1. stāsts - Ar tautasdziesmu kopš Atmodas laika

“Mozūs latgalīšus” – vienmēr glīti sapostus tautastērpos, priekā zibošām acīm un smaidu sejā, bieži sastopu dažādos pasākumos, šovasar – “Latvijas ekspresis simtgadei” sagaidīšanā Indrā un “Baltica 2018” modelēšanas pasākumā “Vasaras Saulgriežu svētki Dagdā”.

Vadat divas bērnu folkloras kopas – “Mozī izvoltīši” un “Mozī latgalīši”. Vai atšķiras repertuārs? Cik bieži uzstājaties?

“Mozī izvoltīši” ir Izvaltas pamatskolas folkloras kopa, bet kopā “Mozī latgalīši” sākumā darbojās arī Šķeltovas pagasta bērni.

Mūs vienmēr aicina uz gadskārtu svētkiem — Miķeļdienu, Mārtiņiem, Ziemassvētkiem, Lieldienām, Līgo. Katriem svētkiem ir jāgatavo sava programma.

“Mozī izvoltīši” piedalās skolu folkloras kopu programmā. Šīs programmas koordinatore ir Anna Kārkle Līvānos. Piedalamies ļoti daudz dažādos Izglītības centra organizētos pasākumos, katru gadu piedalamies skatēs. Ir stāstnieku konkurss, anekdošu virpulis, dziedāšanas konkursi un citi pasākumi.

“Mozī latgalīši” piedalījās Dziesmu svētkos, starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica”.  Šī gada martā piedalījāmies “Baltica 2018” skatē. Saņēmām visaugstāko vērtējumu -  I pakāpi (gandrīz izcili).

Pēdējā laikā vairāk esam “Mozī latgalīši”.

Kā “Mozī latgalīši” tika starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” pieaugušo programmā?

Par to jāsaka paldies Jāzepam Dobkevičam.  Viņš ieteica mums pamēģināt, un mums tas izdevās.

Bērniem ir interesanti piedalīties pasākumos kopā ar pieaugušajiem?

Jā, bērniem ļoti patīk. Bērnu pasākumos ir vairāk dažādas radošās darbnīcas. No pieaugušajiem smeļamies pieredzi.

Kā ir ar bērnu ieinteresētību? Vai ir bijis, ka kāds jāpierunā piedalīties?

Drīzāk otrādi – kāds ir bijis jāatrunā no piedalīšanās pasākumā, sakot, ka vēl ir jāpaaugās, lai varētu izturēt, lai nav par grūtu. Viņi dzird sarunas par to, cik interesanti ir bijis, un vēlas paši tur būt. Bērni pasākumiem ir jāsagatavo. Jāaudzina atbildīga attieksme. Viņiem jāsaprot, ka piedalīšanās pasākumos ir pagodinājums. Ļoti svarīgi, lai bērnu atbalstītu arī ģimene. Lieliski, ja bērns dzied kopā ar vecākiem.

Folkloras kopā jūs ne tikai dziedat, bet apgūstat arī dažādas citas prasmes.

Bērniem ļoti patīk iet rotaļās. Līvānos katru gadu ir konkurss “Rotaļnieks”, kurā bērni demonstrē savu prasmi novadīt rotaļu.

Silvija, vai jums pašai mīlestība uz tautas folkloru nākusi mantojumā no vecākiem?

Ja pašķetina manu dzimtas koku, tad es visdrīzāk būtu aizgājusi pa garīgo līniju. Vecmāmiņa padziedāja kādu tautasdziesmu, zināja stāstīt arī fabulas krievu valodā, bet mājās tomēr vairāk skanēja baznīcas dziesmas. 

Mīlestība uz tautasdziesmām man sākās Atmodas laikā. Tolaik studēju Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Mēs, četras studiju un domu biedrenes, tajos laikos nebijām mierā ar apkārt notiekošo. Devāmies uz Koknesi un tur noorganizējām folkloras grupu. Kad tagad atskatos atpakaļ - tas sākums bija tik naivs! Mēs nevis ne tikai dziedājām tautasdziesmas, bet runājām tās kā pantiņus.

Austra Pumpure, Imants Kalniņš... Tas bija Atmodas laiks, kad sākām saprast tautasdziesmas spēku, tas deva spēku arī pašiem. Uz Koknesi no Daugavpils braucām trīs reizes nedēļā.

Tas bija mans sākums tautas folkloras lauciņā – kopā ar nacionālo atmodu.

Kāpēc uz Koknesi?

Mana kursa biedrene dzīvo Skrīveros, Koknesē bija, varētu teikt, vairāk nacionāla vide. Tur bija pilsdrupas, Pērses upe – tas bija tik romantiski.

Vai bija daudz domubiedru?

Pulcējāmies diezgan lielā grupā – studenti, jauni cilvēki ar uzdrīkstēšanos domāt un runāt citādi, nekā padomju valstī bija pieņemts. Mēs četras braucām no Daugavpils. Es – krāslaviete, viena daugavpiliete, pa vienai no Tukuma un Skrīveriem. Bija daudz vietējo jauniešu.

Dziedājām tautasdziesmas, daudz sarunājāmies. Gaisā jau virmoja domas par atmodu, brieda sapnis par brīvu valsti. Protestējot pret tā laika stagnāciju un komunistisko režīmu, es un vēl viena mana kursa biedrene neaizgājām uz augstskolas izlaidumu. Tā mēs noprotestējām. Aizbraucām uz Koknesi, kur notika koncerts. Mamma gan par to ļoti pārdzīvoja.

Bet diplomu saņēmāt?

Jā, protams, bet ar pārmetumiem par tādu uzdrīkstēšanos.

