Laika glabātāja Alla Lomanovska: 40 gadi darbā ar vēsturi

— Alla, kas ietekmēja jūsu profesijas izvēli? Kā jūs kļuvāt par muzeja speciālistu?

— Kā saka psihologi, bērnības iespaidi nereti atstāj spēcīgas pēdas mūsu dzīvē. Jau pirms skolas mēs ar vecākiem bieži braucām ciemos pie vecvecākiem uz Ludzu, un tur es pirmo reizi apmeklēju Ludzas Novadpētniecības muzeju. Atceros, cik lielu iespaidu uz mani atstāja brīvdabas ekspozīcija, senās ēkas, klēts un vējdzirnavas, kuras it kā atdzīvojās kā pasakā. Spilgts bija arī dabas ekspozīcijas apmeklējums, kurā bija izvietoti Latvijas mežu dzīvnieku izbāzeņi. Mazam bērnam tas izskatījās kā īsts brīnums. Un tad otrajā stāvā aiz pavērtām durvīm ieraudzīju muzeja darbinieku pie darba galda. Mani ieinteresēja, ar ko tad ikdienā nodarbojas muzejnieki.  

Vēlāk, protams, dzīve manus plānus nedaudz koriģēja: mācījos  bibliotekzinātnes Latvijas Universitātē un sāku savu karjeru bibliotēkā. Taču 1984. gadā direktors Valdemārs Gekišs uzaicināja mani strādāt jaundibinātajā Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā. Tad arī sākās mana “muzeja dzīve”, kas ilgst jau 40 gadus.

— Pastāstiet, lūdzu, par saviem krājuma glabātājas galvenajiem pienākumiem.

— Krājuma glabātāja galvenais uzdevums ir nodrošināt muzeja īpašumā esošā Nacionālā krājuma veidošanu, papildināšanu, uzskaiti, saglabāšanu un rīcību ar tajā esošajiem priekšmetiem. Tas ir rūpīgs darbs, kas ietver muzeja priekšmeta iegūšanas dokumentu sastādīšanu, priekšmetu aprakstu, klasifikāciju, digitalizāciju, aizsardzību un daudz ko citu.  Mēs ne tikai glabājam priekšmetus, bet arī aktīvi izmantojam tos ekspozīcijās, izstādēs, nodrošinot kultūras vērtību pieejamību ikvienam.

— Kas jūs iedvesmo turpināt darbu muzejā pēc 40 gadiem?

— Mani iedvesmo izpratne, ka mans darbs palīdz saglabāt kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm. Mūsu muzeja priekšmetu dāsnie dāvinātāji, apmeklētāji, viņu interese, atsauksmes un jautājumi liek man sajust, ka šis darbs ir svarīgs.

— Kā jūsu darbs mainījies šo 40 gadu laikā?

— Izmaiņu ir daudz. Muzejs dibināts 1983. gada 1. janvārī. Ekspozīcijas zāle tad atradās luterāņu baznīcā. Bet muzejnieki mitinājās Krāslavas kultūras nama pielāgotajā ventilācijas telpā, kur stāvēja darba galdi un daži plaukti krājuma priekšmetiem. 1990. gadā muzejs pārcēlās uz pašreizējām telpām Pils ielā 8.

Tagad muzeja krājumā ir 27 tūkstoši priekšmetu, un mēs cenšamies nodrošināt tiem piemērotus glabāšanas apstākļus. Mums ir speciāls aprīkojums: metāla plaukti, sistēmas lielformāta dokumentu un citu rakstisku priekšmetu glabāšanai, pacēlājs ērtai strādāšanai augšējos plauktos. Telpu trūkuma dēļ problemātiskāk ir glabāt lielformāta priekšmetus. Krātuvēs notiek temperatūras un mitruma režīma kontrole, iegādāta attiecīga aparatūra. Lai būtu vieglāk atrast priekšmetu krājumā, muzejā izstrādāta speciāla programma Krājuma meklēšanas sistēma.

Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga datu  bāzē (nmkk.lv) tagad pieejams 71% mūsu krājuma priekšmetu. Šo darbu ļoti atbildīgi veic  datu ievadīšanas speciāliste  Janīna Griņēviča. Tas ir milzīgs darbs, kas padara mūsu kolekcijas pieejamas ne tikai uz vietas, bet arī internetā.

