Viela pārdomām: Ideja apmeklēt Azerbaidžānas galvaspilsētu radās negaidīti, taču ne nejauši. Tā liktenis bija lēmis, ka studentu laikos, kad gadījās dzīvot vienā kopmītnē ar aptuveni piecdesmit pasaules tautu pārstāvjiem, pamanīju, ja viengadnieks ir no Azerbaidžānas, tad noteikti - pieklājīgs un saskarsmē patīkams cilvēks. Šī gada maijā “Ezerzemes” kulinārijas lappusītē rakstījām par azerbaidžāņu virtuves ēdieniem, un eksperta lomā bija Baku iedzīvotājs Urfans Ismailovs, mans paziņa no rakstīšanas maratona. Es nekad iepriekš nebiju apmeklējis musulmaņu valsti. Tieši pirms gada es posos uz Maroku. Tomēr, izvēlējos Baku, jo tur dzīvo vismaz viens man pazīstams cilvēks.
Uzskatu, ka “Turkish Airlines” ir cienījama un uzticama aviokompānija. Turklāt uzņēmuma lidmašīnas ir modernas un ļoti ērtas. Tāpēc lidojums nebija nogurdinošs un, pēc dubultās kontroles Baku lidostā, biju enerģijas pilns un gatavs piedzīvojumiem. Ceļš uz viesnīcu bija diezgan garš, bet interesants, jo veda pa Heidara Alijeva ielu, ļoti modernu un elegantu pilsētas maģistrāli. Taksists mani izklaidēja ar stāstiem par vietējām paražām, un es grozīju galvu, cenšoties saskatīt pēc iespējas vairāk. Diena gāja uz beigām un ātri kļuva tumšs. Ātras vakariņas nelielā kafejnīcā blakus viesnīcai. Pirmajai dienai, kuras lielākā daļa tika pavadīta ceļā, iespaidu bija pārāk daudz, lai sāktu sev atklāt lielāko Aizkaukāza metropoli. Miegs bija dziļš un mierīgs.
Viela pārdomām: Virspusēja senās Aizkaukāza metropoles apskates vietu izpēte ļāva izdarīt pirmo secinājumu – viens es galā netikšu. Bija vajadzīgs palīgs. Palīdzēja Facebook. No visiem piedāvājumiem es izvēlējos gidu, kura lapa bija vispilnīgākā un detalizētākā, un gandrīz katru dienu tiek atjaunināta. Mēs sarakstījāmies un vienojāmies. Trīs miljonu iedzīvotāju pilsētu man parādīs Huseins Bagirovs, pieredzējis gids un tūrisma kompānijas Tourist Max īpašnieks.
No rīta brokastoju kā īsts Baku iedzīvotājs - mazā ceptuvē uz ielas. Pīrādziņi ar kartupeļiem un sumaku, glāze aromātiskas tējas. Tieši noteiktajā laikā, pie viesnīcas, mani uzrunāja Huseins. Iepazināmies un devāmies atklāt Baku – Aizkaukāza Parīzi, kā to mēdz dēvēt.
Gidi ir dažādi, taču viņus visus vieno darbs. Lielākā daļa no viņiem darbu uztver kā darbu. Daži no viņiem ir zinoši, erudīti, bet daži ir ļoti viduvēji. Taču viņu stāstījums visbiežāk ir nedaudz attālināts, it kā no malas, bez emocijām un personīgas attieksmes. Huseins ir izņēmums. Viņa stāsts par pilsētu, savu valsti, tradīcijām, paražām, vēsturi ir mīlestības pret dzimteni piepildīts, emocionāls un ļoti personisks. Viņš nebārsta datumus, faktus un vārdus. Viņš stāsta savu personīgo stāstu. Viņš to stāsta kā tuvam draugam.
Apmeklējām Šahīdu (nevainīgo upuru) aleju, bijām pie memoriāla neatkarības cīņās kritušajiem turku karavīriem, apskatījām turku mošeju, apmeklējām Nekropoli Parlamenta prospektā, Strūklaku laukumu, Nizami ielu, vecpilsētas cietoksni, Baku krastmalu vai Piejūras parku, bijām pie Jaunavas torņa, pie Liesmas torņiem. Huseins bija ne tikai gatavs atbildēt uz jebkuru jautājumu, bet arī dalījās savā personīgajā attieksmē pret valsti, tās pagātni, tagadni un nākotni. Viņš pievērsa uzmanību detaļām, kuras, iespējams, uzreiz nebija pamanāmas, un patiesi interesējās par Latviju, latviešu kultūru un tradīcijām.
