Dzīve Svariņu pagastā, Krāslavas novada vidienē

Pagasta dabas resursus nevar saukt par izciliem: te nav minerālavotu, kalnu vai plašu aizsargājamo teritoriju. Kā atzīmē paši iedzīvotāji, Svariņu pagastam trūkst “īpašu dabas brīnumu”. Tomēr ainava ir gleznaini daudzveidīga. Pagasta teritorijā tekošās septiņas upes, divpadsmit ezeri, un septiņi purvi šeit saglabā unikālus dabas apstākļus. Apmēram pusi no kopējās pagasta platības klāj meži.

Svariņu pagasta tūrisma piedāvājumā nav ne ievērojamu dabas objektu, ne piemērotas infrastruktūras, ne populāru tūrisma maršrutu. Vienīgais tūrisma objekts pagastā ir Latgales lauku mājas “Siguldas”, kur viesiem piedāvā iespēju iepazīt vietējo kultūru, sadzīvi un dzīvesveidu.

Runājot par dzīves garīgo pusi, svarīga vieta šeit joprojām ir Beresnes Svētās Annas Romas katoļu baznīcai, kas celta 1805. gadā. Starp citu, pirms Lieldienām baznīcā atgriezās unikāls feretrons - pārnēsājams altāris, kas no abām pusēm rotāts ar svētbildēm. Tas tapis 1899. gada 13. maijā un pēdējos 5 gadus tika restaurēts.

Pirmais, kuru uzrunāju Svariņu pagastā, bija tā vadītājs Jānis Andžāns, kurš stāstīja par dzīvi šeit.

Jānis Andžāns

— Kad sākāt strādāt Svariņu pagastā un kā tas bija sākumā?

— Svariņa pagastā sāku strādāt 2016. gadā, februārī. Jau no paša sākuma uzdevums bija vienkāršs un vienlaikus sarežģīts - nodrošināt pagasta iedzīvotājus ar visu nepieciešamo, kas būtu jānodrošina pagasta pārvaldei. Lai cilvēkiem būtu ūdensvads, lai notekūdeņi tiktu izvadīti, lai mēs uz katru problēmu reaģētu ātri un savu iespēju robežās. Ja mēs paši nevaram veikt remontdarbus, mēs atrodam cilvēkus, kuri to var.

— Un kā jūs vērtējat pagastu un tā cilvēkus?

— Pagasta teritorija ir diezgan plaša, bet ar kompaktu, draudzīgu centru. Cilvēki šeit ir saimnieciski, akurāti, ciena savas mājas un zemi. Katru gadu mēs rīkojam konkursu par sakoptāko īpašumu, un vienmēr ir cienīgi dalībnieki. Cilvēki mīl savu zemi, var sajust patiesu pieķeršanos.

— Kas šodien visvairāk nepieciešams pagasta iedzīvotājiem?

— Doktorāts. Dakteris mums tagad ir, Olga Golube atbrauc reizi mēnesī. Katru darba dienu var vērsties pie medmāsas Antoņinas Maļinovskas. Bet grūti pateikt, kas notiks tālāk, jo cilvēku paliek arvien mazāk.

Tāpat cilvēkiem ir svarīgi ceļi. Īpaši uztrauc grants ceļa posms no Ezerniekiem līdz Svariņiem - vasarā (kad ir sauss) ir vienkārši putekļu elle. Uzskatu, ka uz katru pagasta centru ir jābūt asfaltētam ceļam. Tādā veidā cilvēki jūt, ka varas iestādēm rūp viņu komforts vai, kā šajā gadījumā – nerūp.

— Kā ir ar transportu un skolu?

— Ir sabiedriskais transports, taču tas kursē reti, tas nav piemērots daudziem vietējiem iedzīvotājiem. Cilvēki pārsvarā izmanto savas automašīnas. Bērnus ar autobusu ved uz Ezernieku skolu un bērnudārzu – mums ir vairāki maršruti. Protams, ir grūtības, bet visi skolēni uz skolu tiek.

— Cik cilvēku strādā pagastā, kādos amatos?

— Apmēram 11 cilvēki. Tas ir komunālās saimniecības nodaļas vadītājs, santehniķis, traktorists un klientu apkalpošanas speciālists. Ir medmāsa vārdā Antoņina Maļinovska, viņa ir šeit katru dienu un palīdz cilvēkiem - vai ar receptēm, vai izsaucot ātro palīdzību.

— Kādas problēmas rodas visbiežāk?

— Galvenokārt ar santehniku. Caurules vecas, čuguna, vēl no 70. gadiem. Tās pastāvīgi plīst, un mums ir jāreaģē. Mainām pa daļām, jo ​​pilnīga nomaiņa izmaksātu ļoti dārgi. Līdzīga situācija ir arī ar kanalizācijas sistēmu. To izved no katras mājas, bet privātajā sektorā katram ir sava sistēma, un tas arī prasa kontroli.

