Latgaliete ar Saules zīmi

  • Projekti
  • 31.08.2016 11:32
  • 350 skatījumi
img

Šis stāsts ir par meiteni ar Saules zīmi, kura prot gan tautasdziesmas dziedāt, gan rokdarbus darināt, gan ar zobenu cīnīties. Kura zina, kas viņa ir un kas viņa nav, kura zina savas saknes, godam nes Latgales vārdu pasaulē un lepojas ar to, ka ir latgaliete.

Evija Maļkeviča ir Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Latvijas Nacionālās komisijas Komunikācijas un informācijas sektora vadītāja. Ekonomikas un kultūras augstskolā ieguvusi bakalaura grādu kultūras vadībā, Latvijas Universitātē maģistra grādu socioloģijā, šobrīd apgūst Montessori pedagoģiju. Strādā un dzīvo Rīgā, bet viņas sirds pieder Latgalei. Evija Maļkeviča Ar Eviju iepazināmies šogad pavasarī Andrupenē, pasākuma “Satiec savu meistaru” laikā, kur viņa bija viena no pasākuma organizatorēm un vadītājām. Viena no “super jauniešiem”, kā viņus dēvē muzeja “Andrupenes lauku sēta” vadītāja Skaidrīte Pauliņa. Jau toreiz saruna ar Eviju izvērtās gana saistoša, lai rastos vēlēšanās satikties vēlreiz. Otrā tikšanās notika Rīgā, Seno baltu karavīru turnīrā, kurā piedalījās “Kromakolnabruolistes” pārstāvis Toms Kļaviņš. Evija šajā turnīrā piedalījās skatītāju cīņās un, tāpat kā Toms, nokļuva finālā un ieguva godpilno otro vietu.

Neskatoties uz aizņemtību darbā, Evija Maļķeviča aktīvi iesaistās Andrupenes sabiedriskajā dzīvē, Latgales kultūras mantojuma saglabāšanā un attīstībā. Ar viņas iniciatīvu nodibināta kultūras un mākslas biedrība ”TEIRA LATGOLYS MUOKSLA”, kurā ar domubiedriem tiek realizēti dažādi projekti ar mērķi - Latgales kultūras mantojuma izpēte un tā radošā komunikācija Latvijā un starptautiski. No 2012. gada Evija ir arī aktīva “Kromakolnabruolistes” dalībniece.

Aicināju Eviju uz vēl vienu interviju Andrupenē, senajā lauku sētā, lai ne- steidzīgā sarunā uzzinātu, kas viņai palīdz nezaudēt saikni ar dzimto vietu. Evija Maļkeviča Esmu dzimusi Rīgā. Bet Rīga man ir tikai dzimšanas vieta un tagad – darba vieta. Par savu dzimteni uzskatu Latgali, kur esmu pavadījusi lielāko dzīves daļu. Mani vecāki, abi latgalieši, apprecējās 14. februārī, tajā laikā nezinot, ka šis datums pēc daudziem gadiem kļūs par Valentīna dienu, ko svinēs kā mīlestības svētkus. Jaunais pāris, izvēlēto profesiju vadīti, pārcēlās no Latgales uz Rīgu. Tētis strādāja Latvijas TV, bet, kad deviņdesmitajos gados sakās pārmaiņu laiki, vecāki saprata, ka dzīvot un audzināt bērnus laukos būs labāk un drošāk nekā Rīgā. Tā tika pieņemts lēmums pārcelties atpakaļ uz dzīvi Latgalē. Es domāju, ka mēs, lauku bērni, esam laimīgākie bērni pasaulē. Šobrīd studēju praktisko Montessori pedagoģiju un, lasot to, kas bērnam ir vajadzīgs augot, es pārliecinos, ka mēs ar brāli esam bijuši laimīgi, jo mums bija viss, kas nepieciešams bērna harmoniskai attīstībai. Pilsētas bērnu modernie vecāki par to šodien maksā lielu naudu. Mēs to dabūjām izjust par velti. Mēs paši mācījāmies būt atbildīgi. Ja vecāki bērnam dod lielāku brīvību, tad bērns pats iemācās atbildību. Tā ir viena no lietām, kas mums pamatu pamatos ir iesakņojusies. Mums šeit ir bijusi liela izvēles brīvība! Brīvība darīt to, ko tu esi izdomājis. Vecāki, nododot mums savu vērtību sistēmu un dzīves gudrības, veiksmīgi ar mums tikuši galā un iemācījuši mums cieņu pret vietu, kur dzīvojam, pret cilvēkiem, kuri ir līdzās. Lai kur mēs arī tālāk ietu, mums ir cieņa pret dzimto vietu un vēlēšanās atgriezties laukos, Latgalē.

