām saimniecībām rodas jautājums par izdzīvošanu — kāds nespēj segt kredītus, kāds vienkārši nolaiž rokas. Laukos arvien biežāk var dzirdēt: “Nav vairs spēka, un nav arī jēgas.” Vecie parādi paliek, jaunie izdevumi pieaug. Un tu katru dienu domā: vai izturēsim vēl vienu šādu gadu?
Jeļena AVSJUKEVIČA
Foto no Aleksandra JUHŅEVIČA personīgā arhīva
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
.jpg)
