Tatjana Kozačuka: Nezini vai neproti? Jautā! Zini un proti? Iemāci citiem!

  • Projekti
  • 25.09.2020 10:29
  • 177 skatījumi
img


Tūrisma informācijas centrs bijušajā grāfu muižas pārvaldnieka ēkā ir mūsu pilsētas un novada vizītkarte. Tie, kas viesojušies centrā, piekritīs - šī vieta ir ļoti rosīga, tā jau sen kļuvusi par jaunu ideju avotu projektiem, piedāvājot daudzus pakalpojumus tūristiem. Ir patīkami šeit būt, jo vienmēr var uzzināt ko jaunu un interesantu. Tiem, kas nezina: šajā pašā ēkā “iekārtojusies” arī biedrība “Kulinārā mantojuma centrs”. Tāpat šeit jau zināmu laiku tiek piedāvātas dažādas brīvā laika pavadīšanas iespējas, kas maina vietējo iedzīvotāju dzīvi. Par to ir viegli pārliecināties, pat vienreiz atverot bijušā Krāslavas muižas pārvaldnieka atjaunotā nama durvis...

Tatjana Kozačuka ir Tūrisma informācijas un “Kulinārā mantojuma” centra vadītāja. Norunājām tikšanos. Tatjana ir neparasta personība, tāpēc nolēmām, ka parasta intervija īsti nederēs. Mūsu tēma: stāsti, notikumi, pārdomas. Domāts, darīts.

Atnācu agrāk, lai patērzētu ar Tatjanas kolēģēm. Meitenes pačukstēja, ka viņu priekšniece ir īsts darbarūķis. Viss tiek darīts no sirds un vienmēr tiek pabeigts. Viss ir salikts “pa plauktiņiem”, ar viņu ir viegli strādāt. Kolēģes uzsvēra viņas atbildīgumu, spēju dalīties pieredzē, palīdzēt citiem darbā, uzņēmību un enerģiju. Portrets sāka veidoties...

Sākumā bija...

Skolas laikā Tatjana “zvaigznes no debesīm neķēra”. Centība, neatlaidība un darbs kļuva par veiksmes atslēgu mācībās. Angļu valoda bija prioritāte, taču, neskatoties uz to, ka zināšanu līmenis šajā priekšmetā bija viens no augstākajiem klasē, viņa nolēma turpināt mācības ekonomikas un tiesību jomā. Tatjana kopā ar klasesbiedru Konstantīnu devās uz Rēzeknes Augstskolu. Jauna patstāvīga dzīve, kopmītnes, lekcijas, prakse, ieskaites, eksāmeni. Diploms - lielisks, izcili vērtējumi un attiecīgi visi priekšnoteikumi karjeras veidošanai lielpilsētā. Taču Tatjana uz to netiecās. Viņai bija svarīgi atgriezties Krāslavā, viņa nesaprata, kāpēc karjeras dēļ būtu jāpamet dzimtā vieta. Sakāmvārds “Kur dzimis, tur arī esi noderīgs” bija ne tikai vārdi, bet arī rīcība. Viss bija loģiski, harmoniski un pat skaisti, taču atgriešanās dzimtajā pilsētā nebija triumfāla. Vakanču nav, darba meklējumi - neveiksmīgi. Augusi vienkāršā, draudzīgā un strādīgā ģimenē, Tatjana netiecās pēc augsta atalgojuma. Finansiālā labklājība viņai nebija pirmajā vietā. Viņa zināja, ka iegūtais diploms ir tikai sākums un vēl daudz 
nāksies mācīties, lai būtu lielāki ienākumi. Daudz svarīgāk - būt noderīgai citiem, atrast vietu, kur varētu strādāt ar prieku. Drīzāk ieraduma izmantot visas iespējas vadīta, nevis cerot uz panākumiem, Tatjana devās pie rajona padomes izpilddirektora Gunāra Upenieka. Viņš klausījās un apsolīja palīdzēt, ja būs iespēja. Izmantojusi visu darba meklēšanas rīku “arsenālu”, Tatjana sāka gatavoties pirmā līmeņa uzņēmējdarbībai - tirdzniecībai apģērbu tirgū. Iegādājās preces, atrada nomai vietu... Viss mainījās acumirklī. Gunārs Upenieks solīto izpildīja. Tolaik Ilze Stabulniece meklēja darbiniekus informācijas centram. Tā Tatjana nonāca tūrisma nozarē. Tiesību un ekonomikas jomas zināšanas lieti noderēja, tāpat pedantisms dokumentu gatavošanā, kārtības mīlestība un precizitāte. Daudz kas bija jāapgūst, bet Tatjanai tas bija ierasti. Un nelielais televizors, iegādāts par nopelnīto algu, sagādāja lielu prieku.

