Marks Jermaks: “Nepatīk dot un saņemt nelūgtus padomus”

Marka aizņemtības dēļ mēs nevarējām tikties. Rīkojāmies citādi. Es izdomāju septiņus jautājumus, ko nosūtīju pa e-pastu. Pēc dažām dienām saņēmu septiņus audiofailus ar atbildēm. Esmu pārliecināts, ka šīs atbildes varētu daudzus interesēt. Tātad...

Tradicionālais šī projekta jautājums par dzimtas saknēm. Kas bija vectēvi un vecvectēvi? Vecmāmiņas un vecvecmāmiņas. Citiem vārdiem, vai zini savas ģimenes, senču vēsturi?

No mātes puses mani senči bija poļi, kas dzīvoja Baltkrievijā, lauku rajonos, pilnīgā nabadzībā. Ģimenes bija lielas, daudzbērnu. Mani vecvecāki ir pēckara gadu bērni, kas piedzīvoja badu, kara šausmas. Viņi bija strādīgi, uzticami. No tēva puses senči bija latvieši, latgalieši, bagāti zemnieki ar īstenu saimnieku reputāciju. Tāpat kā tas notika ar daudziem Latvijā, karš sadalīja arī mūsu ģimeni. Vecvectēvs no mātes puses cīnījās Sarkanajā armijā, pārdzīvoja karu; neatgriezās Padomju Savienībā, bet emigrēja uz Rietumiem. Viņš dzīvoja Lielbritānijā. Padomju gados nebija iespējas uzzināt par piedzīvojumu viņa dzīvē. No otras puses, vectēvu no tēva puses mobilizēja latviešu leģionā. Viņš arī karoja, bija Kurzemes katlā. Tikai pēc gadiem es pa īstam sāku apjaust savu saikni ar senču saknēm, ar dažādām tautībām. Ar poļu saknēm, pirmkārt, caur reliģisko tradīciju - katolicismu, poļu valodu, kas man ir ļoti tuva, es apguvu patstāvīgi un tagad varu brīvi komunicēt. Savu latvisko identitāti es sāku apzināties caur izglītību, ko ieguvu Latvijas Universitātē, caur draugu loku, caur savu pirmo darba pieredzi. Man radās latviešu valodas un kultūras piederības un nozīmīguma sajūta. Tā nebija bērnībā, es to atklāju sevī jaunības gados. Un trešā līnija ir baltkrievu... Es tikai tagad sapratu, cik svarīgas man ir šīs saknes un saikne ar Baltkrieviju saistībā ar pašreizējiem notikumiem. Tāda dziļa empātija un iesaiste. Sākumā es nevarēju saprast, kāpēc mani pārņem šādas emocijas. Bet tad atskārtu, ka ar mani runā baltkrievu saknes. Jo mātes senči ir no turienes... Un man ir tuva arī baltkrievu runa, pat dialekts, kad viņi runā krieviski. Tas viss ir ļoti tuvs... Un rodas solidaritāte ar cilvēkiem, kuri tagad tur aizstāv savu pašcieņu.

Vai atminies kādus bērnības stāstus, kas varētu veidot Tava veiksmes stāsta pirmās rindiņas?

Gribu uzreiz pateikt, ka man nepatīk formulējums “veiksmes stāsts”. Kaut arī skaisti skan. Tajā ir kas tāds, kas cilvēku “ieliek” rāmī. Tāpēc es neattiecinu šo formulējumu uz sevi. Es vienkārši stāstu par savu dzīvi. Pirmais signāls par manu nākotni -  aizraušanās ar publisko uzstāšanos. Tas vienmēr mani interesēja, izdevās, gan bērnudārzā, gan skolā. Šīs spējas agri izpaudās. Turpmāk neatkarīgi no tā, ar ko es nodarbojos, vispirms politoloģija, pēc tam valsts dienests, tad žurnālistika, pēc tam psiholoģija, man arvien svarīgs bija kāds publisks darbs, uzstāšanās vai lekcija. Šī interese un vēlme attīstīties, pilnveidoties radās spontāni. Ir daudz cilvēku, kuri pastāvīgi pārvar savas bailes pirms uzstāšanās, man tā nekad nav bijis. Vienmēr jutu, ka tas man patīk. Protams, nācās ilgi to mācīties, no pašas bērnības. Atceros, ka pirmajā klasē lasīju dzeju skolas svinīgajā pasākumā, tas bija saviļņojošs brīdis. Visas šīs atmiņas ir ļoti spilgtas. Runājot par manu galveno darbu, tad lekcijas un intervijas, uzstāšanās - ir tikai neliela sastāvdaļa. Lielākā psihoterapeita darba daļa - tikšanās ar konkrētu cilvēku, klausīšanās, dialogs. Es uzskatu, ka šīs spējas ir saistītas ar interesi par paša iekšējiem procesiem un tikai pēc tam par citu cilvēku iekšējo dzīvi. Šī interese radās daudz vēlāk, tā nav saistīta ar bērnību. Tas tuvāk 30 gadu slieksnim.   

