“Ikviens no mums ir maza daļiņa no Latvijas”

Biruta Daņiļeviča, dzīvo Edinburgā, Skotijā:

“Divus gadus pavadīju dažādās Eiropas valstīs, bet, nu jau četrus mēnešus dzīvojot Skotijā, pamazām iepazīstu šīs valsts kultūru un tradīcijas – caur vēderu un cilvēku stāstiem (stāstus gan reizēm ir grūti uztvert sarežģītā skotu akcenta dēļ). Šeit par prieku iedzīvotājiem un tūristiem teju katrās brīvdienās tiek organizēti festivāli un dažādi kultūras pasākumi. Skotiskākais pasākums, ko var pielīdzināt valsts svētkiem, ir regbija spēles. Tad visa pilsēta vārda tiešā nozīmē jūk prātā – pa pilsētu staigā vikingi, stiprā dzimuma pārstāvji tradicionālajos skotu svārkos, gan uzvaras, gan zaudējumus svinot ar vērienu; tā kā dzīvoju netālu no regbija stadiona, to jo īpaši izjūtu. Tāpat šeit lielā cieņā ir viss, kas saistīts ar Hariju Poteru – teju uz katra stūra ir bodītes, kurās pārdod burvju piederumus, kafejnīcas, kurās iedvesmu smēlusies Džoanna Ketlīna Roulinga, un vakarā parkos norisinās kalambola spēles. No vienas puses, labprāt iepazīstu jaunas kultūras un cenšos paņemt no tām nelielu daļiņu sev. Tajā pašā laikā, dzīvojot ārzemēs, man patīk sarīkot arī savus mazos valsts svētkus – pagatavot kaut ko latvisku un pacienāt citus. Jāsaka, ka latviešu virtuve ārzemnieku vidū ir diezgan iecienīta. Tāpat, esot starptautiskā draugu bariņā, labprāt noskatos kādu latviešu filmu ar subtitriem. Tā ir lieliska sajūta, kad mājas un piederības sajūtu valstij var paņemt līdzi uz jebkuru vietu un apkārtējie ir toleranti, cenšoties saprast un izbaudīt daļiņu viņiem eksotiskās kultūras.

Runājot par valsts svētkiem un to svinēšanu tradicionālā izpratnē, jāsaka, ka neesmu bijusi aktīvākā lāpu gājienu apmeklētāja. Tiesa, Līgo, Lieldienas un Jaunais gads man ir līdzvērtīgi valsts svētkiem, jo tā kā Latvijā un mūsu ģimenē tos nesvin nekur. Ar to es lepojos. Kā jau vairākumā lielu latviešu saimju, mēs bagātīgi klājam galdu un daudz dziedam – kā nu kuram sanāk, galvenais, ka no sirds. Mēs svinam skaļi, sirsnīgi un ar vērienu, bieži rīkojam salūtu. Tas ir kā nerakstīts likums – lai kurā pasaules malā tu būtu un lai kā justos, svētkos jābrauc uz mājām, jo tevi tur gaida. Diemžēl šogad Jauno gadu neplānoti nācās sagaidīt ārzemēs, tomēr latviskās tradīcijas neizpalika – mums bija bagātīgi klāts studentu galds ar divpadsmit ēdieniem, maza, koša eglīte, un mēs – es un draugi no Vācijas, Spānijas, Itālijas, Anglijas un Šveices – lējām laimītes. Spriežot pēc sociālajos tīklos ievietotajām publikācijām, draugiem šī tradīcija ļoti patika.  

Latvijas simtgades priekšvakarā man gan ir samērā neitrālas izjūtas. Iespējams, ja es šobrīd būtu Latvijā un sekotu vietējai informācijas plūsmai, būtu citādāk. Pagaidām arī šaubos, ka piedalīšos kādos ar to saistītos pasākumos. Kad man ir brīvas dienas un iespēja aizbraukt uz Latviju, es vispirms dodos mājās pie ģimenes. Ja jāizvēlas starp mammas gatavotajām kotletēm, kāpostu tīteņiem, ķīseli un nacionāla mēroga pasākumu, uzvarētājs ir acīmredzams. Tajā pašā laikā valsts svētkus arvien esmu izjutusi kā savus svētkus. Uzskatu sevi par Latvijas patrioti, kaut arī šobrīd šeit nedzīvoju. Manā izpratnē patriotisms nav tikai Latvijas karogs, himna un piedalīšanās lāpu gājienā novembrī. Tas man nozīmē apzināties to, kas tu esi, un pieņemt citus, kādi viņi ir (gluži kā nesenajā Jaungada svinēšanā ar laimītes liešanu). Neuzskatu – jo “skaļāka” svinētāja es būšu, jo lielāka patriote; manuprāt, tie nav saistīti jēdzieni. Tradīcijas, izpratne par vēsturi un patriotisms var izpausties dažādi – to sapratu, dzīvojot ārzemēs un klausoties citu tautu pārstāvju stāstītajā. Galvenais, lai valsts svētki nesadala sabiedrību “mēs” un “jūs” nometnē vai tajos, kas svētkus svin “pareizi” un “nepareizi””.