Šahīdu alejā, kur 1990. gadā tika apglabāti "Melnā janvāra" - PSRS armijas nonāvētie Azerbaidžānas iedzīvotāji, kuri bija izgājuši demonstrācijā pret pastāvošo varu, es pamanīju, ka visvairāk ziedu bija uz plāksnītes ar apbedījumu nezināmiem upuriem. Huseins paskaidroja: “Viss pareizi, dārgais! Viņiem taču nav radinieku. Tāpēc visi, kas šeit ierodas, nes ziedus arī viņiem..."
Goda aleja atrodas pašā pilsētas centrā – Azerbaidžānas Panteonā. Politiķu, zinātnieku, mākslinieku, aktieru kapi... Heidars Alijevs, Muslims Magomajevs, Rašids Behbudovs – tie arī visi, kas man bija pazīstami. Un cik daudzus es iepazinu, pateicoties Huseinam!
Kad iegājām vecajā cietoksnī, stāsti ieguva pavisam citu nokrāsu. Pārsteidzošā kārtā mans gids par 14.-15. gadsimta notikumiem runāja tā, it kā visu notikušo būtu redzējis savām acīm. Un pazuda neskaitāmi suvenīru veikali, pazuda luksusa mašīnas... Manā priekšā – satrauktu cilvēku pilna, aplenkta viduslaiku pilsēta, pie kuras vārtiem kādreizējā drauga karaspēks...
Pilsētas panorāmas, kas paveras no skatu laukumiem, ir iespaidīgas... nē, tās ir pārsteidzošas. Debesskrāpji, luksusa viesnīcas, ministriju augstceltnes, parki, bulvāri. Mani stereotipi par austrumu megapilsētām sašķīst mazos gabaliņos, kad pārliecinos par ne tikai vēsturiskā un tūrisma centra, bet arī visas pilsētas, milzīgas, daudzmiljonu vērtās pilsētas sterilo tīrību. Protams, viesiem vienmēr cenšas parādīt to labāko, taču Huseins neslēpa arī savas valsts problēmas...
Četru stundu tūre ātri izzuda Azerbaidžānas galvaspilsētas spilgti zilajās debesīs, cietokšņa līkumotajās šaurajās ieliņās, Baku zaļajos parkos un debesskrāpju spoguļattēlos. Pirmā iepazīšanās vienmēr ir virspusēja, bet pirmais iespaids reti ir maldinošs. Uzreiz bija sajūta, ka mani sagaida kaut kas pavisam pārsteidzošs un nebijis. Nekļūdījos... Četras stundas ir par īsu, lai iepazītu Azerbaidžānas galvaspilsētu, taču ar to pilnīgi pietiek, lai redzētu galveno un ieskicētu tuvāko dienu iepazīšanās plānu. Šķiroties no gida, vienojāmies, ka, ja man ir kādi jautājumi vai vēlos apmeklēt kādu no senajām valsts pilsētām, atliek tikai uzspiest tālruņa numuru. Pārliecinājies, ka esmu piepildīts pozitīviem iespaidiem, Huseins devās prom. Un nākamajā dienā viesnīcas reģistratūrā man pasniedza paku ar dāvanu no mana gida...
Puse dienas paskrēja vēja spārniem, pusdienās negāju, jo apsolīju Urfanam neko neēst līdz mūsu tikšanās brīdim, kas bija paredzēts pēcpusdienā...
Viela pārdomām: Viesmīlība austrumos nav tikai tradīcija. Tas ir katra cilvēka pienākums. Atļaušos citēt pravieti Muhamedu: "Kas tic Allāham un Tiesas dienai, tas lai ir dāsns pret savu viesi." Līdzi uz Baku paņēmu mūsu tradicionālos “suvenīrus”: konfektes “Gotiņa”, šokolādi “Serenāde” un “Sarkanā magone”, šprotes, sieru ar ķimenēm, rupjmaizi. Es vēl nezināju, par ko tas man izvērtīsies...
