Andrejs Maslovs: Gribu atvērt skolu - internātu

Visu veidu ierobežojumu laikmetā mūsu tikšanās varēja notikt tikai virtuālajā telpā. Man paveicās, ka Andrejs tikko bija atgriezies no Ukrainas, kur viņa audzēknis veiksmīgi uzstājās turnīrā. Karantīna aktīvam trenerim - piespiedu “dīkstāve” un brīvais laiks, to es arī izmantoju. Mani ļoti interesēja uzzināt, kā kļūst par jauktās cīņas mākslas apmācības speciālistiem.

Pastāsti, Andrej, kā sākās tavs ceļš uz profesiju?

Viss sākās 90. gadu sākumā, neskaidrā laikā, kad neviens nezināja, kā dzīvot tālāk, ko darīt, par ko kļūt. Es nokārtoju eksāmenus, pēc 8. klases mana galva bija pilna neziņas un nākotne – miglā tīta. Mani vecāki uzstāja, lai es iegūtu tādu profesiju, kas man dotu kaut kādu bāzi un pārliecību. Šādu iespēju deva Daugavpils dzelzceļa transporta tehnikums. Es pabeidzu šo mācību iestādi, laikam biju vienīgais students, kuram vairāk patika humanitārie priekšmeti. 

Neskatoties uz to, ka es gandrīz nevarēju iedomāties, kur atrodas ģenerators, kur atrodas karburators un kā tie strādā, prakses laikā Lokomotīvju remonta rūpnīcā mani iecēla par meistaru. Es tik ļoti iedzīvojos šai lomā, attīstīju tik enerģisku darbību, ka man piedāvāja palikt strādāt rūpnīcā. Atteicos. Saņēmis diplomu, sāku domāt: mācīties tālāk vai nemācīties. Toreiz izglītība netika īpaši novērtēta. Diplomēti pedagogi, inženieri, ekonomisti un juristi tirgū tirgoja legingus un d ž e m p e r u s ar uzrakstu “BOYS”. Un es devos armijā, jo tā arī neizdomāju, ar ko nodarboties.

Armijā es saskāros ar jaunu pasauli. Pēc divu mēnešu “apmācības” mani uz divām dienām palaida mājās. Braucu ar tramvaju un baudīju dzīvi. Skatījos uz kokiem, uz cilvēkiem un domāju, ka neviens pat nenojauš, kāda laime ir vienkārši braukt ar tramvaju. Un kad mēs ar draugu devāmies atvaļinājumā, dzērām šķīstošo kafiju un ēdām vienu Snickeru uz abiem, pasaulē nebija neviena laimīgāka par mums. Daudzi šodien sūdzas par dzīvi tikai tāpēc, ka nav ar ko salīdzināt. Mēģiniet mainīt attēlu, uzreiz sapratīsit, ka viss nemaz nebija tik slikti. Pēc armijas paliku Rīgā.

Gaidu, kad sāksi stāstīt par sportu ...

Sports vienmēr ir bijis manā dzīvē. Mans vectēvs bija pirmais Krāslavas sporta skolas direktors, mans tēvs ir sporta skolotājs, skolas direktors. Es nodarbojos ar vieglatlētiku. Gribēju ķerties pie cīņas sporta, bet toreiz sanāca apmeklēt vien dažus treniņus. Tad devos mācīties uz Daugavpili. Tur es sapratu, ka, lai dotos uz diskotēku kādā dzelzceļa darbinieku kultūras namā, ar vieglatlētiku nepietiek. Vienīgā priekšrocība bija tā, ka vari ātri aizbēgt. Es devos uz boksu. Pirmajā treniņā mani iemācīja staigāt, otrajā kārtīgi saboksēja, lai notecētu liekās asinis ... Treneris man teica, ka gadā pie viņa atnāk 700 cilvēku, paliek tikai daži. Es nobiju sešus mēnešus. Šajā laikā pilsētas diskotēkās jutos drošāk: visi zina, ka tu nodarbojies ar boksu, tu zini tos, kuri nodarbojas ar boksu. Armijā aizgāju jau kā bokseris. Arī liels pluss! Dienesta laikā nodarbojāmies gan ar džudo, gan brīvo cīņu. Skolotāji mums bija brīnišķīgi. Tieši tad mani aizrāva jauktā cīņas māksla. Pēc pusotra, diviem gadiem sāku piedalīties sacensībās. Pirmais bija “Budo” kauss roku cīņā. Bija četras cīņas, vienā uzvarēju, trīs zaudēju pilnībā. Mājās devos ar pietūkušu galvu, diplomu, pilnīgi laimīgs. Ar to viss sākās.