Andris Lubāniņš, dzīvo Barselonā, Spānijā:

“Tad, kad dzīvoju Latvijā, arvien centos izmukt no valsts svētku radītās jezgas; šķita, ka katru gadu atkārtojas viens un tas pats. Taču, kad darba dēļ ar ģimeni nācās pārcelties uz Spāniju, sākumā Madridi un tagad Barselonu, man arvien nozīmīgāk kļuva sekot līdzi Latvijas sabiedriskās dzīves aktualitātēm, ik pa laikam sapulcēties draugu bariņā un noskatīties kādu latviešu filmu, uzspēlēt galda spēles, fonā skanot prātvētriešu mūzikai. Draugi smejas, ka īslaicīga dzīvesvietas maiņa man nākusi par labu – modinājusi apslēptās patriotisma jūtas.

Zinu, ka šis gads mūsu valstij ir jo īpaši nozīmīgs un bagāts kultūras pasākumu ziņā. Ceru, ka vasarā izdosies paņemt atvaļinājumu un atbraukt uz Dziesmu un deju svētkiem, ja ne uz visu programmu, tad vismaz uz noslēguma koncertu “Zvaigžņu ceļā”. Tāpat ļoti priecātos, ja mūsu dēlam būtu iespēja piedalīties programmā “Latvijas skolas soma”, kuras ietvaros skolēni apmeklēs kultūras un mākslas norises, novadpētniecības un dabas objektus mācību procesa gaitā, un – kas vecākiem nav mazsvarīgi – tiks segtas ieejas biļešu, dalības maksas, transporta pakalpojumu un citas izmaksas. Visticamāk gan līgumattiecību dēļ mums vēl dažus gadus nāksies uzturēties Spānijā, un daudzas lieliskas mājas lapā “Latvija 100” apkopotās iniciatīvas mums ies secen. Taču, cik vien iespējams, cenšamies uzturēt latvisko šeit – lasām latviešu klasiķu darbus un sekojam jaunumiem mūzikā, vismaz reizi mēnesī vai divos sanākam kopā ar draugiem, gan latviešu, gan ārzemju, un tad pagatavojam kaut ko no mūsu virtuves. Prieks, ka draugi no citām valstīm interesējas par vietu, no kuras nākam – reizēm, lai korekti izstāstītu par tradīcijām, vēsturi vai politiku, meklējam informāciju tīmeklī un tādējādi arī paši atklājam kaut ko jaunu par savu zemīti”.

Laura Gailīte, dzīvo Briselē, Beļģijā (Latviešu biedrības Beļģijā priekšsēdētāja):

“Atskatoties uz valsts vēsturi simts gadu garumā un visām grūtībām, ko pārvarēja mūsu senči, esmu lepna, ka mums ir mūsu Latvija – varam darboties visi kopā, un mūs vieno kopīgas vērtības. Kā jau katras dzimšanas dienas, īpaši jubileju, priekšvakarā, mēs atskatāmies uz to, kas ir paveikts, kā arī izvirzām mērķus nākamajam posmam. Tāds īpašs izvērtēšanas laiks.

Mēs esam aktīva grupa (apmēram 150-200 aktīvo biedru), iespējams tāpēc, ka vairākums dzīvo Briselē. Ik gadu rīkojam kopīgas sanākšanas kā lielākos, tā mazākos svētkos. Par skaistu tradīciju kļuvis Baltā galdauta svētku pikniks, Lāčplēša dienas koncerts, Jāņu svinības. Tāpat organizējam Latvijā veidoto jaunāko filmu skatīšanos – nesen pulcējāmies uz filmu “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, dzejas vakarus, koncertus, dažādus tematiskos pasākumus. Dziedam korī, dejojam tautas dejas, darbojamies teātrī – kā lielie, tā mazie. Mazākie apmeklē bērnu skoliņu, un teātrī vismaz reizi gadā tiek iestudēta bērnu ludziņa. Lai arī lielākais izaicinājums ir aizņemtajā grafikā atrast laiku kopīgai sanākšanai, tomēr, kad tas izdodas, ir neizsakāms gandarījums.

