No Minhenes uz Aviņjonu un atpakaļ: otrā pietura

Brauciens vilcienā no Marseļas uz Aviņjonu ilgst vienu stundu un četrdesmit minūtes. Pretī stacijai ir vārti uz pilsētu, kas ir tikai trīs gadsimtus jaunāka par vareno Romu. Necaurejamās sienas, kas celtas 14. gadsimtā, joprojām apskauj veco Aviņjonu, priecējot tūristus un radot grūtības vietējiem iedzīvotājiem. Teātra festivāls, uz kuru es īstenībā ierados, notika šeit jau nedēļu. Bet tagad sapratu, ka mani teātra iespaidi ir jānodala no tūrista iespaidiem, lai nebūtu neskaidrību. Tāpēc šodien es stāstīšu par apskates vietām.

Izvēloties viesnīcu uz 5 naktīm, protams, meklēju lētāko variantu. Atradu, diemžēl tālu no pilsētas centra. Nācās izmantot taksometru pakalpojumu, kas pateicoties lielajai konkurencei un mobilajai aplikācijai “bolt”, nav pārāk dārgs. Brauciens ar taksometru maksā apmēram tādu pašu cenu kā sabiedriskais transports. Mierinājums ir vājš, bet man nebija citas izvēles. Taksometru vadītāji Aviņjonā ir tikai arābi. Vismaz citus es piecās tur pavadītajās dienās nesastapu. Toties visi taksisti runā angliski, kas Francijai, kā vēlāk sapratu, ir retums. Uz viesnīcu mani aizveda Hamids. Braucām ilgi, stāvējām sastrēgumos. Uz ceļa mūsu mašīnai gar pašu degunu nogriež balta mašīna, kurai pie stūres dāma. Hamids aizver acis, kaut ko nomurmina zem deguna, un tad atkal pasmaida un izjautā mani par visu pasaulē. Kad izkāpju, es viņam saku: "Merci beaucoup!" (“Liels paldies!” franciski). Atbildē saņemu: "Enchanté!" (Ar prieku!). Un arī tik platu smaidu, ka kļūst pat kaut kā baisi. Iekārtojies viesnīcā, uzreiz dodos uz pilsētu. Vakarā pirmā izrāde, pietiek laika pirmajai vecpilsētas apskatei. Nevēlos zaudēt ne minūti!

No visiem Aviņjonas apskates objektiem - pāvesta pils - galvenā! 14. gadsimtā pilsēta septiņus gadu desmitus bija pontifu mītne. Un tad gandrīz trīs gadsimtus tas tika uzskatīts par pāvesta troņa īpašumu. Nokļūt pilī nav viegli. Biļetes jāpasūta uz noteiktu laiku. Tāpēc pirmajā dienā pilī neiekļuvu. Pastaiga pa pilsētu bija neizsakāma bauda. Pilsēta elpoja festivāla gaisotnē. Citādi tas nevar būt. Aviņjonā pastāvīgi dzīvo apmēram 90 tūkstoši cilvēku, un pilsētā ir 60 teātri! Un ik viens no tiem ir apmeklēts. Katrs teātris festivāla dienās cenšas piesaistīt uzmanību, neskatoties uz to, ka neviens no tiem nav iekļauts šī teātra festivāla programmā. Pa ielām klīst veseli gājieni neparastos tērpos, ik uz stūra notiek kādas akcijas, performances, hepeningi. Tiklīdz dodies pastaigāties pa kādu no centrālajām ielām, ​​rokās izrādās divi desmiti brošūru ar vilinošākajiem piedāvājumiem. Bet man jau kabatā ir biļete uz vienu no konkursa izrādēm. Tāpēc dodos uz nelielu, bet interesantu muzeju - Angladon.

Privātā kolekcija, ko īpašnieks dāvinājis pilsētai, ir kļuvusi par vienu no mazākajiem muzejiem Aviņjonā. Šeit ir Pikaso, Sislija, Sezana, Monē, Van Goga, Modiljāni un Degā gleznas. Tikai piecas mazas zāles, uz kuru sienām mijas 19. un 20. gadsimta impresionisma, kubisma un citu tēlotājmākslas jomu šedevri. Bet ir pienācis laiks teātrim. Tā beidzās mana pirmā diena Aviņjonā. Otrā diena sākās ar pāvesta pili. Tā ir milzīga, varena, sarežģīta. Diemžēl laiks nesaudzēja 14. gadsimta pils skaistumu. Pilnībā atjaunotas tikai dažas nelielas zāles. Bet fotografēt tur ir stingri aizliegts. Toties viduslaiku un paša Romas pāvestu “Aviņonas gūsta” perioda gaisotne vislabāk izpaužas tajās zālēs, kuras restauratori vēl nav sasnieguši. Pāvesti pilī dzīvoja laikā, kad starp Vācijas imperatoriem un baznīcu izcēlās īsts karš. Aviņjonā bija drošāk, bet tas pat nav galvenais. Francijas karaļi izmantoja situāciju, lai varētu ietekmēt visus pontifu lēmumus. Kolosālu izmēru audienču zāle, plaša ēdamzāle, pieticīgs kabinets... Slepenās ejas, slēptās kāpnes, šauri torņi un drūmi kazemāti modina fantāziju. Taču mūsdienās pāvesta pils, pareizāk sakot, tās centrālais pagalms, ir festivāla galvenā skatuve, uz kuras notiek grandiozākie pamatprogrammas priekšnesumi. Diemžēl man neizdevās dabūt biļeti uz izrādi Aviņjonas galvenā skatuvē, klejoju pa tukšo zāli un domāju, ka, iespējams, vajadzēs atgriezties vēlreiz ...