Arī zāles pļaušana ir viens no uzdevumiem, ar ko saskaras pagasta pārvaldes vadība, taču, nepārtraukti samazinoties finansējumam un pagaidu strādnieku skaitam. Izmantojot iespēju, vēlos uzrunāt iedzīvotājus, kuri apmeklē savu radu un draugu apbedījumu vietas pagasta kapsētās, un aicināt pašiem saviem spēkiem sakārtot apbedījumu vietas. Īpaši tas attiecas uz lapu sagrābšanu, kas pēc tam ir jānovāc, nevis jāatstāj kaudzēs kapsētas teritorijā. Pagasta iespējas lielā mērā ir ierobežotas, tāpēc iespējamā izeja no esošās situācijas ir teritorijas sakopšanas talkas organizēšana.

— Vai pagasta iedzīvotāji ir aktīvi? Vai viņi piedalās pagasta sabiedriskajā dzīvē?

— Galvenokārt kultūras pasākumos. Piemēram, uz Līgo, pagasta svētkos, pulcējas daudz cilvēku, atmosfēra ir laba. Bet projektus neviens īsti neraksta. Reizēm atbrauc novada speciālisti un piedāvā piedalīties, bet reti kurš atsaucas.

— Vai pagastā ir kādas saimniecības, kas nodrošina darbu vai palīdz vietējiem iedzīvotājiem?

— Jā, ir. Piemēram, Viktorijas Spilas saimniecība, kurā ir govis un cūkas. Ir arī citi lauksaimniecības uzņēmēji: Arkliņš, Mileiko, Igors Gorbunovs. Viņi nodarbojas ar graudkopību un lopkopību. Ja mēs vēršamies pie viņiem, viņi var palīdzēt ar malku un tehniku. Ļoti atsaucīgi. Viņi arī saprot: ja palīdzam viens otram, rezultātā visiem ir labāk.

— Vai iedzīvotāju skaita samazināšanās ir nopietna problēma?

— Ļoti. Divu gadu laikā iedzīvotāju skaits ir samazinājies par aptuveni 40 cilvēkiem. Pašlaik pagastā ir aptuveni 337 cilvēki, bet pašā ciematā - aptuveni 140. Jaunieši aizbrauc. Darba nav. Zemes jau ir izpirktas, un jaunas ražotnes neviens neatver. Daudzas mājas ir tukšas, īpaši pēc privatizācijas. Ja tā turpināsies, būs skumji.

— Kādi resursi ir pagastam? Vai ir potenciāls?

— Ir! Mums ir angāri, sporta zāle, to var izmantot dažādām aktivitātēm - ir dušas, trenažieri, siltums. Bet nāk maz. Nav cilvēku, nav ieinteresēto.

— Jūs pieminējāt sporta zāli. Vai to izmanto?

— Tur divas reizes nedēļā ir dežurants, kuru apmaksā Sarkanais Krusts. Ir trenažieri, var trenēties. Bet nav masu nodarbību vai sacensību. Cilvēki nāk – bet ne regulāri. Bet sporta zāle ir laba, tajā ir viss nepieciešamais.

— Kāds atbalsts ir no novada pašvaldības? Kas mainījies līdz ar reformu un pievienošanos Krāslavas novadam?

—  Atbalsts no novada pašvaldības ir.  Mēs cenšamies saglabāt to, kas mums ir. Piemēram, mēs paši tīrām sniegu - tas ir lētāk nekā algot uzņēmēju. Ja nepieciešama speciāla tehnika, tad aicinām talkā uzņēmējus.

— Kā robežas tuvums un kaimiņvalsts politika ietekmē dzīvi pagastā?

— Robežas tuvumam ir ietekme. Pastāvīgā robežkontroles klātbūtne un valsts policijas patrulēšana rada drošības sajūtu, lai gan sākumā, pieļauju, bija mazliet biedējoši.

— Kādi ir nākotnes plāni?

— Gribas, lai pagasts dzīvo. Lai jaunieši atgriežas. Lai būtu jaunas idejas. Tagad viss turas uz palikušajiem - pensionāriem, zemnieku saimniecību īpašniekiem, cilvēkiem, kuri prot un grib strādāt. Bet, ja nebūs investīciju, ja valsts nepalīdzēs ar infrastruktūru, ar ģimeņu iesaisti, viss kļūs vēl sarežģītāk.

Mūsu sarunā piedalījās saimnieciskās daļas speciālists Jānis Lellis, kurš stāstīja par viņam uzticēto atbildības jomu.

— Kā jums veicas ar labiekārtošanas darbiem?

