Sadarbība savstarpēju pretenziju vietā: ko vecāki un skolotāji var paveikt, apvienojot spēkus

- Gļebs Beļajevs:

Pamatojoties uz savu pieredzi - gan pašam esot skolēna un studenta lomā, gan kā vecāks, es vecāku pienākumu sarakstu, ieskaitot skolas apmeklētības nodrošināšanu, papildinātu. Augstskolā mana izglītība ietvēra gan pedagoģiju, gan mācību metodiku – un, kā cilvēks ar skolotāja kvalifikāciju, varu norādīt sev kā vecākam ļoti specifiskas lietas, kas var būtiski ietekmēt izglītības kvalitāti un kuras nodrošināšana ir tikai un vienīgi vecāku ziņā.

Pirmkārt, esmu pilnīgi pārliecināts, ka ļoti svarīgi ir bērnā veidot nopietnu attieksmi pret izglītību - izskaidrot, cik izglītība dzīvē nepieciešama, cik daudz piepūles tas prasa ikdienas. Tas, manuprāt, lielā mērā ir ģimenes, nevis skolas uzdevums, jo izglītības nozīmi dzīvē ir vieglāk parādīt ar personīgo piemēru, ikdienas saskarsmē ar bērnu, pievēršot viņa uzmanību tam, ko cilvēki dara, lai nodrošinātu tādu dzīvi, kādu vēlas. Skolā par tādām lietām runā abstrakti, bet piemēri no ģimenes dzīves, man šķiet, ir pārliecinošāki.

Otrkārt, esmu arī pārliecināts, ka mājasdarbu pildīšanai ļoti svarīga ir regularitāte un dienas režīma ievērošana. Mājas darbiem labāk atvēlēt vienu un to pašu laiku – tas palīdz radīt produktīvu noskaņojumu un nodrošināt tam pietiekami daudz laika, lai arī kā katra konkrētā diena izvērstos.

Arī tas galvenokārt ir vecāku uzdevums. Un, protams, bērnam nevajadzētu sēsties uz mājasdarbiem izsalkušam vai nogurušam, to nevajadzētu atlikt uz vēlu vakaru – visas šīs lietas droši vien ir pašsaprotamas, taču ir arī acīmredzams, ka ģimenēs ne vienmēr tas tiek nodrošināts.

Tomēr, lūk, šajā punktā, mācību mājas daļas organizēšanā, es redzu arī ieguldījumu, kas gulstas uz skolas pleciem. Katra ģimene, kas cenšas organizēt bērna mājasdarbus pēc noteikta dienas režīma, ir atkarīga arī no tā, cik labi organizēts darbs skolā - ar to domāju, ka vecākiem ir jābūt skaidram priekšstatam par to, kāds ir stundu saraksts nākamajai dienai, kas katrā priekšmetā uzdots - vismaz līdz mācību stundu beigām, lai skolēni varētu izpildīt mājasdarbus, neatliekot uz vakaru.

Ja papildus ikdienas nodarbībām tiek pievienots zināms daudzums konsultāciju, par ko mēs runājām mūsu sarunas pirmajā daļā, tad iepriekš saplānot mācību stundas, un, sekojoši, mājasdarbus, kļūst vēl svarīgāk, vai ne? Visbeidzot, ja vecākam papildus ikdienas mājasdarbiem nepieciešams veltīt papildu laiku jautājumiem, kas bērnam rada grūtības, vai arī bērns apmeklē, piemēram, mākslas skolu vai logopēdu, vai sporto, tad vecākam praktiski nav iespēju brīvi organizēt laiku, kas veltīts bērnam - skolas noteiktajam mācību stundu plānam vienkārši jābūt precīzam, iepriekš zināmam un jebkādas izmaiņas tajā ir jāsarunā un jāievieš, ņemot vērā to, ka arī vecākiem ir savs stingrs grafiks mājasdarbu pildīšanai kopā ar savu bērnu.

Kādi standarti, obligātās prasības pastāv šajā jomā, ar ko var rēķināties ģimene, plānojot bērna ikdienas gaitas, dienas režīmu?