Tiklīdz izkāpu no taksometra, nokļuvu gluži radniecīgā apskāvienā. Urfans mani aizveda uz nelielu restorānu skaistas mājas pagrabiņā. Veicu pasūtījumu un nesapratu ne vārda, jo saruna starp manu paziņu un viesmīli notika azerbaidžāņu valodā. Taču, redzot apmierināto viesmīļa seju, bija viegli saprast, ka mani sagaida kaut kas neticams. Saņēmis manas dāvanas, Urfans apmulsis smaidīja un nepārtraukti teica, ka bija pilnīgi veltīgi vest tik daudz dāvanu, ka bija velti tik daudz rūpēties un tā tālāk... Pēc tam bija vakariņas, kas vairāk līdzinājās ēšanas sacensībām: hingal, djušbjarja, dažādi sālījumi, vairāku veidu hinkali, mazi pelmenīši, kuru nosaukumu neatcerējos, tēja, šerbets, baklava, ievārījums... Sarunu tik bieži pārtrauca vārdi: "Kāpēc tu neēd, dārgais? Negaršo? Vai man vajadzētu pasūtīt kaut ko citu?” - ka kādā brīdī sāku baidīties par sevi. Pēc četru stundu mielošanās mani iesēdināja taksī un nosūtīja uz viesnīcu ar stingru norādījumu – informēt, kā nokļūšu savā numurā. Līdzi man tika iedoti glīti iesaiņoti trauki ar visu, ko nevarēju apēst. Brokastu problēma pazuda kā nebijusi, tas bija pārtikas krājums vismaz nedēļai. Visi mēģinājumi piedalīties samaksā tika apspiesti maigi, bet bez cerībām uz kompromisu. Toreiz vēl nezināju, ka tie ir tikai “ziediņi”... Lai neatgrieztos pie šīs tēmas, teikšu tikai vienu - mana bagāža atceļā knapi iekļāvās atļautajos 30 kilogramos, lai gan atbraucu ar čemodānu, kas nesvēra pat 12 kilogramus. Tagad esmu četru veidu ievārījumu, žāvētu augļu, baklavas, garšvielu krājumu īpašnieks, ar kuriem vajadzētu pietikt gadam... Un mana nākamā gada vizīte tika apspriesta kā izlemta un pašsaprotama. Es ierados Baku satikties ar paziņu. Bet aizbraucu ar sajūtu, ka Azerbaidžānas galvaspilsētā mani vienmēr gaida tuvs un mīļš cilvēks...
Viela pārdomām: nekad, dzirdiet, nekad nemēģiniet pieklājībā sacensties ar Baku viesmīļiem! Jūs noteikti zaudēsiet. Bet tas būs jūsu dzīves patīkamākais zaudējums, ticiet man!
To, ka Azerbaidžānā ēdiens ir garšīgs, zināju jau pirms ceļojuma. Kaut ko biju pagaršojis Latvijā, veselu mēnesi rakstīju par azerbaidžāņu tradicionālajiem ēdieniem. Bet pat es negaidīju tādu krāšņumu un daudzveidību. Par Azerbaidžānas nacionālo ēdienu bagātīgo garšu var rakstīt ļoti ilgi un sulīgi. Bet virtuvē galvenais ir garšot un veidot savu viedokli, balstoties uz pieredzi. Tāpēc es netērēšu vārdus veltīgi. Es to vienkārši ļoti iesaku. Es gribētu runāt par ko citu – par apkalpošanu. Tā ir vienkārši pārsteidzoša. Katrs viesis tiek uztverts kā debesu dāvana, un katrs viesmīlis uzskata, ka ir personīgi atbildīgs par klienta ērtībām un labpatiku. Sākumā nebija viegli pierast pie tā, ka uz katru “paldies” saņem desmitreiz lielāku pateicību un rūpes kļūst patiesi ģimeniskas.
Ja pasūtījāt tēju, un tēju tur pasūta visi un vienmēr, jo neviena maltīte Azerbaidžānā nevar beigties bez tējas, tad katrs garāmejošs restorāna darbinieks noteikti aptaustīs jūsu glāzi, lai pārliecinātos, vai tā ir pietiekami silta. Neviens šeit nepieļaus, ka viesi dzer atdzisušu tēju, tas ir vienkārši neiespējami! Apkalpošana ir nesteidzīga, bet ļoti uzmanīga. Un tā ir nesteidzīga, jo katrs ēdiens tiek gatavots virtuvē no svaigākās gaļas un dārzeņiem. Šeit neviens nekad neko nesilda. Jo konkurence ir vienkārši traka. Jūsu otrā parādīšanās iestādē tiek uztverta ar sajūsmu, un apkalpošana kļūst vēl izsmalcinātāka. Tas viss kopā liek ar prieku domāt par gaidāmajām brokastīm, pusdienām un vakariņām. Arī tāpēc, ka cenas pat vispretenciozākajos tūristu restorānos nemaz nav augstas.
Tagad par saziņas valodu. Baku jūs sapratīs jebkurā valodā, jo viņi ļoti vēlas jūs saprast. Bet ja nopietni, tad daudzi cilvēki, īpaši vecākās paaudzes pilsētnieki, zina krievu valodu. Jaunieši runā angliski. Kafejnīca apkalpos azerbaidžāņu, turku, angļu, krievu, arābu vai persiešu valodā. Tūrisma aģentūru pārstāvji, kuru pilsētā ir jau 33 (!), uzreiz uztver, kurā valodā jums ir visvieglāk sazināties.