Ceļveži uzstājīgi ieteica apmeklēt Aviņjonas vecāko tiltu, kas tagad knapi sasniedz Ronas vidu. Ar tiltu saistās interesanta leģenda. Gans vārdā Benuā redzēja sapni, kurā pats Kungs pavēlēja viņam uzbūvēt tiltu pāri Ronai. Tas bija 12. gadsimtā, un ganiņam bija tik tikko 12 gadu. Bet dziļi reliģiozais zēns devās uz upes krastu un sāka vākt akmeņus celtniecībai. Viņam pievērsa uzmanību vietējie zvejnieki. Viņi pienāca klāt un jautāja: "Ko tu šeit dari, zēn?"

– Es būvēju tiltu pār Ronu.

- Ha! Tādu tiltu nemēdz būt. Vai esi pietiekami stiprs, lai viens pats uzbūvētu tiltu?

- Vai tad es esmu viens?

- Kas tev palīdzēs, mazuli?

- Tas Kungs man palīdzēs...

Zvejnieki kļuva par Benuā pirmajiem palīgiem. Un dažu dienu laikā gandrīz visa pilsēta būvēja tiltu. Ikviens gribēja piedalīties darbā, kurā palīdz pats Kungs. Tilts tika uzbūvēts astoņos gados. Kopš tā laika tas ir vairākkārt nopostīts, pie vainas bija gan kari, gan plūdi. Mūsdienās ir palikusi tikai trešā daļa no Pont Saint-Bénézet, taču to uzskata par vienu no svarīgākajiem Aviņjonas vēsturiskajiem apskates objektiem.

Šauras ieliņas, logi ar slēģiem, klosteri, baznīcas, savrupmājas... Aviņjona izskatās kā ļoti gleznaina dekorācija izrādei pēc Moljēra vai Bomaršē lugas. Dienvidu pilsēta, silta, trokšņaina un svinīgi saposusies.

Atliek pastāstīt par franču virtuvi, kā jebkuras tūrisma programmas svarīgu sastāvdaļu. Šķiet, ka visi jau sen zina visu par slavenāko Eiropas un pasaules virtuvi. Bet tā nebija gan. Es izdarīju sev vairākus atklājumus. Pirmais atklājums: baklažānu ikri.

Es nevarēju pat iedomāties, ka Francijas dienvidos šis vienkāršais ēdiens ir tik populārs. Iedomājieties, veseli veikali pārdod tikai šos “ikrus”. Simtiem dažādu šī ēdiena veidu kārbas ir izstādītas glītās piramīdās. Pilsētā ir vairāki restorāni ar uzrunājošiem nosaukumiem: “Baklažāns”, “Jautrais baklažāns”, “Mīļākais baklažāns”, “Aviņjonas baklažāns”. Kas attiecas uz ēdieniem, kurus varat izmēģināt jebkurā Aviņjonas restorānā, tie ir diezgan vienkārši un garšīgi: antrekots, tomātu salāti, olīvu pasta, karstās sviestmaizes. Nekādu īpašu izaicinājumu, bet viss ir ļoti svaigs un garšīgs. Frančiem ēdienam dzīvē ir ļoti liela nozīme. Viņi ir gatavi stundām sēdēt pie galda. Atliek tikai nedaudz attālināties no festivāla kņadas aizņemtajām pilsētas galvenajām ielām,un ​​var atrast mazu omulīgu kafejnīcu, kurā atrodas pilsētnieki. Šeit cenas ir brīvākas un atmosfēra ir mājīgāka.

14. jūlijs ir īpašs datums visiem Francijas Republikas pilsoņiem – Bastīlijas ieņemšanas diena, Lielās revolūcijas sākums. Šajā dienā festivāla svinībām pievienojās arī citi svētki - valsts. Pilsēta bija izrotāta ar trīs krāsām, visur Francijas galvenais sauklis - Brīvība, Vienlīdzība, Brālība (Liberte, Egalite, Fraternite). Šajā dienā Aviņjonas galvenajā ielā Rue de République atmosfēra bija nedaudz atšķirīga. Pastaigājās ģimenes, katrā alejā - īpaša izklaide.

Kāds runāja repu, nosodot sasodītos globālistus un kapitālistus, kāds izklaidēja bērnus ar leļļu teātri, kāds mācīja dejot arābu dejas. Brazīliešu grupa ar milzīgām lellēm izrādīja kaut ko košu un ritmisku. Uz bruģa cilvēki sasēdās kā teātra zālē, bērni ar saldējumu, pieaugušie ar pīrādziņiem un alu. Aviņjona līksmoja visu nakti, demonstrējot apdullinātajiem tūristiem viņu "brīvības, vienlīdzības un brālības". Un no rīta viss atkal bija pakārtots festivāla kārtībai.

Nu atliek tikai pastāstīt par izrādēm un par vienu nejaušu un neparastu kultūras apmaiņu. Bet par to nākamreiz!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Fotoattēlā: ielu muzikanti