Kā pareizi lietot sakramentālijas

Katoliskās Baznīcas Katehismā teikts: “Par sakramentālijām sauc Baznīcas iedibinātas svētās zīmes, kuru mērķis ir sagatavot cilvēkus saņemt sakramentu augļus un svētdarīt dažādas dzīves situācijas” (KBK, nr. 1677). Ticīgo lietošanā tiek pasvētīti rožukroņi, medaljoni, skapulāri, krustiņi, svētbildes, sveces, ūdens un dažas citas lietas.

Starpība starp sakramentiem un sakramentālijām ir šāda: sakramentus ir iestādījis Jēzus Kristus, bet sakramentālijas - Baznīca; sakramenti dod svētdarošo žēlastību un palīga žēlastības, bet sakramentālijas dod tikai palīga žēlastību; sakramenti darbojas ar to spēku, kādu tiem ir devis Dievs, bet sakramentālijas - ar Baznīcas lūgšanas un svētības spēku, atkarībā no tā cilvēka ticības un paļāvības, kas sakramentālijas lieto.

Svētdaroša žēlastība ir tāda dvēselē paliekoša pārdabiska dāvana cilvēkam, kas viņu padara par Dieva dabas līdzdalībnieku, Svētā Gara mājokli, Dieva bērnu un debesvalstības mantinieku. Palīga žēlastība ir pārdabiska Dieva palīdzība, kas apgaismo mūsu prātu un pamudina mūsu gribu uz laba darīšanu un ļauna pārvarēšanu, lai tādā veidā mēs tuvotos mūžīgās dzīves sasniegšanai.

Baznīcā gada laikā tiek svētītas sveces (2. februārī), pūpoli (Pūpolu svētdienā), pelni (pelnu trešdienā), uguns, Lieldienu sveces un kristības ūdens (Lielajā sestdienā). Atsevišķās diecēzēs notiek arī citas svētības, piemēram, ūdens un maizes svētīšana Sv. Agates dienā 5. februārī - pret uguns un citām nelaimēm; sveču un ūdens svētīšana Sv. Blazija dienā 3. februārī - pret kakla slimībām; zāļu un ziedu svētīšana (Kristus Miesas un Asins svētku oktāvā un 13. augustā). Pirms Adventa tiek pasvētītas oblātes, ko lieto Kūču vakarā. Triju Ķēniņu dienā svētī krītu, ar ko uz māju vai dzīvokļu durvīm uzvelkam triju Ķēniņu vārdu pirmos burtus - +K+M+B aizsardzībai pret ļaunajiem gariem un nelabvēļiem. Dziednieciskajās Sv. Misēs dažviet svētī ūdeni, medikamentus un sāli, ko lieto slimībās, sāpēs vai to profilaksē.

Kad baznīca kaut ko pasvētī vai svētī, tā lieto svētā krusta zīmi, kurai piemīt liels spēks aizdzīt ļaunos garus un nosaukt Dieva svētību. Arī tie ticīgie, kas nav priesteri, var svētīt ar svētā krusta zīmi, kaut viņu svētībai nav tādas nozīmes, kāda ir svētībai, ko dod priesteris. Ieteicams pašiem sevi, bērnus un citus tuviniekus bieži svētīt ar krusta zīmi un svētīto ūdeni, sevišķi, kad ejam gulēt, kad pieceļamies, kad dodamies dienas gaitās, lai pasargātu no nelaimēm un saņemtu Dieva palīdzību miesai un dvēselei.

Pasvētītus priekšmetus vajag lietot ar cieņu un dievbijību, un sargāties no māņticības, uzskatot, ka ar svētītu lietu palīdzību varam pilnīgi droši sagaidīt noteiktas sekmes, sevišķi laicīgās lietās. Kas palīdzību negaida no Dieva, bet vienīgi no ārējām zīmēm, tas padara māņticības grēku.

Jēzus Kristus savā zemes dzīvē, dziedinot slimos, bieži atkārtoja, ka viņus glābusi ticība. Piemēram, sievietei, kura 12 gadus cieta no asins tecēšanas un ticībā pieskārās Jēzus drēbēm, Pestītājs teica: “Meit, tava ticība tevi glābusi, ej mierā!” (Lk 8,48). Lietojot svētītu ūdeni, maizi, sāli utt., sekmes atkarīgas no tā cilvēka ticības un paļāvības, kas sakramentāliju lieto. Jāpaļaujas uz Dievu, nevis uz svētītu lietu.