Vai Tev ir bērnības atmiņas par Rīgu? Cik Tev bija gadiņi, kad pārcēlāties uz dzīvi laukos?

Nē, es toreiz biju pārāk maza. Atceros, ka es jau biju šeit, Andrupenē, un sētā iebrauca liela kravas mašīna ar mūsu mantām. Mūsu māja atrodas pie Oloveca ezera.

Dzīve pie ezera, manuprāt, ir īsts pārbaudījums vecāku nerviem. Es atceros savas bērnības vasaras pie vecmāmiņas Aulejas pusē. Domāju, ka mums ļoti uzticējās, laižot vienus pašus makšķerēt.

Jā, tā ir tā savstarpējā uzticēšanās. Ja vecāki uzticas bērniem, viņi no tā mācās. Ja man uzticās, es pats mācos būt atbildīgs. Mums ir ļoti paveicies ar atbalstošiem un saprotošiem vecākiem. Par blēņām mūs tik ļoti nerāja un ar siksnu nepēra, mums deva mājienu, ka esam vainīgi. Tā, dabiskā veidā, mācījāmies savstarpēju cieņu un atbildību. Paaugoties mums ļāva doties uz dažādiem pasākumiem un diskotēkām, bet mums pašiem bija sajūta, ja aizkavēsimies, noteikti jāpiezvana un jāpasaka, vai vismas jāaizsūta īsziņa, lai vecāki neuztrauktos.

Tu esi ļoti aktīva. Pati organizē un piedalies dažādos pasākumos. Vai tas Tevī ir jau no bērnības?

Ir tā, ja tevi “pastumj” uz aktīvo dzīvesveidu, ja vecāki ir aktīvi un radoši, tad tālāk tu dodies un darbojies visur, cik vien ir iespējams. Mūsdienās ir kaut kā dīvaini sadalījies – ir tā, ka daudzi ļoti distancējas un neko negrib darīt, kā vien sēdēt pie televizora vai spēlēt datorspēles, neiet un neiesaistās nekādos pasākumos un ir tādi, kuri iesaistās visur – sportā, muzicēšanā, dziedāšanā, dejošanā, amatierteātros utt. Tas ir vērojams ne tikai jauniešos, bet visu paaudžu cilvēkos. Mēs ar brāli bijām no tiem, kuri jau kopš bērnudārza dejoja un dziedāja. Andrupenes pamatskolā arī dziedāju meiteņu vokālajā ansamblī “Nebēda”. Dziedāju korī un dejoju. Visur, kur vien iespējams, mēs bijām un kaut ko darījām. Mums bija jauniešu pulciņš “Deva”, kuru vadīja Skaidrīte Pauliņa. Kultūras namā paši sakārtojām un ierīkojām sev pulcēšanās telpu. Bija aktīvie jaunieši, kuri iesaistījās visur. Pēc Andrupenes pamatskolas beigšanas, gribējās kā Sprīdītim doties pasaulē un izmēģināt tur piedāvātās iespējas. Brālis jau mācījās Rēzeknes Valsts ģimnāzijā un arī es devos turp. Arī tur piedalījos dažādos pulciņos.

Pastāsti par savām skolas gaitām un mīļākajiem skolotājiem.

