Ilmārs Čižiks: “Plānoju neapstāties pie sasniegtā, bet attīstīties tālāk”

  • Projekti
  • 27.11.2020 10:44
  • 1406 skatījumi
img

Katram ir savs dzīves ceļš. Dažiem tas ir līkumains, sarežģīts, citiem, gluži pretēji, diezgan vienkāršs. Taču neviens nezina, ko sagatavojis liktenis. Par savu dzīves ceļu laikrakstam pastāstīja Ilmārs Čižiks - zemnieks un lopkopis, kuram ir saimniecība Kombuļu pagastā.

- Ilmār, pastāsti par sevi, kā kļuvi par uzņēmēju, kas apstrādā Latgales zemes?



- Esmu zemnieks jau trešajā paaudzē. Sākotnēji maniem vecvecākiem Donatam un Janīnai Tračumiem piederēja apmēram 10 hektāri apstrādājamās zemes. Tika turētas arī vairākas govis. Viņi sēja, mazliet ara. Taču viss bija pašu ajadzībām. Mani vecāki ir Biruta un Donats Čižiki. Mans tēvs bija galvenais inženieris, pēc “perestroikas” viņš kļuva par kooperatīvās sabiedrības «Sauleskalns-1» priekšsēdētāju. Pirmo zemnieku saimniecību mūsu ģimenē 1993. gadā reģistrēja mans vectēvs, to dēvēja «Liepa». Pēc kāda laika mana māte reģistrēja citu zemnieku saimniecību - «Ķirši». Es tolaik vēl mācījos. Sākumā Sauleskalna pamatskolā, vidējo izglītību ieguvu Krāslavas ģimnāzijā. Tad iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, paralēli strādāju Parex bankā. Taču dažādu iemeslu dēļ augstāko izglītību ieguvu Daugavpilī. Pēdējā mācību gadā no Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pārgāju uz Daugavpils Universitāti, pēc punktu akreditācijas ieguvu ekonomista diplomu. Es jau dzīvoju Krāslavā, bet, lai attīstītu saimniecību, rakstītu projektus, kļuva skaidrs, ka nepieciešams iegūt papildu izglītību. Tāpēc es pabeidzu Višķu tehnikumu un kļuvu par zemkopi.



- Kāpēc atgriezies?  Mācījies un strādāji Rīgā un pēkšņi nolēmi visu mainīt…



- Sapratu, ka mazkustīgs biroja darbs nav domāts man. Ne visi var sēdēt kantoros, kādam ir jāapstrādā zeme. Mani vilka uz laukiem ciemats, es vienkārši sajutu, ka tas ir mans. Tas, uz ko tiecas dvēsele. 
Piemēram, strādājot Rīgā, es saņēmu diezgan labu algu, sūdzēties nevarēju. Bet laukos bija mani draugi, ģimene. Un, starp citu, daudzi mani klasesbiedri, RTU kursabiedri atgriezās mājās. Es biju viens no pirmajiem. 2010. gadā es kļuvu par zemnieku saimniecības “Liepa” īpašnieku. Pēc tam 2012. gadā tika nolemts apvienot mūsu ģimenes saimniecības - “Ķirši” un “Liepa”. Apvienošanās rezultātā palika tikai Z/S “Liepa”. Protams, mammai ir paraksta tiesības, viņa nodarbojas ar dokumentiem, vārdu sakot, administratīvais darbs ir viņas pārziņā. Es nodarbojas ar izpildi - es izlemju, ko un kur sēt, kādas šķirnes, kur pārdot utt. Manai māsai arī ir savi hektāri un pienākumi. Parasti viņa nodarbojas ar projektu rakstīšanu. Visi darbojamies.



- Cik zemes ir jūsu saimniecībā?



