Sadarbība savstarpēju pretenziju vietā: ko vecāki un skolotāji var paveikt, apvienojot spēkus

Saruna ar Krāslavas novada Izglītības pārvaldes vadītāju Lidiju Miglāni

Lidija Miglāne:

- Latvijā ir trīs dažādi izglītības veidi, kas neparedz ikdienas skolas apmeklējumu. Tā ir tālmācība, mācības mājās (mājapmācība) un mājmācība jeb bērna izglītība ģimenē. Iemesli pārejai uz katru no šiem apmācības veidiem un pats mācību process atšķiras.

Sākšu ar savā ziņā visvienkāršāko - ar mājapmācību. Izglītību mājās veic pedagogi, un to izmanto gadījumos, kad bērns dažādu, bet objektīvu iemeslu dēļ fiziski nevar apmeklēt skolu. Turklāt, ja šāda neiespējamība radās negaidīti un nav paredzams, ka tā turpināsies ilgi.

Mācības mājās ir pagaidu, ārkārtas pasākums, veids, kā novērst lielu plaisu regulārajā izglītībā. Piemēram, ja bērns, kurš apmeklēja skolu kā parasti, pēkšņi traumas vai slimības dēļ nevar regulāri apmeklēt skolu ilgāku laiku. Tik ilgu laiku, ka var atņemt bērnam iespēju normāli pabeigt mācību gadu, panākt savu klasi utt. Šajā gadījumā skola, ja iespējams, var organizēt pedagogu apmeklējumus skolēna mājās - un priekšmetu skolotāji strādā ar skolēnu mājās, gandrīz individuāli. Tiesa, gandrīz vienmēr tas nav tas pats stundu skaits, ko skolēns saņemtu, apmeklējot skolu, parasti tas ir mazāks – jo pati skolotāju iespēja apmeklēt skolēnus mājās, pat nepieciešamības gadījumā, nav paredzēta kā norma, es atkārtoju, tas ir tikai ārkārtējs pasākums. Un ne tikai ārkārtas, bet arī pagaidu - saskaņā ar likumu šādas apmācības nevar ilgt vairāk par sešiem mēnešiem. Ja ir jāpaliek mājās ilgāku laiku, tiek izmantoti citi izglītības veidi ārpus skolas.

Jāteic, ka iemesls bērna palikšanai mājās un pārejai uz mājapmācību minētajā periodā var būt ne tikai viņa fiziskais, bet arī garīgais un psiholoģiskais stāvoklis - arī šāda veida problēmas var būt pietiekams iemesls bērnam palikt mājās, saņemt atbilstošu aprūpi un uzmanību no tuviniekiem un speciālistiem. Taču visos gadījumos uzturēšanās mājās, šādas uzturēšanās pamatojums un attiecīgi lūgums skolai organizēt izglītību mājās sākas ar diagnozes noteikšanu vai citu objektīvu, oficiālu procesu, kas noved pie oficiāla, objektīva, profesionāla atzinuma, ka bērnam zināmu laiku apmeklēt skolu nav iespējami vai kontrindicēti. Šo atzinumu izdod pedagoģiski medicīniskā komisija. Pati ģimene pēc savas iniciatīvas nevar izmantot šāda veida izglītību.

Ir vērts atkārtot, ka šādas mācības mājās, būtībā nav atsevišķs izglītības veids. Šādi nevar organizēt un iegūt pamatizglītību. Šis ir ielāps, veids, kā atrisināt īslaicīgu problēmu ar nespēju apmeklēt izglītības iestādi. Ārkārtas pasākums, nevis norma.

Nākamā ārpusskolas izglītības forma, kas atšķirībā no mājapmācības, saskaņā ar likumu, tiek uzskatīta par vienu no izglītības formām, ir izglītības ieguve neklātienē - tālmācība. Mācīties neklātienē var veselu mācību gadu vai vairākus gadus – likums neuzskata, ka šī forma būtu kaut kādā veidā mazāk nozīmīga. Šīs mācību formas rašanos izraisīja plaši izplatīti apstākļi. Piemēram, latviešu vecāki dzīvo ārzemēs, dzīvo pastāvīgi vai gandrīz visu gadu. Un bērni dzīvo kopā ar viņiem. Tajā pašā laikā vecāki vēlas, lai viņu bērni mācās Latvijas skolā, latviešu valodā, apgūst Latvijas programmas visos priekšmetos, kārto eksāmenus latviešu valodā un saņem Latvijā izdotus dokumentus par mācību sekmēm un skolas beigšanu.

