Piedāvājums strādāt Jaunsardzē kļuva par laimīgo biļeti

— Alise, pastāstiet, kā iesākās jūsu ceļš jaunsargos.

— Viss sākās, kad man bija apmēram desmit gadi. Iestājos Jaunsardzē, piedalījos nometnēs, sacensībās un citos pasākumos. Šī kustība kļuva par daļu no manas dzīves, un tad es pamazām sapratu, ka vēlos ar to saistīt savu nākotni. Kad mācījos vidusskolā, Latgales nodaļas vadītājs Juris Lelis man piedāvāja darbu Jaunsardzē. Tas bija negaidīti, bet piedāvājums izrādījās ļoti vērtīgs: apmaksāta izglītība Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kā arī pienācīga alga un iespēja darīt to, kas patīk.

— Vai, esot tik jaunai, bija viegli pieņemt šo piedāvājumu?

— Lēmums bija nopietns, jo man bija tikai 18 gadi. Protams, es konsultējos ar vecākiem. Mana mamma ļoti atbalstīja un ticēja man. Viņa teica, ka es jau esmu pietiekami pieaugusi, lai pieņemtu svarīgus lēmumus, un ka šī ir lieliska iespēja. Tā sākās mans ceļš kā instruktorei. Piedāvājums strādāt Jaunsardzē kļuva par manu laimīgo biļeti.

— Ar kādām grūtībām saskārāties darba sākumā?

— Visgrūtāk bija tas, ka vecuma starpība starp mani un puišiem, kurus mācīju, bija ļoti neliela. Man bija jānopelna viņu cieņa, jāveido attiecības tā, lai viņi mani uztvertu kā mentoru. Tas prasīja pacietību un pārliecību. Es pati daudz mācījos, meklēju pieejas, vēroju savus kolēģus. Pamazām viss izdevās.

— Kādas īpašības ir nepieciešamas instruktoram?

— Pacietība ir pirmajā vietā. Ar bērniem un pusaudžiem vienmēr ir grūtības, ir svarīgi spēt reaģēt mierīgi. Otrkārt, cilvēcība, spēja saprast ikvienu, jo viņi visi ir atšķirīgi. Treškārt, spēja ieinteresēt, padarīt nodarbības aizraujošas. Mūsu mērķis nav tikai mācīt, bet gan iedvesmot.

— Kas jauniešus piesaista dalībai Jaunsardzē?

— Pirmkārt, tā ir bez maksas, un daudzām ģimenēm tas ir svarīgi. Otrkārt, tā ir aktīva dzīve, izbraucieni dabā, sacensības, komandas sajūta. Puiši apgūst disciplīnu, atbildību, iemācās palīdzēt cits citam. Daudzi, kuri piedalās šai kustībā, kļūst pārliecinātāki par sevi, uzlabo savas sekmes mācībās, atrod jaunus draugus.

— Ko māca jaunsargos? Kādas prasmes dalībnieki apgūst?

— Jaunsargu programma ir ļoti daudzveidīga un sastāv no dažādiem blokiem. Mēs apgūstam ierindas apmācību, mācāmies rīkoties ar ieročiem un šaut, apgūstam drošības un pašaizsardzības pamatus. Ir topogrāfija, orientēšanās reljefā, izdzīvošanas prasmes mežā. Noteikti pievēršam uzmanību vēsturei, patriotiskajai audzināšanai, fiziskajai sagatavotībai. Bērni mācās strādāt komandā, plānot darbību, pieņemt lēmumus. Ir ļoti svarīgi, ka mūsu mērķis nav audzināt karavīrus, bet gan palīdzēt jauniešiem izaugt par atbildīgiem pilsoņiem, kuri pazīst savu valsti, prot novērtēt brīvību un ir gatavi palīdzēt citiem.

— Kādām īpašībām jāpiemīt jaunsargam (audzēknim)?

— Audzēknim ļoti svarīgas ir šādas īpašības: atbildība un apzinīgums – saprast, kāpēc piedalies nodarbībās un kas no tevis tiek sagaidīts; draudzīgums un spēja strādāt komandā – jaunsargi bieži darbojas grupās, un ir svarīgi spēt atbalstīt citam citu; drosme un gatavība jauniem izaicinājumiem – nebaidīties mācīties, apgūt jaunas prasmes; godīgums – tas ir īpaši vērtīgi, ja pusaudži apzināti saka patiesību un saprot, ka godīgums ir svarīgāks par vēlmi slēpt kļūdas.

— Jūs pieminējāt sacensības. Vai ir kādi īpaši sasniegumi?

— Jā, šī ir viena no mana darba priecīgākajām jomām. Šogad trīs manas audzēknes pārstāvēja Latviju starptautiskās sacensībās Igaunijā, sacenšoties ar komandām no dažādām valstīm. Tas bija sarežģīts daudzposmu maršruts, kas ietvēra orientēšanos, taktiskos uzdevumus un komandas darbu. Mēs pievērsām lielu uzmanību sagatavošanās procesam: fiziskā, psiholoģiskā un taktiskā aspektā. Es biju lepna vērot, kā meitenes tika galā ar stresu, parādīja raksturu un, pats galvenais, atgriezās mājās ar pieredzi un pašapziņu. Tas apliecina, ka pat sacensību dalībnieki no mazas pilsētas var sasniegt starptautisku līmeni.

— Nesen strādājāt nometnē bērniem no Ukrainas. Kāda pieredze tā bija?

