Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis. Daugavpils un Augšdaugavas novads

Jorens Dobkevičs: "Mēs runājam par problēmām, lai padarītu dzīvi labāku"

-- Joren, jūs esat daugavpilietis, vai ne?

-- Esmu dzimis un uzaudzis Daugavpilī. Mani senči šeit -- gar Daugavu, no Naujenes līdz Piedrujai -- dzīvo jau vairākus simtus gadu. Viņi ir vecticībnieki, katoļi, luterāņi, pareizticīgie, latvieši, poļi, latgalieši, krievi, ebreji. Visi ļoti dažādi, bet -- visi kopā. Latgale ir manas mājas, lai kādas tās arī būtu. Taču gan es, gan daļa mūsu "New East” komandas esam remigranti. Mēs bijām aizbraukuši, un es tajā neredzu neko sliktu, bet atgriezāmies, un tas ir galvenais. Dzīvojām ārzemēs, mācījāmies, strādājām un kādā brīdī, proti, pandēmijas laikā, kas kardināli mainīja dzīvi visā pasaulē, atgriezāmies mājās. Kāpēc es nolēmu palikt šeit? Tāpēc, ka tas ir interesanti. Tas ir sarežģīts uzdevums, problēmu risinājumu meklēšana. Tas, ar ko pašlaik nodarbojas "New East”, ir meklējumi -- kas mēs esam un ko šeit darām. Pie mums ir daudz foršu, jaunu, atvērtu cilvēku, kuri vēlas pierādīt sev un citiem, ka Daugavpilī ir iespējams būt atvērtiem un brīviem, ka ir cilvēki, kas to saprot un kuriem tas interesē, ka Daugavpilī un Latgalē ne visi ir "sarkani" un ne visi ir "vatņiki". Šeit dzīvo cilvēki, neatkarīgi no tā, vai viņi ir krievi vai latvieši, pilsoņi vai nepilsoņi, kuri pašreizējā ģeopolitiskajā realitātē atbalsta Ukrainu, nevis Krieviju. Un ar kultūras, mediju, izglītības programmu palīdzību viņi cenšas to pavēstīt un padarīt mūs stiprākus šajā reģionā. Es atceros brīdi, kad sapratām, ka viss ir ļoti slikti, ka ir sācies pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā. Šādā brīdī kļūst neiespējama mūsu sadarbība ar pašvaldības struktūrām un zināmā mērā pat ar valsts struktūrām šeit, Daugavpilī, kur ir cenzūra, kur ir pašcenzūra, kur tic Krievijas propagandai, bet mēs vēlamies sarīkot pasākumu Ukrainas vai Baltkrievijas opozīcijas atbalstam, runāt par šīm tēmām, par to, kas notiek divdesmit minūšu brauciena attālumā no mums, bet, lai to izdarītu, ir nepieciešama ne tikai telpa pārdomām, bet gan fiziska telpa. Tāpēc 2023. gada beigās -- 2024. gada sākumā atvērām mūsu organizācijas "New East” telpas, kur tagad rīkojam izrādes, izstādes, pasākumus Ukrainas atbalstam, par bēgļu tēmu, situāciju uz robežas un runājam par cilvēktiesībām. Mēs parādām, ka Daugavpils var būt citāda, tā var būt daudzveidīga: eiropeiska, latviska un atvērta. Mēs runājam par to, kas notiek patiesībā, nevis darām tikai to, kas izklaidē.  Jā, tas ir biedējoši, bet tas ir svarīgi. Tāpēc organizācija "New East” ir kļuvusi par sava veida bāku tiem, kas vēlas dzīvot un atklāti runāt par visu. Un šajā brīdī es sāku justies vajadzīgs, noderīgs par spīti tam,  ka heiteri raksta, ka esmu nodevējs un padevies latviešiem, vai dēvē par NATO bāzi – īsi sakot, visādas muļķības.

-- Problēmu ir daudz. Vai dažreiz negribas visu pamest un aizbraukt kaut kur, kaut vai uz Rīgu vai atkal uz ārzemēm?

