Latgale ir tā vieta, kur ir mājas

Man vectēvs no tēva puses - Vladimirs Jakubovskis - ir senas muižnieku dzimtas pārstāvis. Par dzimtas pamatlicēju tiek uzskatīts Abrahams Jakubs - Krimas tatārs, kurš kalpoja Lietuvas lielkņazam, aizbēgdams no Ivana Bargā dusmām.. Informācija par muižniecību ir meklējama XVIII gadsimtā; arhīvos ir saglabājies karaļa Staņislava Augusta Ponjatovska dokuments par ģerboņa piešķiršanu Jakubovskiem. Ģerbonī attēlota sudraba āva, uz kuras sēž balodis - kā simbols uzticīgai kalpošanai kaujas laukā un kristietībai. Tas izskatās ļoti skaisti. Taču... Mani senči muižniecības titulu zaudēja nevienlīdzīgās laulībās - mīlestības dēļ. Jau XIX gadsimta beigās viņi tika rakstīti kā Dvinskas sīkpilsoņi. Vectēvs dienēja Latvijas Republikas robežsardzē, konkrēti, Robežniekos un Indrā.

Mana vecmāmiņa Zinaīda ir Daugavpilī zināmu vecticībnieku Mihailovu ģimenes pārstāve. Ģimene bēga šķelšanās rezultātā XVIII gadsimta sākumā un apmetās Dinaburgā. Andreja Pumpura ielā joprojām atrodas ģimenes nams, kurā Latvijas Republikas laikā darbojās Mihailovu beķereja un maizes ceptuve, kā arī bija viņu ģimenes ligzda. Vecmāmiņa bieži stāstīja par šo man tik tālo dzīvi - viņas stāsti bija interesanti. Vienas no spilgtākajām bērnības atmiņās saistītas ar imperatora Nikolaja II ierašanos Dvinskā 1916. gadā. Mana vecvecmāmiņa kalpoja par žēlsirdības māsu Dinaburgas cietokšņa hospitālī. Viņa arī paņēma savu meitu (manu vecmāmiņu), kurai bija tikai 4 gadiņi, uz šo tikšanos ar imperatoru. Protams, atmiņas bija visai neskaidras, bet bāla virsnieka tēlu pelēkā šinelī, kurš sēdēja pie atvērta automašīnas loga un ko sajūsmināti sveica pilsētnieku pūlis, viņa atminējās... Ģimenes leģenda vēsta, ka mans vecvectēvs, kurš Dvinskas vagonu rūpnīcā strādāja par inženieri-ķīmiķi, bija atbildīgs par krāsu un laku jaukšanu, kā arī uzraudzīja cara vilciena krāsošanu, ieskaitot vagonu, kurā imperators Nikolajs II parakstīja aktu par atteikšanos no troņa.

Protams, grūti apstiprināt šī fakta ticamību... Latvijas Republikas laiki palika atmiņā daudz labāk. Tas bija laimīgs laiks vecvecākiem, jo   tieši tajā laikā viņi iepazinās un pēcāk apprecējās. Tad sekoja karš... Uzreiz pēc mana tēva piedzimšanas 1943. gadā vectēvu iesauca leģionā, vecmāmiņa palika viena ar diviem bērniem. Bombardēšanas laikā 1944. gadā, kad padomju kara aviācija sistemātiski iznīcināja Daugavpils dzīvojamos rajonus, vecmāmiņa ar manu tēvu uz rokām un manu tanti, nedaudz vecāku par manu gadu veco tēvu, bēga uz bumbu patversmi. Sprādzieni kļuva arvien skaļāki, bērni raudāja... pēkšņi kāds vācu virsnieks satvēra bērnus rokās un skrēja ar viņiem uz patversmes pusi, aiz viņa nobijusies vecmāmiņa. Novietojis bērnus drošā vietā un pārliecinājies, ka tuvumā ir arī vecmāmiņa, šis virsnieks aizvēra smagās patversmes durvis, pats palikdams ārpusē. Sekoja sprādziens, durvis norāva no eņģēm... Kad bombardēšana beidzās un pilsētnieki atstāja patversmi, pirmais, ko viņi redzēja izejot, bija šī virsnieka ķermenis, bet jau bez galvas...

