Aulejas pagasta bibliotēkas vadītājas Zinaīdas Pikmanes uzruna: Mēs visi staigājam pa lieliem un maziem ceļiem ikdienu. Bet reti aizdomājamies – kas pa šiem ceļiem ir staigājis pirms mums? Varbūt reizēm apstāsimies un padomāsim. Piemēram, pirms simts gadiem – mūsu prātam labi aptverams laika sprīdis – tika dibināta Latvijas Republika. Vēl pirms simts gadiem – 1820. gadā, beidzās Jezuītu valdīšanas laiks Latgalē, konkrēti Aulejā, Aulejas novads nonāca valsts īpašumā, bija Krievijas impērijas sastāvā no 1772.g. Vēl atpakaļ pirms 100 gadiem (1689-1726) – šeit valdīja Jezuīti, kuri izcīnīja tiesības pārvaldīt Auleju un tās apkārtni 37 gadus ilgā cīņā ar Daugavpils baznīcas pāvestu. Ritinam atmiņas atpakaļ vēl simts gadus – Aulejas novadā bija poļu valdīšanas laiks (1561-1629). Auleja ietilpa Pārdaugavas hercogistē. Tāpat dzīvoja cilvēki, strādāja, maksāja nodevas, un gāja klaušās. Precējās, dzima bērni, priecājās un savu reizi skuma. … un te nu sākas mūsu Aulejas Rozes stāsts.
Citāts no grāmatas: Viņai varēja būt gadi 15. Neparasti skaistu, smalki veidotu augumu, daiļu seju, romiešu profilu, tumši zilām acīm, bieziem matiem, kas bija sapīti garā bizē un kurus pāri deniņiem apjoza sarkana vilnas lentīte. Viņas apģērbs sastāvēja tikai no vienas kažokādas tunikas bez piedurknēm, kuru apžņaudza mīkstu lūku jostiņa. Kakls, rokas un kājas zem ceļiem bija kailas. Viegli koka mizas apavi, kas atgādināja sandales. Uz krūtīm ņirbēja aukliņā savērtu purpursarkanu mežrozīšu augļu krellītes. Tunika bija sašūta no zaķādām ar spalvu uz iekšu, kas piešķīra meitenei diezgan mežonīgu izskatu….
Sekoja liktenīgā satikšanās ar jauno Jordanu, draudzība, iemīlēšanās, gaidīšana pārnākam no karagājiena… un dotie zvēresti -
… Jordans, dodoties karā, pie sevis nozvērējās: Roze būs mana, kaut vai visa pasaule nostātos pretī. Un ja kritīšu karā… Tad mēs atradīsimies tur, kur visi cilvēki ir vienlīdzīgi.
Pavēstot Rozei ziņu par drīzo šķiršanos un došanos kaujā, Roze noskuma, bet dvēselē nozvērējās un teica:
Ej, kur tevi sauc svētais pienākums. Es spēšu saldināt šo drausmīgo šķiršanos ar domu,- vai nu tu atgriezīsies pie manis, vai arī, ja, Dievs nedod, kritīsi, došos pie tevis turp… uz austrumiem debesīs…
Ticēt vai neticēt šai brīnišķīgajai teikai par Aulejas Rozi – katra cilvēka izvēle. Es izvēlos TICĒT.
Daudzās senču atmiņas, nostāsti, kurus bieži saucam par pasakām, bieži izrādās balta patiesība. Kā tagad zinām – arī pasakas nav nekādas pasakas. TĀ IR BIJIS.
Ņemsim par piemēru kaut vai Turaidas Rozi, vidzemnieku lepnumu. Dzimusi tajā pašā laikmetā, kā Aulejas Roze, starpība no 10 līdz 50 gadiem, kā minēts dažādos vēstures materiālos. Zināma, cienīta, apdziedāta un ar savu kapavietu pie Turaidas pils.
Celsim saulītē savu, Aulejas Rozi, visas Latgales Rozi!
Aicinu izlasīt grāmatu, domāt, atcerēties, meklēt tās īpašās vietas, cilvēkus, notikumus. Stāstīt par savu vēsturi nākamajām paaudzēm.
Staigājot pa lieliem un maziem ceļiem, piedomāsim, ko atstāsim saviem pēctečiem?
Varbūt pēc 300 gadiem kāds viedais gribēs rakstīt par mums…
Kazimira Buiņicka grāmata “Priestera Jordāna atmiņas” pieejama Aulejas pagasta bibliotēkā
Tālrunis: 27770530
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
