Veronika Parinova: “Cilvēka panākumi nav atkarīgi no vietas, kur viņš dzīvo”

Uzkodas

Iestāties Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē es plānoju jau 8. klasē. Drīzāk mani uz to virzīja mamma: “Ķīmijai ir nākotne, daudzsološs virziens...” Ģimenē nākotnes variants bez augstākās izglītības pat netika izskatīts, tāpat kā netika apsvērta iespēja par maksas izglītību. Es skolā īpaši daudz nemācījos, bet vidējā atzīme bija diezgan augsta - 7,5, attiecīgi budžeta vietas iegūšana Latvijas Universitātē diezgan reāla. Man svarīgākais bija pēc iespējas ātrāk tikt no mazpilsētas un sākt patstāvīgu dzīvi. Bērnībā šeit bija labi, bet pēcāk pietrūka cilvēku. Mēs braucām apciemot tēti, kad viņš strādāja Rīgā, man patika cilvēku pūļi un lielpilsētas atmosfēra. Tur jutos ļoti ērti. Citiem vārdiem, man vajadzēja izaugsmes iespēju.

Pabeidzu skolu, aizbraucu uz Rīgu, iestājos universitātē, kursā saņēmu otro vērtējumu, mans zinātniskais darbs ķīmijā valsts konkursā ieguva balvu, tas deva priekšrocības uzņemšanā. Un šeit tā bija - neatkarīga pieaugušo dzīve, savs dzīvoklis, nekādas kontroles un ierobežoti finanšu līdzekļi no vecākiem. Labi, ka ierobežoti, pretējā gadījumā grūti pat iedomāties rezultātu. Neierobežotā brīvība negatīvi ietekmēja manu jauno dzīvi. Es kaut kā pabeidzu pirmo semestri, nonākot kursa reitinga “astē”. Tas, protams, aizskāra manu lepnumu. Skolā mūs aprūpē un lolo, katrs var sajusties kā zvaigzne, bet universitātē sāc visu no nulles un pats veido savu reputāciju. Tāpēc daudzi gūst pamatīgu triecienu savam lepnumam, ne visi spēj to izturēt, piecelties, notraukt putekļus un doties tālāk. Tas man prasīja ilgu laiku. Protams, tagad man vairs nav tādu ambīciju kā agrāk. Pirms tam es varēju “raut kreklu” un censties visiem pierādīt, ka esmu gudrākā, visu zinu un visu māku. Tagad es zinu, ka neko nezinu, neko neprotu, un man vēl ir daudz jāmācās. Ne kādā konkrētā jomā, bet dzīvē kā tādā. Ja salīdzina mani toreiz un tagad, tie ir divi atšķirīgi cilvēki.

Pirmo kursu es tā arī nepabeidzu. Aizsākās konflikts ar vienu no organiskās ķīmijas pasniedzējiem. Priekšmets man ļoti patika, bet skolotājam bija savi “ne mīluļi”, es biju to vidū. Neskatoties uz visiem maniem centieniem – iespējams, es necentos pietiekami, jo šo pasniedzēju nevaru nosaukt par sliktu –, mani pie eksāmena nepielaida, un, protams, es uz to neaizgāju. Nokārtoju akadēmisko atvaļinājumu un sāku strādāt pakalpojumu sfērā. Vecāku finansiālās iemaksas arī samazinājās. Viņi mani atbalstīja, neskatoties ne uz ko, bet tagad man bija jāiemācās nopelnīt pašai. Iekārtoties darbā palīdzēja meitene no mūsu pilsētas, kura jau ilgu laiku strādāja kafejnīcā Jūrmalā. Sākās mans bārmenes ceļš. Bet, nokļūstot šajā jomā, viss notiek pats no sevis. Ir jāapgūst arī saistītās profesijas, kā viesmīlis, administrators, virtuves darbinieks. Es atnācu strādāt vasarā, bez jebkādas pieredzes. Iedomājieties: vasara, Jūrmala, pēdējais “Jaunais vilnis”. Tā bija arī garīgās stabilitātes pārbaude. Kolektīvs brīnišķīgs, vadītājs lielisks. Meitene, kas palīdzēja iekārtoties, iemācīja visu nepieciešamo. Ne viss izdevās uzreiz, bet es nostrādāju gandrīz 4 mēnešus, katru dienu, septiņas dienas nedēļā, 16 stundas dienā. Zaudēju 10-15 kilogramus. Sirmi mati neparādījās, bet tas viss norūdīja. Es iemācījos strādāt “trakā” tempā. Sezona bija beigusies, es atkal biju darba meklējumos. Pēc neatlaidīgiem vecāku ieteikumiem devos strādāt kā administratore uz firmu, kas nodarbojās ar biznesa konsultācijām. Man nebija viegli, jo neatlaidība un pedantisms nav manas stiprās puses. Ilgi deviņi mēneši īsta izturības pārbaude... Šis posms bija sava veida sevis meklēšana, spītības, muļķības, nepastāvības pārvarēšanas laiks...