Šādā situācijā var izmantot tālmācību, kas sastāv no tā, ka skolēni, tāpat kā parastajā skolā, sāk nodarbības noteiktā laikā, atbilstoši skolas vispārīgajai programmai, bet ar skolotāju tiekas nevis klasē, bet izmantojot mūsdienīgus sakaru līdzekļus – ar interneta starpniecību. Skolēni noteiktajā laikā ieslēdz savus datorus, iespējams uz monitora redz citus savas klases skolēnus, skolotājs materiālu skaidro visai klasei, nevis personīgi - kopumā viss kā parastajā skolā, tikai pieskaņots attālumam un tehnoloģijām.

Tiesa, ne katra skola ir piemērota mācību organizēšanai šādā formā - ir tādas skolas, kuras specializējušās šādās apmācībās vai apzināti iekļauj to savu izglītības programmu sarakstā, taču tas nav plaši izplatīts un maz ticams, ka skola tādas organizēs pēc konkrēta skolēna pieprasījuma. Parasti šādas apmācības tiek organizētas kā stratēģija, kā sākotnējā iecere, kā skolas attīstības plāns.

Savulaik ar šādu apmācību savas korekcijas tika veiktas COVID situācijā. Kad notika pandēmija, daudzām skolām bija jāorganizē izglītība šādā formā, jo tika uzskatīts, ka bērnu atrašanās skolās nav droša. Daudzām skolām ir izdevies apgūt šo formātu, dažas to paturējušas savā arsenālā, citas atgriezušās tikai pie pilna laika mācībām skolā.

Starp citu, klienti tālmācībai nāk ne tikai no ārzemēm. Tā vai cita ģimene var nolemt, ka vēlas, lai bērns mācās nevis mājām tuvākajā skolā, bet kādā īpašā, viena vai otra iemesla dēļ šai ģimenei labākā skolā. Un Latvijā ir gan skolēni, gan skolas, kas darbojas, izmantojot tālmācības sistēmu mūsu valsts ietvaros.

Ir vēl viena, statistiski nozīmīga skolēnu grupa, kas dod priekšroku mācībām attālināti. Tie ir cilvēki, kuri jau ir pieauguši, kuru vecums ierobežo tos kopā ar bērniem un pusaudžiem doties uz skolu, bet kuriem vēl daži vidusskolas gadi palikuši nepabeigti. Iepriekš šādiem cilvēkiem bija tiešs ceļš uz tā dēvētajām vakarskolām, bet tagad iespēju klāstu papildinājusi tālmācība. Savukārt vakarskolas Latvijā tiek slēgtas, un šai cilvēku grupai priekšplānā var izvirzīties tālmācība.

Visbeidzot, trešā izglītības forma, bez ikdienas skolas apmeklējuma ir izglītība ģimenē vai mājmācība. Šajā gadījumā ģimene uzņemas atbildību un organizē bērna izglītošanu, bet skola kā iestāde, kas apvieno kompetentus profesionāļus, uzrauga izglītības kvalitāti, nepieciešamības gadījumā sniedz konsultācijas, piegādā mācību grāmatas un mācību līdzekļus un noslēgumā izsniedz likumā noteiktā standarta dokumentus.

Tiesa, pamatā šādas apmācības tiek praktizētas sākumskolas vecuma bērniem - tiek uzskatīts, ka šajā periodā, no vienas puses, bērna pielāgošanās mācībām var prasīt pastiprinātu uzmanību no tuviniekiem, un, no otras puses, šo klašu materiālu vieglāk pasniegt pat neprofesionāliem ģimenes locekļiem.

Taču, programmai kļūstot sarežģītākai, profesionāļa loma apmācībā pieaug, un līdz ar to mājmācību bērniem, kas vecāki par sesto klasi, likums neparedz.

Uzsvēršu, ka visās trijās uzskaitītajās mācību formās nav nekā nelikumīga vai nepilnīga. Visas trīs formas valsts atzīst par spējīgām nodrošināt pilnvērtīgu izglītību. Turklāt šāda formu daudzveidība radusies tieši ar mērķi ņemt vērā visu dzīves situāciju daudzveidību. Tātad ģimene ir brīva izlemt, kura apmācība viņu bērnam derēs labāk.

Kā jau minējām iepriekšējās sarunās, tikpat normāla mācību procesa sastāvdaļa varētu būt gan papildu konsultācijas, ko sniedz skolas, gan pievēršanās privātskolotāju pakalpojumiem — apvienojumā ar visām uzskaitītajām mācību formām ārpus skolas arī šie pasākumi spēj uzlabot rezultātu, nodrošināt bērnam to izglītības līmeni, kas viņam ir pa spēkam un ko uzskata par nepieciešamu viņa ģimene.

Gļebs BEĻAJEVS