No pamatskolas noteikti jāpiemin Aija Vaičule un Irēna Kuļka, mūsu klases audzinātāja. Viņa bija šerpa, konkrēta, bet arī ļoti pretimnākoša. Īstenībā katrai skolotājai jāpasaka paldies. Tā kā Sprīdītis tu ej pa pasauli ar savu groziņu un no katra kaut ko paņem – atziņu, mācību, aizrādījumu, ko tu, varbūt, tikai pēc kāda laika saproti, ka tas bija vajadzīgs. Ģimnāzijā jāpateicas ansambļa vadītājai Aijai Cīrulei Leidumai, Nellijai Vilkastei, kultūrvēstures pasniedzējai un klases audzinātājai Marutai Ladusānei. Klases audzinātājas man bijušas tādas, kuras esmu iemīlējusi un beigās viņas ir kļuvušas par labu draugu, nevis skolotāju. Pēc darbošanās Rēzeknē, es pētīju dažādu augstskolu piedāvājumu, jo gribēju mācīties kaut ko saistībā ar kultūru. Biju visu laiku dziedājusi, dejojusi un organizējusi pasākumus.

Kuru augstskolu Tu izvēlējies? Kādas bija Tavas aktivitātes studiju laikā?

Ekonomikas un kultūras augstskolu (EKA). Tas bija izaicinājums - iet tur, kur nevienu nepazīstu. Iestājos, sāku mācīties un satiku vienu meiteni no Latgales, kļuvām labas draudzenes.

Iesaistījos studentu pašpārvaldē un sāku darboties starptautiskajā virzienā, kas nodarbojās ar ERASMUS studentiem. Ļoti patika mācīties EKA, jo augstskola bija jauna, attīstījās līdz ar mums, uzklausīja mūsu idejas. Pasniedzēja Una Sedliniece vienā no savām lekcijām stāstīja par dažādām starptautiskajām organizācijām un viena no tām bija UNESCO. Mani tas ļoti ieinteresēja. Kad vajadzēja izvēlēties prakses vietu, mans sapnis bija strādāt Latvijas Nacionālajā kultūras centrā vai saistībā ar nemateriālo kultūras mantojumu. Bet tad uzgāju, ka arī Latvijā ir iespējams strādāt vietā, kas saistīta ar UNESCO, sadūšojos un nosūtīju savu CV uz UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un mani paņēma praksē. Biju ļoti pārsteigta, ka man izdevās. Ļoti cītīgi darbojos pilnu darba dienu un ilgāk. Tagad, vadot prakses studentiem, arī, kad tiek plānots kāds pasākums, tam jāvelta vairāk laika nekā noteikts darba līgumā. Prakses laikā man uzticēja vadīt diezgan apjomīgu projektu. Bija jāsaplāno ceļojoša izstāde pa visu Latviju. Sākumā bija jāsaplāno pati izstāde, tās dizains un formāts, tad sistēma, pēc kādas izstādi iesaistītās organizācijas nodos viena otrai. Maksimāli centāmies samazināt izdevumus transportam, tāpēc bija ļoti jāsaplāno un jāpārdomā izstādes laiks un pārvietošanas iespējas. Šis projekts bija veiksmīgs un guva atsaucību. Pēc prakses beigām mani uzaicināja palikt darboties organizācijā un augstskolas noslēdzošo bakalaura darbu es rakstīju par UNESCO tēlu Latvijā. Tas arī sasaistījās ar to, ko darīju augstskolas studentu pašpārvaldē.

Kā turpinājās Tavas gaitas pēc augstskolas beigšanas?

Pēc augstskolas turpināju darboties UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā un šobrīd esmu Komunikācijas un informācijas sektora vadītāja. Darba spektrs ir plašs, esmu ļoti daudz uzzinājusi par UNESCO darbību visā pasaulē. Visspilgtāk palicis atmiņā pirmais brauciens uz UNESCO galveno mītni Parīzē, kur piedalījos ekspertu sanāksmē par nemateriālās kultūras mantojumu pasaulē. Tā sajūta, kad tu atrodies vienā telpā kopā ar pārējiem 194 valstu pārstāvjiem, kuri runā par pasaules nemateriālās kultūras tradīcijām, aizrauj un liek aizdomāties. Tu apzinies, pirmkārt, to, ka esi latvietis, pārstāvi savu valsti un saproti, ka tās tradīcijas, ko esam saglabājuši ne vien Latvijā kopumā, bet arī šeit, Latgalē, uz pasaules fona ir tik unikālas un tām ir milzu vērtība.