Nost ar kompleksiem!

Pagāja pirmais darba gads informācijas centrā. Tatjana daudz iemācījās no vecākās kolēģes Ilzes Stabulnieces, kas dalījās ar savām zināšanām, pieredzi un prasmēm. Taču gribējās redzēt, kā strādā kolēģi ārzemēs, mācīties no citiem. Tatjana par šo vēlmi pastāstīja Ilzei. Teikts, darīts! Nevajadzēja daudz laika, lai uzrakstītu pieteikumu pieredzes apmaiņas un prakses programmai Norvēģijā. Ilzei jau bija šādu braucienu un prakses pieredze. Pieteikumu nosūtīja un pēc tam par to aizmirsa tūrisma centra ikdienas darbā. Atcerējās pēc mēneša, kad pienāca oficiāla vēstule, ka Tatjana tiek aicināta uz konkursa otro kārtu - interviju. Bija ne mazums satraukuma. Tatjana uzskatīja, ka viņas angļu valodas zināšanas nav pietiekamas. Biedēja daudz kas: transports (vēl nekad nebija lidojusi), sveša valsts, saziņa ar nepazīstamiem cilvēkiem. Pa īstam bail kļuva, kad tika apstiprināta piecu nedēļu prakse Lillehammerē un piešķirts finansējums. Lidoja ar pārsēšanos - caur Helsinkiem. Projekta koordinatore Kristīne, ar kuru e-pastā sazinājās gan latviešu, gan krievu valodā, tagad runāja tikai un vienīgi angliski. Piecas nedēļas Norvēģijā ir kā divas dienas mājās. Šajā laikā Tatjana paguva apmeklēt viesu namus, pētīja tūrisma informācijas centru darbu, apmeklēja aerobikas nodarbības, baseinu un atbrīvojās no jebkādiem kompleksiem saistībā ar angļu valodas zināšanām. Protams, palīdzēja uzņemšana - norvēģi viņu uztvēra kā savējo, bija labestīgi un taktiski. Valodas barjera pazuda. Tatjana atgriezās mājās pārliecināta par sevi un savām zināšanām, turklāt ar pārliecību, ka jebkuras valodas apguvē galvenā nozīme ir videi. Tagad viņa pārliecina citus nebaidīties spert pirmo soli, pieņemt dzīves izaicinājumus un pārvērst tos iespējā iepazīt pasauli, citu pieredzi, paplašināt paziņu loku un atvadīties no kompleksiem un šaubām.

Projekti, projekti, projekti...

