Auleja: mani gadi – mana bagātība!

Dzīves rudens katram iededz savu lampu, kuras izstarotajā gaismā bieži rodas pārdomas: cik ļoti tevi mīl tuvinieki, vai atceras un pateicas? Labie darbi ir ilgāki nekā cilvēka mūžs. Turklāt izsenis ir zināms, ka darbos slēpjas cilvēka mūža ilgums. Vecs koks spožāk deg… Savas vecmāmiņas un vectētiņus mēs maigi dēvējam par senioriem, apciemojam viņus, apsveicam un zinām, ar kādu prieku viņi pieņem uzaicinājumu uz senioru vakariem.

Tā notika arī Aulejā, kur par godu pašiem cienījamākajiem iedzīvotājiem pagasta rīkotāji klāja svētku galdus. Vienus atveda radinieki ar saviem auto, citus uz ciemata centru pie ezera nogādāja pagasta autobuss. Pasākuma vadītāja Ilze Vovka viesiem veltīja sirsnīgus vārdus kā dzejā, tā prozā. Uz tikpat liriskas nots uzstājās arī pārvaldnieks Aivars Umbraško. Bet, kad uz skatuves kāpa trio – Sandra Vaišļa, Inga Zujeva un Valija Lipšāne –, visās sejās zālē uzplauka smaidi. Folkloras ansamblim “Aulejas sievas”, kas pazīstams republikas mērogā, šogad apritēja septiņdesmit astoņi gadi! Un pat ne pilnā sastāvā spēcīgās burvīgo dāmu balsis skanēja tā, ka mikrofons nebija vajadzīgs. Viņas izpildīja mūsdienīgas, liriskas dziesmas un, protams, nezūdošās Aulejas melodijas, kuras tālie senči dziedāja, kā ikdienā, tā svētkos, un vēl vakaros skala un petrolejas lampas gaismā. Nenovērtējams folkloras dārgums, rūpīgi glabāts simtiem gadu. Dziesmās, kas nāk no slēptākajiem dvēseles stūrīšiem, ir ezeru zilums un kļavu zaļums, spilgtas, dzelteni sarkanas rudens krāsas un ziemas svinīgais baltums. Visas šīs dzimtās Latgales puses krāsas ir ietvertas austajos un adītajos izstrādājumos, kurus sildījušas meistarīgo rokdarbnieču dvēseles. Manā mājas arhīvā joprojām glabājas cimdi un zeķes, kurus adījušas pateicīgās “Ezerzemes” lasītājas no slavenā ansambļa. Manā acu priekšā vien nomainījušās trīs Aulejas folkloras glabātāju paaudzes, bet Aulejas dziesmotā vēsture turpina dzīvot. Bez riska kļūdīties secinu, ka masveida Latgales lauku iedzīvotāju samazināšanās ietvaros tikai šajā pagastā ir saglabājies maksimālais viensētu skaits. Ļoti žēl, ka nav palikusi skola.

Dziesmotajiem numuriem sekoja deju priekšnesumi. Andrupenes dāmas no ansambļa “Veldzītes” pārliecinoši pierādīja, ka mani gadi – mana bagātība. Vecākajai dalībniecei astoņi desmiti gadu!

Acīmredzot, sekojot Krāslavas biedrības senioru, piemēram, arī šeit rīkoja jauno pensionāru godināšanu. Tāda veiksmīga sagadīšanās: abi jaunie seniori – radoši ļaudis. Vietējā tautas nama vadītāja Ināra Kučāne kultūras jomā ir nostrādājusi 33 gadus, bet muzikālais pedagogs Alberts Stepiņš – visu dzīvi! Viņš arī pašlaik turpina radošo darbību ne tikai mājās, bet arī kaimiņu, Konstantinovas, pagastā. Garlaicīgi nebūs! Un, kad viņš paņēma rokās akordeonu, pirmie uz deju grīdas iznāca tie viesi, kuriem pāri astoņdesmit. Neticēsiet – graciozākajai dāmai Albīnei Moisejai jau pāri 90!

Lauku kultūras pavardi vienmēr darbojas ciešā saiknē ar bibliotēkām. Jaunatne, arī vidējā paaudze pašlaik ir nomaldījusies interneta plašumos, toties vecāka gadagājuma cilvēki saglabā uzticību klasiskajai grāmatai, kuras lappusēm piemīt pārsteidzošas īpašības – izstarot zināšanu gaismu, un nodot lasītājam rakstnieka dvēseles siltumu.

Bibliotēkas vadītāja Zinaīda Pikmane paziņoja visaktīvākā lasītāja vārdu – tas ir Viktors Matejs, kurš pagājušajā gadā izlasīja 120 grāmatas, bet šogad ap 80. Pateicības raksti tāpat tika pasniegti lasītājiem ar stāžu – Leongīnai Umbraško, Leontīnai un Annai Dzalbei, Zinaīdai un Robertam Lipšāniem, Žeņai un Stanislavam Dunduriem. Aktīvāko senioru laurus plūca Alma un Leongīna Umbraško, Leontīna un Anna Dzalbe.

Daudz bija rudens ziedu, dāvanu un suvenīru, notika loterija. Skanēja tosti, bet desertā tika pasniegtas slavenās Aulejas kļockas. Šoreiz ar kulinārmākslu izcēlās Santa Vaišļa. Ir patiess prieks skatīties uz cilvēku, kuriem matos jau viz sudraba dzīpari, laimīgajām sejām. Jātiekas biežāk!

Minūtes mēdz ievilkties, bet gadi skrien aulēkšiem.

Aleksejs GONČAROVS