Viena no svarīgākajām krīzēm, ko piedzīvo ikviens jaunietis, ir profesijas izvēle. Šo izvēli ikviens izdara vidusskolā, un visiem tā ir dažāda. Kurš ietekmēja Tavu izvēli par turpmāko izglītību pēc skolas?

Es izvēlējos politikas zinātni. Tā nav profesija, bet drīzāk interešu joma. Es to izvēlējos 14 gadu vecumā, kad mācījos 8. klasē, daudz agrāk nekā vairums vienaudžu. Es domāju, ka man šajā ziņā paveicās. Šī izvēle jauniešiem nav viegla, bet man viss ritēja diezgan vienkārši. Es biju aizrāvies: mani interesēja jaunumi, politiskie procesi - gan vietējie, gan starptautiskie. Labprāt lasīju publicistiku. Mūsu skolā bija izvēles priekšmets “Politikas zinātne”, šīs stundas stiprināja manu pārliecību. 9. klasē es aizbraucu uz “atvērto durvju dienu” Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. No tā brīža es skaidri zināju, kurp došos mācīties. Tas man palīdzēja koncentrēties uz noteiktiem priekšmetiem vidusskolā. Esmu ļoti pateicīgs savai mammai, kura mani atbalstīja, nekad neapšaubīja manu izvēli. Lai gan nebija pilnīgi skaidrs, kas par profesiju ir “politologs”. Tas viss bija ļoti jauns. Tādas programmas universitātēs bija retums. Interese par šo profesiju bija liela, taču, ko darīt ar šo izglītību vēlāk, nebija īsti skaidrs. Mamma man uzticējās. Es tikai virzījos uz to, ko vēlējos. Es iestājos Latvijas Universitātē. Fakultātē mācījos četrus gadus. Biju ļoti aizrāvies. Pēc tam dzīve man sniedza iespēju strādāt politikas jomā. Vispirms valsts dienestā, pēc tam žurnālistikā, kas saistīta ar politiskajiem procesiem. Tagad, atskatoties atpakaļ, es varu vien brīnīties un priecāties par to milzu pārliecību, kāda man tolaik bija. Bet tas, manuprāt, ir lieliski. Lieliski, ja ir tāda aizraušanās ar konkrētu zināšanu jomu un iespēja realizēt savus mērķus.

Nākamā krīze ir pirmie soļi pēc augstskolas beigšanas. Darba meklējumi un “tikšanās” ar realitāti. Kā šis posms pagāja Tavā dzīvē?

Man tas notika ne pēc universitātes, bet gan mācību laikā. Es mācījos otrajā kursā, kad uzzināju, ka Valsts prezidenta kancelejā ir brīva tulka-referenta vieta. Mana pasniedzēja, ko ļoti cienu, Žaneta Ozoliņa, ieteica piedalīties konkursā. Tā es nonācu valsts pārvaldē; strādāju un studēju vienlaikus. Agri no rīta braucu uz biroju, paveicu daļu darba, braucu uz lekcijām, pēcpusdienā atgriezos, strādāju vakarā, mājās nācu vēlu. Ritms smags, bet 20 gadu vecumā visu var izturēt. Ātri sapratu, kā zināšanas savienot ar praksi. Es atrados tuvu politiskajiem procesiem. Man  patiesi bija interesanti, patika darbs. Tajā pašā laikā piedalījos dažādos pētniecības projektos, kas saistīti ar “Providus” fondu un citām organizācijām. Man bija iespēja attīstīties gan savā amatā, gan akadēmiskajā vidē. Laika gaitā es sajutu vajadzību pēc lielākas brīvības, radošuma, lai paustu savu viedokli. Tas nesakrita ar tulkotāja-referenta amatu, un es sāku domāt, vai man nevajadzētu doties žurnālistikā. Darbā situācija mainījās, beidzās prezidenta pilnvaru termiņš, mani pakalpojumi vairs nebija vajadzīgi. Studiju un darba laikā man radās daudz paziņu žurnālistikas vidē. Es meklēju vakances. Bija iespēja strādāt presē, vairākās izdevniecībās, televīzijā, piektajā kanālā, bija iespēja doties uz DELFI portālu kā politisko ziņu redaktoram. Es izvēlējos pēdējo un nešaubījos par savu izvēli. Man bija skaidrs, ka šī ir perspektīvākā vakance: Skandināvijas kompānija, lieliska vide, cita kultūra, humāna vadība, iespēja paust savu nostāju, atbalstoši kolēģi un diezgan brīvs grafiks. To es toreiz gribēju, un es to arī ieguvu. Darbs aizraujošs un saistīts ar manu profesiju. Tur nostrādāju 8 gadus.