Psihologi apgalvo, ka ik pēc 7-8 gadiem cilvēkam kaut kas jāmaina savā dzīvē. Tatjana pilnībā piekrīt šim apgalvojumam. Septiņi darba gadi informācijas centrā bija ļoti piesātināti. Šajā laikā Tatjanai paguva pastrādāt par asistenti Latvijas-Lietuvas kulinārijas tīkla attīstības projektā, popularizēja mūsu identitāti, virzīja vietējos zemniekus-mājražotājus, veidoja bukletus par mūsu kafejnīcām un restorāniem. Bija projekta par velotīkla attīstību Krāslavas rajonā koordinatore. Nāca pieredze, tika iegūtas jaunas zināšanas. Kopā ar to vēlme “atjaunoties” un “veidoties”. Tatjana nav no tiem cilvēkiem, kuriem patīk darīt vienu un to pašu. Viņai bija garlaicīgi atjaunināt vecos bukletus un organizēt saturiski un formas ziņā līdzīgas sanāksmes. Risinājums - iestāšanās RISEBA maģistrantūrā. Tagad mācības bija apzinātas, pieredzē balstītas, tāpēc vēl jo interesantākas. Taču jēga izglītībai ir tikai tad, ja notiek pāreja uz jaunu līmeni. Tatjana saprata, ka pēc diploma iegūšanas viņai nevajadzētu atgriezties iepriekšējā pozīcijā tajā pašā darbavietā, bet gan vajadzētu atnākt ar jaunu ideju, iespējām. Tieši tajā laikā tika izsludināts konkurss - liela Latgales plānošanas reģiona pārrobežu projekta vadītāja amatam saistībā ar pārrobežu tūrisma attīstību. Budžets pārsniedza miljonu! Kopā ar nule iegūtā maģistra diploma kopiju Tatjana iesniedza dokumentus. Viņa joprojām brīnās, kā viņa to uzdrošinājās? Viņa uzvarēja konkursā, sāka vadīt, iepazīties ar lietuviešu kolēģiem, veidot kontaktus, īstenot idejas un mērķus, izpildīt uzticētos uzdevumus. Projekts bija milzīgs, un rūpju pietika. Atskaites veidošana vispār atturēja iesaistīties šādā darbā nākotnē.  Taču... Pagāja gads un atkal konkurss. Atkal Latgales plānošanas reģions, šoreiz starprobežu programmas Latvija-Lietuva-Baltkrievija projekta “Bella Dvina 2” vadītāja. Lietuvas kolēģiem pievienojās Baltkrievijas kolēģi.  “Bella Dvina” projekts bija ļoti sarežģīts, ar savu infrastruktūras daļu, mārketingu, semināriem, apmācībām un citiem pasākumiem. Daudzi brīnījās, kā šai blondīnei izdodas koordinēt cienījamu baltkrievu onkuļu un tantiņu darbību. Tatjana atbildēja vienkārši: “Mums ir viens mērķis, vieni uzdevumi. Sadarbības procesā nav jāizskatās gudrākam, nekā patiesībā esi. Nezini vai neproti? Jautā! Zini un proti? Iemāci citiem!” Zelta formula spēja radīt brīnumus. Divu projekta darba gadu laikā izdevās paveikt pat vairāk, nekā bija plānots. Tas kļuva par ieradumu - darīt vairāk, nekā plānots. Labs ieradums. Tā sākās dzīve programmā “Bella”. Vienam projektam sekoja cits - kulinārā mantojuma jomā. Un tad...

Par galveno

Likās, ka kārtējā ideja ienāca prātā pēkšņi. Patiesībā bija vajadzīgs laiks, lai nobriestu un pilnībā izveidotos. Krāslavas mēra Gunāra Upenieka nejauši izteiktā frāze: “Tu taču saproti, Tatjana, ka informācijas centram jāatrodas nevis Brīvības ielā, bet blakus mūsu galvenajam objektam - grāfu pilij,” - tas bija sākums risinājuma zemapziņas meklējumiem. Ideja bija nereāla, bet skaista: izveidot Starptautisko kulinārā mantojuma centru un līdzās tam vienā ēkā izvietot Tūrisma informācijas centru, lai abi atrastos bijušajā grāfu muižas pārvaldnieka namā. Viss būtu labi, bet “māja” izskatījās nožēlojami, daudzi uzskatīja, ka to vajag pilnībā nojaukt un tās vietā uzcelt jaunu. Tā domāja daudzi, bet ne Tatjana! Sienas bruka, griesti krita, rāmji 
neturējās, bet viņa rakstīja pieteikumu jauna projekta finansēšanai, kad iepriekšējais vēl nebija beidzies. Neviens neticēja panākumiem, izņemot tos, kuri bija iesaistīti pārvaldnieka mājas atdzimšanas procesā. Tatjana un viņas uzticīgā domubiedre Juta Bubina apkārtējiem šķita par ne visai adekvātām sapņotājām, kuras izaicināja veselo saprātu. Projektam tika piešķirts finansējums. Sākās darbs. Pēc plāna abus centrus vajadzēja atvērt 2014. gada 9. septembrī. Tāpat kā viss nopostītās ēkas atjaunošanas projekts, arī šis datums šķita nosacīts, tikpat fantastisks. Kad Tatjana sacīja darbu vadītājam: “Dima! 6. septembrī mēs ar saviem bukletiem ierodamies šajā ēkā! - atbildē viņš tikai pasmējās: - Ierodieties! Noteiktajā dienā meitenes stāvēja pie nepabeigtās ēkas durvīm un rokās turēja kastes ar bukletiem. Darbu vadītājs saprata, ka neviens nedomā jokot, aizbēga uzsmēķēt... 2014. gada 9. septembrī saskaņā ar projekta plānu abu centru jaunajās telpās notika projekta noslēguma konference. Gunārs Upenieks, pārgriežot lenti, projekta vadītājai pačukstēja: “Tatjana, atzīšos godīgi - neticēju, ka pagūsiet!”