Es ķepurojos visādi. Tad tuvojās jauna tūrisma sezona. Tiklīdz radās iespēja, es atgriezos pakalpojumu nozarē. Iekārtojos darbā par bārmeni, bet darīju visu. Neliels ģimenes restorāns 
vecpilsētā, netālu no Zviedru vārtiem. Es tur strādāju no aprīļa līdz septembrim, iepazinos ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Un iepatikās. Mani plāni atgriezties Ķīmijas fakultātē kusa kā sniegs pavasarī... Galvenais – kā to pavēstīt vecākiem. Tā kā šo ķīmisko ideju atbalstīja mamma, tas nebija viegli.

No viena restorāna es nokļuvu citā, šoreiz kā administratore. Ierados tur ar ambīcijām un par sevi pārliecināta. Gatavojos stūrēt un vadīt. Taču man ātri paskaidroja, ka mana telpa beidzas tur, kur sākas virtuve. Virtuvē galvenais ir šefpavārs. Arī šeit nācās pārvērtēt savas spējas un iespējas, atkal pieaugšanas process. Universitāte bija arvien tālāk un tālāk, kaut arī ķīmija joprojām interesēja. Es pat kādu laiku strādāju par bērnu animatoru brīvdienās, demonstrēju dažādus smieklīgus eksperimentus. Pēc Jaunā gada es nolēmu, ka gribu ātri apprecēties. Vienmēr esmu sapņojusi par savu ģimeni, par bērniem, man tas bija svarīgi. Šajā laikā es jau pati pelnīju, biju neatkarīga, pārliecināta. Varbūt tāpēc radās ideja par laulību. Atradās arī kandidāts.

Ķīmijas fakultāte tika noglabāta “lādītē”, varbūt kādreiz es pabeigšu studijas, kad mani bērni izaugs un man kļūs garlaicīgi. Mēs ar vīru iestājāmies Tehniskajā universitātē. Man bija vienalga kur, galvenais, lai tā nebūtu humanitārā specialitāte. Man ir sarežģītas attiecības ar humanitāro jomu. “Lai kļūtu par menedžeri, nav nepieciešama augstākā izglītība, bet inženieris vienmēr var būt menedžeris,” krusttēvs man teica. Tāpēc es mērķtiecīgi devos uz inženieres diploma iegūšanu. Iestājos enerģētikas nozarē, domājot, ka eju uz elektrotehniku. Tas, protams, bija muļķīgi. Enerģētiķe nebiju ilgi, tāpat kā pie vīra. Laulības šķiršana ieilga.

Pārejot uz RTU otro kursu, uzzinu, ka ir iespēja pāriet uz elektrotehniku. Nācās kārtot vēl 12 priekšmetus un beidzot izšķirties! Tas ir daudz. Bet es gāju uz savu mērķi. Tagad meitene informācijas tehnoloģiju jomā – nekas neparasts. Tolaik gan. Man nebija pamatzināšanu radiotehnikas jomā. Neskatoties uz visu, es uzdrīkstējos doties uz tā saucamo vīriešu profesiju. Tagad gatavojos iegūt inženieres diplomu “elektrotehnoloģiju datorvadība”. Manas profesijas ideja: viss, ko var ieprogrammēt, ir ieprogrammējams, viss, ko nevar ieprogrammēt, ir konfigurējams tā, lai to varētu ieprogrammēt. Tas ir interesanti. Bet šī ir vīriešu pasaule. Lai arī ko neteiktu, ka viņi ir ļoti lojāli, iecietīgi un gatavi strādāt ar vienādiem noteikumiem ar sievietēm – tā tomēr nav. Nav lielāku seksistu par inženieriem-vīriešiem.