-- Gribas, un ikviens laiku pa laikam izjūt šo vēlmi. Manuprāt, mums visiem ir sava veida iekšējie svari, uz kuriem sveram „par” un „pret” argumentus. Mēs esam jauni cilvēki, dažiem ir ģimene, bet gandrīz visi bez bērniem, tāpēc mums nebūtu liela problēma aizbraukt, bet kaut kas mūs tur šeit, un tā noteikti nav nauda vai lieliska  karjera, ko šeit var izveidot, bet gan brīvības sajūta, ko mēs šeit varam sev radīt. Un tas ir forši.

-- Vai „New East” ir jūsu bērns, jūsu ideja?

-- Nē, tas ir dažādu cilvēku bērns, kuri dažādos dzīves un attīstības posmos ir daudz ko paveikuši. Ideja radās pirms desmit gadiem, kad kopā ar klasesbiedriem un draugiem vēlējāmies organizēt pasākumus. Toreiz mēs radījām performanci par Zolitūdes traģēdiju. Pēcāk rīkojām līdzīgus pasākumus, bet jau par Ukrainu. Organizējām mediju laboratorijas ar skolēniem un žurnālistiem, kur pievērsāmies arī  medijpratībai un tās pamatiem, runājām par satura veidošanu un to, kas ir žurnālistika. Runājām ar cilvēkiem par viņu pārdzīvojumiem. Un ar šīm mazajām, vietējām iniciatīvām sākās sabiedriskās organizācijas dzīve; mēs ieguvām juridisku statusu un pateicoties tam varējām izziņot pasākumus un iesaistīt cilvēkus. Tā bija loģiska attīstība. Viss notika mērķtiecīgi, bet pie savām telpām tikām vien astotajā pastāvēšanas gadā.

-- Vai jums ir sava spēka vieta?

-- Man tās ir vairākas. Tās ir dažādas un ir atkarīgas no manām vēlmēm konkrētā  brīdī. Kad vēlos sajust cilvēkus un dzirdēt pozitīvas idejas, tas ir šeit, „New East” telpās. Ja vēlos mieru un klusumu, tad tas ir velosipēds, mūzika un mežs. Ja esmu noguris no visa, tad ir laiks sapakot ceļasomu un doties kalnos.

-- Nesen Daugavpilī notikušajā medijpratības konferencē izskanēja jautājums: vai jūs šeit jūtaties drošībā? Vai jūs savā dzimtenē jūtaties droši?

-- Pēdējos gados es arvien mazāk un mazāk jūtos drošībā. Diemžēl arvien biežāk saskaros ar ksenofobiju un rasismu sava vārda, uzvārda dēļ, arī tāpēc, ka esmu no Daugavpils. Šeit jāņem vērā vairāki faktori. Ja runājam par karu, tas ir viens emociju spektrs. Otrs faktors ir drošības jēdziens. Šajā gadījumā runa nav tikai par ārēju apdraudējumu; daudz kas ir atkarīgs arī no mums pašiem. Vai es jūtos drošībā pēc Daugavpils pašvaldības vēlēšanām? Nē, es nejūtos drošāk, dzīvojot šādā vidē. Vai es jūtos drošāk valstī, kur sievietēm aizliedz veikt abortu vai vēlas izstāties no Stambulas konvencijas? Nē, nejūtos. Tieši šis man vairāk saistās ar drošību, nevis tas, vai ienāks Krievijas tanki vai nē.

-- Ko jūs gribat novēlēt savai dzimtajai pilsētai, novadam un valstij?