Ir grūti pat iedomāties, ka tas bija pirms 6 gadiem. Tūrisma informācijas centrs parkā izskatās kā jauns. Šeit ir patīkami ienākt, te ir skaisti, eleganti, un pats galvenais - šeit priecājas par viesiem. Un viesiem iepatikās šī vieta, kas darbojas bez brīvdienām... Cilvēki ir jebkura projekta centrā. Tā uzskata Tatjana. Ja darbs kļūst par aizraušanos, tad vispār nenāksies strādāt. Arī informācijas centra darbinieki nāk uz darbu kā uz mājām. Nevienam pat neienāk prātā skaitīt minūtes līdz dienas beigām. Jo ir ērti, jo tas ir cilvēkiem. Kad redzi sava darba augļus un apzinies tā nepieciešamību, kļūsti laimīgāks. Patīkami, kad esi vajadzīgs...

Show must go on

2015. gads: konkurss “Eiropas Izcilākais Galamērķis” nominācijā “Kulinārija un tūrisms” - uzvara. 2016. gads: Krāslavas TIC atzīts par labāko Latgalē, tituls “Latvijas tūrisma informācijas centra labākais vadītājs”. Tajā pašā gadā “Bella” programmas ietvaros tika uzsākts jauns liels projekts “Bella Culture”, kurā tūrisms un kulinārais mantojums harmoniski apvienojās vienā. Neskatoties uz lielo konkursu (no 267 projektiem tika apstiprināti tikai 30) projekts “Bella Culture” saņēma finansējumu un šobrīd tiek veiksmīgi īstenots. Drīz sāksies remonts vienā no grāfu staļļu daļām, tur darbosies amatnieku darbnīcas - keramikas, aušanas, kokapstrādes, kulinārijas (ar lielu baltu krāsni). Darbnīcās varēs ne tikai iepazīties ar tradicionālo amatniecību un vērot meistara darbu, bet arī izmēģināt savus spēkus jaunā nodarbē. Jauninājums ļaus palielināt tūristu pavadīto laiku pils kompleksā. Jau tagad informācijas centra darbinieki ir gatavi piedāvāt programmu 4-5 stundām (ekskursijas, degustācijas, izstādes), bet pēc darbnīcu atvēršanas - viesi būs aizņemti visas dienas garumā! Projekta partneri (kā arvien, to ir maksimāli daudz) no Lietuvas un Baltkrievijas joprojām sazinās un apmainās ar panākumiem attālināti, taču finālā noteikti tiksies, lai novērtētu un ieskicētu jaunus sadarbības apvāršņus.

Prātā ir jauna ideja, un atkal nebūt ne vienkārša: veco pamatskolas stadionu pārvērst par mūsdienīgu sporta telpu dažādu paaudžu cilvēkiem ar dažādiem hobijiem. Izveidot tādu vietu, kur vien līdz interesanti ir gan jauniem skrituļslidotājiem, gan nūjošanas cienītājiem, gan ģimenēm ar bērniem, gan tiem, kas nodarbojas ar skriešanu... Ziemā šis laukums būs lieliska vieta ne tikai slēpotāju treniņiem, bet arī vietējiem iedzīvotājiem, kuri vēlēsies slēpot. Fantastika? Nereāli? Esmu pārliecināts, ka viss būs tieši tā, jo cilvēkiem tās ir jaunas iespējas un tūristiem pievilcīga vieta. Turklāt šīs vietas tehniskais dizains jau tiek izstrādāts. Un, lai gan ir pāragri nosaukt šī sarežģītā un dārgā projekta īstenošanas laiku, tas noteikti tiks īstenots, ja jau Tatjana ir ķērusies pie darba.

Bieži vien viņai nākas atbildēt tiem, kuriem patīk kritizēt vai sūdzēties par kaut kā neesamību mūsu pilsētā. Viņas atbilde ir vienkārša: “Ko tu esi izdarījis, lai tas būtu? Katru gadu reģionā tiek rīkoti konkursi, izrādi iniciatīvu, pārliecini, ka pilsētai tas ir vajadzīgs, un tevi atbalstīs!” Tie, kas vienmēr vaid un kritizē, Tatjanu uztrauc aizvien mazāk, zina, ka viņa nepalīdzēs gausties, viņa ir darījuma cilvēks.