Lidija Miglāne:
- Varu teikt, ka tas ir simtprocentīgs skolas pienākums un atbildība — vienoties ar vecākiem par to, kādā kārtībā skola vecākus informēs gan par mācību stundu sarakstu, gan izmaiņām sarakstā, gan par to, kas notiek skolā.

Protams, mācību stundu saraksts ietekmē arī bērna mājasdarbus - tas ir acīmredzams. Tāpat ir acīmredzams, ka izmaiņas sarakstā ir jāzina tik daudz iepriekš, lai vecākiem un bērnam būtu iespēja koriģēt savus plānus, skolēnam veikt mājasdarbus, salikt līdzņemšanai skolā nepieciešamās mācību grāmatas un citas lietas. Mācību stundu sarakstu, kā minimums - sešiem mēnešiem, apstiprina skolas direktors, bet skolēnu, īpaši jaunāko klašu, mājasdarbus skolotājs dara zināmus klasē, mācību stundas laikā.

Katrai skolai, sadarbojoties ar vecākiem, ir jāizveido un jāuztur kārtība, kādā tiek veiktas un izziņotas jebkādas izmaiņas stundu sarakstā. Es to sauktu par informācijas apmaiņas kārtību starp vecākiem un skolu, un šajā apmaiņā es iekļauju vispār visu komunikāciju par ikdienas lietām - dažreiz ir nepieciešams kaut ko precizēt par atsevišķu uzdevumu izpildi, nevis tikai uzzināt par izmaiņām stundu sarakstā.

Katrā skolā vajadzētu būt noteikumu kopumam, nosacījumiem: kurā laikā vecākiem ir iespējams zvanīt skolotājiem un vecākiem – saņemt zvanus no skolotājiem, līdz kuram laikam var veikt izmaiņas nākamās dienas mācību stundu sarakstā, lai skolēniem un vecākiem ir laiks izpildīt mājasdarbus ierastajā kārtībā, bez raizēm un steigas.

Parasti skola nosaka šos noteikumus un paziņo tos vecākiem katra mācību gada sākumā. Pat ja jaunajā mācību gadā noteikumi nemainās, dažkārt ir lietderīgi par tiem atgādināt – un tas parasti tiek darīts. Atkārtoju, skolas 100% atbildība ir izveidot šādu kārtību, pievērst tai vecāku uzmanību un to ievērot.

Gļebs Beļajevs:

- Noslēdzot jautājumu par izglītības procesa organizēšanu un atbildības sadali starp vecākiem un bērniem, jautāšu vēl par vienu lietu - par tiem gadījumiem, kad bērns viena vai otra iemesla dēļ kavē nodarbības.

Cik es varu spriest, tas notiek divu iemeslu dēļ - vai nu bērns neapmeklē skolu, kā norādījis ārsts, un tad to apliecina izziņa, vai arī bērns neierodas, jo ir noteikti ģimenes apstākļi - un šajā gadījumā atbildību par šādiem kavējumiem uzņemas vecāki.

Ja runājam par kavējumu slimības dēļ, ja ārsts liek bērnam palikt mājās un izsniedz skolai atbilstošu izziņu, tādā gadījumā skolai nevajadzētu būt pretenzijām pret vecāku, pat ja prombūtnes laiks ir diezgan ilgs?

Lidija Miglāne:

- Ja ir ārsta izziņa, ka bērns nav apmeklējis skolu slimības dēļ, tas netiek apspriests - vecāku pienākums šajā gadījumā ir operatīvi vērsties pie ārsta un izpildīt ārsta norādījumus. Ārsts arī ir speciālists, kuram ir apstiprināta kvalifikācija un viņš atbild par savu darbu. Bērna palikšana mājās nozīmē ne tikai rūpes par viņu, bet arī izolēšana no citiem bērniem, lai izvairītos no inficēšanās, tā ir arī miera nodrošināšana, slodzes samazināšana - tas viss skolai ir jāsaprot un jāņem ņemot vērā, pretenzijas pret vecākiem šajā gadījumā nevar būt.

Konsultācijas, kuras jau minēju, papildus mācību stundām, var palīdzēt arī šajā gadījumā - kad bērns atgriežas skolā, šādās konsultācijās viņš var apgūt to, ko iekavējis.