— Ir daudz darāmā. Esmu atbildīgs par ūdensapgādi, kanalizāciju, tehniku. Ir divi traktoristi, viņi tiek nodarbināti uz nepilnu slodzi, strādā gan ar pļaujmašīnām, gan ar tehniku.  Piemēram, nodarbinātības dienesta norīkotie. Viņi palīdz sakopt kapsētas un pļaut zāli. Bet cilvēki ne vienmēr ir atbildīgi. Dažreiz viņi ierodas, dažreiz nē. Bet mums ir jāpļauj zāle, jāizgriež zari un jālabo ūdensapgādes sistēmas.

Viena no būtiskām problēmām pagastā ir cīņa ar latvāņiem, kurus cenšamies apkarot, taču ar pļaušanu vien nepietiek. Diemžēl pagastam nav iespējas, lai izmantotu ķimikālijas, lai cīnītos pret šo bīstamo augu. Jācīnās kopā un vispusīgi, jāpiesaista finansējums no atbalsta fondiem, citādi nekas neizdosies.

— Kā jūs vērtējat iedzīvotāju attieksmi pret pagasta pārvaldes darbu?

— Kā lai saka... daži cilvēki redz skabargu cita acī, bet nepamana baļķi savā.  Lielākā daļa cilvēku ir saprotoši un ir pateicīgi.

— Kā vērtējat dzīvi Svariņu pagastā?

— Dzīvot, protams, var. Jautājums tikai, kurš un kā redz savu nākotni. Lai šeit dzīvotu, ir jāapstrādā zeme, jāmīl šī vieta, jāiegūst zināšanas, kuras šeit var izmantot savā un citu labā. Kā zināms, daļa cilvēku darbspējīgā vecumā dod priekšroku dzīvot no pabalstiem, nevis audzēt savu dārzu vai ko tamlīdzīgu.

Par kultūras dzīvi Svariņu pagastā atbild aktīvā un pozitīvā vietējā iedzīvotāja Erna Šļahota. Papildus brīvā laika pavadīšanas organizēšanai viņa ar audēju grupu rūpīgi saglabā aušanas tradīcijas.

— Kā jūs raksturotu pašreizējo kultūras situāciju Svariņos? Kādas ir galvenās tendences?

— Strādājam, priecājamies par vietējo pašdarbnieku un apmeklētāju atbalstu un atsaucību. Pasākumos vienmēr ir skatītāji.

Esam pateicīgi Svariņu audējām par aušanas tradīciju saglabāšanu.

— Kādi pašdarbības kolektīvi darbojas Tautas namā?

— Ir sieviešu deju kolektīvs “Večerinočka“, kam šogad aprit 25 gadi (vadītāja Erna Šļahota). Šogad piedalījāmies mūsdienu deju kolektīvu skatē Krāslavā, saņēmām augstu atzinību un laureāta titulu.

Šogad mums ir jubilejas gads – aušanas istabai aprit 15 gadi. Gatavojamies darbu izstādei jūnijā, darbs rit pilnā sparā.

— Kādi kultūras pasākumi šobrīd Svariņos ir visvairāk pieprasīti?

— Mazākumtautību festivāls “Zavaļinka”, Pankūku svētki (Meteņi) ar dažādām nominācijām,

Saimnieču svētki rudenī (Miķeļi), kur var izrādīt savus ziemas konservus burciņās, apmainīties ar receptēm. Visi apmeklētāji var nogaršot saturu.

— Vai ir kādi tradicionāli pasākumi, kas ir īpaši svarīgi vietējiem iedzīvotājiem?

— Jau minētais mazākumtautību festivāls “Zavaļinka”.

— Vai kopš apvienošanās ar Krāslavas novadu ir notikušas būtiskas izmaiņas kultūras sfērā?

— Saistībā ar lauku Tautas namiem būtisku izmaiņu nav, ir tikai izmaiņas darba brīžos, bet tas bija, ir un būs.

— Kādi ir administratīvo pārmaiņu galvenie plusi un mīnusi?

— Lielākā problēma iedzīvotājiem, kuriem nav darba, ir pagasta attālums no novada centra - Krāslavas.

— Vai pēc apvienošanās ir kāda sadarbība ar citiem reģioniem vai kultūras centriem?

— Nē.

— Kā, jūsuprāt, tuvākajā nākotnē varētu uzlabot kultūras dzīvi Svariņos? Kādi ir jūsu nākotnes plāni kultūras attīstībā?

— Lai uzlabotu, ir vajadzīgi cilvēki un budžets, kas tieši atkarīgs no iedzīvotāju skaita pagastā.

Plānos ir turpināt strādāt un mēģināt saglabāt to, kas ir.

Neskatoties uz to, ka Svariņa pagasts iedzīvotāju ziņā ir viens no mazākajiem novadā, bibliotēkā ir diezgan aktīva ikdiena. Bibliotēku jau daudzus gadus vada Ludmila Paskačima, ar kuru runājām par lasītājiem, kolekcijām, vietējiem iedzīvotājiem un grūto, bet iedvesmojošo bibliotēkas realitāti.