Četras cīņas vienā dienā?

Agrāk tā bija. Tagad, kad ir sociālie tīkli, par tavām uzvarām tiek ātri uzzināts. Bet tad tevi pazina tikai tavi sāncenši un treneri. Slava bija kaut kas personisks, ne priekš visiem. Mamma un tētis zināja, teica: “Ko tu dari?! Kāpēc tev tas ir vajadzīgs?! “

Tagad tu apmāci bērnus, pieaugušos, profesionāļus un amatierus. Kas, tavuprāt, liek cilvēkiem nodarboties ar jaukto cīņas mākslu? Kas liek ienākt būrī? Tu vari nodarboties, piemēram, ar daiļslidošanu. Arī tur nav viegli, bet nav tik briesmīga stresa. Vai cilvēki atbrīvo savu agresiju? Tiek galā ar augstu testosterona līmeni? Tavi audzēkņi taču trenējas katru dienu vai pat vairākas reizes dienā ...

Mani sportisti, piemēram, Aleksandrs Čižovs un Daniks Vesņenoks, vairāk nekā gadu trenējas divas reizes dienā. Tā ir profesionāla pieeja. Viņi dzīvo tikai ar to, tikai to dara. Pats profesionālajā sportā neaizgāju, lai gan bija priekšlikumi. Es strādāju divos darbos, mācījos institūtā un paspēju arī trenēties. To visu apvienot ir grūti, gandrīz neiespējami, ja ir vāja motivācija.

Ja izvēlies jaukto cīņu – tu izvēlies cīņas mākslu, un māksla ir radošums. Sportā visur ir grūti. Ir jāstrādā, jāpiespiež sevi, jāvirzās uz priekšu. Jādara viss, lai kaut ko sasniegtu. Kāpēc tas ir vajadzīgs sportistiem? Es nezinu. Patmīlība? Ambīcijas? Bērnības kompleksi? Motivācija ir individuāla lieta. Varbūt pat tas ir grēks, ja gribi būt labākais, lai visi par tevi runātu. Neviens nezina, kas cilvēku motivē, bieži vien viņš pats to nevar izskaidrot.

Mani motivēja iespēja kaut kur aizbraukt, redzēt kaut ko jaunu. Man teica: “Gribi uz Japānu braukt?” Es atbildēju: “Gribu!” Tas bija mērķis, uz kuru vērts tiekties. Es ierados uz turnīru, cīnījos, bet man bija laiks arī pastaigāties pa Tokiju, apmeklēt muzejus un citas interesantas vietas. Tas man patika, neskatoties uz to, ka par šādu ceļojumu bija jāmaksā dārgi: treniņi, veselība, stress.

Profesionālais sports ir dārgs prieks. Sportistam ir vajadzīgs treneris, producents, ārsts ... Kur tavi profesionāļi tam visam ņem naudu?

Viss sākas ar aizraušanos. Saša Čižovs vispirms nodarbojās citā klubā, pēc tam ieradās pie mums, Daņiks Vesņenoks pie mums trenējas kopš 16 gadu vecuma. Viņi ieradās pie mums kā “sporta embriji”, kuru ir daudz. Tad pēc kāda laika - viņi sevi pierādīja, izveidojās laba sporta reputācija. Vienā brīdī viņi paziņoja, ka vēlas trenēties profesionāli. Pirmkārt, es tikos ar Sašas un Danika vecākiem. Skaidroju, stāstīju, pārliecināju. Pirmā lieta ir ģimenes un trenera atbalsts. Viss sākas ar to, bez šī atbalsta nekas nedarbosies, vismaz es ko tādu neesmu piedzīvojis.

Tad sākas treniņu process, amatieru sacensības. Viena uzvara, otrā, trešā. Par perspektīvo sportistu sāk runāt, pievērš viņam uzmanību. Tad viņš tiek uzaicināts uz lielo turnīru, kur arī sevi labi parāda. Vēl viens turnīrs ... Un viņš jau ir maza pilsētas zvaigzne. Atkal treniņi, sacensības, turnīri. Ja rezultāti ir labi, viņu sāk atpazīt savā valstī. Šajā posmā parādās sponsori. Piemēram: profesionāls fotogrāfs piedāvā bezmaksas fotosesiju, students - režisors piedāvā uzņemt īsu video klipu par tevi (diplomdarbam)... Tālāk - vairāk. Klubā, iespējams, trenējas ārsts, klīnikas īpašnieks, masieris, rehabilitologs ... Tā pamazām ap veiksmīgu sportistu izveidojas komanda, kas strādā bez maksas, tikai vēloties palīdzēt.

