Cimes - veselīgs deserts

Nevarētu teikt, ka šis ēdiens ir sens un gatavots kopš neatminamiem laikiem. Cimes apraksts drukātajos avotos parādījās tikai pirms 200 gadiem. Bet gatavot to sāka daudz agrāk, vienkārši nevienam nebija doma aprakstīt to, ko visi jau zina. Šodien mēs runājam par visizdevīgāko un pieejamāko ebreju saldo ēdienu ar nosaukumu CIMES.

Ēdiena nosaukums runā pats par sevi – tā dzimtene ir Centrāleiropa un Austrumeiropa, kur ebreji runāja jidišā, kas ir īpašs vācu dialekta variants, piepildīts ar ebreju vārdiem, kas gadsimtiem saglabājušies jaunajā ebreju valodā. Cimes - zum essen (pārtikai, ko vajag ēst). Ēdiens var būt un visbiežāk ir salds, taču ir arī sāļie varianti. Tajā var būt tikai dārzeņi un augļi, bet ir arī gaļas variants, to var pasniegt gan karstu, gan aukstu. Citiem vārdiem sakot, šis ir universāls svētku sestdienas (Sabata) ēdiens, ko varēja atļauties ģimenes ar dažādiem ienākumiem.

Ziemeļeiropā ebreji saskārās ar pārtikas saglabāšanas problēmu ziemā. Daudzus dārzeņus, pie kuriem viņi bija pieraduši, nevarēja ilgstoši uzglabāt, bet gaļu un zivis ebreji varēja atļauties tikai reizi nedēļā vai lielos svētkos. Savukārt burkānus vai žāvētus ābolus un plūmes varēja uzglabāti ilgu laiku un to uzglabāšanai nav nepieciešami īpaši apstākļi. Taču galvenais ir saldenā garša, kas jebkuru maltīti pārvērta par svētkiem.

Cimesa pamatā vienmēr bijuši burkāni, bet žāvēti augļi tikuši pievienoti dažādi - visbiežāk žāvētas plūmes, bet var būt arī āboli, bumbieri, retāk rozīnes vai žāvētas aprikozes. Dažreiz ēdienam pievieno medu, taču tas nav obligāti. Cimes var gatavot ar sviestu, augu eļļu, vistas vai zoss taukiem. Bet te jāņem vērā stingrie kašruta noteikumi – ebreju kulinārijas tradīcijas un aizliegumu sistēma gaļas un piena produktu kombinēšanai. Ja cimes ir gatavots sviestā, tad to nedrīkst pasniegt ar gaļu. Tāpēc mājsaimnieces bieži gatavo ēdienu augu eļļā - olīvu vai saulespuķu. Tas padara cimes universālu un kombinējamu ar jebkuriem produktiem.

Cimes ir deserts, bet ne vienmēr. Šis saldās garšas ēdiens varētu būt vienīgais uz ģimenes galda Sabatā. Tāpēc gatavo arī ar gaļu (protams, ar atļauto: liellopa, jēra, vistas vai citu putnu gaļu). Cimes var būt lieliska piedeva gaļai vai zivīm, var būt kā dārzeņu sautējums, var pat atgādināt ievārījumu. Galvenais ir tas, ka šis ir svētku ēdiens un netiek gatavots ikdienā, pat ja finansiālā situācija ļauj.

Kā tas bieži notiek ebreju kulinārijas tradīcijās, viens un tas pats ēdiens, kas tiek gatavots dažādās valstīs, var būt ļoti atšķirīgs. Cimes Latvijā atšķiras no lietuviešu vai ungāru gatavotā cimes. Polijā cimes gatavo ļoti saldu, pievienojot tam medu un riekstus. Bet Lietuvā tradicionāli cimes gatavo sāļu un visbiežāk kā piedevu gaļai. Ungārijas ebreji cimes pievieno papriku un pat asos piparus, kas padara ēdienu ļoti īpašu un pikantu. Šodien var sastapt cimes ar kartupeļiem, ar pupiņām, ar rāceņiem... Bet galvenais, kas vieno visus cimes veidus, ir liels burkānu daudzums tā sastāvā un saldenā garša, neatkarīgi no sastāva un gatavošanas veidiem.

Cimes ir ēdiens, kas bagāts ar vitamīniem un noderīgām aminoskābēm, šķiedrvielām un augu proteīniem. Tas ir neaizstājams aukstajā sezonā un agrā pavasarī. Mūsdienās cimes gatavo reti, drīzāk ebreju Jaunajam gadam (rosh-ha-shana), un arī tad tikai ticīgās ģimenēs. Ēdiens laika gaitā kļuvis par folkloras elementu, kulināro mantojumu, kuru visi ciena, bet diemžēl tas netiek patērēts. Pēdējos gados cimes popularitāte ir nedaudz pieaugusi, pateicoties tam, ka cilvēki pievēršas veselīgam dzīvesveidam un rafinētā cukura lietošanas ierobežojumam. Amerikā cimes bieži gatavo pansionātos, jo ēdiens ir viegli sagremojams un nesagādā grūtības košļājot. Šo pašu iemeslu dēļ cimes bez gaļas ir lieliski piemērots arī bērnu pārtikai.

Ja vēlaties pagatavot cimes ar klasisku garšu, jums ir jāsarūpē garšvielas, īpaši kanēlis. Labāk, ja kanēlis ir “stieņos” un nāk no Indijas vai Ceilonas. Ja uz iepakojuma redzat, ka garšvielas izcelsmes valsts ir Indonēzija, nepērciet! Indonēzijā īsts kanēlis neaug, lai arī ko viņi rakstītu uz garšvielu maisiņiem.

Iegādājieties žāvētas plūmes un žāvētas aprikozes, kā arī rozīnes, vēlams tumšās (gaišās ir ķīmiski dzidrinātas un nav īpaši vērtīgas). Ir vēl viena problēma - augu eļļa. Cimes iegūs īstu Vidusjūras garšu, ja tas tiks pagatavots olīveļļā, un labākajā gadījumā - pirmajā spiedumā. Cimes der jebkurš medus, bet, ja ņemsiet griķus, tad ēdiens būs īpaši garšīgs.

Cimes parasti pasniedz ar zāļu vai zaļo tēju. Ēdiena saldo versiju pasniedz kā desertu pusdienās vai kā pamatēdienu vakariņās. Pārsteidzoši, ka šis ēdiens ir gan veselīgs, gan ar unikālu garšu. Tā notiek reti. Lai jauks kulinārijas piedzīvojums ar burkānu cimes!

Andrejs JAKUBOVSKIS 

Foto: saldais Cimes  (recepte laikrakstā)