Par garīgo

Uz Tatjanas kabineta sienas atrodas Daugavpils un Rēzeknes bīskapa Aleksandra parakstīts goda raksts. Tas jau ir cits stāsts... Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcai jau sen bija vajadzīgs pamatīgs remonts gan ārpusē, gan iekšpusē. Tas bija visiem acīmredzams, bet... Baznīca ir nošķirta no valsts, neviens neieguldīs budžeta līdzekļus baznīcas remontā. No otras puses, pareizticīgo draudze pie mums ir neliela un ne visai bagāta, paši nevarēja tikt galā ar remontu. Krāslava gatavojās militārajai parādei, kas veltīta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas gadadienai. Baznīcas fasāde satrauca ne tikai Tatjanu, bet arī pašvaldību. Tā radās ideja sadalīt izdevumus starp vietējo budžetu un baznīcu. Bija nepieciešams īpašs domes lēmums. Tatjana Kozačuka un tēvs Rostislavs, baznīcas galva, devās uz sēdi. Noklausījušies priekšlikumu, deputāti piekrita. Un atkal termiņi lika steigties, daudz saskaņošanas darba un birokrātisku jautājumu risināšana, taču jau atkal paguva laikā. Baznīca priecēja krāslaviešus un pilsētas viesus. Bet tas bija sākums. Ieradums darīt visu līdz galam lika Tatjanai uzrakstīt sociālo projektu LEADER programmā, lai iegūtu finansējumu baznīcas iekšdarbu veikšanai. Līdzekļi tika piešķirti, konkurss bija nopietns. Piešķirto 29 tūkstošu pietika, lai baznīca izskatītos eleganti arī iekšpusē un būtu droša draudzes locekļiem.

Nedaudz par politiku

Ja ir kāda sociālās darbības joma, kas Tatjanu vispār neinteresē, tad tā ir politika. Šķiet, ka Krāslavā visi viņu pazīst, par viņu balsotu daudzi, taču... Protams, viņa seko politiskajiem notikumiem valstī, deputātu darbam Krāslavas novada domē, arī citās Latgales pašvaldībās. Šobrīd viņa negatavojas saistīt nākotni ar šo darbības jomu. Kaut gan kā saka Tatjana “nekad nesaki nekad”.

Ģimene

Divu centru vadīšanai nepieciešams daudz laika. Taču Tatjana nekad netika aizmirsusi, ka ir sieva un mamma. Viņai ir lieliska laika plānošanas prasme. Lai pēc iespējas vairāk laika pavadītu kopā ar vīru un dēlu, viņi piedalās visās tūrisma centra aktivitātēs, daudzo projektu pasākumos. Velobrauciens - Kozačuki ir pirmajās rindās, pieredzes apmaiņas braucieni - tas pats, smaiļošana, braukšana ar plostu - visi kopā. Katru gadu ģimene devās atvaļinājumā uz ārzemēm. Šogad, kad visu plāni tika izjaukti, Tatjana rada iespēju ierobežojumus pārvērst par jaunām iespējām. Tā kā lielāko daļu pasākumu atcēla vai tie notika saīsinātā versijā, ģimene atpūtās nelielā mājiņā Daugavas krastos bez elektrības un citām ērtībām. Tatjana šādu atpūtu uzskata par svarīgu un lielisku. Viņas viedoklis: daba un ģimene blakus - labas atpūtas noslēpums. Kad Tatjana stāsta par atpūtu, rodas iespaids, ka viņa vēlas pēc iespējas ātrāk noslēgt šo tēmu. Tik aktīvs cilvēks, pat ja viņai izdodas pagulēt dažas papildu stundas, viņa ilgi to sev pārmet, jo tajā laikā varēja izdarīt tik daudz svarīgu lietu. Tatjanas vecāki visu mūžu pret darbu izturas kā pret cilvēka galveno lietu, tā viņi audzinājuši arī meitu. Viņa sapņo, ka arī dēls Artēmijs būs tāds pats, cer, ka viņš atradīs savu vietu dzimtajā zemē, nevis ārpus tās robežām.

Dēls

Artēmijs mācījās mūzikas skolā, apguva akordeona spēli. Zēnu aizrāva mūzika, un, ja skolā viņš apguva klasiskos skaņdarbus, tad mājās viņš patstāvīgi izvēlējās savas iecienītākās dziesmas un pat izveidoja popūriju. Vienkārši tāpat, priekšnesumam ģimenes lokā. Informācija par bajānistu konkursu “Ķiršu festivāla” ietvaros Glubokoje pilsētā pie Tatjanas nonāca nejauši. Tikpat nejauši ģimenei bija palicis viens brauciens uz Baltkrieviju ar daudzreizējo vīzu. Ideja pavadīt nedēļas nogali radās pati par sevi. Konkursa organizatori ļāva akordeonistam bez problēmām piedalīties bajānistu konkursā. Muitnieki ar humoru uztvēra ģimenes braucienu ar mūzikas instrumentu...

