Ejot pa dzīvi, mēs visi reiz saņēmām dāvanas, vai dāvinājām tās paši sev. Bērnībā tā bija laba rotaļlieta, pusaudža gados velosipēds vai mopēds, jaunībā motocikls, pieaugušā vecumā automašīna vai māja.
Un mana atmiņa ļoti spilgti saglabā šos priecīgos mirkļus. Pēc Augstākā gribas es saņēmu arī dāvanas, kuras pamatā bija “ietītas” problēmā un kuru būtību es sapratu tikai ar garīgo pieredzi. Tuvojoties 70 gadu robežai, es sāku domāt par to, kādu dāvanu sev pasniegt. Jautājums nebija viegls, jo dzīve, kas, varētu teikt, nodzīvota, devusi pieredzi, un pieredze, savukārt reizēm sagādāja vilšanos. Es gribēju lūgt Kungam veselību, bet atbilstoši “noskrējienam”, ir biedējoši domāt, ko es vēl varētu darīt 70 gadu vecumā, ja man būtu veselība kā četrdesmitgadniekam. Dvēsele taču nenoveco, un tajā turpina kvēlot dažas piezemētas vēlmes. Vārdu sakot, nekas prātā nenāca, lai iegūtu kaut ko tādu, kas iepriecinātu, dotu spēku, cerību un vēlmi dzīvot tālāk. Un tad man ienāca prātā doma, ka māja, kurā es dzīvoju, no kuras loga es pirmo reizi ieraudzīju pasauli, ieskaitot taciņu, uz kuras es pirmo reizi spēru soli, stāv blakus senajam Austrumu-Rietumu ceļam, pa kuru reiz brauca garām dižciltīgas personas. Apkārtnes reljefu ietekmējis ledājs, veidojot augstu nogāzi no pašas Indricas upes ietekas. Lai izbrauktu, tika izveidota cilvēka radīta grava, kas arī atrodas blakus mājai. Šeit ir seno latgaļu, franču karavīru un vēlāk vietējo cilvēku apbedījumu vietas. Un neviena krusta. Esmu noskaidrojis, ka šo ciematu sauca Odpočinok, kas tiek tulkots kā “atpūta”. No muižnieka dēla Boļeslava Limanovska grāmatas ir zināms, ka pirms savas mājas ievešanas Podgurjes ciematā viņi dzīvoja šeit, Odpočinokā.
Un tad es nolēmu kā pateicību Dievam par nodzīvotajiem 70 gadiem, un visu šeit dzīvojošo un mirušo piemiņai uzstādīt ceļmalas krustu. [...]
Jāzeps BLAŽEVIČS, ciems Podgurje
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.27
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
