Šajā grēcīgajā pasaulē viss ir sajaucies... Ziema jau pāri pusei, bet sals un sniegs mums ir kā nepiepildāms sapnis. Zaļo zāle, bet saule gandrīz nespīd. Visdrīzāk šī iemesla dēļ drūmas janvāra dienas ar pastāvīgu nelabvēlīgu laika tipu turpina iedragāt mūsu psihi, uzvēdinot skumjas.
Pagājušā gada decembris palicis vēsturē kā vissiltākais ziemas mēnesis pēdējos 72 gados. Pavasarīgs siltums pieturējās līdz pat pareizticīgo Ziemassvētkiem, bet ilgi gaidīto salu sinoptiķi sola tikai janvāra trešās dekādes beigās. Šķiet, ka rajona centra siltumapgāde notiek atbilstoši visekonomiskākajai shēmai un pati māmuļa daba nolēma atvieglot labiekārtoto dzīvokļu mazturīgo iemītnieku (bet to ir simti un tūkstoši) likteni.
Taču te tev nu bija... Šajā apkures sezonā firma “Krāslavas nami” “iepriecināja” krāslaviešus ar rēķiniem, kur ierakstītas paaugstinātas summas par dzīvokļu apkuri, un arī augošā ūdens dārdzība nekādi nesaistās ar reālo dzīves līmeni. Kur tad ir loģika, kungi? Sadārdzinās elektroenerģija, gāze, pie agrākās augstās atzīmes atgriežas benzīna cenas, radot jaunu inflācijas vilni, bet Iedzīvotāju ienākuma nodoklis paliek iepriekšējā augstajā līmenī (25%). Par spīti valdošo partiju draudzīgajiem solījumiem, kuras, ar viltību noturot varu, izdomāja ērtu atrunāšanos: mazā un vidējā biznesa solītais pozitīvais atbalsta process noritēs pakāpeniski — pēc četriem gadiem.
Aprēķins ir vienkāršs: pa šo laiku vēlētāji, jau kuro reizi vīlušies, aizmirsīs pirmsvēlēšanu krāpšanu un atkal nobalsos par tām bagātajām partijām, kuras labāk izreklamēs sevi televizoru ekrānos un laikrakstu lappusēs. Algu paaugstinājums policijas darbiniekiem, medicīnas personālam un skolotājiem tikai nedaudz mazina sociālo spriedzi. Uz strauja cenu kāpuma fona pensiju indeksācija un niecīgais bērnu pabalstu palielinājums šķiet kā varasvīru atklāts cinisms, kuri nekautrējas palielināt budžeta izdevumu daļu nebūt ne aizsardzības rakstura militārajiem mērķiem. Saņēmuši pirmssvētku “kravu-200” cinka zārkos, mūsu parlamentārieši nedaudz sāka šaubīties par savu nesen pieņemto lēmumu: turpināt Latvijas karavīru atrašanos Irākā. Nosodot savu okupāciju pagātnē, mūsu valsts kaut kā pārsteidzīgi pati sāka iet šo nepareizo ceļu. Svešam karam par pasaules dalījumu neredz gala, tikai uz diktatora Sadama Huseina steidzīgās un nežēlīgās nāvessoda izpildes fona mazā Latvijas valsts riskē kļūt par terora mērķi. Vai tas mums ir vajadzīgs? Atkal gribas uzdot jautājumu: “Kur ir loģika?”
Pavisam nesen aprima politiskās kaislības, taču vecās un jaunās varas prioritātes ir skaidri redzamas. Ziemassvētkos vissolīdākās prēmijas (algas apmērā) saņēma visu ministriju ierēdņi. Pat Zemkopības ministrijas darbinieki, kuri tik viegli atvadījās no zemkopības valsts tradicionālās cukura ražošanas no-zares. Mierīgi no televizora ekrāna Mārtiņš Roze iesaka bijušajiem cukurbiešu audzētājiem tagad pievērsties liniem un rapsim, it kā ministrs nezinātu par linkopības “uzplaukumu” Latgalē. Pārsteidzoša vienaldzība...
Vērojot nebeidzamas prezentācijas, ierēdņu balles un svētku uguņošanu, prātā neviļus iezogas doma par dzīrēm mēra laikā. Divās samita dienās mūsu valsts, kurai ir milzum daudz sociālo problēmu, iztērēja 35 miljonus latu!
Vēl vairāk pārsteidz pašmāju ierēdņu visatļautība. Galvenais pasta priekšnieks, kura resors uz veselu nedēļu paralizēja valsts un reģionālo laikrakstu un žurnālu izdošanu un piegādi, pat nedomā iesniegt atlūgumu. Kurš tad mūsu valstī lai pārmet augstajam ierēdnim to. Tas pats sakāms arī par Krāslavas ģimnāzijas direktoru, kura amorālā rīcība līdz pat šim laikam nav saņēmusi pienācīgu publisko nosodījumu.
Vēsture atkārtojas. Agrāk mēs gadu desmitiem virtuvē sačukstējāmies par vienas nemaldīgās un pareizās partijas visatļautību un atstāšanu bez soda, jo tā nenodeva savus noziegušos biedrus. Tagad tādu ietekmīgu partiju kļuvis krietni vairāk, un katra traktē demokrātiju tā, kā tai ir izdevīgi šobrīd.
Bet dzīve turpinās. Nabadzības pazemotie pensionāri baidās no rītiem ieslēgt radiouztvērējus un televizorus: katra diena draud ar jaunu cenu kāpumu. Inflācijas tempu ziņā Latvija ir apsteigusi Lietuvu un Igauniju. Vēl vairāk bail ir ieiet veikalos un paskatīties uz pirmās nepieciešamības preču cenām. Tās neapturami kāpj.
Aleksejs GONČAROVS