- Kopumā, ieskaitot nomāto zemi, aptuveni 312 hektāri. Mēs galvenokārt nomājam pagasta zemi. Šajos jautājumos mēs sadarbojamies gan ar pašvaldību, gan ar Krāslavas novada domi - paldies viņiem. Iespēju robežās plānojam izpirkt nomāto zemi, taču zemes jautājumi diemžēl netiek risināti tik ātri. Lēmumu par izpirkšanu ietekmēja nesen ieviestais likums, kā rezultātā nomas maksa ievērojami pieauga. Tāpēc izdevīgāk ir izpirkt, maksāt procentus bankai, bet pēc tam ar savu zemi vari darīt visu, ko sirds vēlas. Gribi - pārdod, gribi - atstāj to kā mantojumu.



- Kādas kultūras audzē saimniecībā?



- Galvenokārt tie ir kvieši, auzas, zirņi, griķi (ne vairāk kā 20-30 hektāri), ripsis - “rapša jaunākais brālis”. Nākamajā gadā plānoju pievērsties auzām ar āboliņa sēšanu, lai uzlabotu augseku. Lai turpmāk vēl vairāk samazinātu nezāļu skaitu, palielinātu ziemas kviešu ražu.



- Cik daudz tehnikas ir?



- Mums ar māsu ir trīs traktori Valtra, viens kombains Class, kas, lai arī nav jauns, tomēr mani apmierina. Tie strādā. Protams, remonts ir nepieciešams biežāk nekā jaunam traktoram. Ja mēs runājam par traktoriem, tad tiem nav tādu sistēmu kā AdBlue un citas elektroniskas «mikroshēmas». Protams, jaunie traktori ir aprīkoti ar dažādām ērtībām, taču ir arī sistēmas, kas ierobežo. Esmu pabeidzis jauna kombaina projektu, ceru, ka 2021. gada raža tiks kulta ar jaunu kombainu.



- Vai ir darbinieki?



- Jā. Ir viens pastāvīgs darbinieks. Ar viņa palīdzību apstrādājam visus hektārus. Mēs pat sniedzam dažādus pakalpojumus aptuveni 200 hektāru platībā. Vēl daži strādā pēc projekta. Viņi parasti nodarbojas ar mūsu Šarolē gaļas govju ganāmpulku. Starp citu, ganāmpulkā ir apmēram piecdesmit govis. Es plānoju palielināt lopu skaitu. Es uzskatu, ka normāla saimniecība nevar nodarboties, piemēram, tikai ar graudiem. Tad nevar veikt augseku. Un, kad ir liellopi, mēs varam kaut ko apsēt ar graudiem, kaut kur nopļaut zāli, veidot skābbarību. Citiem vārdiem, dot zemei   atpūsties.



- Kas palīdz veiksmīgi darboties?



- Sava galva uz pleciem. Katru gadu mēs veicam eksperimentus, salīdzinām. Es uzskatu, ka ir nepieciešams attīstīties un iet uz priekšu. Parādās jaunas mēslojuma un labības šķirnes. Nekas nestāv uz vietas. Ir jāiet līdzi laikam. Konsultējamies ar profesionāļiem, piemēram, no Baltic Agro. Es ņemu vērā laikapstākļus, kad vien tas iespējams. Cenšos kaut ko sēt agrāk, kaut ko vēlāk. Tāpat uzturu draudzīgas attiecības arī ar citu zemnieku saimniecību īpašniekiem, piemēram, ar Aigaru Trušeli no Skaistas pagasta, Aleksandru Korovacki no Indras pagasta, Agri Vanagu no Aulejas pagasta, Jevgeņiju Kairānu no Robežnieku pagasta. Mēs ne tikai apmaināmies viedokļiem, padomiem, bet arī palīdzam cits citam.



- Vai ir sarežģīti būt uzņēmējam?