Vēlies iegūt inženiera diplomu? Labi, pastrādā pie mums par administratori. Tajā pašā laikā zinātniskajā institūtā, kur es tik ļoti gribēju tikt, bija kopīgs projekts ar CERN! Tas ir centrs, kur notiek vissvarīgākās lietas zinātnes pasaulē, tur atrodas Andronu kolaiders. Un es gribēju tur tikt, jo tur notiek vissvarīgākais un interesantākais! Tas bija sapnis jau kopš bērnības. Sāku strādāt zinātniskajā institūtā, bet viņi man iedeva veca, jau realizētā projekta pārstrādi: “Izjauc, pārlodē, atrodi kļūdu”... Es saprotu, ka tas ir mācību process, ka tas ir svarīgi – tu daudz mācies, kolēģi kļūst par taviem skolotājiem... Šis jaunais pārbaudījums man nebija viegls. Es atteicos no darba pakalpojumu sfērā, jo tiku uz zinātnisko institūtu, bet man maksāja 200 eiro mēnesī. Par tādu naudu nevar izdzīvot. Atkal vecāku palīdzība, brīvības ierobežošana pirkumos vai vēlmēs. Tagad tikai nobeiguma darbs mani šķir no inženieres grāda, bet esmu vīlusies Latvijas zinātnē.

Pamatēdiens

Es atceros dienu, kad satiku savu otro vīru Stasu. Es strādāju bārā un ieraudzīju jaunu “pavāru”, ar cirtām. Pajautāju, kas par “Nezinīti no Mēness” atnācis pie mums. Un sapratu, ka esmu iemīlējusies. Tad jau centos sasniegt vēlamo. Strādājām kādā krodziņā Rīgas nomalē, pa ceļam uz Jūrmalu. Man bija interesanti vērot, kā viņš mācās, es pat mēģināju viņu pamācīt. Viņš mani pacietīgi uzklausīja, bet vienmēr darīja pa savam. Man pat aizrādīja, ka nepārtraukti “trinos” virtuvē. Cik es toreiz kartupeļu nomizoju – nemāku pateikt! Mēs satikāmies, tad izšķīrāmies, tad satikāmies pēc ilgāka pārtraukuma. Tad kādu reizi viņš man palūdza nopirkt kontaktligzdu plītij, pa ceļam es iebraucu un atdevu to viņam. Un drīz vien jau gatavoju tieši uz šīs plīts.

Ikdienas dzīve nav tas vienkāršākais jaunā ģimenē, it īpaši vienistabas dzīvoklī ar mazu bērnu. Jauns pārbaudījums. Tieši tad mums radās ideja, ka ir jāveido savs bizness, jo, lai strādātu pie kāda un pienācīgi nopelnītu, nāksies “rauties” bez brīvdienām. Savu biznesu gribējām uzsākt jau zināmā jomā: kafejnīca, restorāns utt. Parēķinājām, tā izrādījās liela, nereāla, summa. Kādu laiku viss palika sarunu un plānu līmenī, līdz darbiem nenonāca. Tad bija iespēja nopirkt gatavu biznesu par salīdzinoši nelielu naudu, bet arī tās mums nebija. Mums neviens nepiešķirtu aizdevumu, jo viņš strādā viens, un es esmu jaunā māte, kas par savu bērnu kaut ko saņem no valsts. Mēs apsvērām vienu ideju pēc otras, visas problēmas saistītas ar finansēm. Un tad nāca “kovids”, situācija krasi mainījās. Pagājušā gada marts: mēs abi bezdarbnieki, dzīvojam vienistabas dzīvoklī ar mazu bērnu, kurš iet dārgā bērnudārzā, bet joprojām bieži slimo, atrast darbu nav reāli. Ko tālāk?

Deserts

Aizbraucot no Krāslavas, es visiem teicu, ka atgriezīšos dzimtajā pilsētā, kad man būs ienākumi un pieauguši bērni. Es sevi šeit neredzēju. Pat tagad, ņemot vērā elektrotehnikas specialitāti, man būtu grūti šeit atrast darbu. Bet kaut kas bija jārisina. Reiz sarunā ar vecākiem pavīdēja informācija, ka mums Grāveru pagastā ir 10 hektāri zemes un tur teorētiski varētu audzēt aitas. Mēs abi esam ļoti tālu no lauksaimniecības. Tāpēc šī ideja tika atmesta... Bet, kad pienāca šie grūti laiki, es pamanīju, ka Stass internetā pēta kaut kādus materiālus par aitkopību. Nu... rezerves plāns, ja kļūs pavisam slikti utt. Pagāja laiks. Noguruši no mūsu vienistabas dzīves, kad mēs visi katru dienu bijām mājās, tā kā mums nebija darba, nolēmām uz pāris nedēļām apciemot vecākus Krāslavā. Pa ceļam Stass atkal uzsāka sarunu par aitām... Esmu par jebkādu “avantūru”, izņemot bada streiku. Mēs sākām kaut kā kustēties šajā virzienā, konsultējāmies ar ekspertiem. Izrādījās, ka šis bizness ir ļoti darbietilpīgs un ne vienmēr izdevīgs. Lai ganāmpulks atmaksātos, ir jāpatur vismaz 300 aitas. Viņas jābaro, jāārstē, jācērpj, nemaz nerunājot par realizāciju.

