Sirsnīgā cilvēka portreta iezīmes

Tajā laikā, kuru tagad pieņemts nievāt un pelt, savu publikāciju varoņus es meklēju un atradu tālos tīrumos, darbnīcās, fermās un, protams, jaunceltnēs, kas arī bija tā laikmeta galvenais simbols. Lai gan uzcelt gaišo nākotni neizdevās, toties bija radīta varenā ekonomiskā bāze. Tikai kur tā ir tagad?

Atskatoties pagātnē, esmu pārliecināts par galveno: visbiežāk man ir nācies būt sovhozā “Andrupene”, kuru, cik es atceros, visu laiku vadīja tikai viens apbrīnojamais cilvēks — Jānis Brils. Piedāvājot tēmas žurnālistiem, pats solīdais vadītājs vienmēr atzina par labāku palikt ēnā. Pirms divarpus gadiem es biju spiests pielietot daudz pūļu, lai pierunātu viņu uz tikšanos. Tā es devos pie Jāņa un Irēnas uz mājām. Tas notika pirms Līgosvēkiem. Neticami inteliģentais cilvēks, iespējams, toreiz negribēja sarūgtināt mani, bet pēc raksta “Mūsu Jānis Jāņa dēls” publicēšanas mani nekādi neatstāja vainas apziņa, ka es tā arī nevarēju pateikt galveno par cilvēku, kuram līdzīgus neesmu sastapis savā žurnālista praksē. Par laimi, pēdējā laikā mūs satuvināja kopīgais vaļasprieks: Jānis nolēma pierakstīties plaužu ķērāju klubā, bet es, it kā uzkurinādams viņa kaislību, pastāvīgi publicēju copmaņu attēlus ar milzīgiem plaužiem. Kādu reizi mēs vairāk nekā stundu pavadījām sarunās par copi un abi bijām apmierināti ar brīvo kontaktēšanos. Toreiz es nejauši uzzināju, ka mūsu Jānis Brils gaida divus nozīmīgus notikumus: četrdesmit darba gadi Andrupenē un personīgā jubileja, kuru ir pieņemts dēvēt par politiķa uzplaukuma laiku. Šī tēze nekādā mērā neattiecas uz Jāni, kurš visu mūžu bija un ir tikai saimniekotājs. Turklāt tāds, kuru kaitina pat slikti iedzīta nagla. Viņš vienmēr un visur mīlēja kārtību, disciplīnu un rezultātu. Šim nolūkam cēla augstāk latiņu sev un kolektīvam. Politiskas sistēmas nāk un aiziet, atstājot mezglus, kurus gadu desmitiem nespēj atsiet visgudrākie vēsturnieki. Cilvēks neizvēlas iekārtu, taču dara visu nepieciešamo saskaņā ar savu sirdsapziņu, atstājot pēc sevis skaidri redzamu rezultātu un cilvēku atsauksmes par viņu, kas vienmēr ir nemaldīgas.

Jānis ļoti nelabprāt piekrita sarunai un izvirzīja noteikumu: mazāk oficioza, vairāk humora. Tā arī vienojāmies. Bet vai izdosies?

Cik jauni mēs bijām...

Apķērīgā Irēna kafijas galdam pagatavoja mūsu jaunības dienu sviestmaizes — ar ķilavām. Kā lai ar tādām romantiskām uzkodām neatceras studiju gadus... Jānis un Irēna bija kursa biedri, tur tad zootehnikas fakultātē iepazinās tuvāk un sāka draudzēties. Kopā atbrauca strādāt uz sovhozu “Kapiņi”, kur nosvinēja kāzas. Viņš, paraugsaimniecības galvenais zootehniķis, tā nodevās saimnieciskajām rūpēm, ka pēc Irēnas teiktā, meitiņas reti redzēja savu tēti.