Ludmila Paskačima

— Ludmila, pastāstiet, lūdzu, kā jūs vērtējat Svariņu pagasta bibliotēkas pašreizējo stāvokli?

— Dzīvojam un cenšamies. Mūsu pagasts ir mazs, iedzīvotāju skaits samazinās - tagad palikuši 238 cilvēki. Šis ir viens no mazāk apdzīvotajiem novadā. Bet mēs turamies. Tautas namā ir darbinieks, es strādāju bibliotēkā - uz nepilnu slodzi. Ir jau labi, mēs jau varam eksistēt.

— Kā bibliotēka ir mainījusies, kopš sākāt tajā strādāt?

— Ļoti mainījusies. Es atnācu 1989. gadā – tad bija tikai grāmatas. Nebija datoru, nebija interneta. 2000. gadu sākumā viss mainījās, parādījās pirmais dators, un bērni pierakstījās rindā uz to. Bet tagad ir tehnoloģijas, bet nav bērnu. Vasarā gan pie vecvecākiem atbrauc mazbērni, tad organizēju spēļu pasākumus. Pavasara brīvlaikā bibliotēkas stundā meklējām grāmatas plauktos un spēlējāmies. Bija seši bērni - nav daudz, bet arī tas iepriecina.

— Cik jums ir reģistrētu lasītāju?

— 2024. gadā bija 121 cilvēks. Tagad, 2025. gada aprīlī, to ir jau 110. Daži cilvēki nāk vienkārši palasīt laikrakstus, uzzināt, kas jauns ciematā, izdrukāt un apmaksāt rēķinus, apdrošināt automašīnu, reģistrēt mājlopus. Kāds atnāk pēc grāmatas. Priecājamies visus redzēt.

— Cik liels ir bibliotēkas krājums?

— Bibliotēkas krājumā pagājušā gada beigās bija 4957 vienības. Tagad būs norakstīšana - grāmatas noveco. Bet es tās vispirms piedāvāju lasītājiem. Kāds nes mājās lasīšanai, kāds izmanto iekuram, viss tiek paņemts.

— Kāda literatūra ir pieprasīta?

— Pārsvarā krievu valodā. Ar latviešu valodu ir sarežģītāk – ne visi prot lasīt latviešu valodā. Publikācijas krievu valodā kļuvušas grūti pieejamas: sankcijas, ierobežojumi. Avīžu un žurnālu abonēšana – kopā 450 eiro gadā. Iepriekš bija 16 nosaukumi, tagad ir 7–8. Dažas publikācijas atnes paši lasītāji. Papildinām pieprasīto caur starpbibliotēku abonementu - sadarbojamies ar bibliotēku Dagdā, tas ir ļoti ērti.

— Kādi pasākumi notiek bibliotēkā?

— Mums ir “Lasītāju klubiņš” — tiekamies reizi mēnesī. Sievietes izvēlas tēmas: martā viņas noskatījās filmu un apsprieda to. Janvārī - komiski horoskopi, testi. Pirms Lieldienām pulcējāmies un atcerējāmies tradīcijas. Atnāca deviņas sievietes, dzērām tēju, runājām un smējāmies. Sadarbojamies arī ar Sarkano Krustu – darbnīcas, rokdarbi, dāvanas veciem cilvēkiem un invalīdiem. Pirms Ziemassvētkiem gatavojām spilvenus, bet 8. martā - konfektes. Mēs bieži atstājam dāvanas veikalā – patīkami, kad sievietes smaida.

— Vai pagastā ierodas arī jauni iedzīvotāji?

— Jā, pagājušajā gadā ieradās divi cilvēki — sieva ar vīru. Viņi strādā pie Pauliņa Bērziņos. Viņiem tika piešķirta māja Panovā un viņi tur dzīvo. Sieviete ir aktīva un nāk uz bibliotēku. Vecums: 50+. Ienāk vēl kāds – viesi, tie, kuri atbrauc. Gaidām visus.

— Kādas problēmas ir bibliotēkā un vispār pagastā?

— TV signāls ir vājš, Latvijas kanāli “uzkaras”. Bet, ja vēlaties, varat noķert signālu no citas valsts, izmantojot vienkāršu antenu, kas vērsta uz Baltkrieviju.

Trūkst tehnikas – vajag projektoru un lielāku ekrānu. Nesen nopirkām monitoru, bet gribam lielāku. Bija novadpētniecības stūrītis, taču tas tika slēgts 2025. gadā pieprasījuma trūkuma dēļ. Un ceļš pie mums ir slikts, ekskursijas nebrauc.

— Vai organizējat apmācības kursus?

— Jā, bija datorpratības kursi. Šogad atkal plānojam pulciņu komplektēt – interesenti jau ir septiņi. Ja pieteiksies astotais, iesniegsim pieteikumu. Apmācība būs latviešu valodā, bet tiksim galā. Jāmācās.