Muzejs ir kļuvis daudz modernāks un interaktīvāks. Kad sāku strādāt, uzsvars bija uz kolekciju veidošanu, bet tagad uzsvars tiek pārlikts uz apmeklētāju piesaisti, komfortablas vides veidošanu un krājuma digitalizāciju. Mums ir divas izstāžu zāles, četras ekspozīcijas, divi atklātie krājumi un trīs slēgtas krātuves. Reizi divos mēnešos notiek jaunās mākslas izstādes atklāšana, notiek tematiskie pasākumi.

Jūs piedalījāties daudzu projektu tapšanā. Kā rodas idejas to īstenošanai?

—  Idejas muzeju projektu īstenošanai bieži rodas no rūpīgas tēmas izvērtēšanas un tās atbilstības mūsdienu sabiedrības prasībām. Tāpat arī bieži tiek meklēti veidi, kā tēmu pasniegt interesantā un pieejamā veidā, izmantojot jaunākās tehnoloģijas vai interaktīvas pieejas, lai radītu dziļāku interesi apmeklētājos. 

—  Kurš projekts jums visvairāk palicis atmiņā?

— Viens no nozīmīgākajiem projektiem bija ekspozīcijas “Pieci airi” izveide 2007. gadā. Tas bija pirmais lielais projekts, kurā piedalījās visa mūsu tolaik nelielā komanda. Izstrādājām koncepciju, vācām un atlasījām priekšmetus, konsultējāmies ar kolēģiem no citiem muzejiem. Ekspozīcijas koncepcijas pamatā ir mūsu pilsētas ģerbonis, galvenā ideja ir parādīt, kā dažādu tautību cilvēki dzīvoja un strādāja Daugavas krastos.

Vēl viens interesants projekts ir interaktīvās ekspozīcijas “Pie viena galda” izstrāde. Devāmies ekspedīcijās, fiksējām cilvēku stāstus, veidojām videofilmas par piecu tautību virtuves tradīcijām un vācām ar ēdienu gatavošanu saistītus sadzīves priekšmetus. Bija lieliski redzēt, kā atdzīvojas senās receptes, kad sniedzām prezentācijas. Mēs sadarbojāmies ar dizaineriem un māksliniekiem, kas palīdz padarīt ekspozīcijas vizuāli pievilcīgas un pieejamas visu vecumu cilvēkiem.

— Kā izvēlaties izstāžu tēmas? Vai ir kādas īpašas pieejas?

— Izstādes tēma nereti dzimst, balstoties uz sabiedrības vajadzībām. Pievēršam uzmanību vēsturisku notikumu vai mūsu novadam nozīmīgu personību jubilejām. Gadās arī, ka ideja rodas no mūsu krājuma: atrodi neparastu priekšmetu un aizdomājies, kā ap to var izveidot veselu stāstu. Svarīgi, lai izstāde ne tikai informētu, bet arī raisītu emocijas.

— Jūs nesen saņēmāt Kultūras ministrijas balvu. Ko jums tas nozīmē?

— Tā ir liela atzinība manam un visas mūsu komandas darbam. Protams, patīkami, ka manu darbu novērtē, bet man tā ir arī motivācija turpināt attīstīties un dalīties savās zināšanās ar citiem.

— Kas jūs visvairāk iedvesmo profesijā? Kas palīdz jums palikt uzticīgai šim darbam?

— Manuprāt, pati iespēja saglabāt kultūrvēsturiskās liecības ir iedvesmojoša. Katra lieta muzejā ir ne tikai priekšmets, bet arī dzīves, kultūras un atmiņas sastāvdaļa. Es redzu, kā apmeklētāji reaģē uz mūsu eksponātiem: viņi ir pārsteigti, apbrīno, uzdod jautājumus. Īpaši aizkustinoši ir vērot bērnus, kuri no sirds interesējas par senlietām. Piemēram, viņiem grūti iedomāties, kā agrāk iztika bez modernajām tehnoloģijām, ka rakstāmmašīna vai petrolejas lampa kādreiz bija gluži vai brīnums.