Nākamais solis - profesionālie turnīri, kur maksā par dalību, par uzvarām. Bet pat tad, ja balva šķiet solīda, tas viss izrādās ļoti pieticīgs atalgojums. Profesionālim vajag māju, vajag automašīnu, jāmaksā par savas komandas pakalpojumiem. Tas, protams, ir pilnīgi cits līmenis, taču tikai daži veiksmīgie kļūst par miljonāriem. Mēs joprojām esam brīvprātīgā darba, nesavtīgas palīdzības un sponsoru meklēšanas stadijā. Uzlādēšanai jābūt pastāvīgai, nevis no reizes līdz reizei.

Vai pandēmija ir nopietns šķērslis jūsu darbā?

Nu, kā ar pandēmiju? Es vienmēr saku saviem puišiem, ka katrs šķērslis ir jauna iespēja. Vai vari skriet? Vari! Vai pievilkties vari? Vari! Kāpēc tad pa šo gadu nevari 40 reizes pievilkties? Tas viss ir dabisks slinkums. Profesionāļi taču zālēs trenējas oficiāli. Bet, lai iegūtu sporta profesionāļa statusu, ir jāstrādā, tas ir jānopelna.

Tikko bijām uz turnīru Ukrainā. Covid pases, izziņas, testi šeit, testi tur, protams - apgrūtinājums. Bet iespēja vienmēr ir!

Tu esi optimists!

Es esmu reālists. Ierobežojumi neliedz man uzlabot savu fizisko formu, tāpat kā neviens neliedz man sākt skatīties multfilmas angļu valodā, lai iemācītos valodu. Es nevaru iztikt bez angļu valodas. Es bieži dodos uz ārzemēm, un skolas līmenis, protams, nav pietiekams. Kurš vai kas mani aptur? Kāda atšķirība, kur es atrodos - Krāslavā, Rīgā - mežs vai parks sportam atrodams visur. Internets vispār piedāvā bezgalīgas iespējas. Jebkura bibliotēka pieejama mājās. Vai daudzi cilvēki to izmanto? Nē.

Jā, tagad ir ar ko aizbildināties – pandēmija!

Tas tiesa. Iepriekš pašiem bija jāizdomā, kā attaisnoties, bet tagad nekas nav jāizdomā. Viss kā parasti: es sākšu no Jaunā gada, no pirmdienas, no 1. datuma...

Kad pats sāki trenēt citus?

Vispār es kaut kur savas dvēseles dziļumos to vienmēr gribēju. Bet nebija pārliecības. Tas viss notika nejauši. Kāds mani ieteica grupai, kas īrēja MMA sporta zāli. Zvanīju, izrādījās – mani paziņas, sākās treniņi. Tas bija pirms desmit gadiem. Bija jāmācās, vajadzēja seminārus, vajadzēja jaunas zināšanas un prasmes. Tajā laikā man jau bija trīs dažādas izglītības, un es domāju, ka nekad vairs nemācīšos.

Stāsti, kur mācījies?

Pēc armijas devos strādāt, pēc tam iestājos Latvijas Biznesa koledžas Juridiskajā nodaļā, turpināju juridisko izglītību Stradiņa universitātē, pēc tam ieturēju pauzi. Tad devos uz treneru kursiem Sporta akadēmijā. Deviņi mēneši intensīvas mācības. Anatomija, latīņu valoda... Un žurnālistikas kursos mācījos arī pie Natālijas Ābolas. Pirms divdesmit gadiem es pēkšņi sapratu, ka varu kļūt par otro Pozneru. Vairākus mēnešus nomācījies, aizgāju, kad bija nepieciešams uzņemt sižetus, rediģēt, apstrādāt. Nav mans, lai gan tas ir interesanti un nebūt nav viegli.

Ir nepieciešams izmēģināt sevi, kur vien iespējams! Šodien mums ir tik daudz dažādu iespēju. Dari, ko vēlies, kad vēlies, ar ko vēlies. Galvenais - vēlme. Viss pārējais - aizbildināšanās un tukši attaisnojumi slinkumam.