— Pastāstiet par talantīgajiem pagasta iedzīvotājiem.

— Jānis Šuipis - mākslinieks, Tatjana Bogdanoviča - zīmē ar zīmuli, viņai bija izstāde bibliotēkā, Sergejs Sirota greb no koka, janvārī bija arī viņa darbu izstāde. Olga Lukašenoka - fotogrāfe amatiere. Vienmēr sūta attēlus. Sņežana Piceļeviča - rakstīja dzeju, tagad dzīvo Andrupenē. Ir audējas un rokdarbnieces, piemēram, Erna Šļahota, Inna Matvejeva, Viktorija Lubgāne, Jeļena Filipova, Rita Ruža - auž, ada, piedalās visās izstādēs.

— Ko vēlētos uzlabot bibliotēkā?

— Aprīkojumu — projektors, ekrāns. Lai būtu lielāka iespēja abonēt periodiku. Un, protams, mēs vēlamies jauniešus. Lai bibliotēka ir satikšanās, komunikācijas un siltuma vieta. Tas ir vissvarīgākais.

Mazā, bet mājīgā bibliotēka Svariņu pagastā arī turpmāk būs tā vieta, kur gribas atgriezties – pēc grāmatām, sarunām un īsta cilvēciska siltuma sajūtas.

Manā redzeslokā trāpīja arī divas jaunas meitenes, kuras ir gan mammas, gan aktīvas vietējas iedzīvotājas un kultūras aktivitāšu dalībnieces. Viena no viņām ir Jolanta Trupa.

Jolanta Trupa un Natālija Starostina

– Jolanta, pastāstiet mazliet par sevi. Vai jūs esat no Svariņiem?

– Jā, es esmu vietējā. Es aizbraucu no šejienes 14 gadu vecumā - mācīties. Pēc tam dzīvoju, strādāju Aizkrauklē un pabiju arī ārzemēs, bet pirms četriem gadiem, kad mans priekšlaicīgi piedzima dēls, mēs ar vīru nolēmām pārcelties atpakaļ. Es negribēju audzināt bērnus pilsētā ar izplūdes gāzēm. Es ilgi pierunāju vīru, un beigās viņš piekrita.

– Kā jums te tagad mājās iet?

– Man patīk. Protams, ja būtu darbs, būtu labāk. Bet atmosfēra šeit ir silta un mājīga. Īpaši svētkos – viss tik sirsnīgi, ar dvēseli. Pat bērni to jūt. Pilsētā arī it kā skaisti, bet nepiesaista sirdi. Šeit - spēles, konkursi, un bērni nevēlas iet mājās.

— Jūs esat radoša — dziedat, sacerat dziesmas. No kurienes tas viss nāk?

— Cik sevi atceros, vienmēr esmu sacerējusi. Bet es to iepriekš nevienam nebiju rādījusi. 17 gadu vecumā es sāku publicēt saturu vietnē YouTube. Dažreiz rakstīju svētkiem - kad nevarēju atrast piemērotu dziesmu, es vienkārši sacerēju savu. Rakstu gan krievu, gan latviešu valodā. Mēģināju arī angļu valodā, bet tas ir nedaudz par grūtu - man nepietiek vārdu krājuma.

— Kā rodas jūsu dziesmas? Vai izmantojāt kādas programmas, mākslīgo intelektu?

— Nē, tās dzimst manā prātā. Vispirms parasti ir melodija un pēc tam dziesmas teksts. Es nespēlēju instrumentus, tāpēc meklēju savam noskaņojumam atbilstošu melodiju. Es neapstājos, kamēr neatrodu “savējo”. Tā ir kā puzle.

— Vai ir muzikālā izglītība?

— Nē, nav. Viss tiek darīts pēc dzirdes, pēc intuīcijas. Man vienkārši tas patīk.

— Kā vīrs uztver jūsu nodarbošanos?

— Viņam patīk, kā es dziedu, bet viņam nepatīk, ja tā ir pārāk daudz (smejas). Mūsu kāzām es pati uzrakstīju dziesmu - latviešu valodā. Viņam ļoti patika.

– Jums ir divi bērni. Vai viņi jau izrāda interesi par radošumu?

– Jā, dēlam ir pieci gadiņi, meitai trīs. Viņiem ir interese - viņi cenšas dziedāt un piedalīties. Viņi vēl ir mazi, bet redzu, ka skatuve viņiem patīk. Vienkārši pagaidām grūti iemācīties tekstus (smaida).

— Kādos projektos esat iesaistījusies?

— Mēs ar draudzeni Natašu bieži dziedam duetā, uzstājos arī kā soliste. Dejojam ar grupu “Vecherinochka”, gatavojam skečus. Bija vēl dažas meitenes, bet dažas aizbraukušas, dažas strādā, un palikām tikai mēs divatā. Nataša ar bērniem arī piedalās – viņas jau uzstājas. Manējie vēl nav gatavi, bet ļoti vēlas.