-- Mums ir lieliski jaunieši, atvērti un radoši, protams, ne jau visi. Pateicoties šim un citiem faktoriem, es redzu un zinu, ka Daugavpils, Latgale un Baltija nav sala. Mēs esam lielākas pasaules, Eiropas daļa. Reizēm šķiet, ka starp Latgali un Latviju ir milzīgs, nepārvarams attālums, bet, ticiet man, ir ceļi un takas, kas mūs savieno. Patiesībā mēs esam daudz tuvāk un visi esam daudz draudzīgāki. Mēs bieži runājam par problēmām Latgalē, bet tas ir tāpēc, ka mīlam vietu, kur dzīvojam, un nebaidāmies runāt par problēmām nevis tāpēc, ka viss ir slikti, bet gan tāpēc, ka vēlamies, lai viss būtu labāk.

-- Paldies par sarunu un -- lai viss ir labi! 

Jeļena Bobkova

Foto no J. Dobkeviča arhīva

Ieva Kudiņa: Latveja nasabeidz ar Reigu

Mes vysi grybam byut pīdareigi kaidai kūpīnai. Lelpiļsātu steigā dažreiz aizmierstam, ka i mes poši veidojam sovu vidi. Ite varātu vuiceitīs nu mozūs pogostu i piļsātu pīmārim, kur vītejī īdzeivuotuoji ir aktivi, poši vierza iniciativys i na tikai kritizej, bet i izsoka prīkšlykumus, kai padareit pīviļceiguoku sovu vidi, kai motivēt jaunīšus palikt i justīs lapnim par sovu zemi.

Augšdaugovys nūvoda Leiksnā bejušuo školys āka beja pamasta nūvuortā 15 godus. Tok naapdzeivuotajai ākai beja potencials, i bīdreiba “Mūsu Līksnai” (latg. “Myusu Leiksnai”) uzsuoce vacuos školys atjaunuošonys dorbus. Kai itys stuosts aizasuoce i deļkuo ir svareigi saglobuot sovys kūpīnys kulturvidi, pastuosteja bīdreibys “Mūsu Līksnai” vaļdis prīšksādātuoja Ieva Kudiņa.

Ieva Kudiņa ir četru bārnu mameņa, dzymuse Jākubpilī, bet, kūpš apsapreciejuse, par sātu sauc Leiksnu. Ite pavadeiti niu jau 10 godi. Jai vysod ir bejuse gribiešona atteisteit vidi, kurā dzeivoj, i vīns nu vierīneiguokūs projektu ir Leiksnys školys atjaunuošona.

“Mani īdvasmuoja kaida cyta škola, kura beja atjaunuota i kurā aktivi dorbuojuos kūpīna. Maņ lykuos, ka varātu pajimt itū āku i suokt koč kū dareit. Bīdreibys bīdri beja cīš atsauceigi i gotovi dorbuotīs,” pastuosteja Ieva.

Dorbi bejušajā školā suocēs ituo gods pavasarī. Var tikai īzadūmuot, cik daudz dorba juoīgulda juos sakuortuošonā, partū ka āka natyka izmontuota vaira nakai desmit godu. Jei beja na tikai pamasta, bet godu laikā pīgružuota, pylna ar atkrytumim, i tys vyss beja juosavuoc i juoizvad. Āka tyka izteirāta, nūmaineits greidys sagums atseviškuos telpuos, puorbaudeiti škūrstyni i cepli, kab varātu izmontuot apkuri, īvylkts iudinsvods i padareiti daudzi citi dorbi, kab pošlaik bejušajā školā varātu dorbuotīs bīdreibys i nūtikt pasuokumi.