Saproti, ka šīs tradīcijas ir jāsaglabā un tām ir jāvelta pēc iespējas vairāk laika un uzmanības, lai tās nepazaudētu un turpinātu. Kad ieraugi pasaules plašumu, rodas pastiprināta atbildības sajūta pret sevi, savām saknēm, savas tautas tradīcijām.

Tev ir tik stipra saikne ar Latgali, vai nav grūti ikdienā dzīvot un strādāt Rīgā?

Es Rīgā uzturos, bet ar sirdi dzīvoju Latgalē.Tā sanāk – dzīvoju divas dzīves, ir arī negulētas naktis. Ir grūti, bet tā ir labāk, nekā būt pasīvam mājās sēdētājam. Kādā no negulētajām naktīm nāca atziņa - guļot tu sapņo, bet guļot tavas prasmes neaug sapņa piepildīšanai. Kad tu strādā saviem sapņiem, tas tevi pilnveido. Novēlu katram jaunietim, sevišķi Latgalē – lai katram būtu kāda aizraušanās, kuras dēļ negribas gulēt.

Tas, ko es esmu ieguvusi darbojoties Rīgā, ir milzīgā vēlēšanās savai dzimtajai vietai atdarīt ar labu par to, kas manī šeit tika ielikts jau no bērnības. Realizēt savu radošo un intelektuālo potenciālu šeit, pateikt paldies šai vietai par to, kas es esmu tagad, gan Rīgā, gan Latgalē.

Ar ko Tu saisti savu nākotni? Rīgu, Latgali vai abām?

Šobrīd mani ļoti interesē māls. Es mācos ar to darboties, sajust. Jau daudz ko lipinu. Mani skolotāji ir Vēsma un Aivars Ušpeļi. Māls ir Latgalē, bet ir arī citur. Es ceru, ka pēc pāris gadiem būšu atpakaļ, bet nekad nevar zināt, kur sirds tevi aizvedīs, īpaši tas raksturīgs sievietēm. Bet, lai arī kur es sekošu savam vīrietim, es uzturēšu savu saikni ar Latgali. Es visur nesīšu savu latgalisko identitāti. Noteikti turpināšu kopt mūsu tradīcijas, valodu, tautas dziesmas un kultūru kā tādu. Katram cilvēkam ir saikne ar pagātni un nākotni. Katrs ir kā ķēdes posms starp saviem senčiem un nākamo paaudzi. Ir daudz veidu, kā nodzīvot dzīvi. Tu vari būt ķēdes stiprais posms vai vājais. Lai arī kurp es tālāk ietu, man ir apziņa, ka jāmēģina izdarīt maksimāli viss, lai apzinātu, uzturētu mūsu dzimtas, mūsu tautas vērtības un nodotu tās tālāk nākamajām paaudzēm.

Mūsdienu sociopolitiski etniskajos procesos ir tik viegli pazaudēt savu identitāti. Es novēlu visiem apzināties – ja tu esi latgalietis un jūti savas saknes, dari visu iespējamo, lai tu pats un tavi bērni zinātu savas tautas dziesmas, valodu un tradīcijas. Latgaliešiem, arī raugoties uz mūsu senčiem kā vienu no baltu sentautām, ir unikāls kultūras pūrs, kuru cilājam un piemērām arī mūsdienās. Latgalē, manuprāt, mēs vēl aizvien uzturam ciešas saiknes ar dabu un ar to sadarbojamies, nevis tikai pakļaujam. Mēs noteikti varam būt piemērs citiem, ja vien paši zinām, kas esam un kas ir tas, ko varam dot, vai kas nav citiem.

Tu aktīvi esi iesaistījusies biedrības “Kromakolnabroliste” darbībā. Pastāsti, ko Tu gūsti no tā.

