Robežsargs - cienījama un interesanta profesija!

– Sandi, zinu, ka esat no Asūnes, bet tagad dzīvojat citur. Kādas asociācijas vai atmiņas jums ir ar savu dzimto vietu?

– Asūne ir mana mazā dzimtene, vieta, kur es uzaugu un veidojos kā personība. Šeit dzīvo mani vecāki un vecvecāki, un es vienmēr cenšos šurp atbraukt. No bērnības atceros mierīgās, bet gleznainās ainavas, kā arī kopības sajūtu starp vietējiem iedzīvotājiem. Tieši šeit es apguvu svarīgus dzīves principus – cieņu pret cilvēkiem un darba tikumu.

– Kāpēc izvēlējāties robežsarga profesiju? Kas jūs pamudināja pieņemt šādu lēmumu?

– Kopš bērnības mani ir piesaistījuši darbi, kas saistīti ar dabu, kārtības uzturēšanu un valsts aizsardzību. Dzīvojot tuvu robežai, sapratu, cik svarīga ir robežsardze. Bērnībā vēroju robežsargu darbu un apbrīnoju viņu disciplīnu, atbildību un patriotismu. Tas mani iedvesmoja izvēlēties šo ceļu. 2015. gadā iestājos robežsardzē. Mani piesaistīja iespēja strādāt uz zaļās robežas.

– Ar kādām grūtībām un izaicinājumiem saskaraties savā darbā?

– Robežsarga darbs ir ne tikai fiziska, bet arī psiholoģiska izturība. Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir neparedzamība. Jūs nekad nezināt, ar kādu situāciju saskarsieties dienas laikā. Strādājam ar dažādiem cilvēkiem – no nelegālajiem migrantiem līdz organizētās noziedzības pārstāvjiem. Svarīgu lomu spēlē arī laikapstākļi un sarežģītais reljefs. Taču galvenā atbildība ir valsts un iedzīvotāju drošība.

– Divas reizes esat apbalvots ar medaļām par izcilību dienestā. Ko tas jums nozīmē?

– Tas man ir liels pagodinājums. Šīs balvas apliecina, ka mans darbs tiek novērtēts un esmu uz pareizā ceļa. Bet par lielākajiem sasniegumiem uzskatu tos brīžus, kad, pateicoties mūsu rīcībai, tiek novērsti nopietni draudi vai palīdzēts cilvēkiem. Tā ir galvenā motivācija turpināt savu dienestu ar pilnu atdevi.

– Vai varat pastāstīt par kādu neaizmirstamu atgadījumu no jūsu dienesta?

– Viens no šādiem gadījumiem notika, kad es brīvajā laikā, veicot skrējienu, ceļa malā pamanīju aizdomīgu mikroautobusu. Pieejot pie vadītāja, jautāju, ar kādu mērķi viņš atrodas pierobežas joslā, uz ko Gruzijas pilsonis nevarēja sniegt skaidru atbildi. Tajā brīdī no meža izskrēja nelegālo migrantu grupa – aptuveni desmit cilvēki, palika skaidrs, ka mikroautobuss atbrauca viņiem pakaļ. Ieraugot mani, viņi metās bēgt. Aizturēju šoferi, kurš bija migrantu pārvadātājs, un autobusa aizmugurē atradu slēptuvi cilvēku pārvadāšanai. Tieši par šo gadījumu man tika piešķirta Otrās pakāpes robežsargu nopelnu zīme “’Par izcilību dienestā”.

Manā karjerā ir bijuši vairāki gadījumi, tas, iespējams, ir saistīts ar to, ka diezgan bieži uzņemos iniciatīvu, kas atalgojas.

– Kādas ir galvenās atziņas, ko guvāt no savas darba pieredzes?

– Darbs ar nelegālajiem migrantiem ir viens no grūtākajiem dienesta aspektiem. Katrs gadījums ir individuāls: daži vienkārši meklē labāku dzīvi, bet citi darbojas kā daļa no organizētām grupām un pretojas arestam. Galvenais ir saglabāt mieru, rīkoties profesionāli un stingri likuma ietvaros. Svarīgi atcerēties, ka katram cilvēkam ir savs stāsts, bet tajā pašā laikā ir jānodrošina valsts drošība.

– Kā jūs uztverat savu darbu? Vai tas ir aicinājums vai pienākums?

– Man tas nav tikai darbs – tas ir aicinājums. Būt robežsargam nozīmē būt atbildīgam par valsts drošību. Šī profesija prasa disciplīnu, zināšanas, patriotismu un vēlmi aizstāvēt savu dzimteni. Man tas, tā teikt, ir dzīvesveids. Turklāt dienests robežuzraudzībā sniedz iespēju profesionālai izaugsmei un pašrealizācijai. Manuprāt, robežsargs ir cienījama un interesanta profesija.

– Kāda ir jūsu ģimenes attieksme pret jūsu darbu?

– Man ir sieva un mazs dēls. Sieva mani atbalsta, lai gan viņai, protams, neklājas viegli, jo bieži vien neesmu mājās. Bet kopumā viņa saprot mana darba nozīmi un izturas pret to ar cieņu.

– Kādas priekšrocības saskatāt savā profesijā?

– Pirmkārt, tā ir pastāvīga attīstība un apmācība. Otrkārt, interesants un dinamisks darbs. Treškārt, stabils atalgojums un sociālās garantijas. Pēdējā laikā robežsargiem ir palielinātas algas, un uzskatu, ka tas ir mūsu darba cienīgs atalgojums.

– Kā vērtējat robežsardzes nākotni Latvijā?

– Ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, robežsardzes nozīme tikai pieaug. Attīstās tehnoloģijas, parādās jauni robežkontroles instrumenti, piemēram, skatu torņi, droni un citi līdzekļi. Tomēr cilvēciskais faktors joprojām ir galvenais. Esmu pārliecināts, ka, pateicoties modernajām tehnoloģijām, aprīkojumam un uzlabotai apmācībai, pakalpojums nākotnē kļūs vēl efektīvāks. No personīgā piemēra varu apliecināt, ka kopš dienesta sākuma robežsardzē ir notikušas būtiskas izmaiņas un modernizācija.

– Ko jūs ieteiktu tiem, kuri vēlas kļūt par robežsargu?

– Pirmkārt, jābūt gatavam gan fiziski, gan psiholoģiski. Robežsardze prasa ne tikai labu fizisko sagatavotību un disciplīnu, bet arī spēju ātri pieņemt lēmumus un strādāt komandā. Svarīgi arī būt godīgam un atbildīgam, jo ​​robežsargs ir cilvēks, kuram uztic valsts drošību. Ja jūtat, ka tas ir jūsu aicinājums, nebaidieties no grūtībām, mācieties un attīstieties. Tā ir stabila un jēgpilna karjera, kas sniedz ne tikai pieredzi, bet arī izpildīta pienākuma sajūtu.

Sandis Rakickis ir spilgts piemērs uzticībai savai lietai un dzimtenes mīlestībai. Viņam robežsardze nav tikai darbs, bet  arī aicinājums, kas prasa drosmi, izturību un augstu profesionalitāti. Pateicoties tādiem cilvēkiem kā Sandis, varam justies droši un būt droši par savu robežu aizsardzību.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Foto no Sanda RAKICKA personīgā arhīva.