Ir vēl viens punkts, kas jāprecizē - ārsta noteiktais atbrīvojums no skolas apmeklēšanas ne vienmēr ietver aizliegumu mācīties mājās. Vajadzētu pajautāt ārstam, vai bērna stāvoklis ļauj viņam apgūt skolas stundās mācīto, mēģināt ar vecāku palīdzību, ja vecākiem ir tāda iespēja, iepazīties ar šo materiālu un pildīt mājasdarbus - šeit, protams, jārīkojas kompetenti, pamatojoties uz ārsta rekomendācijām, piesardzīgi, lai netraucētu atveseļošanos. Skolai, protams, jāsaprot, ka mājās bērna iespējas parasti ir ļoti ierobežotas, šeit vienkārši nevar uzstādīt stingras prasības.

Gļebs Beļajevs:

- Ko darīt, ja bērns kavē skolu ģimenes apstākļu dēļ? Ar to es domāju kaut ko saprātīgu, piemēram, iespēju apvienot nedēļas nogales vai brīvlaiku ar vecāku brīvo laiku, saistībā ar kuru bērns var nokavēt vienu vai vairākas skolas dienas, bet iegūt pilnvērtīgu komunikāciju ar ģimeni un atpūtu. Vai, gluži otrādi, kāds lietišķa vai oficiāla rakstura apstāklis ​​– jābrauc nodot kādi dokumenti, vai jāierodas uz kādu oficiālu procedūru. Piemēram, mūsu novadā tas ir ļoti būtisks pamatojums, jo kaut kādas oficiālas lietas ir jāveic Daugavpilī vai Rīgā. Kā šādas situācijas tiek regulētas?

Lidija Miglāne:

- Šīs situācijas arī būtu jāiekļauj tajā noteikumu komplektā, ko jau minēju šajā sarunas daļā - skolas noteiktajā noteikumu kopumā, par kuru tiek informēti vecāki katra mācību gada sākumā. Tajā nosaka, kādā daudzumā un kārtībā ir pieļaujama bērna prombūtne no skolas, ja par šādu neierašanos atbildību uzņemas vecāks.

Parasti, nosakot šādus noteikumus, gan skola, gan vecāki vadās pēc veselā saprāta. Piemēram, maz ticams, ka kāds kategoriski iebildīs pret pašu iespēju ģimenei atvēlēt dažas dienas ģimenes lietu kārtošanai. Savukārt, maz ticams, ka vecāki iebildīs, ka tam nevajadzētu pazemināt viņu bērna izglītības kvalitāti - un šeit papildu ierobežojums ir likums, kas liek vecākiem uzņemties atbildīgu attieksmi pret visiem bērna dzīves aspektiem, ieskaitot izglītību.

Parasti pieļaujamās robežas šādos gadījumos netiek ņemtas no zila gaisa, bet tiek aprēķinātas saprātīgi - piemēram, ģimene uz savu atbildību var kavēt tik daudz mācību dienu, cik bērns var mierīgi un bez liekām raizēm panākt pārējos izglītības procesa ziņā - patstāvīgi un minētajās konsultācijās. Ja tādas lietas iepriekš saskaņojat ar skolu, būtu ieteicams nepieciešamos kavējumus ieplānot tajās dienās, kurās nav plānoti svarīgi kontroldarbi vai netiek apskatīts jauns materiāls.

Droši vien varam teikt, ka sešu mēnešu periodā šādas dienas var būt divas vai trīs, reti vairāk, lai tas neizskatītos pēc nolaidības, neveidotu attieksmi pret mācībām kā pret kaut ko neobligātu, ko var viegli un bez sekām upurēt.

Gļebs Beļajevs:

- Mūsdienu pieejas mācību procesam pēdējos gados ir ievērojami paplašinājušās, izveidojot veselu virkni dažādu individuālu programmu un pieeju. Tādi termini kā “atpalicis skolēns” un tamlīdzīgi, kļūst par pagātni.