Mani interesē viss, ko mēs darām Kromakolnā. Mēs pētām senos latgaļus, kas Latgalē dzīvojuši apmēram 9.-13. gadsimtā. Darbojoties Kromakolnabruolistē, es gūstu pieredzi un zināšanas vai reizēm tikai nojausmu par seno latgaļu kultūru un dzīvesveidu, kādi tērpi tika valkāti, kāda bija iespējamā cīnītāju bruņojuma funkcionalitāte, ko senie latgaļi ēda, kādus rokdarbus veica, kādus simbolus nēsāja un daudz ko citu.

Lai veicinātu pētnieku un vietējo iedzīvotāju sadarbību, mēs ik pa brīdim aicinām kādu zinātnieku, lai uzzinātu ko vairāk, piemēram, par mūsu dzimtajā pusē esošajiem pilskalniem. Lai nebūtu tā, ka visi pētniecības dati par latgaļiem glabājas tikai Rīgas arhīvos. Pagājušajā gadā mēs ar vēsturnieku un arheologu, vēstures zinātņu doktoru Juri Urtānu apmeklējām seno latgaļu pilskalnus apkārt esošajos novados, apmainījāmies ar zināšanām. Šī saskarsme zinātnei ar vietējiem iedzīvotājiem ir abpusēji vērtīga. Sadarbība turpinās arī šogad.

Kromakolns ir īpašs ar to, ka mēs savu senvēsturi padarām dzīvu un klātesošu ikdienā. Mūsos ir dzīvs latgaliskais temperaments. Lai arī kā mūsu tautai ir gājis, latgaļi ir saglabajuši savu kultūru. Kur slēpjas tās spēks? Tas slēpjas mūsos pašos. Mums iekšā ir dzīvība un uguns, kas mums neļauj rimties. Mūsos ir sava daļa spītības labā nozīmē – es varu! Šī īpašība mums daudz ko ļauj paveikt. Mēs esam laimīgākie cilvēki pasaulē, ka varam dzīvot savā dzimtenē, runāt savā valodā. Mūsu zemi netricina specīgas zemestrīces, neplosa tornado, mums aug zaļa zāle. Jā arī tā ir liela vērtība. Ir nācies satikt cilvēkus, kuri brīnās par to, ka pie mums aug āboli. Novērtēsim un saglabāsim mūsu bagātību.

Ir dažreiz tāda dīvaina situācija, kad mūs uzaicina uz kādu pasākumu Latvijā vai tepat, Latgalē, rādīt seno latgaļu kultūru. Jaunieši ar savu alus bundžu rokās atnāk, “patausta, pafočē” un aiziet projām. Tas šķiet tik muļķīgi, ka viņi uztver mūs kā tādus dīvaiņus, kas rāda savu kultūru. Liekas, ka rādam svešiniekiem, bet tie ir mūsu pašu Latgales jaunieši. Mēs priecājamies par katru, kas atnāk pie mums un interesējas par to, ko mēs darām.

Viena no pēdējam dzīves atziņām – jo vairāk tu ietekmējies no citiem, jo mazāk tev ir savs viedoklis. Tas attiecas arī uz tagad populāriem masu pasākumiem. Skatoties, piemēram, facebook publicētās draugu un paziņu fotogrāfijās, rodas sajūta, ka dzīvojam ar domu “man jābūt tur par jebkādu cenu, lai tikai padižotos, ka es tur biju”. Manuprāt, mums tas nav nepieciešams. Cik daudz mēs patiesībā piedalāmies pasākumos, kas mūs patiešām interesē? Jo tu vairāk skrien līdzi citiem, jo vairāk sevi pazaudē. To pašu var teikt arī par lielu daļu jauniešu, kas ir tik ļoti globalizējušies, ka nezina, kur viņiem aug saknes. Cik daudz jauniešu, piemēram, no tiem, kuri apmeklē Positivus festivālu, var nodziedāt sava novada tautasdziesmu tās īpašajā izloksnē no sākuma līdz beigām? Tagad ir kļuvis moderni arī rotāties ar latviešu rakstu zīmēm. Bat, vai mēs izprotam šo zīmju nozīmi? Vajadzētu pirms tam painteresēties, kādu informāciju šī zīme nes, vai tas tev vispār ir nepieciešams.

Kādas problēmas, tavuprāt, skar mūsdienu jauniešus?