Bīdreiba aizsuoce dorbu 2023. godā, i februarī jai paliks diveji godi, jimā dorbojās 15 bīdri. “Es dūmoju, ka mes saimnīkuosim ilguok, ka vyss nūtiks piec plāna. Bazneica ir cīš pretimnuokūša i, prūtams, prīsteram ari pateik, ka ite koč kas nūteik, ka ite nav vīnkuorši pamasta āka. Leiksnā ir problemys ar telpom dažaidim kulturys pasuokumim, ari mums kai bīdreibai nabeja sovu telpu, partū izlēmem, ka ite varam gon poši dorbuotīs, gon organizēt kulturys pasuokumus, kai ari apvīnuot puorejuos aktivuos bīdreibys, kurys varātu izmontuot itū āku, partū ka jei ir cīš lela. Ideju ir daudz i jūs palīk vys vaira. Ākā ir īreikuotys telpys bīdreibom, kurys jau aktivi teik izmontuotys. Tūmār dorba vēļ ir daudz, ākā jiutams caurviejs i ir dīzgon solts, partū juonūmaina lūgi i durovys, itūšaļt ir apstyprynuots LEADER projekts, kura ītvorūs tys tiks padareits. Ieva pastuosteja, ka leluokais izaicynuojums ir finansiejums, teik raksteiti projekti, bet daudz kas teik dareits par pošu bīdru leidzeklim. “Itūgod sajēmem pošvaļdeibys bīdreibu leidzdaleibys projekta finansiejumu, kū izmontuojom komunikaceju remontdorbim. Daudz īguldom i struodojam poši, vysu dorom sovom rūkom. Mums ir pasaveics, ka bīdreibā ir dažaidi specialisti,” pastuosteja Ieva.

Bīdreiba “Mūsu Līksnai” reikoj pasuokumus, apvīnoj Leiksnys pogosta kūpīnu, aicynoj vītejūs īdzeivuotuojus byut aktivim jebkurā vacumā. Ieva stuosta, ka, saleidzynojūt Leiksnu ar cytim pogostim, Leiksnys īdzeivuotuoji ir cīš aktivi: “Maņ pateik dažaidi izaicynuojumi, tys dūd dzeivei eipašu jāgu. Ir milzeigs gondarejums, radzūt rezultatu, gon maņ, gan vysim bīdreibys daleibnīkim. Kod saīt kūpā forši cylvāki, jim vysod atsarūn daudz dažaidu ideju. Napaceļamu projektu nav, mes asom puorlīcynuoti par sevi”.

Bīdreiba sadarbeibā ar Leiksnys apvīneibys puorvaļdi ir lobīkuortuojuse Leiksnys prūda krosta lineju, ir nūpļautys nīdris, organiziejuse muzykys i muokslys festivalu “Muzykys Skrytuļs”, organiziejuse pyrmū īdzeivuotuoju forumu nūvodā, izveiduojuse bagažnīku tierdzeņu pi Leiksnys bazneicys, realizāti dažaidi citi projekti, kai ari bīdreiba organizej dažaidus kulturys i sporta pasuokumus.

Runojūt ar Ievu, jiutams pozitivisms i puorlīceiba – vyss byus labi. Vēļ plānūs ir daudz jaunu projektu, tok leluokais bīdreibys fokuss ir Leiksnys školys atjaunuošona, tei tūmār ir lela āka i, leidz ar tū, milzeiga atbiļdeiba. Ieva sarunys nūslāgumā soka – Leiksna ir lobuokuo vīta, kur dzeivuot. Vide, kurā dzeivojam, sarunys, kū dzierdam kotru dīnu, leidzcylvāku emocejis roda nūskaņuojumu, kurā mes veramīs iz situaceju pogostā, piļsātā i vaļstī kūpumā.

“Maņ pateik lauku dzeive, plašums i mīrs. Mes Leiksnā asom lokalpatrioti, vīns nu bīdreibys mierku ir saglobuot kulturviesturyskū montuojumu, tradicejis, veiduot vidi, kas ir draudzeiga saimem. Vīns nu munu mierku ir, kab muni bārni ite palyktu dzeivuot. Tei laikam ir reidzinīku īdūma, ka ar Reigu beidzās Latveja, bet eistineibā tai nav, uorpus Reigys jei tikai suocās, vyss ir atkareigs nu myusu pošu. Ka nikuo nadareisim, ari ite byus švaki. Pavaicojit bīdreibys bīdrim – vysi saceis, ka Leiksna ir lobuokuo vīta, kur dzeivuot.”

Liene Virza

Autoris foto

Māris Susejs: "Dzīvot Latgalē ir liela privilēģija"

-- Esam pazīstami jau daudzus gadus, un neatceros, ka jebkad būtu redzējusi jūsu sejā skumju izteiksmi. Kā jums izdodas saglabāt pozitīvu noskaņojumu?

