Ceļš trīsdesmit gadu garumā Trīsdesmit gadi – tas nav maz jebkuram radošam kolektīvam. Robežnieku Tautas nama vokālajam ansamblim “Viktorija” tie ir gadi, kas piepildīti ar dziesmām, koncertiem, braucieniem, tikšanās reizēm un atmiņām, kas jau kļuvušas par daļu ne tikai pagasta, bet visa novada kultūras vēsturē. Šo trīs dekāžu laikā ansamblis ir nogājis savu nebūt ne vieglo ceļu, tomēr spējot saglabāt savu sirsnīgo skanējumu un patiesas draudzības gaisotni.
Ansambļa pirmsākumi
“Viktorija” radās deviņdesmito gadu vidū, kad Robežniekos vadību uzņēmās Ērika Gabrusāne, kura vērsās pie mūzikas skolotājas Marijas Karoles ar ideju izveidot savu dziedātāju kolektīvu. Atsaucoties pagasta vadītājas aicinājumam, sanāca kopā sievietes, kurām patika dziedāt un kuras vēlējās uzstāties uz skatuves. Toreiz kolektīva vadītāja bija Marija Karole – stingra, prasīga, bet ārkārtīgi uzticīga mūzikai. Viņas vadībā ansamblis ieguva profesionālu skanējumu un skatuves pieredzi. Dalībnieces atceras, ka Marija viņām bija īsta audzinātāja – mācīja disciplīnu, skatuves kultūru un atbildību pret klausītāju. Pat ja kaut kas neizdevās, Marija teica: “Uz skatuves jāstāv līdz galam, lai kas arī notiktu.”
Kā radās kolektīva nosaukums - “Viktorija”
Pirmajā gadā ansamblis uzstājās bez nosaukuma – afišās un programmās vienkārši rakstīja: “Robežnieku pagasta vokālais ansamblis.” Sievietes mēģināja, piedalījās koncertos, brauca uz skatēm, taču joprojām bija “bez vārda”. Viss mainījās, gatavojoties mākslinieciskās pašdarbības skatei Krāslavā. Bija jānorāda kolektīva nosaukums, un tad dalībnieces nolēma: pienācis laiks to izvēlēties.
Ilgās diskusijas rezultātu nedeva, un tad toreizējā Robežnieku Tautas nama vadītāja Vera Birīņa ierosināja nosaukumu “Viktorija”. Tas simbolizēja uzvaru, pārliecību un vēlmi virzīties uz priekšu. Turklāt kolektīvā toreiz dziedāja arī tā vecākā dalībniece ar šādu vārdu - Viktorija Ivanova. Tā “Viktorija” kļuva ne tikai par uzvaras simbolu, bet arī par cieņas apliecinājumu cilvēkam.
No šī brīža sākās jauna lappuse ansambļa vēsturē – ar savu vārdu tas kļuva par pastāvīgu koncertu, skašu un festivālu dalībnieku.
Vadītāji un kolektīva gars
Gribas atzīmēt nenovērtējamo ieguldījumu ansambļa attīstībā, kuru devusi ilggadējā Robežnieku Tautas nama vadītāja un skolas direktore Maija Šemele. “Viņa ir ļoti aktīvs cilvēks, vienmēr mūs mudināja piedalīties dažādos pasākumos. Viņa burtiski auklējās ar mums kā ar bērniem, atbalstīja visās iecerēs un bieži vien pati ierosināja kaut ko jaunu. Maija bija kolektīva dvēsele,” stāsta Tatjana Raciņa.
Pēc kāda laika kolektīva vadību no Marijas Karoles pārņēma Tatjana Raciņa. “Viktorija” saglabāja savu sākotnējo garu, kuru bija ielikusi kolektīva radītāja, taču kļuva atvērtāka jaunām idejām un mūsdienīgākam repertuāram. Tatjana spēja apvienot vecākās paaudzes pieredzi ar jaunāko dalībnieču enerģiju, bet galvenais - saglabāt sirsnīgo atmosfēru, kurā katra sieviete jūtas vajadzīga un nozīmīga.
Vidējais dalībnieču vecums šobrīd ir ap piecdesmit gadiem. Tās ir aktīvas, enerģiskas sievietes ar humora izjūtu un apbrīnojamu dzīvesprieku. Viņu ikdiena ir darbs, ģimene, rūpes, bet viņas atrod laiku arī mēģinājumiem, koncertiem un izbraucieniem.
Draudzība, kaisme un sirdsdegsme
“Viktorijas” noslēpums slēpjas draudzībā un dzīvespriekā. Kolektīvs jau sen ir kļuvis par vienotu komandu, kurā valda savstarpēja palīdzība un atbalsts: “Ja kāda ir nogurusi – uzmundrinās, ja kas nesanāk – palīdzēs, bet, ja svētki, – priecāsies visas kopā.”
Jautrība un humora izjūta ir neatņemama kolektīva sastāvdaļa. Sievietes prot padarīt par svētkiem pat ceļu uz koncertu. Ja priekšā ir garš brauciens, autobusā vienmēr skan dziesmas – repertuārs ir plašs, no tautasdziesmām līdz populāriem estrādes gabaliem. Reizēm dzied līdzi arī šoferi un pasažieri – tā ceļš paiet nemanot. “Mēs dziedam visu ceļu, jo klusēt vienkārši nevaram,” smejas dalībnieces.
Šis dzirkstošais gars, vieglums un sirsnība pāriet arī skatītājiem. “Viktorijas” koncertos reti kurš paliek vienaldzīgs – publika smaida, dzied līdzi, aplaudē.