No otras puses, parādās programmas, kas spēj nodot nepieciešamo zināšanu apjomu bērniem ar visdažādākajām mācīšanās vēlmēm. Un tagad tās situācijas, kad bērns vispārīgās programmas ietvaros laikus neapgūst mācību vielu, vairs nav bērnam kā spriedums, bet tikai kļūst par iemeslu meklēt citas programmas, kas īpaši izstrādātas šādiem gadījumiem. Tas viss, protams, jāuzskata par labām ziņām, tas ir progress.

Ir vēl viena pozitīva tendence - iespēju robežās apvienot vienā klasē pēc iespējas dažādus bērnus, bet tajā pašā laikā nodrošināt apmācību, izmantojot dažādas metodes, ja tādas metodes ir nepieciešamas kādam no skolēniem. Iekļaujošā izglītība, kā es to saprotu, ir tā, ka visiem bērniem tiek nodrošināta izglītība, kurā tiek apmierinātas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības. Un šī neapšaubāmi arī ir laba ziņa.

Taču arī esmu sastapies ar šo jauno tendenču izpratni, kas man nešķiet pareiza. Reizēm dzirdu, ka vecāki, manuprāt, ļoti ātri uz jebkuras bērna mācīšanās grūtībām raugās kā uz zīmi, ka nepieciešama īpaša programma. Varbūt tas šķiet vienkāršs risinājums – pie pirmajām grūtībām mācībās vispārējā programmā mēģiniet atrisināt problēmu, vienkārši mainot programmu, nevis rūpīgi izpētot situāciju.

Varbūt šis kārdinājums ir ne tikai vecāku vidū, bet arī skolai - pārcelt bērnu mācīties speciālajā programmā tikai tāpēc, ka viņam ir grūtības mācīties parastajā programmā. Vai esošā programmu dažādība būtu jāizmanto šādā veidā?

Lidija Miglāne:

- Vispirms, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, būtu jāpaskaidro, ka jūsu minētās īpašās programmas un pāreja uz tām bērna spēju atklāšanai, ir profesionāļu izstrādāti rīki profesionāļiem, kurus izmanto tikai un vienīgi profesionāļi. Lai noteiktu bērna vajadzību pēc apmācības konkrētā speciālajā programmā, ir nepieciešams kvalificēts speciālists - un arī lai mācītu šādā programmā, ir nepieciešama atbilstoša kvalifikācija, kas neietilpst prasmju komplektā, kas tiek iegūts pedagoģiskās izglītības laikā, darbam vispārējā izglītībā.

Tāpēc ir jāizslēdz pati doma, ka vecāks vai jebkurš pedagogs ar savu lēmumu var norīkot bērnu šādām apmācībām. Skola vai vecāki var izvirzīt jautājumu par kvalificēta speciālista iesaistīšanu situācijā, un tieši kvalificēts speciālists vispusīgi izskatīs problēmu un izdarīs secinājumus. Apmācība speciālā programmā iespējama tikai ar pedagoģiskās un medicīniskās komisijas lēmumu.

Vecākam nevajadzētu steigties ar secinājumiem par savu bērnu, un arī skolai nevajadzētu steigties ar secinājumiem - jo īpaši, ja tiešām izrādās, ka konkrēts bērns ir jāmāca ar īpašu metodi, tad skolai ir jāspēj to nodrošināt. Šajā gadījumā vecākiem un skolām ir jāsaprot, ka īpaša programma noteikti var būt problēmas risinājums - taču tā nebūs “burvju nūjiņa”, kura ar vienu mājienu atvieglos dzīvi. Apmācība saskaņā ar īpašu programmu ir tā pati apmācība, kas prasa tieši tādas pašas pūles; šādas apmācības nevajadzētu saprast kā apmācību ar samazinātām prasībām, kā tas dažreiz notiek. Šādas programmas tiek veidotas tieši tā, lai bērns, kurš to apgūst, pieaugot būtu ne mazāk sagatavots kā tie, kuri mācās parastajā programmā - tātad vecāku un skolotāju vispārējo rūpju apjoms šeit paliek nemainīgs, un atšķirība ir tikai mācīšanas metodēs, pedagoga prasmēs.

Gļebs BEĻAJEVS

Turpinājums sekos.