Pēdējās desmitgades laikā “Dorotpolē” — vietā, kur dzīvo Egila Muskara ģimene — ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas. Ar kuru sākt?
Laikam jau ar to, ka kalnā, no kurienes paveras skats uz gleznaino ezeru un mežu, ir uzbūvēta skaista dzīvojamā māja (attēlā). Kad Egils pārņēma sava vectēva mantojumu, par faktu, ka te kādreiz bija vecā muiža, liecināja tikai nolaists parks, kas tika uzskatīts par aizsargājamu objektu. Dzīvojamo ēku te nemaz nebija, tikai vectēva iecerētā un 1935.gadā uzbūvētā akmens kūts, kuras sienas ir tik fundamentālas, ka mūsdienu būvnieki var tikai apskaust tā laika meistaru darbu. Šī izrādījās viena no astoņām ēkām, kas saglabājās līdz mūsdienām. Kad Egils iesāka saimniekot Dorotpolē, te bija vienkārši briesmīgi.
MājaJaunās mājas pamati ielikti 1996. gadā, pilnībā tā vēl nav pabeigta, jo sīkumi paņem visvairāk laika, kura mūs-dienu straujajā dzīves ritmā cilvēkiem nereti pietrūkst tāpat kā naudas. Mājas tuvumā ir tapušas vairākas saimniecības ēkas, taču mēģinājumi uzsākt īstu saimniekošanu izrādījās nolemti neveiksmei. Jaunajā kūtī bija izmitinātas aitas, saimnieki turēja arī govis, taču no lielā ganāmpulka nācās atteikties. Šo lopu sen vairs nav, turētas tiek vien pāris kazas pašu vajadzībām. Ja domāt par nopietnu saimniekošanu, tad kādam jānodarbojas ar lopkopību un lauksaimniecību, bet Egilam tam nesanāk laiks, savukārt viņa dzīvesbiedre Irēna noslogota ar projektu rakstīšanu. Šobrīd viņiem abiem vienkāršāk ir nopelnīt, strādājot valsts darbā. Bet pats Egils, viņa dzīvesbiedre un bērni lielāko daļu laika pavada ārpus “Dorotpoles”, pilsētā. Īpašumā esošā zeme gan tiek apstrādāta, lai saņemtu platībmaksājumus.
Otra acīmredzama un būtiska pārmaiņa ir ražot sākušais ābeļdārzs, kas ir tāda kā ilglaicīga investīcija. Pirms vai-rākiem gadiem Egils apstādīja ar pundurābelītēm vairāk par hektāru zemes. Pērn jau bija pirmie āboli, bet nākamgad ābeles sāks ražot pa īstam un ir pēdējais laiks padomāt par ābolu uzglabāšanu. Egils plāno taisīt kādu noliktavu, tiks meklēts ābolu noieta tirgus.
Apstākļi izveidojušies tā, ka arī tūrisms ir kā rezerves variants, neskatoties uz to, ka pilsētnieki ar prieku brauktu meklēt mieru un saskarsmi ar dabu “Dorotpoles” maz apdzīvotajās, gleznainajās vietās. Es teiktu — brīnumaina vieta, uz kuru ved pietiekami kvalitatīvs grants seguma lauku ceļš. Ja meža vedēji būtu godprātīgāki ļaudis un ne tik skopi, tas būtu vēl labākā stāvoklī. Šo ceļu uzbūvēja kolhozs 1987. gadā, jo rajona agroķīmija plānoja no visa rajona vest šurp un uzglabāt indīgās ķimikālijas. Nepaspēja. Tad gan par “Dorotpoli” varētu aizmirst, vieta būtu sabeigta uz gadiem 20-30.
Egils pilnībā apzinās, ka Latgales daba ir tā pelnošā nozare, kuru var piedāvāt mūsu lauki. No vienas puses tūristus “Dorotpole” var uzņemt kaut vai šodien — būs ko piedāvāt. Tik skaistu vietu, kur vienkopus aug kādreizējā muižas saimnieka stādītās lapegles, oši, kļavas, gobas un citi cietie lapu koki, būs grūti atrast ne tikai mūsu rajona robežās. Lapegļu vien tur ir gandrīz simts. Starp citu, parkā uz pussalas atrodas simtgadīga lapegle, kuras galotne slejas pāri visiem kokiem. Makšķerniekus vilina Dorotpoles ezers, kas izpleties kalna pakājē, netālu ir vēl viens ezers. Apkārtnes mežos netrūkst sēņu, ogu, starp citu, arī medījuma. Egils ir kaislīgs mednieks, par šo viņa aizraušanos un Kalniešu mednieku kolektīva veikumu būs cits raksts. Ja ezera plašumi biedē, ir dīķis, ir pirts ar atsevišķi uzbūvētu sirdsmājiņu. Taču tūrisms “Dorotpolē” tā arī nav sācis darboties, jo tas prasa laiku un līdzekļus. Egils gan pārliecinoši apgalvo, ka tūrisms nav zudis no dienas kārtības, jo vairāk tāpēc, ka šo vietu atzinīgi novērtējis kāds no Rīgas ministriem, kuram bijusi izdevība paviesoties “Dorotpolē”. Ko gan ikdienas rūpju un stresa nomāktam cilvēkam vajag spēku atgūšanai? Ezers tepat blakus, pussala un izkopts parks, kurā aug vairāki dižkoki... Tikai ir viens neliels “bet”.
“Ar tūrismu var sanākt tā, ka pašam miera nav,” spriež Egils. “Ja tūrisms ir bizness, tad, pēc manas pārliecības, tas nevar būt tur, kur tu dzīvo, jo tad tas apgrūtinās tevi un ģimeni. Tādu soli var spert tikai tad, ja nav citas izejas, kā nopelnīt sev iztiku. Pagaidām mums nav jēgas tiktāl sarežģīt sev dzīvi un sākt uzņemt tūristus. Bet tūrisms tiks paturēts kā rezerves variants.”
Juris ROGA