— Kas jūs iedvesmo?

— Kad ir atbilstošs noskaņojums, dzimst dzejoļi, dziesmas un tēli. Dažreiz iedvesma vienkārši pārņem. Man patīk zīmēt - īpaši fantastiskus dzīvniekus, putnus, ziedus. Portreti nav mana lieta – man ir problēmas ar redzi. Gleznoju uz sienām gan Anglijā, gan tepat Latvijā. Cilvēkiem patīk – izdodas skaisti.

– Ko jūs novēlat saviem bērniem? Kāds ir jūsu mātes sapnis?

– Lai viņi attīstītos vispusīgi. Nav svarīgi, vai viņi šeit paliek vai aizbrauc – galvenais, lai viņi prot dziedāt, zīmēt, domāt, būt radoši. Dēls labi zīmē. Es gribu, lai viņiem būtu izvēle, lai viņi paši varētu kaut ko izveidot.

— Kādus jūs šodien redzat Svariņus? Vai ciematam ir nākotne?

— Šeit ir mierīgi, cilvēki ir laipni, bet jauniešu tikpat kā nav. Viss atkarīgs no tā, vai būs darbs, kādi pulciņi, kultūras pasākumi. Iepriekš mums bija talantu konkursi, parodijas, koncerti. Tagad tas ir pagātnē - palikuši tikai mazākumtautību kultūras svētki “Zavaļinka” – reizi gadā. Domāju, ja būtu vairāk pasākumu, tas atdzīvinātu ciematu.

— Ko jūs vēlētos Svariņos mainīt vai uzlabot?

— Gribētos vairāk iespēju bērniem. Tagad, ja ir pulciņi, tie ir Dagdā. Bet nokļūt bez automašīnas - nekādi. Autobuss atved bērnus uzreiz pēc mācībām skolā, bet pulciņi Dagdā notiek vēlāk. Vecākiem ir grūti. Būtu lieliski, ja uz Svariņiem aicinātu speciālistus – psihologus, skolotājus, vienkārši interesantus cilvēkus. Lai bērniem ir interese un gribas palikt.

— Ko jūs uzskatāt par visvērtīgāko Svariņos?

— Cilvēkus. Šeit ir labi, vienkārši, sirsnīgi cilvēki. Bet mums nav nekā spilgta, piemēram, ezera, muzeja vai lielu pasākumu. Mēs neesam ne tur, ne šeit - tālu no centra, tālu no robežas arī. Bet te ir mājīgi, viss savā veidā pazīstams. Gribētos, lai ir kas tāds, ar ko lepoties.

– Jolanta, kur tu rodi spēku visu paspēt izdarīt?

– Tas droši vien tāpēc, ka es mīlu dzīvi. Es vienkārši izbaudu šķietamus sīkumus - kad bērni smaida, kad dziesma izdodas, kad kāds saka “paldies“ par uzstāšanos. Iedvesma uzlādē. Un, kad radi, pat nogurums kļūst patīkams.

Natālija Starostina ir enerģiska trīs bērnu māmiņa, sieva, radoša entuziaste un vienkārši cilvēks, kurš mīl dzīvi mazā ciematā. Jau vairākus gadus viņa dzīvo Svariņos – vietā, kas viņai kļuvusi par īstām mājām. Mēs ar Natāliju runājām par viņas ceļu, ģimeni, radošumu un to, kā ir būt daudzbērnu mātei laukos.

— Natālija, pastāstiet, kā nokļuvāt Svariņos?

— Es nāku no Krāslavas. Ar savu topošo vīru iepazinos internetā – viņa māsa mūs iepazīstināja. Šeit, Svariņos, sākās mana īstā ģimenes dzīve.

— Cik jums ir bērnu un kā tiekat galā ar ikdienas darbiem?

— Mums ir trīs bērni. Tas ir mans pamatdarbs – būt mammai. Bet paralēli aktīvi piedalos mākslinieciskajā pašdarbībā – skeči, dzeja, dejas, dziesmas. Bieži mēģinājumos esam kopā ar bērniem – viņi turpat tuvumā rotaļājas, mēs mēģinām kopā ar meitenēm. Dažreiz pa tālruni, ja nevaram sanākt kopā. Visa dzīve – kā vāveres ritenis.

— Kur ņemat tik daudz enerģijas radošumam?

— Godīgi sakot, tā ir mana atpūta. Mājās visa ir par daudz, bet skatuve - iespēja uzelpot. Man īpaši patīk monologi un skeči, īpaši humoristiski. Tas ļauj iedzīvoties citās lomās, iziet ārpus ikdienas.

— Vai jūsu bērni piedalās radošajā darbā?