Un kur atrast strādniekus, kuriem šo biznesu varētu uzticēt? Drīz mēs pārgājām uz sava restorāna ideju. Saruna sākās par pils staļļiem. Aizgājām pie pilsētas mēra, kurš mūs pieņēma un uzklausīja, pēc tam pastāstīja par savām idejām attiecībā uz parka restorānu. Mēs piekritām nosacījumiem: kulinārijas mantojuma popularizēšana + vietējo ražotāju produkcija. Mēs uzzinājām, ka pirms mums arī bija cilvēki, kuri vēlējās īrēt šīs telpas, taču viņi nebija gatavi restorāna noteikumiem vēsturiskajā vietā. Mēs šeit nevaram sarīkot diskotēku vai atvērt alus bāru. Restorānam vajadzētu popularizēt ne tikai kulinārijas, bet arī kultūras mantojumu. Šī ir telpa dažādu formātu pasākumiem: semināriem, konferencēm, prezentācijām, pieņemšanām utt. Virtuve ir vieta, kur tiek gatavoti kulinārā mantojuma ēdieni. Sākumā es domāju, ka “kulinārais mantojums” ir recepšu grāmata. Bet viss izrādījās vienkāršāk - ēdiena gatavošanai vienkārši jāizmanto vietējie produkti. Kas var būt vieglāk? Protams, ēdienkartē būs arī Eiropas virtuves ēdieni, taču arī pieci ēdieni, kas saistīti ar vietējām kulinārijas tradīcijām. Mēs sāksim to īstenot, netraucēs ne vīrusi, ne citi šķēršļi.

Šefpavāra kompliments – panākumu recepte

Cilvēka panākumi nav atkarīgi no vietas, kur viņš dzīvo. Ja esi veiksmīgs, tad veiksmīgs sevī. Austrumu skatījums uz lietām un parādībām. Vispirms iemīli sevi. Tad varēsi iemīlēt citus. Kamēr nemīlēsi sevi, tikmēr nespēsi mīlēt citus. Tas prasa laiku. Veiksme un panākumi nāk caur sāpēm šī vārda tiešā nozīmē. Katram cilvēkam ir savas sāpes, sava sāpju izpratne un attieksme pret tām. Tāpat kā sportā: tikai caur sviedriem, asinīm un asarām. Dažreiz nākas “sisties” ar galvu pret sienu, krīti, kad esi īpaši tuvu panākumiem. Un katru reizi, lai atbildētu sev uz jautājumiem: kas tu esi, kāds esi un ko vari dot šai pasaulei? Nevis tā, ka šī pasaule tev būtu parādā... Mūsu mazajā pilsētiņā mūs audzina kā mazas zvaigznītes. Ir jāprot to izmantot. Biežāk jāskatās apkārt, jāmācās, klusi, klusi, ko es pati nedarīju. Lūkoties apkārt, mācīties, nokratīt “kaku”, kas noteikti kritīs uz galvas, iet tālāk. Nepadoties, būt laimīgam, neskatoties ne uz ko. Un neklausīties tos, kuri steidzinās ar profesijas izvēli, centīsies uzspiest savu nākotnes redzējumu. Jāatceras, ka katram dota tikai viena dzīve un tā ir jāidzīvo pašiem.

Pēc sarunas ar Veroniku sapratu, ka viņu jauno biznesu gaida panākumi. Veiksmei patīk neatlaidīgie un pārliecinātie. Restorāna saimnieces mīļākais literārais varonis ir Šerloks Holmss, un bērnībā viņa lasīja grāmatas par bērniem, kuri aizbēga no mājām un patstāvīgi veidoja savu dzīvi, pārvarot dažādus šķēršļus. Ir vēl viens Parinovu ģimenes veiksmes noslēpums – viņi ir vienoti. Kā teica Veronika: “Man nav lielākas romantikas kā strādāt kopā ar vīru!” Tie nav tikai vārdi, tā ir taisnība – tas redzams, jau paskatoties uz šo pāri.

Novēlu restorāna saimniekiem īstenot visas ieceres. Apņemos iespēju robežās palīdzēt, kļūstot par viņu iestādes, kas popularizē Krāslavas kulinārijas un kultūras mantojumu, uzticamu fanu! Jums viss izdosies!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Foto no Parinovu ģimenes arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Pierobežas veiksmes stāsti” rakstu saturu atbild to autori.  #SIF_MAF2020