Vai tev ir kāds vaļasprieks ārpus sporta? Tev taču vajag atpūsties no savas pamatdarbības.

Man ir tikai viena brīva diena - svētdiena. Kardinālas pārmaiņas manā dzīvē notika, kad mūsu ģimenē piedzima bērns. Viņam drīz būs divi gadi. Ja sieva kaut kur aizbrauc, es palieku gan par mammu, gan tēti. Tas nav viegli, tagad es ļoti labi saprotu māmiņas, kuras ļoti cienu. Par laimi, mēs dzīvojam ārpus pilsētas. Pārdevu savu dzīvokli, nopirku zemes gabalu, kur jau iestādīju ozolu, gribu uzcelt māju, kaut ko jau daru šajā virzienā. Es gribu ierīkot dārzu un pakārt putnu būrīšus... Un es arī sapņoju nodibināt fondu vai atvērt labu sporta skolu - internātu, kur es varētu palīdzēt apdalītiem bērniem atrast sevi, izaugt par labiem cilvēkiem. Vienreizējas akcijas - nopirkt bumbu, novadīt treniņu, pārskaitīt naudu - tas arī ir svarīgi. Bet bērniem, kuriem ir liegta vecāku aprūpe un kuri saskaras ar nopietnām personiskām problēmām, vajadzētu būt mentoram. Es gribu palīdzēt, varu palīdzēt, zinu, kā. Esmu pārliecināts, ka kontaktam ar bērniem un pusaudžiem jābūt nepārtrauktam un pastāvīgam. Klubā mūs bieži apmeklē gadus 15-16 jauni puiši. Viņi sāk trenēties, bet lielāko dzīves daļu pavada uz ielas. Agrāk vai vēlāk iela viņus ievelk un tad sākas problēmas: narkotikas, zādzības utt. Izvilkt viņus no ielas ir gandrīz neiespējami, ja klubam nav atbilstošu resursu. Pateicoties organizācijas “Labie cilvēki” palīdzībai, pagājušajā gadā mums izdevās divas meitenes no Krāslavas bērnunama iekārtot sporta nometnē. Tas jau ir liels panākums.

Bet, arī sportisti dažreiz saista savu dzīvi ar noziedzību?

90. gadi ir aiz muguras, tagad ir cits laiks, saprātīgs cilvēks nekad nesaistīs savu dzīvi ar noziedzību. Sportistiem ir cita problēma. Viņi visi ir temperamentīgi un emocionāli cilvēki. Gadās dažādas situācijas, it īpaši sabiedriskās vietās - strīdi, kautiņi. Tagad ir īpaša cilvēku kategorija, kas provocē sportistus un pēc tam pieprasa no viņiem kompensāciju. Vispār lielais sports tagad ir liels bizness. Ja tu pastāvīgi nonāc nepatikšanās, iesaisties noziedzīgās aprindās utt., tad tev jābūt gatavam tam, ka tava karjera sportā beigsies ļoti ātri. Tu, piemēram, netiksi ielaists ASV, kur nevarēsi piedalīties savas dzīves galvenajā cīņā, pat ja uzrādi izcilus rezultātus.

Tev taisnība, lielais sports ir bizness. Kur bizness, tur nauda. Kur parādās liela nauda, sākas pārpratumi, dažreiz skandāli un atklāti neglītas lietas, kas sabojā attiecības. Vai no tā var izvairīties, saglabājot sportā labāko?

Ja cilvēks ir kārtīgs, tad šādi pārpratumi nenotiek. Bet kārdinājums ir liels. Labākais sportists vienmēr ir zvaigzne. Uzmanība, ažiotāža, nauda, televīzija - tas viss sagroza galvu. Ir grūti pretoties, lai nepamestu komandu, kura bija ar tevi jau pašā sākumā. Es negaidu nekādus honorārus nākotnē. Ja mans cīnītājs nolems padalīties ar naudas balvu par uzvaru nozīmīgā turnīrā - paldies viņam, ja nē - arī ir labi. Mani interesē pats process, kā padarīt savu sportistu par čempionu. Par naudu mēs vēl nedomājam. Mūsu sportā viss ir relatīvs. Gadiem ilgi sportists neko nesaņem, viņš dzīvo, pateicoties ģimenes atbalstam un mazajiem ienākumiem kaut kur un kaut kā. Un pat tad, ja viņš reizi desmit gados saņems simt tūkstošu balvu, tad tā nepavisam nav liela nauda. Labu darbu Rīgā strādājot desmit gadus, var sakrāt naudu gan dzīvoklim, gan automašīnai. Bet sportists ir trenējies visus desmit gadus neatkarīgi no veselības stāvokļa, ceļa izdevumiem un dzīvošanai valstīs, kur notiek turnīri.

