Deniss Akinfovs: Galvā jābūt kārtībai, dvēselē – harmonijai ar sevi un tuviniekiem

Būvbedre – nulles cikls (Ar ko viss sākās)

Krāslava ir brīnišķīga pilsēta, maza, bet tuva un mīļa, ar vēsturi un savu raksturu. Šeit 1986. gadā sākās mana dzīve! Parasta to laiku bērnība, vecāki risināja problēmas, kas gāzās viņiem pāri 90. gados, bet mēs dzīvojām bezrūpīgi: vasarā baudījām sauli un ezerus, ziemā - sniega kupenas. Dzīve nebija viegla, bija materiāla rakstura problēmas. Liels paldies manai mammai, kura līdz pēdējam cīnījās par pienācīgu dzīvi. Es biju ļoti aktīvs un zinātkārs, man nepatika sēdēt mājās. Mēs ar draugiem zinājām gandrīz visus Krāslavas stūrīšus, pārbaudījām visus grāvjus, guvām dzīves pieredzi. Uz skolu es gāju ar prieku. Interesanti, ka pirmajā skolas fotoattēlā mana gladiola bija par 20 centimetriem garāka par mani. 

Ar skolu saistās patīkamas atmiņas, tas bija lielisks laiks! Līdz 7. klasei es biju teicamnieks, pēc tam mana interese par mācībām mazinājās. Tagad nožēloju, ka daudziem priekšmetiem pievērsu nepietiekamu uzmanību, kaut arī diplomā pārsvarā ir labas atzīmes. Bērnībā patika spēlēt futbolu, daudz laika pavadīju futbola laukumā. Mācības vidusskolā atceros ar nostalģiju, tas bija jaunu atklājumu un neaizmirstamu emociju laiks. Tad mani aizrāva skatuve, skolas vakari, amatierteātris, JAK, pasākumi, iespaidu virpulis. Esmu pārliecināts, ka šie piedzīvojumi man palīdzēja un palīdz joprojām. Vēl 10. klasē es satiku savu nākamo sievu, bet tad, protams, es par to pat nenojautu.

12. klases beigās man bija grūti izvēlēties, ko darīt tālāk. Labi, ka nenoteiktības dēļ es neuzķēros uz brošūras ar “vilinošu” piedāvājumu mācīties par jūrnieku nezināmā zemes malā. Grūti iedomāties, kā viss būtu risinājies tālāk. Rezultātā es tiku uzņemts budžeta grupā Rīgas Tehniskajā universitātē, Enerģētikas fakultātē. Toreiz man nebija pilnīgi nekādas saprašanas par to, kur es iestājos, kāpēc un kas es būšu, beidzot šo augstskolu. Es devos uz Rīgu ar cerībām un pozitīvām emocijām. Manā kabatā bija tieši 90 lati, no kuriem 24 es samaksāju par kopmītni. Tā sākās pieaugušo dzīve. Kopš tā laika es nekad vairs neesmu prasījis mammai naudu, par ko lepojos līdz pat šodienai.

Pamats (Ceļš uz profesiju)

RTU drīz pametu, kļuva neinteresanti. Nemitīgā līdzekļu trūkuma dēļ bija jāizvēlas darbs, nevis mācības. Es zināju, ka neatgriezīšos Krāslavā, man patika galvaspilsētas ritms un iespējas. Nācās iet strādāt celtniecībā. Tolaik bija būvniecības uzplaukums, es redzēju, ka būvniecībā ir izaugsmes iespējas. Man pietrūka vien speciālās izglītības. Iestājos Celtniecības koledžas vakara nodaļā, to absolvēju, iegūdams Būvdarbu vadītāja diplomu.

Un tad valsts bija ceļā uz ekonomikas krīzi. Būvniecības nozare līdz ar nekustamo īpašumu grimst. Par laimi, man piedāvāja darbu Vācijā. Sakrāmēju čemodānu, iekāpu autobusā Rīga-Berlīne. Tur sākās problēmas ar algām, man bija jāizvēlas: vai nu atgriezties Rīgā, vai meklēt kaut ko citu. Atradu darba piedāvājumu vācu sludinājumu portālos. Neskatoties uz nepilnīgo vācu valodu, es piezvanīju un dabūju darbu. No Berlīnes pārcēlos uz dzīvi Ķelnē, kur viss pamazām nokārtojās. Mēs ar nākamo sievu sākām plānot pārcelties uz dzīvi Vācijā. Laikā, kad mēs nolēmām precēties, situācija Latvijā sāka nedaudz uzlaboties. Kamēr mēs nodarbojāmies ar kāzu lietām, es nolēmu piezvanīt vairākām firmām sakarā ar darba piedāvājumu Latvijā. Un... saņēmu piedāvājumu! Pēc divām nedēļām es jau biju Latvijā, un divu mēnešu laikā kļuvu par liela uzņēmuma būvniecības nodaļas vadītāju. Šeit bizšķiroša loma bija Būvniecības koledžas diplomam.