-- Nozīmīgs faktors katra cilvēka dzīvē ir viņa senči. Manējie ir latgalieši. Visi stāsti par Latgali ir dziļi, nereti ļoti sāpīgi un traģiski. Un ik reizi mums bija tikai vienas zāles -- ceļš uz priekšu. Visi latgalieši vienmēr gāja ar augstu paceltu galvu. Pat tad, kad bija pavisam skumji, grūti un skarbi, mēs vienmēr ticējām, ka būs arī cerības stars un viss kļūs labāk. Patiesībā, ja tev ir pavisam slikti, atrodi kādu, kam klājas vēl sliktāk, un palīdzi viņam.

-- Jūs esat cilvēks -- orķestris. Esmu jūs redzējusi dažādos ampluā. Ko jūs darāt tagad?

-- Atceros, ka manā bērnībā bija tāda rotaļlieta -- robots transformeris. Un, attiecinot šo tēlu uz sevi, varu teikt, ka es joprojām transformējos. Dzīvot Latgalē ir liela privilēģija, par kuru jācīnās bieži un katru dienu. Es transformējos radošā vidē. Ir vārdu salikums, kas man nepatīk, bet tas izskaidro, kas es esmu. Esmu multimākslinieks -- režisors, organizēju dažādus pasākumus, piedalos dažādās aktiermākslas aktivitātēs, bet pats galvenais – audzinu un izglītoju savus bērnus. Bet tajā pašā laikā es nenovelku sarkano līniju starp saviem bērniem un skolēniem, kurus mācu. Joprojām mācu bērnus Krāslavas novadā, Mūzikas un mākslas skolā, pirms tam 22 gadus strādāju par skolotāju Indras mākslas skolā. Un, starp citu, no Indras var redzēt Baltkrievijas mežus. Man ir daudz iespēju aizbraukt. Dažādos laikos daudzi mani draugi pameta dzimto vietu un devās dažādos virzienos. Viņi man saka: "Māri, brauc šurp, tev nebūs jāstrādā kaut kur cehos, tu vari nodarboties ar menedžmentu." Bet es atsakos. Es ļoti labi saprotu, kas man dod nepieciešamo enerģiju, -- tā ir mana dzimtā zeme: šī apbrīnojamā Latgales zeme, šī maģiskā ainava. Latgale ir lielas vēstures krustceles, šeit valda vēsturiska daudzveidība. Šeit dzīvo apbrīnojami, interesanti cilvēki. Protams, ir arī daudz muļķu, bet kur gan viņu nav? It īpaši, ja runājam kara kontekstā. Esmu no jauna atklājis daudzus cilvēkus, īpaši šeit, pierobežā. Šeit valda patiesi pārsteidzoša brīvības sajūta. Vari iziet vēlu vakarā ārā un kliegt no visa spēka, un tas nevienu īpaši netraucēs. Esmu bijis Beļģijā, Holandē un apceļojis pusi Eiropas. Tur cilvēki dzīvo netālu cits no cita. Un šajā gadījumā zeme nomierinās vien ap trijiem naktī. Tāpēc dzīve Latgalē ir liela privilēģija. Šajā zemē ir tavas dzimtas spēks. Šeit draudzīgi dzīvo latgalieši un vecticībnieki. Tā ir nepopulāra frāze, bet tās ir pamatvērtības. Ir vēl viens faktors, kas mani notur šeit. Mana māte diemžēl nekļūst jaunāka, un es vēlos būt viņas tuvumā. Viņa var man jebkurā brīdī piezvanīt un palūgt atvest zāles. Es to izdarīšu 15–20 minūšu laikā. Man ir ļoti svarīgi redzēt, kā mana māte noveco, un es vēlos būt viņai blakus.

-- Ko vēl, izņemot spēku, jums sniedz Latgales zeme?