— Tas bija viens no grūtākajiem un aizkustinošākajiem uzdevumiem. Nometnē atradās aptuveni 80 cilvēku, tostarp Ukrainas karavīru bērni, kuri jau bija saskārušies ar kara sekām. Daudzi bija zaudējuši tuviniekus vai gaidīja vecāku atgriešanos no frontes. Mūsu uzdevums bija nodrošināt viņiem aktivitātes atpūtai un mazināt stresa līmeni. Centāmies pēc iespējas vairāk aizpildīt viņu laiku ar dažādām aktivitātēm: pastaigām, sporta spēlēm, radošajām darbnīcām. Sākumā bērni bija piesardzīgi, bet tad atslābinājās un sāka smaidīt. Man tā bija izturības mācība un apstiprinājums tam, ka instruktora darbs nav saistīts tikai ar disciplīnas nodrošināšanu, bet arī ar cilvēcību, ar spēju būt klāt, atbalstīt grūtos brīžos.

— Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem saskaraties savā darbā?

— Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir pusaudžu pasivitāte, kad viņus ir grūti motivēt. Vēl zināmas grūtības sagādā nepieciešamība pastāvīgi izdomāt kaut ko jaunu, lai nodarbības neatkārtotos un jaunieši saglabātu interesi par tām.

— Kas sniedz gandarījuma sajūtu?

— Tie ir brīži, kad es redzu bērnu progresu: viņi kļūst pārliecinātāki, stiprāki, uzlabo savu uzvedību un mācības. Īpaša vērtība ir tam, ka pamazām rodas uzticēšanās, ka bērni apzinās un saprot, ka vissvarīgākais ir godīgums un atklātība. Tas rada sajūtu, ka darbs nav veltīgs.

— Jūs esat arī amatierteātra “Smalkais stils” dalībniece. Kā tas sākās?

— Teātris manā dzīvē parādījās jau sen — pamatskolā. Sākumā bija nelielas izrādes, tad amatierkolektīvi. Tagad teātri spēlēju Voldemāra Varslavāna vadībā. Man teātris ir veids, kā atpūsties dvēseliski, atslēgties. Pēc saspringtas dienas mēģinājumi palīdz atgūt spēkus, uzlādēt “baterijas”. Mēs iestudējam dažādas lugas: no klasikas līdz mūsdienu lugām, piedalāmies festivālos. Tā ir komanda, kurā es jūtos vajadzīga, kur mani atbalsta un iedvesmo.

— Kā Jums izdodas apvienot darbu, mācības un radošumu?

— Tas reizēm var būt pietiekami grūti, bet es uzskatu, ka hobiji ir nepieciešami, lai izvairītos no izdegšanas. Cenšos pareizi saplānot savu laiku. Teātris, dziedāšana, pastaigas, lasīšana, dažreiz pat kokgriešana — tie ir veidi, kā es varu atpūsties un iedvesmoties. Man ļoti patīk doties uz laukiem, uz vectēva mājām: tur valda miers un klusums, kas dod spēku. Atgriežoties no turienes, jūtu enerģijas un ideju pieplūdumu.

— Kurš vaļasprieks ir vispārsteidzošākais?

— Droši vien kokgriešana. Tas notika nejauši, vienas apmācību programmas apgūšanas laikā. Paņēmu koka gabalu un sāku grebt karoti. Tas izrādījās neticami aizraujoši. Tas man atgādināja, ka, ja kaut ko dari, tad iegūsi rezultātu. Man patīk, kad hobiji nes redzamus augļus.

— Kā jūs sevi raksturotu, salīdzinot ar vienu priekšmetu no jaunsargu ekipējuma?

— Daudzfunkcionāls nazis. Instruktoram jābūt gatavam uz visu: mēs esam skolotāji, psihologi un dažreiz arī ārsti. Mums jāspēj ātri orientēties, risināt problēmas, būt noderīgam.

— Ko nozīmē patriotisms?

— Patriotisms nav tikai skaļi vārdi vai militārās parādes. Tās ir visdažādākās izvēles ikdienas dzīvē: vietējo uzņēmēju atbalstīšana, rūpes par savu novadu, bērnu mācīšana mīlēt savu zemi. Ir svarīgi novērtēt arī šķietamus sīkumus, no kuriem faktiski veidojas  lielās, būtiskās lietas. Kad izvēlamies vietējos produktus, palīdzam kaimiņiem, piedalāmies savas pilsētas dzīvē — arī tas ir patriotisms.

— Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Vai tie saistās ar Krāslavu?

— Vēlos turpināt darbu ar jauniešiem, attīstīt reģionu un pabeigt maģistrantūru. Ir svarīgi, ka Krāslavā ir izaugsmes iespējas: tiek atbalstītas iniciatīvas, veidoti jauni projekti un rodas jauni speciālisti. Vēlos, lai vairāk jauniešu pēc studijām atgrieztos mājās, lai viņu dzimtās vietas attīstītos un nepaliktu tukšas. Domāju par jaunu klubu un sekciju atvēršanu, varbūt tūrisma jomas attīstīšanu. Un, protams, par laimīgu personīgo dzīvi: sava cilvēka atrašanu, ģimenes nodibināšanu. Tomēr galvenais ir sajust, ka mans darbs ir nepieciešams un ka mana dzimtā zeme novērtē savus cilvēkus.

Alisei Samsonovičai piemīt pārsteidzošs enerģijas, mērķtiecības un siltas cilvēcības apvienojums. Viņa ir pārliecināta, ka ikviens cilvēks var attīstīties, ja tic sev un saņem atbalstu. Viņas piemērs ir iedvesmojošs: tu vari būt noderīgs savai valstij, mācīt jauniešus, radīt ko jaunu un baudīt dzīvi, vienlaikus saglabājot savu “es”. Un pats galvenais - arī no mazās Krāslavas var doties lielajā pasaulē, ja tici savam spēkam un novērtē savas saknes.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Foto no Alises Samsonovičas personīgā arhīva.