- Es tā neteiktu. Galvenais ir darīt savu darbu. Es nekad nesūdzos, var jau sūdzēties no rīta līdz vakaram, bet tas nepalīdzēs. Mani visvairāk satrauc tas, ka nav pastāvības. Nav pārliecības par nākotni. Tas ir īpaši svarīgi, pārdodot novākto ražu, jo, plānojot sēju pavasarī, apmēram novērtē, cik liela peļņa varētu būt. Un, ja cenas mainās, krītas, tad darbs ir bezvērtīgs. Piemēram, man ir bioloģiskā saimniecība, kas nozīmē, ka es neizmantoju ķīmiju, tikai dažus atļautos līdzekļus, kuru ir maz. Bioloģisko kultūru raža parasti ir zemāka nekā parastajām kultūrām (izmantojot ķīmiju). Izrādās, ka, ja bioloģiskās saimniecības un parastās cenas bāzē ir vienādas, tad rodas jautājums - kāpēc man būtu jācieš, ja es varu vienkārši pāriet uz ķīmiju un uzreiz palielināt ražu utt. Gadās, ka pārklājas uzreiz vairāki negatīvi faktori, kaut kas lūst, kaut kas neizdodas, nav labu laikapstākļu utt. Ja “nolaižas rokas”, tad vienkārši gribas visu pārdot. Bet, kad šis posms ir secen, tad atkal esmu gatavs attīstīties un iet tālāk.



- Ko vari ieteikt uzņēmējiem-iesācējiem?



- Veiksmi. Manā gadījumā bija tā, ka es pārņēmu jau reģistrētu saimniecību un sāku to attīstīt. Reāli, ko var izdarīt, ja ir 15 hektāri zemes, izmantojot zirgu un motobloku? Pavisam nedaudz. 2000. gadu sākumā bija atbalsta projekti. Mēs uzrakstījām projektu par 
ābeļdārziem un iegādājāmies savu pirmo traktoru MTZ-82. Bija populāra arī zāles smalcināšana, lai iegūtu subsīdijas, tā saukto «dīvāna zemkopju» posms. Tad tika iegādāts smalcinātājs, un mēs sniedzām tādu pakalpojumu 150200 hektāru platībā. Mēs varējām labi nopelnīt, bet tagad tas vairs nav aktuāli, jo saskaņā ar likuma grozījumiem zāles smalcināšana ir aizliegta. Vienu brīdi tīrīja krūmājus un smalcināja tos šķeldās. Atkal, kad bija laba cena šķeldai. Tagad mēs tīrām laukus, lai palielinātu sējumu platību, kraujam sazāģētus krūmus un pasūtām smalcināšanas pakalpojumu firmai, kas ar to nodarbojas profesionāli.



Ir jāizmanto iespējas, ko sniedz dažādi projekti. Par galvenajām izmaiņām es uzzinu Lauku atbalsta dienesta (LAD) mājas lapā, kur dati tiek bieži atjaunināti. Sazinoties ar citiem zemkopjiem, es arī bieži uzzinu ko jaunu. Tagad kļūt par zemnieku no nulles... Es nezinu, tas ir nereāli. Lielākā daļa zemes gabalu jau ir nopirkti, tāpēc var vai nu pārpirkt kāda cita saimniecību, vai arī darīt ko tādu, kur nav vajadzīgas lielas platības. Piemēram, tās var būt siltumnīcas, šampinjonu audzēšana. Man arī šķiet, ka lauku tūrisma virziens ir daudzsološs. Īpaši pandēmijas laikā daudzi tiecas pēc privātuma un ir gatavi par to maksāt.



- Kādām rakstura iezīmēm jāpiemīt uzņēmējam?



- Uzņēmējam jābūt cilvēcīgam. Ir jādzīvo draudzīgi, jākomunicē un mazāk negatīva jānodod citiem. Viens nav karotājs. Lai gan tagad pandēmijas dēļ cilvēki ir norobežojušies, nepavada laiku kopā, savstarpēji nepalīdz.



- Vai esi māņticīgs?



- Es neesmu māņticīgs, taču pirmdien neuzsāku jaunus darbus. Plānoju darbus tā, lai viss sāktos otrdien. Pamanīju, ja kaut ko sāc nedēļas pirmajā dienā, tad gadās problēmas, parādās melna svītra.



- Kā koronavīruss ietekmēja uzņēmējdarbību?