Pēc kara sākās cita dzīve, smagi laiki, izsalkums. Tieši tajā laikā Daugavpilī parādījās mani vecvecāki no mātes puses. Mans vectēvs Vasīlijs piedzima Pesčanij Brod ciematā Kirovogradas apgabalā Ukrainā. Šis ciemats zināms ar to, ka tieši šeit notika Nestora Mahno un viņa sievas Gaļinas Kuzmenko kāzas... Lielā un draudzīgā Kolaiko ģimene (deminutīvs no ukraiņu Nikolajs) bija strādīga. 14 bērni nav joks! Bērni sāka strādāt jau trīs gadu vecumā - viņiem uzticēja ganīt zosis. Zemes bija pietiekami daudz, taču to apstrādāja tikai ģimenes locekļi, algoti darbinieki netika ņemti. Pateicoties strādīgumam un lieliskai darba organizācijai, Kolaiko ģimene nebija trūcīga. Ar to pietika, lai ģimenes galvu, manu vecvectēvu, pasludinātu par kulaku. Nelaimes sākās pēkšņi, bija ilgstošas. Lai kaut kā glābtu bērnus no bada un nabadzības, vecvecmāmiņa ārkārtīgi pūlējās. Zēnus centās sūtīt armijā, kur bija garantēti formas tērpi un trīsreizēja ēdināšana. Meitenes centās izprecināt. Mans vectēvs Vasīlijs iestājās armijā. Viņam nācās cīnīties gan Somijā, gan Otrā pasaules kara laikā. Ar manu vecmāmiņu Valentīnu Mališņikovu vectēvs Vasīlijs satikās Pleskavas apgabala Ostrovas pilsētā. Mans vectēvs tā arī neieguva militāro izglītību, ja neskaita jaunāko leitnantu kursus kara sākumā. 

Vecmāmiņa Vaļa strādāja par sākumskolas skolotāju, bet pēc laulībām bija mājsaimniece. Kara laikā vectēvs Vasīlijs karoja pie Ļeņingradas, bet vecmāmiņa evakuējās aiz Volgas. Mana mamma piedzima 1942. gadā Bikovas ciematā, Staļingradas apgabalā. 1946. gadā vectēvs atvaļinājās no dienesta un visu ģimeni atveda uz Daugavpili. Kāpēc tieši uz šejieni? Tāpēc, ka te norīkoja dienēt mana vectēva Vasīlija jaunāko brāli, padomju armijas pulkvedi. Vectēvs cerēja, ka radinieks palīdzēs sākt dzīvi jaunā vietā... Taču viss bija nedaudz citādāk. Proti, manam sencim bija diezgan smags raksturs. Viņš nekad neglaimoja, arvien teica visu skarbo patiesību. Ar šādām īpašībām grūti veidot karjeru armijā. No otras puses, vectēvam Vasīlijam bija “zelta rokas”, viņš nekad nesēdēja bez darba, laboja militāro aprīkojumu, ieročus, lieliski tika galā ar daudziem citiem darbiem, par ko arī tika novērtēts. Pēc kara viņš kapteiņa pakāpē tika atvaļināts no dienesta, turklāt viņam “aizmirsa” piešķirt pensiju. Tāda ir atriebība par smagu un tiešu raksturu. Daugavpilī vectēvs Vasīlijs iekārtojās darbā remontdarbnīcās. Centieni panākt militārās pensijas piešķiršanu nevainagojās panākumiem. Tad 1951. gadā mans vectēvs uzrakstīja vēstuli Staļinam. Pēc kāda laika pensija tika izmaksāta pilnībā, no 1945. līdz 1951. gadam. Mamma atceras, ka tieši šajā laikā viņai nopirka pirmo mēteli dzīvē...