Kādā brīdī daudzi cilvēki mainās, maina profesiju, darbavietu. Es zinu, ka Tavā dzīvē bija daudz pārmaiņu. Pastāsti, kāpēc nolēmi mainīt savu dzīvi?

Tāpēc, ka apmēram 27-28 gadu vecumā es sāku just, ka tas, ko daru, zaudē nozīmi. Es iemācījos to, kas man bija interesants, un es sāku zaudēt šo interesi. Es pārdzīvoju, izjutu emocionālas grūtības, izmēģināju visas pieejamās pašpalīdzības metodes: sākot ar saziņu ar draugiem, beidzot ar psiholoģiskās literatūras lasīšanu. Ar to nebija gana. Tā es pirmo reizi nonācu psihologa kabinetā. Ļoti svarīgs solis manā dzīvē. Nebija viegli izlemt, atzīt, ka nevaru tikt galā un atrisināt šo mīklu: kas ar mani notiek, kāpēc tāda neapmierinātība, tāds mokošs nemiers. Mēs sākām strādāt, un jau pēc dažiem mēnešiem apjautu, ka jāmaina profesija. Es sapratu, ka vēlos sniegt cilvēkiem tādu palīdzību, kādu pats saņēmu šajā kabinetā, sapratu, ka tas darbojas, kaut arī sākumā es biju skeptisks: kā var palīdzēt vienkārša saruna? Bet tad es ieraudzīju, izjutu pēc savas pieredzes, ka tas var palīdzēt. Tas mani iedvesmoja, man pavērās jauns dzīves aspekts, ko iepriekš, ja arī ne ignorēju (kopumā interesējos par psiholoģiju), bet īsti nesapratu, cik svarīga var būt psiholoģiskā palīdzība un psihoterapija. Tad es nolēmu studēt psiholoģiju, uzsāku gandrīz uzreiz. Drīz aizgāju no DELFI, jo jutu, ka man ir pārāk grūti atrasties divās jomās vienlaikus. Vienā no tām jāsaskata viss process, kā tas notiek politikas zinātnē un žurnālistikā. Otra iedziļinās personībā, kā tas notiek psiholoģiska rasktura konsultācijās. Es sapratu, ka vairs nevaru apvienot abas, nolēmu atteikties no pirmās. Tas bija sarežģīts posms. Man kādu laiku nācās būt bezdarbniekam. Bija nenoteiktība. Bet tas bija tā vērts. 

Šodien Tu esi pazīstams psihologs un psihoterapeits. Bet tāpēc bija smagi jāstrādā. Kas bija jāpārvar jaunajā profesionālajā dzīvē? Kas palīdzēja, kas kavēja?

Smagākais “solis” bija vairāku gadu nenoteiktība, jēgas zaudēšana par to, ko dari. Tas ir sāpīgākais stāvoklis, kad ir skaidrs, ka kaut kas jāmaina, bet nezini, kurā virzienā, un šķiet, ka tam nav spēka, var būt par vēlu. Es atceros savu stāvokli, kad atvēru profesiju klasifikatoru un lasīju katru rindu ar jautājumu: ar ko es gribētu nodarboties? Un nekas mani neaizkustināja. Tāds tukšums. Tas bija ļoti grūts stāvoklis, bet es domāju, ka tas bija vajadzīgs, lai tiktu spertie turpmākie soļi. Varbūt tas bija vissvarīgākais posms dzīvē. Nākamais “solis” - psihoterapeita klienta pieredzes iegūšana. Bija uz savas ādas jāizjūt, kas tas ir, kā darbojas. Rezultāts bija iedvesma. Nākamais posms - psihologa izglītība. Es studēju lieliskā augstskolā: Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā. Programma bija orientēta uz praksi.  Mūs pastāvīgi mudināja sākt strādāt, aicināja iziet psihoterapiju un iegūt pieredzi. Šī programma bija lieliska. Esmu ļoti pateicīgs visiem, kas iesaistījās šajā programmā. Es sāku savu praksi, pateicoties šādam atbalstam. Gadu nomācījos un paralēli iestājos Lietuvas Eksistenciālās un humānistiskās psiholoģijas institūtā, lai vienlaikus apgūtu psihoterapeita profesiju.

