Sadarbība savstarpēju pretenziju vietā: ko vecāki un skolotāji var paveikt, apvienojot spēkus

Gļebs Beļajevs, laikraksts “Ezerzeme”:

- Paldies, Lidija, ka piekritāt sarunai!

Man kā divu skolēnu vecākam bieži nākas saskarties ar jautājumiem, uz kuriem atbildēt var tikai ierēdnis, diezgan augsta ranga izglītības administrators un tajā pašā laikā obligāti ar lielu darba pieredzi. Un kā skolas vecāku komitejas loceklis es zinu, ka šādi jautājumi satrauc ikvienu vecāku. Tāpēc sarunā ar jums es runāšu kā vecāks, ne tikai kā žurnālists.

Viena no aktuālākajām problēmām rodas, kad skolēna sekmes vecākus vairs neapmierina un liek uztraukties par bērna nākotni. Šādos gadījumos, loģiski domājot, vecāks nepārprotami uzskata, ka viņa paša resurss situācijas ietekmēšanai ir izsmelts - pretējā gadījumā vecāks pats būtu kaut ko darījis, ja uzskatītu, ka problēma ir viņā, nevis skolā. Bet, kad vecāks sāk uzdot skolai jautājumus, tas nozīmē, ka viņš par kvalitatīvas izglītības trūkumu vaino mācību iestādi. Un te rodas situācija, kas biežāk noved pie pārpratumiem un konfliktiem, nevis situācijas uzlabošanās.

Ir labs izteiciens: “Uzvarai ir tūkstoš tēvu, bet sakāve vienmēr ir bārenis”. Kad mācību sasniegumi ir labi, visi ir gatavi apliecināt, ka tas notiek, pateicoties viņiem – gan skolai, gan vecākiem. Bet, kad mācību sekmes noslīd, bieži var dzirdēt savstarpējus pārmetumus - vecāki vaino skolu nepilnībās, un skola attiecīgi vaino vecākus par to pašu.

Vecākus var saprast viņu cerībās. Galu galā pat pamatskolās ir skolotāji, kuriem ir specializēta izglītība - šie cilvēki teorētiski ir apmācīti ne tikai priekšmetos, ko viņi māca, bet arī ir apmācīti tā sauktajā mācību metodoloģijā - tas ir, viņi ir apmācīti veidot attiecības ar noteikta vecuma bērniem, apmācīti rosināt interesi par mācību priekšmetu, apmācīti pasniegt materiālu pakāpeniski, lai skolēns vislabākajā veidā apgūtu zināšanas, apmācīti radīt un uzturēt pareizu noskaņojumu, disciplīnu klasē un skolā, un tas viss - ņemot vērā katra vecuma bērnu psiholoģiju. Savā ziņā skolotāji ir profesionāļi, kas ir labāk sagatavoti mijiedarbībai ar bērniem mācību nolūkos, nekā viņu vecāki. Tāpēc vecākiem ir zināmas tiesības cerēt, ka tieši skolā bērns saņems mācībām nepieciešamos pamatus, bet vecāki savu uzdevumu parasti redz tikai kā skolas apmeklētības nodrošināšanu - tas ir, atvest uz skolu paēdušu un apģērbtu bērnu, un mājās pārbaudīt, vai bērns izpildījis mājas darbus.

Vecāki, starp citu, bieži uzskata, ka pat kopīga mājasdarbu pildīšana ne vienmēr ir viņu atbildība – un aiz tā slēpjas zināma patiesība, jo, atkārtoju, mācību metodes, veids, kā zināšanas ielikt bērna galvā, ir atsevišķa zinātne, atsevišķa profesija, un vecāki bieži vien atklāti paziņo, ka saprot, ka viņiem trūkst zināšanu, lai palīdzētu bērna mājasdarbos.

Bieži vien vecāki nav juridiski izglītoti cilvēki, tāpēc savus jautājumus izsaka vienkāršā valodā, un nereti arī šie izteicieni paši par sevi ir emocionāli piesātināti – cilvēkos vispirms klusībā uzkrājas neapmierinātība, un, runājot, jau ir grūti organizēt produktīvu diskusiju par problēmas atslēga.

Iespējams, šie jautājumi ir tikpat seni kā pati skolu izglītības sistēma, droši vien ir likums un ir viedoklis par likumu par skolas pienākumiem un vecāku pienākumiem, droši vien pieredzējušiem skolotājiem un izglītības administratoriem ir viedoklis par šiem jautājumiem - tieši par to es gribēju jums jautāt. Kādi ir vecāku un skolu pienākumi, lai nodrošinātu skolēnu sekmes? Kā, paļaujoties uz likumu un pieredzi, sadalīt pienākumus un atbildību starp skolu un vecākiem?

Krāslavas novada Izglītības pārvaldes vadītāja Lidija Miglāne:

- Izglītības jomu regulējošajos likumos un normatīvajos aktos nav sīki aprakstītas vecāku un pedagogu attiecības. Tas, par ko vecāki jautā un par ko viņi ir sašutuši, patiešām ir balstīts mazāk uz likumu, vairāk uz jūsu labi aprakstīto loģiku: “Es atdevu bērnu profesionāļiem, bet rezultāts ir daudz zemāks nekā manas cerības, tātad profesionāļi nedarīja pietiekami daudz.” Var spriest arī tā. Bet, ja mēs vēlamies, lai lietas virzītos tālāk par savstarpējām pretenzijām, mums ir jāņem vērā visi faktori, kas ietekmē sekmju līmeni, un katrā no šiem faktoriem jāsaskata gan vecāku, gan pedagogu atbildības daļa. Patiešām, daudzas problēmas rada nepietiekama izpratne un nepietiekamas zināšanas par katras puses iespējām.