— Protams! Viņiem tas patīk. It īpaši, ja viņus pastimulē un apsola dāvanas – tad viņi pat ar azartu apgūst tekstus. Nesen, kad uzsniga, mans dēls naktī jautāja: “Kur ir Ziemassvētku vecītis? Es gribu dāvanu!” Koncertdzīvē piedalās visa mūsu ģimene – tas mūs vieno.

— Cik bieži notiek pasākumi?

— Aktīvākais laiks ir pavasaris, vasara, rudens. Katrā koncertā kaut kas jauns. Reizēm, protams, atkārtojam esošo, ja braucam kaut kur uzstāties, bet cenšamies pārsteigt.

— Ko jūs varat teikt par vietējiem cilvēkiem un atmosfēru?

— Šeit ir kluss un mierīgs. Cilvēki ir laipni un atsaucīgi. Ja jums kaut kas ir nepieciešams, vienmēr palīdzēs. Neviens nenosodīs un neatteiks. Te esam kā liela ģimene. Omulība, savstarpēja sapratne – es to visu ļoti augstu vērtēju.

— Vai bērniem ir iespēja kaut ko darīt ārpus mākslinieciskās pašdarbības?

— Diemžēl šeit ir maza izvēle. Bibliotēkā dažreiz tiek rīkoti konkursi, kaut kas tiek organizēts brīvlaikā. Ir sporta zāle - var nākt nodarboties divas reizes nedēļā.

— Kādi ir plusi un mīnusi dzīvošanai laukos?

— Priekšrocības ir miers un klusums, un dzīvot ir lētāk nekā pilsētā. Dzīve šeit plūst izmērītā tempā. Mīnusi ir tādi, ka ir maz jauniešu, maz pulciņu bērniem un gandrīz nav darba. Vīrs strādā ārzemēs, lai uzturētu ģimeni.

— Vai redzat savai ģimenei nākotni šeit, Svariņos?

— Jā. Vīrs teica, ka viņš no šejienes nekur nebrauks. Šīs ir viņa mājas, šeit viņš līdz šim pavadījis savu dzīvi. Nopirkām māju un domājam turēt vistas un sivēnus. Mēs plānojam šeit dzīvot. Šis ir mūsu stūrītis, mūsu saimniecība. Laikam arī nevaru sevi iedomāties nekur citur.

— Tad izrādās, ka esat apmierināta ar savu dzīvi?

— Jā. Galvenais, lai blakus ir ģimene, bērni, draudzene. Ir ikdienas dzīve, ir prieki, ir kaut kas, ko patīk darīt. Protams, gribētos vairāk iespēju bērniem, bet nesūdzamies. Mēs dzīvojam dzīvi, kādu esam izvēlējušies, un mēs to mīlam.

Jānis Šuipis - mākslinieks no gleznainā Latgales ciema. Jau tuvojoties viņa mājām, jūt, ka šeit dzīvo cilvēks ar dvēseli. Mājīgs pagalms, krāšņas puķu dobes un sakopta ainava vēsta par saimnieka iekšējo harmoniju. Mūsu saruna izvērtās ne tik daudz par glezniecību, cik par dzīvi, mīlestību pret savu novadu un gara spēku.

 Jānis Šuipis

– Jāni, pastāstiet mazliet par sevi. No kurienes jūs esat un kā kļuvāt par gleznotāju?

– Esmu dzimis Svariņos, šī māja piederēja maniem vecākiem. Šeit es pavadīju savu bērnību un jaunību. Pēc skolas gribēju iestāties militārajā skolā, bet neizturēju konkursu, un drīz tiku iesaukts armijā. Trīs gadus dienēju flotē Sevastopolē, pēc tam domāja palikt jūrniekos, taču vecāki pārliecināja atgriezties mājās. Iekārtojos darbā Rēzeknes rūpnīcā par frēzmašīnu operatora mācekli, pēc tam izmācījos par programmētāju metāla griešanas iekārtām. Tur strādāju līdz 2010. gadam, līdz pievīla veselība.

– Kad sākās jūsu ceļš mākslā?

– Glezniecība manā dzīvē parādījās pirms četriem gadiem. Viss sākās pēc operācijas, kad es sapratu, ka, ja es neatradīšu sevī kaut ko jaunu, es pazudīšu. Nolēmu pamēģināt zīmēt. Sākumā tas bija neveikli, bet tad Erna Šļahota ieteica rīkot izstādi. Cilvēki atnāca, daži pat nopirka manus darbus. Tas mani iedvesmoja, un es neapstājos.

– Kur var redzēt jūsu gleznas?

– Izstādes tika rīkotas dažādās vietās: Svariņu Tautas namā, Dagdas bibliotēkā, Konstantinovā, Bērziņos, Asūnē, Šķaunē, divas reizes Plātera pilī Krāslavā. Tur, Mākslas muzejā, bija pat personālizstāde. Šobrīd gatavojos izstādei Bērziņu bibliotēkā. Man ir vairāk nekā simts gleznu, bet man nav daudz laika gleznošanai – laiks jāvelta arī ikdienas darbiem.