Svarīgs attīstības posms bija katoļu radio projekts - programma “Mīlestības terapija”, ko vairākus gadus vadīju kopā ar Inu Grasmani. Pateicoties šim raidījumam, ieradās pirmie klienti. Cilvēki atrod, interesējas. Laika gaitā radās interese strādāt ar grupām. Tematiskas grupas par seksualitāti, naudu, sapņiem, eksistenciālas pieredzes grupas, kur cilvēki var strādāt ar jebkādām ar attiecībām saistītām grūtībām. Darbs ir sarežģīts, taču ārkārtīgi aizraujošs. Cilvēks ir tik sarežģīts un interesants. Man palīdzēja, šķiet, ka Dievs vienmēr sūtīja cilvēkus, kuri mani aktīvi atbalstīja. Pirmkārt, mana ģimene, skolotāji, kolēģi, ar 
kuriem mēs cits citu atbalstījām, it īpaši pašā sākumā, kad mums visiem bija daudz šaubu, pirmie klienti, kuri ieradās ar lielu pārliecību. Tas viss deva spēku un pārliecību. Kas traucēja? Es domāju, ka man vienmēr traucēja bailes, nedrošība. No vienas puses, saprotami, no otras, tas paralizē visu aktivitāti. “Iemācītā” pieredze neuzticēties sev, neieklausīties sevī, ignorēt savas jūtas, rīkoties tā, kā būtu pareizi, traucēja un traucē. Nepietiekami to apzināties, ir nepieciešams “pārkvalificēties” un ļaut sev būt dzīvam un uzticēties savai intuīcijai, savām jūtām. Tajos brīžos, kad man tas izdevās, notika kustība uz priekšu. Kad es ieslīgu neuzticībā, noslēgtībā attiecībā uz sevi un apkārtējo pasauli, es ļoti kavēju savu ceļu.

Mūsu projekta galvenais mērķis - ar spilgtiem piemēriem pierādīt, ka cilvēkiem, kas dzimuši tālu no galvaspilsētas (pierobežā), ir daudz iespēju kļūt veiksmīgiem, atrast savu nišu Latvijā, ka nav nepieciešams aizbraukt no valsts, lai būtu laimīgs... Ko Tu vēlētos pateikt tiem, kas plāno meklēt labāku dzīvi tālās zemēs?

Man nepatīk dot un saņemt nelūgtus padomus. Man šķiet, ka nav sliktākas palīdzības par padomu. Lai gan dažreiz tas iedarbojas, tomēr biežāk nē. Varu teikt, ka saprotu tos, kuri meklē iespējas pašrealizācijai citās valstīs. Es saprotu un cienu viņu izvēli, man tas neliekas dramatiski vai nepareizi. Tas ir normāls un dabisks veids. Visa pasaule, it īpaši rietumu, kļūst ļoti mobila. Es tajā saskatu vairāk laba nekā slikta. Lai arī šī izvēle ir saistīta ar augstu samaksu, jo sākt dzīvot no jauna svešā valstī nepavisam nav viegli. Es to zinu no saviem paziņām. Tajā pašā laikā es izdarīju savu izvēli, es jūtos labi tur, kur esmu. Es domāju, ka es varētu būt laimīgs arī citur, bet man ir labi šeit. Negribu dot padomus un aicināt, bet pats svarīgākais man ir atklāt uzticības vērtību sev. Uzticēties saviem dziļajiem procesiem, intuīcijai, jūtām. Tas ir svarīgi. Protams, nevajadzētu mesties emociju atvarā, kaut ko darīt šo emociju ietekmē, ko vēlāk, iespējams, nāksies nožēlot. Tā, pirmkārt, ir interese izprast un tikt skaidrībā ar šiem vēstījumiem: uz ko tie mudina, uz ko es mudinu sevi neapzināti. Laika gaitā es arvien vairāk pārliecinos, ka katrā cilvēkā ir reālas zināšanas - kur viņam vajadzētu būt, kur viņam ir labāk, kur viņš attīstīsies: kur, ar kādiem cilvēkiem, kurā valstī. Lai to visu atklātu, ir svarīgi būt kontaktā ar sevi. Sekot ne tikai racionālām, kā mums šķiet, domām, kuras patiesībā nav tik racionālas, nevis citu cilvēku viedokļiem, bet gan dziļai izpratnei par izdarītā pareizību. Dažbrīd man izdodas to sajust. Tas ir brīnišķīgi, tā ir laime...

Drīz Marks atkal būs Krāslavā. Dzirdēts, ka viņu uzaicinājuši piedalīties vienā no novadā īstenotajiem projektiem. Tas nozīmē, ka mums atkal būs iespēja apmeklēt slavenā psihologa un psihoterapeita, kurš nekad nav novērsies no savas dzimtās pilsētas, semināru. No pilsētas, kur sākās viņa veiksmes stāsts... Pat ja viņam nepatīk šis izteiciens...

Andrejs JAKUBOVSKIS

Foto no Marka Jermaka arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Pierobežas veiksmes stāsti” rakstu saturu atbild to autori.  #SIF_MAF2020