Sirsnīgs izpildījums
Trīsdesmit gadu laikā kolektīvam ir uzkrātas neskaitāmas atmiņas – gan par darbu, gan prieku, gan par īstiem skatuves piedzīvojumiem. Atmiņā palicis gadījums, kad koncerta laikā pēkšņi pazuda elektrība – ne fonogrammas, ne mikrofonu, tikai klusums un skatītāji zālē. Taču kolektīva dalībnieces neapjuka – turpināja dziedāt dzīvajā, bez pavadījuma. Kad atjaunojās elektrība, viņas turpināja dziedājumu tieši no vajadzīgās vietas – publika aplaudēja, stāvot kājās.
Protams, bijuši arī kuriozi – kāda sajauc notis, cita aizmirst vārdus. Bet tieši šādi mirkļi padara kolektīva dzīvi dzīvu un īstu. Jo kļūdās taču pat profesionāļi – svarīgi ir tas, kā tiek iziets no situācijas.
Viesizrādes un iespaidi
“Viktorijas” koncertu ģeogrāfija ir plaša. Kolektīvs ir ne vien krustu šķērsu apceļojis visu Latviju, bet arī viesojies aiz tās robežām – Baltkrievijā un Polijā, piedalījies dažādos konkursos un festivālos, pārstāvot Robežnieku pagastu kultūras pasākumos kaimiņvalstīs. Kolektīva dalībnieces ir gandarītas par savas darbības rezultātiem – viņas ir uzstājušās gan vietējos pasākumos Krāslavas novadā, kur, starp citu, pagājušajā gadā ieguva 1. pakāpes diplomu savā grupā, gan arī 2018. gadā pārstāvēja Krāslavas novadu Dziesmu un Deju svētkos.
Sievietes atzīst, ka koncerti un braucieni notiek pietiekami bieži: vasarā gandrīz katru nedēļas nogali, rudenī un ziemā mazliet retāk. Tas ir grūti, tomēr interesanti un aizraujoši.
Katrs brauciens ir kā piedzīvojums – jaunas pilsētas, iepazīšanās, skatuves, iespaidi. Ne vienmēr viss notiek gludi – kādreiz nācies braukt ar vecu autobusu, nakšņot teltīs jūras krastā, kad matrači izlaiž gaisu un ārā gaudo vējš. Taču šādus notikumus vēlāk var atcerēties ar smaidu, jo dzīve taču sastāv no tādiem mirkļiem, kuri patiešām paliek atmiņā.
Fotoarhīvs un atmiņu bagātība
Trīsdesmit gadu laikā ansamblis ir sakrājis iespaidīgu foto, diplomu, atzinību un avīžu izgriezumu arhīvu. Nesen kolēģi no deju kolektīva uzdāvināja dziedātājām kalendāru ar viņu fotogrāfijām no ansambļa 20 gadu jubilejas. “Tagad katru mēnesi mēs varam atšķirt kalendāru un redzēt sevi jaunākas – it kā laiks būtu pagriezies atpakaļ,” smejas dziedātājas.
Šīs fotogrāfijas nav tikai atmiņas – tās ir vesela laikmeta atspulgs. Tās atgādina, cik daudz jau paveikts un cik svarīgi ir saglabāt šo vēsturi.
“Viktorija” šodien un rīt
Šodien ansamblis turpina aktīvi darboties, un šobrīd ansamblī ir septiņas dalībnieces: kolektīva vadītāja Tatjana Raciņa, Irina Buko, Antra Kalviša, Ināra Murāne, Ināra Plutjakova, Lilija Daugerte un Ludmila
Dobriņina. Repertuārā – tautasdziesmas, estrādes un oriģināldziesmas, kuras tiek izvēlētas ar lielu mīlestību un rūpību pret katru vārdu, kā arī atbilstoši gaidāmajam pasākumam. Viena no iemīļotākajām dziesmām – “Mūzika mūs sasaistījusi (Музыка нас связала)”. Ansamblis dzied dažādās valodās: latviešu, latgaliešu, ukraiņu, baltkrievu un krievu. Apgūstot jaunu repertuāru, pievieno uzreiz pa 2-3 dziesmām - latviešu, krievu un ukraiņu/baltkrievu valodā. Mēģinājumi notiek regulāri, kaut arī tas ne vienmēr ir viegli – katrai ir ģimene, darbs un pienākumi. Taču, kad viņas sanāk kopā, nogurums atkāpjas.
Kolektīva plāni ir vienkārši un gaiši – dziedāt tik ilgi, kamēr veselība to ļauj. Jo dziesma šīm sievietēm nav tikai hobijs – tā ir dzīves daļa, iedvesmas un saskarsmes avots.
“Viktorija” dzīvo, attīstās un nezaudē savu dzirksti. Kolektīvam pievienojas jaunas dalībnieces, katra ar savu skanējumu un enerģiju. Bet pats galvenais – skatītājs paliek kopā ar viņām. Robežnieku Tautas nama koncertos vienmēr sapulcējas publika, kas sagaida “Viktoriju” ar sirsnību un pateicību.
Dziesmas, kas vieno
Trīsdesmit gadi – tā ir vesela dzīve. Šajā laikā “Viktorija” pierādījusi, ka dziesma spēj vienot, dāvāt prieku un saglabāt tradīcijas. Pasaulē, kurā daudz kas mainās, šis kolektīvs arvien paliek par uzticības, draudzības un mūzikas mīlestības piemēru.
“Viktorijas” galvenais noslēpums ir vienkāršs: kamēr dzied sirdis – skanēs arī dziesma.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Foto no dalībnieču personīgā arhīva