Sāksim ar to, ka pedagogi visas savas zināšanas un prasmes realizē apstākļos, kas var būt labāki vai sliktāki. Piemēram, viena lieta ir, ja klasē ir 12 skolēni, un cita lieta, ja viņu ir 24. Skolotājs pārvalda mācību metodiku, bet laiku, ko skolotājs var veltīt katram skolēnam, skolotājs nevar pārvaldīt – tas ir atkarīgs no citiem faktoriem.

Izglītība ir tāda pati mūsu vispārējās, teiksim, saimniecības nozare kā citas – piemēram, policija un veselības aprūpe. Ir vispārēja vēlme darīt pēc iespējas labāk, taču ir arī budžets, kura ietvaros tas viss tiek sakārtots un darbojas. Atgriežoties pie izglītības, vēlos vērst uzmanību uz to, ka mūsdienās sabiedrībai ir normāli un iespējams uzturēt tik daudz skolu un skolotāju, ka jau minētie 20-24 skolēni klasē ir norma, ar kuru jārēķinās. Un visi skolotāja metodiskie centieni tiek dalīti ar šo skolēnu skaitu klasē.

Protams, vispārīgie skaidrojumi visiem skolēniem ir vienādi, un nav atkarīgi no skolēnu skaita, bet tad stājas spēkā otrs svarīgais punkts - katra konkrētā skolēna individuālās īpašības. Un šeit laiks, ko skolotājs var veltīt katram skolēnam personīgi, jau ļoti ietekmē šī konkrētā bērna sekmes. Jo pat starp skolēniem, kuri spēj apgūt vispārējo mācību programmu, mācīšanās spējas atšķiras. Kāds apgūst visus priekšmetus ātrāk, bet kāds tos apgūst lēnāk, kādam ir interese par vieniem mācību priekšmetiem, kādam par citiem, kāds vairāk uztraucas, kāds ir uzcītīgāks utt.

Lūk, te no skolēnu skaita un līdz ar to no laika, kas ieguldīts personīgajā individuālajā darbā, jau sāk būt atkarīgs vairāk. Tomēr nav tik universālas metodikas, kas nodrošinātu vienlīdzīgu zināšanu apgūšanu, vienādi strādājot ar visu klasi vienlaikus.

Skola kā iestāde un esošie tās darba standarti to visu ņem vērā tik, cik, atkārtoju, sabiedrība to var atļauties - papildus slodzei stundu veidā skolotājam ir iespēja vadīt konsultācijas: papildus nodarbības savā priekšmetā ar tiem skolēniem, kuriem ir grūtības šajā mācību priekšmetā vai atsevišķu tēmu apgūšanā.

Un šeit rodas vieta vecāku ieguldījumam. Pārsteidzoši, daži vecāki pat nezina par konsultācijām principā. Cita daļa zina, bet neiekļauj to savā redzeslokā, neizmanto šo iespēju. Taču konsultācijas var novērst ievērojamu daļu problēmu, kas rodas no skolēnu individuālo īpašību atšķirībām un no skolotāja laika trūkuma personīgajām nodarbībām.

Kā vecāks var šeit aktīvi palīdzēt? Pirmkārt, vecākiem šī iespēja ir jāapzinās un jāiekļauj to darbību kompleksā, ar kuru palīdzību viņš var uzlabot sava bērna mācību sasniegumus. Iespējams, ka vecāks nav pazīstams ar mācību priekšmetu un mācību metodēm, taču viņam vajadzētu pamanīt, kuri priekšmeti bērnam rada grūtības - un tas nav jāpamana tikai pēc zemām atzīmēm, bet gan jāiedziļinās, jāmēģina saprast, kas tieši ir par grūtībām.

Bieži vien bērni paši spēj konkrēti aprakstīt savas grūtības. Piemēram, viņi saka, ka viņiem nebija pietiekami daudz laika, lai saprastu skolotāju. Paskaidrojums tika sniegts, bet ar to nepietiek; es vēlētos saņemt paskaidrojumu vēlreiz, dažos punktos apstājoties. Gadās, ka nesaprotama ir konkrēta tēma, nevis priekšmets kopumā.

Vecākiem vismaz ir pieejama mājasdarbu izpildes uzraudzība – un šeit viņi arī var pamanīt, ar kurām tēmām vai uzdevumiem bērns netiek galā.

Gadās arī, ka bērns nerunā par savām grūtībām skolā, un pedagogs nepaspēj pajautāt - jebkurā gadījumā vecāks, ne mazāk kā skolotājs, var un viņam pat vajadzētu interesēties par visām bērna grūtībām. Bērni var kautrēties to teikt skolā, klasē, viņi, tāpat kā vecāki, vienkārši nezina, ka papildus darbam klasē var lūgt padomu - šeit vecāks var iesaistīties, risināt jautājumu par papildu nodarbībām, konsultācijām, un kopā ar bērnu un skolotāju precizēt grūtību ainu un konsultāciju ceļā panākt to risinājumu.

Arī konsultāciju skaits uz vienu skolotāju nav neierobežots, taču esmu pārliecināta, ka ir maz tādu skolotāju, kuri neatbalstītu bērna lūgumu pēc konsultācijas, neatbalstītu vecāku aktīvu līdzdalību tajā un nemēģinātu atrast maksimālu laiku konsultācijai.

Turpinājums sekos.