Un kāda dzīve gaida sportistus pēc profesionālās karjeras beigām? Turklāt jauktās cīņas mākslā karjera var beigties diezgan ātri un negaidīti...

Tālāk ... es nezinu. Varbūt “dejo ar zvaigzni” vai “balss” šovs. Nezinu, viss ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi cilvēks var adaptēties reālajā pasaulē. Es vienmēr saku saviem puišiem, ka viņiem jādzīvo tā, it kā viņu dzīvē nebūtu nekāda profesionāla sporta. Pastāvīgi jādomā par to, par ko kļūt pēc karjeras beigām. Treneris vai pārdošanas vadītājs - es nezinu. Bet plānam jābūt! Es varu apliecināt, ka katram no maniem puišiem, kuram ir sasniegumi sportā, galva strādā teicami.

Protams, ir psiholoģiski grūti mainīt dzīvi, it īpaši, ja sasniegumi bijuši izcili. Nolaisties no debesīm uz zemi nav viegli. Bet tikpat grūti ir pacelties no zemes debesīs. Šodien mani puiši ir gatavi pāriet uz citu līmeni, piedalīties lielā turnīrā. Ir daudz jāstrādā, lai viņus pamanītu...

Saki, vai tu pats nevēlaties ieiet būrī?

Dažreiz tik trakas idejas rodas pirms miega (smejas). Bet tas nav mans. Es pats kā profesionālis neesmu uzstājies. Protams, man izdevās pieskarties lielajam sportam, apceļoju “lodi”. Bija priekšlikumi pāriet uz profesionāļu kategoriju. Bet, vai nu nepietika ambīciju, vai kā cita... Vārdu sakot, es paliku būra otrā pusē, uzņemoties trenera un sekundanta lomas.

Nav noslēpums - daudzi cilvēki uzskata, ka jauktā cīņas māksla praktiski neatšķiras no banāla kautiņa. Ko tu vari uz to atbildēt? Kautiņš vienmēr ir spontāns un gandrīz vienmēr bezjēdzīgs, bez noteikumiem, visbiežāk notiek dzērumā. Un tajā nav nekā vērtīga, tikai izrādīšanās un muļķība. Piedzērāmies, izkāvāmies - viss. Jauktās cīņas ir cīņas māksla. MMA cīnītājs par cīņu uzzin pirms diviem līdz trim mēnešiem. Viņš gatavojas, pēta pretinieka stiprās un vājās puses, aktīvi trenējas, “žāvē” svaru, iziet psiholoģisko sagatavošanu, sēž uz stingras diētas. Tas ir cits līmenis, neviens vienkārši tāpat neiet būrī, tam ir jāsagatavojas. Katra cīņa ir svarīga! Katra uzvara - solis sapņa virzienā. Un pretinieki vienmēr cīnās nopietni. Cīņas mākslā cita ceļa nav.

Paldies, Andrej, par sarunu un veiksmi!

Kad intervija bija gatava, es izlasīju profesionāla boksera ierakstu Facebook vietnē. Iedomājieties, viņš nevarēja piedalīties cīņā, kurai ilgi un nopietni gatavojās: COVID-19 analīze izrādījās pozitīva. Pārbaude citā laboratorijā uzrādīja negatīvu rezultātu. Bet lidmašīna jau bija izlidojusi, un cīņā piedalījās cits bokseris. Var tikai iedomāties, kas sportistam bija jāpārdzīvo... No otras puses, esmu pārliecināts, ka viņš ātri atgūsies un sāks visu no jauna: trenēties, sagatavoties, strādāt. Jo, ja izvēlējies profesionālu boksu, tad esi spēcīgs visās jomās, nevienam vīrusam nevajadzētu izsist tevi no segliem.

Andrejs Maslovs zina, kā panākt savu. Esmu pārliecināts, ka viņš atvērs skolu - internātu un kopā ar saviem cīnītājiem apmeklēs Lasvegasu vairākkārt. Atliek tikai “turēt īkšķi” un novēlēt viņam panākumus. Cilvēkam, kurš ir savā vietā, visam vajadzētu izdoties!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Foto no Andreja Maslova arhīva