Bet viņa, zootehniķe ar diplomu, darba gaitas sāka pieticīgajā kontrolasistentes amatā: sešdesmitajos gados lauksaimniecības speciālistu bija pārpārēm. Vai var diskutēt par tēmu, kas Irēnai toreiz bija svarīgākais: mātes pienākumi vai karjera? Trīs meitas pedagoģes — tas ir lielisks nodzīvoto gadu rezultāts. Andrupenes darba slavas kaldināšanā ļoti liels ir arī Irēnas devums. Iepazīstoties tuvāk ar Jāni Brilu, es tikai tagad uzzināju, ka jaunībā viņš bija aizrautīgs sportists: spēlēja volejbolu, aizrāvās ar šķēpa, diska mešanu, lodes grūšanu un bija Latvijas lauku spēļu čempions brīvajā cīņā. Bija laiks, aizstāvēja republikas godu tālajā Uzbekijā. Viena izglītības diploma iesācējam vadītājam izrādījās par maz, tāpēc viņš iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, kur saņēma bioloģijas skolotāja diplomu. Tagad Brils atzīstas, ka turpmāk viņam ļoti noderēja psiholoģijas zināšanas. Par vadītājiem nepiedzimst, par tiem kļūst.

Svētītais novads

Andrupene ir Dieva svētītā zeme. Padomju laikos te dzīvoja vispārticīgākie cilvēki Latgalē, arī tagad šim ļaužu pilnajam novadam nedraud pamestība. Pilngadības svētkos vasarā pagasts godināja ap pussimta 18 gadu vecumu sasniegušo jauniešu. Teicams tā laika raksturojums, kuru var uzskatīt arī par kolhozu un sovhozu sistēmas norietu. Pārejas periodu, kas kļuva par izdzīvošanas eksāmenu, Andrupenes ļaudis izturēja ar minimāliem zaudējumiem.

“Kāpēc sovhozs bija slavens tajos laikos?” es pajautāju direktoram, kurš sovhoza “Andrupene” vadības grožus pārņēma tieši pirms 40 gadiem. Jānis Brils atbildēja: “Lauksaimniecības ministrijā man piedāvāja divus sovhozus: “Grāveri” un “Andrupene”. Es izvēlējos to, kur bija latviešu skola, un nekļūdījos: Andrupenē ļoti strādīgi ļaudis. Tikai panākumi neveidojās paši no sevis. Auga saimniecības ekonomiskais potenciāls un, manuprāt, priekšplānā beigu beigās izvirzījās materiālie stimuli. Darba samaksa sovhozā bija viena no augstākajām republikā. Īsti darbarūķi gada beigās saņēma kolosālas piemaksas: līdz 10000 rubļu gadā! Taču ar noteikumu: tika ņemti vērā ne tikai personīgie rezultāti, bet arī godīga attieksme pret darbu, kā arī vecāku pienākumu izpilde. Mūsu premiālajai sistēmai bija ļoti liela ietekme uz cilvēkiem. Labāk par jebkādām pamācošām sarunām cilvēkus audzināja vispārējai apskatei izkārtie izraksti no pavēlēm, kur teikts, ka, apkopojot gada rezultātus, konkrētam cilvēkam, pieņemsim, aprēķināti 8000 rubļu, taču par pieļautajiem darba disciplīnas pārkāpumiem viņš zaudējis pusi vai arī visu summu. Sovhozā “Andrupene” nekad netrūka kadru, mēs paši gatavojām speciālistus, un sovhoza stipendiāti parasti atgriezās mājās. Tika celti dzīvokļi, šim nolūkam plaši tika izmantoti sakari ar šefiem. Es nekad nemēģināju būt stingrs vadītājs. Kad uzņēmos sovhoza vadību, kurš pēc tam savā sastāvā pārņēma kaimiņu saimniecības, ar motociklu “IŽ-Plaņeta-Sport” es izbraukāju visas taciņas, izpētīju katru tīrumu, zināju katru viensētu. Cilvēki saprata, ka direktors var parādīties visur. Reizēm visnepiemērotākajā brīdī.

... Kādā fermā, šķiet, tas bija Lieldienās, labs kolektīvs nolēma iztukšot pudeli vīna, bet glāzes atpūtas istabā nebija. Aizsūtīja vienu pakaļ, bet te ienācu es. Kāds, neredzot ienācēju, priecīgi pajautāja: “Vai atnesi glāzi?” Pēc mēmās ainas es izlādēju situāciju ar to, ka pievienojos kompānijai. Pēc labi paveiktā darba nav par skādi izdzert glāzi vīna labā kompānijā.