Šobrīd, manuprāt, lielākā sabiedrības problēma ir vienaldzība. Ne vien vienam pret otru, bet arī pret savu kultūru. Es nesaku to par visiem. Ir daļa jauniešu, kuri uztur tradīcijas, interesējas un darbojas. Mūsdienās, kad strauji attīstās jaunās tehnoloģijas, jaunieši, tās izmantojot, ļoti daudz pārņem dažādus mākslīgi veidotus popkultūras elementus vai tradīcijas no citām kultūrām, aizmirstot par savu kultūru, savu identitāti. Kļūst grūti saprast, kas tu esi un kas tu neesi. Arī UNESCO šobrīd daudz runā par medijpratību un informācijpratību, lai iekustinātu mūsu kritisko domāšanu, kad gūstam informāciju pārblīvētajā un trokšņainajā informācijas vidē – ziņu portālos, sociālo tīklu jaunumos, TV, radio un citos informācijas resursos. Šobrīd jebkurš, bez speciālas izglītības var izveidot savu blogu vai portālu un savus rakstus pasniegt kā kvalitatīvu informāciju, kā patiesību, kuru visi pārsūtīs viens otram, bet īstenībā tās izrādīsies galīgas muļķības. Es ticu, ka latgaliešiem ir tāda “sestā maņa”, saprast īstenību un stabili turēties uz savām kājām, zināt sevi, savu kultūru, zināt to, kas tu esi un kas tu neesi.

Es varētu teikt, ka tādas aktīvu cilvēku neformālās grupas, kāda ir arī “Kromakolnabroliste” ir viens no neformālās izglītības veidiem, kā caur aktīvu iesaisti pašam pārbaudīt informācijas ticamību, piemēram, rekonstruējot cīņas cirvi, pašam iet un izmēģināt to cīņā. No sīkiem eksperimentiem mēs varam izdarīt secinājumus, ka viss, kas rakstīts grāmatās, var arī nebūt patiesība. Vai tieši pretēji – viss, ko mums kāds pārliecinoši stāsta, var izrādīties muļķības bez nekāda zinātniski pētnieciska pamatojuma. Nevajag baidīties darīt un mēģināt. Īpaši tad, ja tas sagādā prieku, palīdz pētīt savu kultūru un stiprināt savu identitāti un pašapziņu.

Kur Tu smelies spēku?

Protams, ka Latgalē, kur ir gan brīnišķīga daba, gan mana ģimene, kuras tradīcijas es vēlētos turpināt. Tā jau sanāk, ka viss, gan dzīves uztvere, gan vēlme kaut ko darīt vai nedarīt, sākas ģimenē. Mans viedoklis ir tāds. Kad divi cilvēki sanāk kopā, viņi veido savu vērtību sistēmu. Viņi liek kopā lietas, vērtības un tradīcijas un izvēlas to, ko vēlas nest tālāk un nodot saviem bērniem. Studējot Montessori apguvu, ka bērns līdz sešu gadu vecumam veidojas kā trauks, kas uztver sevī visu to, ko viņam sniedz apkārtne. Jau līdz bērna piedzimšanai vecākiem būtu jāstrādā pašiem ar sevi, vajadzētu nemitīgi pilnveidoties, lai, bērnam piedzimstot, varētu kļūt par viņa labākajiem pavadoņiem, kuri palīdz attīstīt bērna radošās spējas, intelektu un dabiskā veidā veido piederības sajūtu savai zemei, tautai un kultūrai. Ja mani mazbērni runās latgaliski, es sapratīšu, ka esmu dzīvē izdarījusi visu, ko varēju izdarīt. Ir ļoti laba tautas dziesma: “Māci mani māmuliņa, visādam darbiņam...” Tā arī ir vislabākā audzināšana. Lielākā bagātība, ko cilvēks var iedot cilvēkam, ir laiks. Ja vecāki velta pietiekami daudz laika bērniem, tad bērniem būs vieglāk izprast lietas un vērtības. Tas nebūs jādara uz ielas vai internetā, bet atziņas nāks no uzticamiem avotiem – gādīgiem vecākiem. Man prieks, ka šobrīd uz mūsu rīkotajiem pasākumiem arī šeit, Andrupenē, nāk ģimenes ar bērniem. Bērni kopā ar vecākiem apgūst mūsu prasmes un zināšanas, un ievieš vai atjauno tās savā ģimenē. Ja lūkojamies ne tik senā pagātnē, tad var teikt, ka bērniem vislabākās audzinātājas un skolotājas bijušas vecmāmiņas, kurām vienmēr bija laiks un idejas, kā mūs nodarbināt ar praktiskiem mājas darbiem, rokdarbiem vai spēlēm. Diemžēl mūsdienās mēs vairs nevakarējam skalu gaismā un rokdarbus daudzas vecmāmiņas jau nomainījušas pret sērfošanu internetā.