Turklāt iedvesmo muzeja kolektīvs. Mums ir brīnišķīga domubiedru komanda, kas atbalsta viens otru un vienmēr tiecas pēc attīstības.

— 40 darba gados noteikti bijis daudz interesantu vai kuriozu gadījumu. Lūdzu, pastāstiet par to, kas visvairāk palicis atmiņā.

— Jā, notika viss kaut kas. Šo notikumu atceros ar smaidu. Muzejam piedāvāja kāda Daugavas zvejnieka darbarīkus.  Starp tiem bija arī milzīgs zvejas rīks ar garu kātu. Iedomājieties: es ar šo milzu ķeseli pāri plecam eju pa pilsētu, un vējš pūš tīklā! Garāmgājēji nepārprotami pārsteigti skatījās uz mani, jo es nemaz nelīdzinājos zvejniecei, bet galvenais, ka šis priekšmets kļuva par daļu no muzeja krājuma.

Atceros arī kādu atgadījumu, saistītu ar zināmu risku. Mūs paaicināja uz māju Priedainē, kuru bija paredzēts nojaukt sakarā ar jaunā tilta būvdarbiem. Tad tilta pāri Daugavai nebija, un mēs ar muzeja mākslinieci Viju Plotku, paņēmušas līdzi ragaviņas, devāmies turp pa ledū iestaigātu taciņu. Savākušas senos kalēja darbarīkus,  atgriezāmies atpakaļ pāri aizsalušajai upei. Ragavas bija piekrautas ar smagiem priekšmetiem. Ledus vietām bija tik dzidrs, ka  zem tā varēja redzēt, kā plūst ūdens, šķita, ka ledus neizturēs. Bija bail, bet bija jātiek līdz krastam, saglābjot gan sevi, gan savus atradumus. Veiksmīgi nonākušas krastā, gājām pēc palīdzības, jo smagās ragaviņas pa asfaltu pavilkt nevarējām.

Veicot pētījumus, muzejnieki bieži iejūtas detektīva lomā, jo viņiem jāmeklē, jāizpēta un jāinterpretē dažādi vēsturiskie un kultūrvēsturiskie fakti. Viens no galvenajiem aspektiem, kas šajā procesā jāņem vērā, ir informācijas vākšana un analīze, kas notiek  soli pa solītim. Piemēram, uz muzeju atnesa fotoalbumu, par kuru īpašniece zināja pastāstīt tikai to, ka albums piederēja Eduardam Subotjalo, Voronku sādžas iedzīvotājam. Viņš pagājušā gadsimta 20.-40. gados fotografēja apkaimes iedzīvotājus.

Braucām pa mājām, runājām ar iedzīvotājiem, un tā pamazām nezināmie cilvēki uz fotogrāfijām ieguva vārdus un uzvārdus, un pat dzīvesstāstus.

Darbs muzejā ir kas vairāk nekā tikai priekšmetu vākšana un saglabāšana. Tā vienmēr ir mijiedarbība ar cilvēkiem, emocijām un dažreiz ir arī neparedzami, pārsteidzoši gadījumi.

— Ko uzskatāt par galveno savā profesijā?

— Galvenais ir atbildība par vēstures mantojuma saglabāšanu. Muzeju darbinieki darbojas kā tilti starp pagātni un nākotni, nodrošinot, lai vēsturiskie un kultūras notikumi, tradīcijas būtu pieejami un saprotami nākamajām paaudzēm.

Muzeja krājumu glabātāja profesija ir ne tikai atbildība par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu, bet arī iespēja burtiski pieskarties pagātnei un atdzīvināt to jaunajām paaudzēm. 40 darba gadu laikā Alla Lomanovska ir kļuvusi ne tikai par liecinieci, bet arī aktīvu līdzdalībnieci Krāslavas novada muzeja attīstībā. Viņas vārdi pauž patiesu aizrautību darbā un mīlestību pret vēsturi. Tas liecina, ka pat vissarežģītākos uzdevumus var paveikt, ja tos risina ar dvēseli.

Lai veiksme pavada jaunajos projektos un lai iedvesma nekad neizsīkst!

Jeļena AVSJUKEVIČA

Foto no Allas LOMANOVSKAS personīgā arhīva.