Mani vecāki Vasīlijs Jakubovskis un Ludmila Kolaiko iepazinās vēl skolā, viņi bija klasesbiedri. Viņi mācījās 10. vidusskolā, kas tolaik atradās Pilsudska poļu ģimnāzijas ēkā netālu no Borisoglebskas katedrāles. Pēc skolas beigšanas Vasīlijs iestājās Pedagoģiskajā institūtā, bet Ludmila - medicīnas skolā. Pēc pirmā kursa tēvu iesauca armijā, precīzāk, Ziemeļu flotē. Pēc dienesta viņš atgriezās Daugavpilī, bet augstskolā neatgriezās, iestājās neklātienes nodaļā Politehniskajā institūtā. Ludmila pēc koledžas beigšanas strādāja par medmāsu Speciālajā arodvidusskolā, pēc tam pilsētas poliklīnikā. 1966. gada 1. septembrī mani vecāki apprecējās. Tas nenācās viegli - - ne Jakubovski, ne Kolaiki neuztvēra šo savienību, ir saprotams, kāpēc... Pārāk atšķirīgas bija šīs ģimenes. Bet tas nemulsināja ne tēvu, ne māti. 1969. gada 22. oktobrī, svētā apustuļa Jēkaba   dienā, pasaulē nācu es... Bija pamatīgas diskusijas par vārda izvēli. Izskanēja dažādas variācijas: Igors, Inokentijs, Jakovs. Mamma iestājās par savu izvēli, kopš tā laika esmu Andrejs.

Jakubovsku ģimenē nebija ierasts bērnus sūtīt bērnudārzā, turklāt es jau kopš bērnības nevarēju lepoties ar labu veselību. Tāpēc biju “mājas” bērns. Manas mājas audzinātājas lomu uzņēmās manas vecmāmiņas Zinaīdas māsa, ko sauca par tanti Žeņu. Uz skolu es aizgāju vēlāk nekā citi, 1. klasē man bija jau 8 gadi. No 1. līdz 6. klasei es mācījos Daugavpils 2. vidusskolā, tagad tā ir krievu vidusskola-licejs. 1983. gadā dzīvokļu apmaiņas rezultātā mēs ar mammu pārcēlāmies uz Krāslavu (toreiz tā bija diezgan izplatīta prakse). Kopš tā laika esmu krāslavietis. Pēc 2. vidusskolas absolvēšanas devos uz Ļeņingradu, lai iestātos Kultūras institūtā Teātra režijas nodaļā. Vispār es izvēlējos starp vairākām profesijām, ilgu laiku gribēju kļūt par juristu, taču radošais manī uzvarēja. Četri studiju gadi pagāja ātri un nemanot. 1991. gada 19. aprīlī Krāslavas kultūras namā notika mana diplomdarba “Nelaimes sākās” izrāde, kas sastāvēja no trim Šekspīra traģēdiju fragmentiem, kurus vienoja viena ideja. Bet pēc tam.... beidza pastāvēt Padomju Savienība, sākās grūti laiki. Atgriezies mājās, es sāku strādāt par laikraksta “Komunisma ausma”, ko drīz vien pārdēvēja par “Ezerzemi”, korespondentu.

Pēc tam saņēmu uzaicinājumu no 2. vidusskolas, pēc tam no 3. vidusskolas (tagad “Varavīksne”). Man bija jāpamet darbs redakcijā, koncentrējoties uz darbu divās skolās un pēc tam vienā, kur strādāju joprojām. 90. gadu sākumā man bieži jautāja: “Kāpēc tu nebrauc uz Rīgu? Kāpēc esi šeit iestrēdzis?” Sākumā es ilgi skaidroju savu lēmumu palikt dzimtajā vietā, bet saskāros ar neizpratni. Tad es pārstāju skaidrot. Es vienkārši kā moto izmantoju zināmo teicienu: “Kur esi piedzimis, tur arī esi noderīgs”. Es nevaru nekur aizbraukt, pārāk daudzas lietas mani saista ar šo pusi. Tas ir gan “cara vagons”, gan Mihailovu beķereja un maizes ceptuve, gan vācu virsnieks, kurš izglāba manas vecmāmiņas, tēva un tantes dzīvības, gan sudraba āva ar balodi, gan prasmīgais ukraiņu vectēvs ar sarežģīto raksturu, un vēl daudz kas cits, ieskaitot mīļo pilsētu, tīkamo darbu, draugus. Un vēl... Tieši šeit, Latgalē, ir tā vieta, kur ir mājas. Manas mājas. Visa šī jēdziena pilnībā.

Andrejs JAKUBOVSKIS

Foto no ģimenes arhīva: vecāki

Publikācija sagatavota ar VRAA finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma, līgums Nr. 2/MEDIA/19/19/32