–  Ko jūs gleznojat?

– Sāku ar ainavām. Mūsu daba ir pārsteidzoša: ezeri, pakalni, skati starp ciemiem - viss iedvesmo. Fotografēju planšetdatorā, tad zīmēju. Piemēram, Kairišu ezers, meži pie ezera, ziemas ainavas, pavasara pļavas. Reizēm gribas pamēģināt ko savādāku – uzgleznoju gleznu “Gaidas”: alegoriju par karu bezjēdzību. Tajā attēlota nāves deja, karaspēks un Mēness... Izskatās drūmi, bet ar vēstījumu. Ir fantāzijas darbi, klusās dabas un slavenu gleznu kopijas.

– Vai ir kāda glezna, kuru īpaši atceraties?

– Bija viena – veca pirtiņa Kairišu ezera krastā zem vītola. Kad es to gleznoju, man šķita, ka es neesmu tas, kurš vada otu. Man šķita, ka tēvs, kurš arī nedaudz zīmēja, vada manu roku. Glezna tika uzdāvināta, bet sajūta palika uz visu mūžu.

– Kā jūs strādājat: dabā vai kad ir iedvesma?

– Veselības apsvērumu dēļ es daudz staigāju. Reizēm trīs stundas klejoju pa mežiem un laukiem. Es fotografēju skatus, kurus vēlos saglabāt. Daba ir mans galvenais iedvesmas avots. It kā tā saka: “Paskat, cik tas ir skaisti! Ja vēlies, attēlo to uz audekla.” Reizēm braucu uz citiem reģioniem, piemēram, uz Liepāju. Iespaidu ir daudz, pat ja fotogrāfija neizdevās.

– Ar ko jūs nodarbojaties bez gleznošanas?

– Es nevaru sēdēt dīkā. Kopju savu zemes gabalu un audzēju puķes. Ierīkoju akmens dārzu, zālienus, audzēju stādus - viss zied un priecē. Daudzi smejas: "Vīrietis ar ziediņiem!", bet man patīk . Vasarā man ir studija ārā, un tur es gleznoju.

– Vai cilvēki pērk jūsu gleznas? Kā jūs pret to izturaties?

– Jā, dažreiz pērk. Īpaši Līgo svētkos, kad bērni un mazbērni sabrauc no Vācijas un Anglijas. Bet man nav svarīga nauda. Kad cilvēki apbrīno manu darbu, ir patīkami. It īpaši, ja saprot domu un izjūt emocijas. Tas ir iedvesmojoši.

– Ko jūs domājat par vietējiem iedzīvotājiem Svariņos?

– Ļoti labi cilvēki. Pat tie, kuri iedzer, nevienam netraucē. Jauniešu žēl – darba nav, vīri brauc uz Rīgu un tikai brīvdienās brauc mājās. Kopumā cilvēki ir strādīgi un sirsnīgi. Man nav ienaidnieku. Es nevēlos tērēt laiku negatīvismam, katrs mirklis man ir vērtīgs.

– Vai jums ir sapnis?

– Apbraukt ar velosipēdu Rāznas apkārtni. Vēlos sevi izmēģināt arī portretēšanā. Tas ir grūti, ir jāmācās, bet tas mani saista. Es gribu augt. Un vēl - vienkārši dzīvot, neizniekojot laiku. Ja mani atgrieza šajā pasaulē, tas nozīmē, ka esmu vajadzīgs. Un man ir jādara tas, ko mīlu.

– Ko jūs novēlāt tiem, kuri vēl meklē sevi vai tikai uzsāk radošo ceļu?

– Droši vien vissvarīgākais ir nebaidīties sākt. Pat ja šķiet, ka ir par vēlu, nekas neizdosies. Gleznot sāku pēc 60, kad šķita, ka dzīve man deva otru iespēju. Un es sapratu: kamēr tu kaut ko radi, kamēr kusties, tu esi dzīvs. Ir jāatrod tas, kas dara tavu dvēseli laimīgu, un neatlaist to. Atzinība atnāk tad, kad esi godīgs pret sevi. Galvenais - neapstāties.

Tomēr, neskatoties uz pieticīgajiem resursiem un mazo iedzīvotāju skaitu, Svariņu pagasts dzīvo –galvenokārt, pateicoties vietējiem cilvēkiem. Tieši iedzīvotāji, kuri šeit uzturas nevis ērtību vai labuma pēc, bet pēc sirds aicinājuma, saglabā un atbalsta šo Latgales stūrīti. Viņu darbs, nevienaldzīgā attieksme un rūpes par savu dzīves telpu ir galvenā pagasta vērtība.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Autores foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.