Lai nu kā, nav ko skatīties uz citiem. Jāsāk ar sevi. Kaut vai mācoties tautasdziesmas. Mūsu tautai dziesma vienmēr bijusi neatņemama sastāvdaļa. Ja tagad mēs fonā ieslēdzam radio vai mūziku, tad agrāk gan darbos, gan priekos, gan bēdās tika skandinātas tautasdziesmas. Dziesma attīra un atvieglo. Cik dziesmu mēs zinam no galvas? Ko mēs varēsim iemācīt citiem?

Ko Tu ieteiktu tiem “mūžīgajiem čīkstuļiem”, kuriem viss vienmēr ir slikti?

Vajag izbraukt un apskatīties, kas ir citur un tad var apzināties un novērtēt to, kas pašiem pieder. Dzīvojot Rīgā, saprotu, ka pirms tam esmu dzīvojusi paradīzē. Attālums un urbānā vide liek apzināties tās vērtības, kuras mums laukos ir pieejamas ikdienā un kuras tāpēc mēs bieži nenovērtējam. Domāju, ka liela daļa latgaliešu, kuri dzīvo Rīgā, kādreiz cer atgriezties dzimtajā vietā.

Ja mēs gribam sabiedrībā kaut ko mainīt, ir jāsāk pašam ar sevi. Ir jāiedvesmo draugs, kaimiņš. Ir labie domu “vīrusi” un ir sliktie. Kad tu palaid labu ideju un tā aiziet tautās, tā realizējas, iepriecina un iedvesmo citus. Bet var “palaist” arī slikto –, piemēram, lamāt valdību, sēžot uz soliņa un neko nedarot lietas labā... Šeit der piesaukt teicienu – nekļūdās tie, kuri neko nedara, vai vienkārši pajautāt, kāpēc tu pats neej un nemēģini kaut ko mainīt? Arī valdībā ir tikai cilvēki un katrā valstī ir sava sistēma un likumi. Var “gāzt miljonus” izglītībā, kultūrā, sabiedrības labklājības celšanā, bet, ja tu pats negribēsi piedalīties un kaut ko sākt darīt, nekas nemainīsies. Īstās pārmaiņas sākas ar mums pašiem, nevis kādā rakstītā likumā. Arī citās jomās - galvenais, lai neapsīkst gribēšana darboties, un spēja uzdrīkstēties būt vairāk kā esam tagad.

Mums vienmēr ir izvēle, kādu domu palaist pasaulē, no kādām emocijām veidot savu ikdienu, kādām vērtībām balstīt savu dzīvi un kādiem darbiem to visu piepildīt. Meklēsim un izcelsim labo un pozitīvo, lai tas iedvesmo un iedrošina citus!

Ar Eviju sarunājās Iveta LEIKUMA

*Raksts tapis Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Latgale - Rīga - Latgale” ietvaros

ATTĒLOS: 1. Pēcizstādes „Nevarnerakstīt” atklāšanas (2015. gada 16. novembris), foto: KristīneOzola. No kreisās UNESCO LNK ģenerālsekretāreDagnijaBaltiņa, TukumamuzejadirektoreAgritaOzola, LNB direktorsAndrisVilks, UNESCO LNK Komunikācijas un informācijassektoravadītājaEvijaMaļkeviča. 2. Kromakolns. Foto: ValijaPlatace 3. Evija pie Andrupeneslaukusētas.