Savs laiks darbam, bet savs atpūtai. Pēc pavasara sējas mēs vienmēr apkopojām rezultātus ar pasēdēšanu pie galda. Arī rajona komitejas peltie Līgosvētki pie mums tika atzīmēti vienmēr: kur tu liksies, ja pats direktors Jānis.”

Andrupenes ļaudis biežāk par citiem brauca ekskursijās pa Padomju Savienību, uz atpūtas namiem un sanatorijām. Kādu reizi vairāki lopkopji vizinājās ar motorkuģi pa maršrutu Rīga — Ļeņingrada. Sākās vētra un, slikti paciezdama kuģa šūpošanos, viena no mūsu brauciena dalībniecēm visu laiku vaimanāja: “Par ko man tāds sods?” Šī neizdomātā anekdote dzīva arī šodien.

Savos vadītāja darba gados Jānis Brils panāca galveno — cilvēku mīlestību. Viņu uzrunāja un turpina uzrunāt kā Janoviču. Lūk, tikai trīs kādreizējās statistikas rādītāji: ik gadus cūkkopji realizēja 10000 dzīvnieku, 1000 lopu slaucamais ganāmpulks bija slavens ar 4000 kilogramu izslaukumiem no govs, bet graudaugu vidējā raža sasniedza 40 centnerus no hektāra.

Pēdējos gados gatavības līnijā sovhozs novietoja 110 traktoru vienību un pirmais uzcēla tehniskās apkalpošanas punktu, kas ievērojami atviegloja mehanizatoru darbu. Būvbrigādē strādāja 25 cilvēki.

Iedvesmas avoti

Laimīgs ir tas cilvēks, kurš atrod savas dzīves galveno darbu. Vadītāja maize ir ļoti rūgta. Darbs līdz spēku izsīkumam un milzīga atbildība par citiem. Brilam cilvēki taču uzticēja savus likteņus, zinādami, ka jebkurā situācijā viņš atradīs visoptimālāko variantu.

Izturēt pārslodzi var tikai pie diviem noteikumiem: ja cilvēkam ir stabila aizmugure un vaļasprieks. Pēc nerakstītiem noteikumiem sestdienās pie Jāņa un Irēnas uz pirti pulcējas meitas ar ģimenēm, tajā skaitā piecas mazmeitas un viens mazdēls. Tā ka sievietēm jubilāra dzīvē ir īpaša loma. Viņa galvenais vaļasprieks — daba. Jānis ir gan azartisks copmanis, gan aizrautīgs mednieks. Spēcīgo makšķernieku ar vectēva ledus lauzni es fotografēju uz Kustara ezera ledus pirms vairākiem gadiem. Tikai tagad uzzināju, ka kādu reizi 8. martā viņš izvilka ar mormišku deviņus asarus, kas svēra septiņus kilogramus! Teicams rezultāts! Bija vēl viens gadījums, kad ļoti liels asaris norāvās āliņģī no āķa: tā gan copmanim ir vislielākā nelaime! Ielaižot mormišku kārtējo reizi, tā trāpīja rīklē tam pašam notrūkušajam kuprainim, kurš bija iestrēdzis āliņģī. Dusmas nomainīja uzvarētāja prieks.

Pirmās copes mācībstundas Jānim sniedza tēvs dzimtajās vietās — uz Kairīša ezera, bet par mednieku viņš kļuva vēl studiju gados, kad iemanījās ietaupīt pat uz stipendijas rēķina, lai nopirktu divstobreni. Brila kontā ir gan aļņi, gan mežacūkas, taču galvenā trofeja — vilks, kas nošauts pie midzeņa. Toreiz viņš vienatnē pētīja pēdas un pietuvojās plēsoņam šāviena attālumā. Ar to arī darīja galu vilku patvaļai, un cilvēku rokās nonāca vilcēnu pāris.