- Saimniecības darbību tas īpaši neietekmēja, taču mūsu ikdienu gan. Daudzi uzņēmēji, īpaši tie, kam pieder ēdināšanas bizness, vienkārši neizturēja, nācās slēgt. Sekoju jaunumiem par obligāto izglītību. Mana meita drīz ies pirmajā klasē, gribētos, lai ir normālas mācības, nevis attālinātas. Pirmkārt, mājas apstākļos nav iespējams koncentrēties. Kārtējo reizi pārliecinos, ka gan izglītībā, gan lauksaimniecībā mēs skrienam pa priekšu lokomotīvei. Mēs pārāk steidzamies. Piemēram, Lietuvā un Igaunijā dažādu mēslošanas līdzekļu izmantošana ir vairāk atļauta nekā pie mums. Izrādās, ka nevienādos apstākļos cena ir vienāda. Manuprāt, izstrādājot noteikumu grozījumus, noteikti jākonsultējas ar konkrētās jomas speciālistiem un, tikai apsverot visus plusus un mīnusus, jāpieņem lēmumi.



- Vai tiesa, ka esi izslimojis koronavīrusu?



- Jā. Pavisam nesen es izslimoju aizjūras vīrusu. Man bija viegla forma, kā es tagad saprotu. Vispirms parādījās iesnas un nespēks. Tam sekoja temperatūra, un pazuda oža. Pēc pozitīva koronavīrusa testa ārstējos ar tēju, jo Latvijā pagaidām nav speciālu zāļu. Interesanti, ka, esot izolācijā, mani neviens ne reizi nepārbaudīja. Piemēram, atbraucējiem jāaizpilda anketa, un pašvaldības policija 14 dienu laikā var pārbaudīt, vai tiek ievēroti noteikumi. Rodas sajūta, ka tie, kas atbrauc no ārzemēm, ir slimāki par vietējiem?



- Kā pavadi brīvo laiku? Vai tāds vispār ir?



- Protams, brīvo laiku cenšos veltīt ģimenei - sievai un meitai. Meita aug, un viņai vajag uzmanību. Viņai patīk braukt traktorā un strādāt ar mani, viņa neaizmirst arī apraudzīt govju ganāmpulku. Lielākais pluss ir tas, ka esmu pats sev saimnieks un varu plānot gan darbu, gan brīvo laiku. Man patīk ziemas makšķerēšana, tad braucam uz Peipusa ezeru, bet šogad, šķiet, nekur nevarēsim doties. Vēl viens no maniem jaunajiem vaļaspriekiem ir medības. Šogad izgāju kursus, veiksmīgi nokārtoju eksāmenus un iegādājos ieroci.



- Kā var piesaistīt cilvēkus dzīvei laukos?



- Reizēm mani pārsteidz, ka joprojām ir cilvēki, kas dzīvo laukos un ir gatavi šeit strādāt. Un daudzi no viņiem ir jauni. Es domāju, ka mēs visi esam mazliet «traki» tādā ziņā, ka esam gatavi sākt no nulles, strādāt dienu un nakti. Ļoti dārga ir tehnika. Piesaistīt... es pat nezinu, tas drīzāk ir sirds aicinājums.



- Kādi  ir nākotnes plāni?



- Galvenais ir veselība. Es plānoju neapstāties pie sasniegtā, bet attīstīties. Man ir diezgan daudz ideju nākamajam gadam. Pirmkārt, kā jau teicu, mēs gribam 2021. gadā papildināt savu saimniecību ar vēl vienu kombainu Class, kā arī plānojam izpirkt no pagasta nomāto zemi. Gribētos nākotnē palielināt platību līdz 500 hektāriem. Vēl viena ideja - nopirkt govju ganāmpulku. Ļoti ceru, ka viss izdosies. Kas attiecas uz ģimeni, es vēlētos, lai arī šeit būtu kvantitatīvas izmaiņas. Es domāju ģimenes pieaugumu, bet tas jau notiek pēc Dieva gribas.



Vietējie zemnieki ir piemērs cīņai par vietu zem saules; tiklīdz uz brīdi apstājies, vilciens ir aizgājis. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta!




Jeļena AVSJUKEVIČA



Foto no Čižiku ģimenes arhīva





Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Pierobežas veiksmes stāsti” rakstu saturu atbild to autori.  #SIF_MAF2020