-- Ja runājam par cilvēkiem, Latgale ir ne tikai vēstures krustojums, tā ir arī kultūras krustojums. Šeit dzīvo slāvu tautas, latgalieši, latvieši un ebreji. Redzot šo krāsu paleti, rodas impresionistiski toņi. Šis mākslinieciskais atoms Latgalē ir ļoti jūtams.  Patiesībā mūsu pierobežai piemīt maģisks skanējums. Tāpēc Latgale man sniedz nepieciešamo maģiju.

-- Vai jūs nebaidāties dzīvot blakus Krievijai un Baltkrievijai?

-- Manuprāt, tie ir nepareizi vārdi -- "baidos" vai "nebaidos". Ir vienkārši jādzīvo un jādefinē latviskās un eiropeiskās robežas. Būtu muļķīgi tagad runāt par to, ko nezinu, un visu to laiku, ko esmu šeit nodzīvojis, nomest malā tikai tāpēc, ka baidos. Mēs esam ģenētiski mantojuši spēku visu to pārdzīvot un nebaidīties, jo mūsu senči šeit jau ir tik daudz piedzīvojuši un pārdzīvojuši, ka bail par to runāt. Ir jāsaprot, ka tad, ja pie mums kaut kas notiks -- labs vai slikts --, mēs ģenētiski zināsim, kā reaģēt.

-- Ko šeit var mainīt uz labo pusi, varbūt, ar valdības palīdzību?

-- Daudzi mums Latgalē ir mēģinājuši palīdzēt. Taču ir jāsaprot vissvarīgākais: uz Latgali nedrīkst skatīties caur stereotipu prizmu. Mūsu reģiona vēsture runā pati par sevi. Tā ir spilgtāka un krāsaināka, atšķirībā no Vidzemes vai Kurzemes. Latgalieši ir dzīvojuši dažādu impēriju laikos. Centrālajā Latvijā viss bija nedaudz citādāk, tāpēc arī mūsu mentalitāte atšķiras. Tas ir pirmkārt. Otrkārt – nevar tikai runāt par Latgali, ir jābrauc šurp un jārada cita kultūrvide. Kārlis Ulmanis par to savulaik padomāja. Kārļa Ulmaņa virzienā var raidīt daudz pārmetumus. Viņš apkaroja latgalisko literatūru, daudzus lietvārdus pakārtoja latviskajam, bet vienlaikus veica lielas un svarīgas reformas. Piemēram, cilvēki, kas pārcēlās uz pierobežu, saņēma lielus aizdevumus māju un zemes iegādei, viņš būvēja skolas, viņš būvēja"gaismas pilis" skolās. Un, ja šodien dosimies uz Indru vai Robežniekiem, un visā pierobežas teritorijā, mēs redzēsim Latgalei neraksturīgās luterāņu kapsētas, kur dominē uzvārdi Bērziņš un Vītoliņš. Tas pierāda, ka reforma tolaik darbojās, un cilvēki no Centrālās Latvijas pārcēlās uz pierobežu, jo valsts to veicināja. Savukārt pašlaik mēs esam izvēlējušies amerikāņu dzīvesveidu: divi lielsaimnieki, kuriem pieder visa zeme un kuri nodarbina vietējos iedzīvotājus. Tas nozīmē, ka, izvēloties šo amerikāņu ainavu, mēs atteicāmies no savas Latgales ainavas, kur dominē viensētas. Un tad mūs vaino, ka mums trūkst latviskuma. Radikāli noskaņoti iedzīvotāji domā, kā Latvija beidz aiz Jēkabpilij, un tālāk, viņuprāt, pa ielām klīst lāči un visi dzer degvīnu. Ir jāinteresējas par vēsturi, kad runājam par Ludzu, Daugavpili un Rēzekni, un tad saņemsim atbildes uz visiem pašreiz sasapējušiem jautājumiem.

-- Paldies par sarunu.

Jeļena Bobkova

Foto no M. Suseja arhīva
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsts fonds par valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Latgales Vietējā Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise Plus»  #SIF_MAF2025