Un suvenīru veikalu “iekšā saucēji”... tie ir tie, kas nevar neizraisīt apbrīnu. Tiklīdz jūs šķērsojat pilsētas cietokšņa robežu, jūs jau vēro ducis acu pāru. Minūtes laikā pārdevēji par jums zina visu: finansiālo stāvokli, pirkšanas vēlmes, rakstura iezīmes un uzturēšanās ilgumu Baku. Pamatojoties uz šo informāciju, viņi sāk “strādāt” ar jums. Protams, neviens jūs ar varu veikalā aiz rokas neievilks. Kāds tiks pieklājīgi uzaicināts, kādam tiks izteikts smalks kompliments, kāds klusi tiks informēts par vēl nebijušu atlaidi. Suvenīru pārdevēji zina visas pasaules valodas, jo viņi "runā" ar žestiem, smaidiem, izsaukumiem, starpsaucieniem un citām skaņām (klaboņu, svilpieniem, šmakstināšanu utt.). Lai kā jūs pretotos, lai cik ļoti ignorētu aicinājumu materializēt savus Azerbaidžānas iespaidus, tas neizdosies! Un, pirms jūs to pamanīsiet, jau turēsiet rokās maisiņu ar vilnas vai zīda šalli, īpašu tēju, tējas glāzītēm... Es pat nerunāju par magnētiņiem, nozīmītēm, šķīvīšiem, atslēgu piekariņiem un citiem tūristu niekiem. Un galvenais ir tas, ka, iegūstot visus šos dārgumus, jūs jutīsieties absolūti laimīgi!
Jebkurš salīdzinājums klibo. Staigājot pa jebkuru lielpilsētu, kurā atrodaties pirmo reizi, jūs neviļus sākat meklēt tās pilsētas iezīmes, kurā esat jau bijis. Zemapziņa meklē kaut ko pazīstamu un redzētu. Jo šādi mēs cenšamies nomierināties svešā vidē, cenšamies justies pārliecinātāki, tiecamies pēc drošības sajūtas. Baku tas nav vajadzīgs.
Kad jūsu rīcībā ir vesela sestdienas diena pilnīgi nezināmā pilsētā, gribas to pavadīt tur, kur to pavada vietējie. Tāpēc devos uz Baku krastmalu vai Piejūras parku. Vieta ir īpaša, jāpiemin, ka šīs promenādes kopējais garums ir 24 kilometri. Vienā dienā to vienkārši nav iespējams apstaigāt. Tā nu devos pastaigā no Liesmas torņiem, virzoties gar Kaspijas jūras krastu. Tāpat kā jebkura metropole, Baku mostas vēlu. Vismaz tūristu vietās. Līdz pusdienlaikam gandrīz visas kafejnīcas šeit ir slēgtas, cilvēku ir ļoti maz. Bet jūs varat mierīgi apbrīnot satriecošus skatus, atpūsties eksotisku koku ēnā, aplūkot milzu kaktusus un vērot atspulgus uz sienām vēl neatvērtajā 36 stāvu viesnīcā “Crescent”, kas, saskaņā ar projektu, saviem viesiem nodrošinās septiņu zvaigžņu komfortu. Bulvārī atrodas muzikāls piemineklis Muslimam Magomajevam. Blakus dziedātāja figūrai ir neliela pults ar piecām pogām. Jūs nospiežat pogu un dzirdat dziesmu izcilā dziedātāja izpildījumā.
Kafejnīcas atveras ap pusdienlaiku. Tēja, gabaliņš Baku baklavas, tās, kas ar valriekstiem - un esat gatavs jauniem atklājumiem. Nogriežoties no bulvāra, izejot pa pazemes eju, kas vairāk atgādina austrumu pils pagraba stāvu, jūs nokļūstat Strūklakas laukumā un blakus esošajās pilsētas parādes ielās. Skatoties uz mājām, skatlogiem, restorānu terasēm, nemitīgi pieķēru sevi pie domas, ka atrodu līdzības ar Barselonu, Milānu, Marseļu. Bet kādā brīdī es pēkšņi sapratu, ka neviens salīdzinājums nav piemērots. Šī ir Baku. Un viss. Sterila tīrība, smaidoši garāmgājēji, tūristu pūlis no visas pasaules, nekāda satraukuma. Šeit parasti nav pieņemts steigties, it īpaši, ja esat gājējs. Bet vissvarīgākais - pilnīga drošības un paļāvības sajūta, kas pēkšņi pārņem trešajā uzturēšanās dienā pilsētā.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Autora foto
Turpinājums sekos