Priesteris, svētījot kādu lietu, izdara gan krusta zīmi, gan arī izmanto svētīto ūdeni. Ticīgajiem ieteicams svētīto ūdeni dzert, ar to svētīt sevi, citus cilvēkus, dzīvokli, māju, automašīnu, citus priekšmetus. Pie tam ticībā var lūgties: “Kungs, ar šo svētīto ūdeni un ar Tavām dārgajām asinīm, kuras par mums izlēji, nomazgā mani tīru no visiem maniem grēku traipiem.”

“Visvarenais Dievs! Lai Tavs svētītais ūdens pamudina mani uz grēku nožēlu, dāvā man prāta skaidrību, dvēseles un miesas veselību, mazina manas kaislības un vājības caur Tavu bezgalīgo žēlastību un caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen!”

Jo svētcienīgāk mēs lietojam svētītos priekšmetus, jo vairāk žēlastību saņemam no Dieva. Svētītais ūdens mums atgādina kristību, kurā esam saņēmuši Dieva bērnu dzīvību. Priesteris A. Budže iesaka, kā var pavairot svētīto ūdeni: 2/3 svētīta ūdens jāpielej 1/3 vienkārša ūdens. Pēc kāda laika to pašu var darīt ar agrāk pavairoto svētīto ūdeni.

Kristus ir Gaisma, kas apspīdēja visas tautas, kuras atradās grēka tumsībā. Šīs gaismas simbols ir svece. 2. februārī, iesākot Sveču dienas dievkalpojumu, tiek svētītas sveces, kuras ticīgie aizdedz un dodas simboliskā Gaismas procesijā, kas nozīmē ceļu pretī savam Pestītājam. Baznīcā svētītās sveces kristieši aizdedz arī mājās lūgšanu brīžos kā augšāmceltā Kristus un ticības gaismas zīmi. Arī Kristības sakramentā vecākiem tiek pasniegta degoša svece, jo viņi tiek aicināti tālāk nodot šo Kristus gaismu savam bērnam un līdzcilvēkiem.

Aizdegtu svētīto sveci mūsu senči parasti ielika mirstoša cilvēka rokās. Tagad to biežāk iededz svečturī blakus mirstošā gultai. Svētītas sveces tāpat iededz aizlūgumos par mirušo, izvadot to no mājām vai kapličas, apbedīšanas laikā, kapusvētkos, apmeklējot tuviniekus atdusas vietās, lūdzot mūsu aizgājējiem dvēseles mieru mājās.

3. februārī baznīcās tiek svētītas Sv. Blazija sveces un tiek dota īpaša svētība kakla slimību gadījumos, lūdzot kakla veselības saglabāšanu un prasmi izmantot mums dotās runas dāvanas Dieva godam un cilvēku labumam. Sv. Blazijs bija bīskaps un moceklis 4. gadsimta sākumā. Kristiešu vajāšanu laikā, iemests cietumā, viņš brīnumainā veidā izglāba no nosmakšanas zēnu, kuram kaklā bija iestrēgušas zivs asakas.

Sv. Agate dzīvoja Sicīlijā 3. gadsimtā. Ticības nelokāmības dēļ spīdzināta un sakropļota, ar nokaitētām stangām viņai tika norautas krūtis. Sv. Agates kults īsi pēc viņas nāves izplatījās ne vien Sicīlijā, bet visur, kuru vien dzīvoja kristieši. Laika gaitā viņu par aizbildni izvēlējās metāl- apstrādes pārstāvji, kā arī sievietes dažādu slimību gadījumos, īpaši saistībā ar krūtīm (arī krūts vēzi). 5. februārī, mocekles piemiņas dienā, baznīcās tiek svētīta maize, ūdens, dažviet arī sāls; maize - kā labestības zīme un aizsardzībai no ceļu satiksmes negadījumiem un citām nelaimēm, ūdens - aizsardzībai pret ugunsgrēku un citām nelaimēm, sāls - pieminot Jēzus vārdus: “Jūs esat zemes sāls” (Mt 5,13).

Svētītās zālītes un ziedus parasti izmanto tējām, telpu, bērnu vai citu sasirgušo apkūpināšanai.

Priesteris A. Budže iesaka svētītos pūpolus, neizmantotās zālītes un ziedus, tāpat kā nolietotās lūgšanu grāmatas, citu kristīgo literatūru sadedzināt. Kūču vakarā neizmantotās oblātes var lietot visa gada garumā, kaut gan tām vairs nebūs tik liela svētība. Vecās oblātes, tāpat kā Sv. Agates maizi mūsu senči parasti izbaroja lopiem. Svētītos pelnus mēdza izbērt krāsnī, puķu podā vai izkaisīt uz lauka, lūdzot Dieva svētību.

Pret svētītām lietām jāizturas godbijīgi - gan tās lietojot, gan likvidējot.

Genovefa KALVIŠA