Kurp dzīves ceļš aizveda pēc augstskolas absolvēšanas?

Augstskolu beidzu 1988. gadā, sāku strādāt Izvaltas skolā par mūzikas skolotāju. Bet paralēli studijām, jau 1986. gadā, braucot no Krāslavas uz Daugavpili, vilcienā satiku attālu paziņu, bijušā ciema padomes priekšsēdētāja Ārenda Oša meitu, kura teica, ka Izvaltā vajag organizēt kori. Tā bija liela uzdrīkstēšanās un atbildība – studentam saņemt gatavu kori, ar kuru pirms tam jau bija strādājuši diriģenti. Korī pārsvarā dziedājām tautasdziesmas. Tautiskākos pasākumos atdalījāmies kā kopa un 1987. gadā palikām par folkloras kopu “Izvoltīši”. Sākām dziedāt pārsvarā jaunieši, bet laika gaitā izveidojās ģimenes, sāka dzimt bērni un sapratām, ka arī bērniem jādzied kopā ar mums. Bija tāds periods, kad bērnu bija ļoti daudz. Gatavojāmies skatēm, piedalījāmies starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica”, draudzējāmies ar igauņiem, uzstājāmies Igaunijā, arī Beļģijā. Tā tas turpinājās apmēram līdz 2000. gadam. Tad ģimenē pieteicās jaunākā meitiņa, uz kādu brīdi es “pagāju malā” no darbības kopā, bet jau 2001. gadā Izvaltas skolā nodibināju folkloras kopu “Mozī izvoltīši”.

Kur jūs smeļaties iedvesmu? Kur iegūstat folkloras materiālu? 

Esmu ļoti priecīga par to, ka Izvaltai ir apzināts un saglabāts folkloras mantojums. Materiālu ir pietiekami. Tālajos piecdesmitajos gados izvaltieši kopā ar citām kopām no Latgales piedalījās folkloras uzvedumā Rīgā. Ir saglabājušies šī uzveduma materiāli.

Skolu folkloras programmu skatēs ir jāpiedalās ar uzstāšanos par dažādām tēmām – “Tāva sāta”, “Zirgs”, “Mežs”. Lai uzstāšanās būtu interesanta, dziesmas “jāapaudzē”. Tam ir jāpieliek daudz pūļu. Sameklēt dziesmas ir vienkārši, bet lai 7 minūtes garo priekšnesumu izpildītu skaisti, interesanti, ir daudz jāpiedomā. Programmai “Zirgs” ilgi nenāca prātā doma, kā dziesmas savērpt kopā. Un tad kādu nakti atnāca ideja – atcerējos, ka senāk Izvaltā bija zirgkopis Vladislavs Celitāns. Izrādījās, ka viņš ir vienas meitenes no manas folkloras kopas onkulis – mammas brālis. Iztaujājām par viņa darbu, par dziesmām, kuras patikušas, un izveidojām priekšnesumu. Bija ļoti interesanti.

Vai esat latgaliete?

Mana dzimta ir nākusi no Dagdas novada Asūnes, Šķaunes puses, tāpēc latgaļu valodas izruna atšķiras no izvaltiešu izrunas. Ģimenē viens otru bieži vien “pavilkām uz zoba” par dažādo vārdu izrunu, tāpēc vienojāmies runāt literārajā valodā, bet, protams, runāju arī latgaliski.

Ir tik interesanti atcerēties senos vārdus – ķiseņs, kulda, cibuļi, skora... Šis mantojums noteikti jāsaglabā.

Vai pašas bērni piedalījās folkloras kopā?

Man ir trīs bērni. Vecākajai meitai Agnesei - 27 gadi, dēlam Mārtiņam – 26, bet jaunākajai meitiņai Madarai Vinetai – 17. Savā laikā kopā ar mani kopā ir piedalījušies visi bērni. Vēlāk dēls un jaunākā meita vairāk pievērsās dejošanai. Arī tagad piedalās Izvaltas deju kopas “Rudņa” pasākumos. Madara Vineta dzied meiteņu ansamblī “Zemenes”.

Vai tautas folklora mainīsies? Vai senajām dziesmām nāks klāt jaunas?

Senās nepazudīs, bet nāks klāt jaunas izpildījuma manieres. Piemēram - etnomūziķe Kristīne Kārkle-Puriņa un folkmūzikas grupa “Rakstu raksti”, postfolkloras grupa “Rikši”.

Tas pats ir ar tautas tērpiem. Var pieturēties pie kanoniem, var vilkt stilizētu tautas tērpu, kas tagad kļūst moderns.

Jā, svarīgi - kur un kā to dara. Īstais tautastērps jānes ar cieņu un lepnumu.

Vai bērniem, kuri piedalās folkloras kopā, paliks atmiņā tautasdziesma, kaut arī dzīve varbūt aizvedīs prom no dzimtenes, tautas folkloras tradīcijām?

Bērni ir ļoti dažādi, bet bērnībā apgūtās tautas dziesmas, tautas tradīcijas paliks atmiņā, vairāk vai mazāk “aizķersies” visam tālākajam mūžam. Nākošgad būs jau 30 gadi, kā strādāju skolā, mani bijušie audzēkņi ir “izkaisīti” dažādās pasaules valstīs, bet es redzu, ka viņu interese par dzimteni nav zudusi. Vienmēr sociālajos tīklos atsūta savu vai nokomentē kādu mūsu folkloras kopas bildīti. It sevišķi tie, kuri ir ārzemēs.

Tautasdziesma un interese par folkloru paliks. Noteikti paliks atmiņā un tiks nodota tālāk.

Iveta LEIKUMA

Fotostāsts tapis Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta "No paaudzes paaudzei" ietvaros.