Brilam bija divas teicamas karēļu un somu laikas. Ar Čuku un Geku mednieks medīja caunas un jenotsuņus, līdztekus tam tika veikta nepieciešamā regulācija medījamajās platībās. Šie zvēri taču vienmēr bija un paliek putnu, zaķu un pat jaundzimušo stirnu mazuļu galvenie ienaidnieki. Tagad mednieku rūpes vairo bebri...

Karēļu leģenda par mednieku Jāni

Kādu reizi uz pirmrindas sovhozu pirmrindnieku pieredzes apgūšanas nolūkā atbrauca kolēģi direktori no Karēlijas. Vairākas dienas trijatā viņi risināja ražošanas problēmas, taču neaizmirsa kultūras un izklaides programmu. Tajos gados mūsu rajons bija slavens ar Vissavienības nozīmes tūristu bāzēm. Izrādījās, ka visi trīs vadītāji bija kaislīgi mednieki. Mūsu Brils pastāvīgi centās izdibināt no viesiem par lāču mednieku pieredzi, bet tie nekādi nevarēja saprast, kāpēc mežacūku medības Latgalē tiek uzskatītas par parastām. Ievainots mežakuilis taču agresivitātes ziņā atpaliek vienīgi no tīģera. Prozaiskie Brila stāsti par mežacūku medībām Karēlijas medniekus nepārliecināja.

Palīdzēja gadījums. Pēc Ezernieku tūristu bāzes apmeklējuma naktī trijotne atgriezās Andrupenē. Vajag taču tā sagadīties, ka Andiņos automašīna gandrīz uzbrauca mežacūku baram (tajā bija divi desmiti dzīvnieku), kas caur kupenām brida līdz skābbarības bedrei. Viesu acu priekšā Brils paķēra no kabīnes aizdedzes rokturi un metās pie mežakuiļa, kas bija iegstidzis dziļajā sniegā. Pirmais sitiens izrādījās vājš, saniknotais zvērs pagriezās un metās virsū medniekam, kuram nebija bises. Sportiska izskata Latgales spēkavīrs nenodrebēja un tā trieca uzbrūkošajam mežakuilim, ka nokrakšķēja galvaskauss. Viesi palika mēmi un ilgi nekāpa ārā no automašīnas, lai palīdzētu iekraut kautķermeni. Uz savu Karēliju viņi aizveda ne tikai medījumu, bet arī leģendu par mednieku Jāni, kurš pieveic mežakuili gandrīz kailām rokām.

Kad notika Latgales vadītāju atbildes vizīte, karēļi sākumā painteresējās pie delegācijas dalībniekiem: “Kā klājas bezbailīgajam medniekam Jānim?”

Ir Brilam arī trešais vaļasprieks — ceļojumi. Atzīstos, kādu reizi ar savām ceļojuma piezīmēm “Pa Jeņiseju” es nosūtīju nešķiramos draugus aiz Polārā loka, par ko viņi neapvainojās uz mani. Zinot, ka šajā ceļotāju kompānijā vairākkārt bija arī Ādolfs Ločmelis, es devu mājienu savam sarunbiedram pasveicināt ar laikraksta starpniecību asprāti un jokupēteri, kurš nesaudzē citus. Jānis saprata mani no pusvārda.

Tas bija Solovkos. Kādu vakaru, domāju, ka ne pie patvāra Ādolfs atklāja draugiem savas dzīves galveno noslēpumu: viņš zina precīzu vietu, kur Cara kalnā Dagdas apkaimē atrodas Napoleona apslēptā manta. Lai kā draugi centās sarunāt, lai paņem viņus līdzi tās meklēšanā, Ādolfs līdz galam palika uzticīgs noteikumam: jādzīvo kā brāļiem, bet jānorēķinās kā bodniekiem.

Es nemēģināju noskaidrot, vai zelta meklētājs Ločmelis patiešām raka apslēpto mantu vēsturiskajā pakalnā. Svarīgs ir kas cits: tādi vadītāji uzaruši tūkstošiem hektāru smago Latgales zemju, ar ko arī izpelnījušies īstu tautas mīlestību.

Aleksejs GONČAROVS