Cilvēce pēta savu vēsturi kopš seniem laikiem. Pētnieki sīki analizē pagātnes notikumus, lai cilvēki beidzot nepieļautu vienas un tās pašas kļūdas, lai sabiedrības attīstība notiktu ātrāk, efektīvāk, mērķtiecīgāk. Taču diemžēl iepriekšējo paaudžu pieredze vēl nekad un neko nav iemācījusi nākamajai paaudzei. Ar neatlaidību, kuru varētu izmantot daudz labāk, sabiedrība joprojām “kāpj uz vecajiem grābekļiem”, iegūst jaunus punus, kuri ļoti līdzīgi iepriekšējiem…
Vēsturē zināmi daudzi milzīgo impēriju radīšanas un sagraušanas piemēri. Maķedonijas Aleksandra, Kārļa Lielā, Napoleona Bonaparta lielvalstis tika sagrautas praktiski uzreiz pēc valdnieku nāves vai arī viņu atcelšanas no varas. Lietuvas lielkņaziste nebija izņēmums. Tiklīdz dižais Ģedimins devās pie senčiem, dvēseļu un dievu pasaulē, tā viņa bērni no tēva mantotajās zemēs sāka valdīt pilnīgi autonomi un neatkarīgi cits no cita. Ja arī šie bērni no tēva nesaņēma pilnā apjomā valsts pārvaldes gudrības, tad drosmes un kara talanta viņiem bija pārpārēm.
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 62 (15.08.2017.)