Papildus LBB vadīšanai dziedu vokālajā ansamblī “Ugunis”, un gan mēs, gan lielais koris un dejotāji vasarā brauksim uz Dziesmu un deju svētkiem Rīgā. Mums patīk svinēt svētkus, un šogad tie būs īpaši – visi pasākumi norisināsies ar simtgades zīmi”.

Kristiāna Arāja, dzīvo Parīzē, Francijā:

“Latvijas simtgade man ir nozīmīgs brīdis. Neizsakāmi priecājos, ka varēšu šo apaļo dzimšanas dienu piedzīvot, juzdamās lepna par to, ka esmu latviete. Latvija ir mana dzimtene, un, pat ja šeit vairs nedzīvoju, es bieži par to domāju, sirdī tā vienmēr bija, ir un būs manas mājas. 18. novembrī manas domas noteikti būs vairāk saistītas ar manu dzimteni, un visi vēlējumi arī būs veltīti tai. Tiesa, Parīzē svinu ne tikai Latvijas dzimšanas dienu, bet arī citus svētkus, piemēram, 4. maiju, kas ir viena no zīmīgākajām dienām mūsu valsts vēsturē. To nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, par to ir jāstāsta jaunajai paaudzei, lai arī viņos rastos patriotisma dzirksts. 1991. gadā vēl biju pārāk maza, taču pēcāk ģimene stāstīja, ka šajā dienā ļaužu pūļi ar nepacietību gaidīja atbildi – visu ausis esot bijušas kā pielīmētas radio aparātiem, kad atskaņota tiešraide no Saeimas nama. Kad tika paziņots par deklarācijas pieņemšanu, visa Latvija līksmoja. Šajā dienā parasti sarūpēju svētku pusdienas vai vakariņas, kam seko āra aktivitātes.

Tāpat Parīzē ir diezgan aktīva un atsaucīga latviešu kopiena, kas pulcē kā lielos, tā mazos. Ir pat latviešu bērnu skoliņa. Piemēram, kopīgi svinam Jāņus – dabā, ar Līgo dziesmām, ugunskuru un pat Jāņu sieru, Lieldienas notiek latviskā garā – ar olu krāsošanu (diemžēl Francijā šī tradīcija nepastāv), ripināšanu, šūpošanos un pēršanos ar pūpoliem. Ikdienā, kad visa saziņa notiek franciski, dažkārt ir prieks no tās izrauties un runāt latviski, dalīties ar savējiem un tikt saprastai. Bieži vien kopienas rīkotajās aktivitātēs piedalās arī Francijas latviešu otrās pusītes”.

Gatis Avotiņš, dzīvo Minhenē, Vācijā:

“Neesmu izteikts patriots un arī agrāk, dzīvojot Latvijā, valsts svētkus īpaši nesvinēju – atceros vienu vienīgo reizi, kad 11. un 18. novembrī biju Rīgā uz militāro parādi, klausījos prezidenta uzrunu un piedalījos dažos citos pasākumos. Esot galvaspilsētā, nudien modās patriotisma dzirksts. Diemžēl reģionos nav tik daudz skaistu, Latvijas iedzīvotājus vienojošu pasākumu. Nepatīk arī dalījums “pilsoņos” un “nepilsoņos”, kas ikreiz no jauna uzdzirkstī valsts svētkos. Šī iemesla dēļ labprātāk svinu Jāņus, kad visi sanāk kopā un netiek spriests par sensitīvām politikas, vēstures tēmām. Tāpat patriotisma jūtas raisa tie brīži, kad draugi vai kolēģi pasaka, ka viņiem, piemēram, iepatikusies kāda Prāta Vētras dziesma, viņi noskatījušies Porziņģa spēli vai piemin kādus citas zvaigznes, kas nes Latvijas vārdu pasaulē. Tāpat, kad slavē latviešu ēdienu vai atzinīgi izsakās par Latviju, nule atgriezušies no ceļojuma pa Baltijas valstīm. Nezinu, vai manā pusē ir latviešu kopiena, taču es pēc iespējas biežāk cenšos aizbraukt uz mājām, jo tikai šeit rodas tā īstā svētku sajūta. Sekoju arī Latvijas simtgades gadā ieplānotajām aktivitātēm un noteikti zinu, ka dažās no tām mēģināšu piedalīties. Svinīga, bet nedaudz sirreāla sajūta, neticas, ka šogad Latvijai aprit 100”.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.