Sienas (Sava firma)

Ritēja laiks, un atkal es biju izvēles priekšā: palikt iepriekšējā darbavietā vai spert nākamo soli. Es izvēlējos otro un... spēru soli bezdibenī. Tā vērtēju to laiku. Liels paldies manai sievai, viņas atbalsts bija ļoti svarīgs. Tāpēc kādā dienā mēs vairs nebijām “privātpersonas”, bet gan kļuvām par vienu “juridisku personu” - atvērām savu celtniecības firmu. Šodien mūsu uzņēmumam jau ir seši gadi, un es priecājos, ka, izturot daudz pārbaudījumu un grūtību, mēs mundri soļojam uz priekšu. Mūsu pirmais objekts ienesa vien 64 eiro! Mēs nolēmām, ka ir iespējams strādāt, un mums viss izdosies! Sākās tikšanās, pārrunas, pārliecināšana. Rezultātam vajadzēja būt. Vienā objektā mums bija vajadzīgs betons, es apsolīju betona rūpnīcas īpašniekam, ka, ja viņš man iedos savu produkciju kredītā, tad, kad es palielināšu apgrozījumu, es sadarbošos tikai ar viņu. Un viņš noticēja, iedeva betonu, bet es turēju savu vārdu. Mēs joprojām kopā strādājam, ļoti produktīvi. Biznesā ir svarīgi pildīt solījumus, jo reputācija ir svarīgāka par atlikumu bankas kontā.

Šodien uzņēmumā pastāvīgi strādā divpadsmit cilvēki. Pandēmijas laikā mēs neesam atlaiduši nevienu darbinieku, es ceru, ka mēs pārvarēsim šo grūto laiku bez būtiskiem zaudējumiem. Tiem, kas domā, ka bizness ir jahtas, jaunas automašīnas, zelta stieņi, nāksies vilties. Bizness ir darbs visu diennakti, septiņas dienas nedēļā, 365 dienas gadā. Uzņēmējs ik dienu risina problēmas, un tās nekad nebeidzas. Tāda ir brīvības un neatkarības cena.

Jumts (Veiksmes recepte)

Universālas receptes nav. Lai gūtu panākumus, ir jāiemācās meklēt izeja no sarežģītām situācijām, jāuzņemas atbildība un jāpabeidz iesāktais, jāatzīst savas kļūdas, jājautā, ja kaut kas nav skaidrs. Jābūt laipnam, draudzīgam un atsaucīgam. Labais vienmēr atgriežas. Palīdzot citiem, palīdzat savam biznesam nākotnē. Ja tas ir skaidrs, tad veiksme noteikti atnāks. Un visbeidzot, no kļūdām nav jābaidās, tās sniedz vērtīgu pieredzi, kas ir ceļš uz panākumiem. Galvā ir jābūt kārtībai, dvēselē - harmonijai ar sevi un tuviniekiem, tas ir svarīgi! Un galvenais padoms - saudzējiet un novērtējiet savu laiku.

Šota Rustaveli poēmā “Bruņinieks tīģera ādā” viens no varoņiem teica zīmīgus vārdus: “Tas, ko noslēpsi, ir pazudis. Ko esi atdevis, tas ir tavs.” Nekomentēšu šo teicienu. Tuvojas Ziemassvētki, atkal Deniss gatavo pārsteigumu bērniem. Es no sirds ceru, ka viņa veiksmes filozofija iedvesmos mūsu jaunos lasītājus spert izšķirošus soļus. Nav pamata apšaubīt Denisa panākumus, jo “Dievs mīl cilvēku, kurš labprāt dod”.

Andrejs JAKUBOVSKIS

Foto no Akinfovu ģimenes arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Pierobežas veiksmes stāsti” rakstu saturu atbild to autori.#SIF_MAF2020