Svētki bija lieli un konkurss nopietns. Bet Artēmiju nesamulsināja plašā auditorija, it īpaši tāpēc, ka viņa popūrijs tika uzņemts ļoti sirsnīgi. Pēc uzstāšanās devās pastaigā pa pilsētu, ne uz ko īpaši necerēja, it īpaši tāpēc, ka dalībnieku vidū vienīgais ārzemnieks varēja rēķināties tikai ar goda diplomu, baltkrievi vienmēr atbalsta savējos. Kāds bija pārsteigums, kad konkursa žūrija Artēmijam piešķīra galveno balvu - bajānu. Pasniedzot balvu, Glubokoje pilsētas mērs lūdza jauno mūziķi kaut ko izpildīt ar uzdāvināto instrumentu. Bet arī šeit mūziķis nepievīla. Palīdzēja vingrinājumi ar vectēva ermoņikām. Kad Artēmijs sāka spēlēt bajānu, auditorija bija sajūsmā. Uz robežas muitnieki jau skaļi smējās: brauciens izdevās, turp ar akordeonu, bet atpakaļ vēl bajāns pievienojās... 

Vīrs

Tatjanas portrets nebūtu pilnīgs, ja tajā netiktu iekļauts viņas vīrs Konstantīns. Viņi draudzējas jau kopš skolas. Pēc sarunas ar Tatjanu nolēmu uz dažām minūtēm ieskriet pie Konstantīna, lai dzirdētu īsu komentāru. Ir jāpazīst Krāslavas baseina administrators. Īss komentārs - tas nav par viņu. Konstantīns visam pieiet pamatīgi. Tāpēc viņš ļoti nopietni pievērsās maniem jautājumiem. Pastāstīja, ka sievai ļoti patīk strādāt, ka kolēģi par viņu zina ne mazāk kā viņš. Tiklīdz viņas kārtējais projekts beidzas, viņa nerod sev vietu, pārdzīvo, līdz sākas jauns. Atcerējāmies skolas gadus. Izrādās, ka tieši Tatjana pievērsa uzmanību topošajam vīram, nevis otrādi. Sākās joki un dažādi uzmanības apliecinājumi, uz kuriem Konstantīns atbildēja ar prieku.

Saruna ritēja lēni un negribējās to noslēgt. Tatjanas vīrs no ģimenes tēmas mierīgi pārgāja uz vispārīgiem jautājumiem. Viņš runāja par sievietes un vīrieša lomu laulībā, par mūsdienu audzināšanas trūkumiem, kas sarežģī jauno cilvēku jau tā ne visai vieglo dzīvi. Konstantīns mani necentās pārliecināt, viņš mierīgi un pārliecinoši pauda savu viedokli par pasauli, ģimeni, attiecībām, mīlestību. Bet es sēdēju un māju ar galvu... Beidzot uzdevu jautājumu, kurš viņu ģimenē ir galvenais. Mans sarunu biedrs tikko manāmi nopūtās, kā nopūšas gudri cilvēki, kad saprot, ka nav saprasti. Un pēc tam atjokoja: sakāmvārds “Vīrs ir galva, bet sieva - kakls” vienmēr ir aktuāls. Protams, abi laulātie ir vienlīdzīgi laulībā...

Negribējās doties prom, bet Konstantīnam bija jāstrādā, un man bija jāraksta. Tāpēc arī šķīrāmies. Mājupceļā es domāju, ka šie laulātie ir neparasti piemēroti viens otram: Tatjanas enerģija un nemiers izgaist mierīgajā un uzticamajā Konstantīna filozofijā, viņa atbildībā un uzticamībā...

Noslēgums

Tatjanas Kozačukas veiksmes stāstu var apkopot divos sakāmvārdos. Pirmais: “Kur dzimis, tur arī esi noderīgs”. Otrais: “Pacietība un darbs visu pārvarēs”. Tieši tā un ne citādi. Ar tautas gudrību nevar strīdēties. Turklāt visu acu priekšā ir šāds pārliecinošs pierādījums!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Foto no Kozačuku ģimenes arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Pierobežas veiksmes stāsti” rakstu saturu atbild to autori.  #SIF_MAF2020