Dagdas pagasts: slavena vēsture un... viss?

  • Projekti
  • 26.08.2022 15:10
  • 486 skatījumi
img

Ja paskatās kartē, var redzēt, kā Dagdas pagasta teritorija no trim pusēm "apskauj" Dagdu. Apskauj ar tik šauru jostu, ka pagasta teritorijā nav tādas vietas, ko varētu uzskatīt par attālu no Dagdas. Oficiāli pagasts joprojām pastāv, taču kopš 2009. gada tam nav savas pārvaldes, tas tiek vadīts no kaimiņpilsētas. Vai tas ir slikti vai labi? Nāk prātā Kolumbijas federālais apgabals ASV, kas atrodas blakus Vašingtonai, un kuram ir gandrīz tāds pats statuss. Bet līdzība ir ļoti aptuvena. Pievērsīsimies vēsturei.

Dagdas pagasts kartē parādījās pēc vairāku zemes īpašnieku īpašumu sadalīšanas pagājušā gadsimta 20. gadu agrārās reformas ietvaros. Kādreiz tajā ietilpa pati Dagda, bet vēlāk apdzīvotā vieta pārvērtās par pilsētciematu, bet pēc tam par pilsētu. Pagasta centrs pārcēlās uz Ozoliņiem, kas atrodas 2,5 kilometrus no Dagdas. Ja runājam par senvēsturi, tad pagasta teritorijā atrodas vairāki valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi. Starp tiem ir agrīno viduslaiku "pils kalns", "franču kapi" (acīmredzot no Napoleona karu laikiem), un Niperu senkapi. Viss liecina, ka šī teritorija bijusi apdzīvota jau senos laikos un diezgan blīvi. Pagasta teritorijai cauri tek piecas upes, ir deviņi ezeri. Apstrādei piemērotās zemes apjoms ir ierobežots. Taču tas netraucēja savulaik uz šīs zemes izveidotajam kolhozam “Brīvība” kļūt par vienu no veiksmīgākajiem toreizējā Krāslavas rajona teritorijā. Kolhozs padomju laikos patiešām bija slavens. Šurp ieradās, lai gūtu pieredzi, šeit notika slavenas jāšanas sacensības, turklāt šeit tika saglabāta zirgu audzēšanas ferma. Kolhozu laiki nogrima nebūtībā, bet “Brīvības” vietā radās paju sabiedrība, kurā bija nodarbināti ap simts strādnieku. Deviņdesmitajos gados šī paju sabiedrība bija diezgan pārtikusi, it īpaši uz ekonomiskās katastrofas fona citos pagastos. Likās, ka galvenā krīze ir pārvarēta... Bet nē, pamazām aktīvā kooperatīvā darbība izzuda.



Ozoliņos ieradāmies 16. augusta rītā. Iepriekš ne ar vienu par tikšanos nevienojāmies, cerējām, ka jebkurā gadījumā atradīsim kādu, ar ko parunāt par pagasta dzīvi. Ja 1998.gadā pagasta teritorijā dzīvoja nedaudz mazāk par tūkstoti cilvēku, tad šobrīd teritorijā oficiāli reģistrēti 607 cilvēki, attiecīgi pagasta centrā - 169 cilvēki. Deklarēti... Tas nozīmē, ka reāli dzīvo vēl mazāk. Mūsu laikiem ierasta lieta. Bezdarbs liek cilvēkiem meklēt veiksmīgāku vietu. Šī problēma nav tik vienkārša, un tai ir arī negatīvie aspekti, bet par to vēlāk.



Ozoliņi mūs sagaidīja ar klusumu un pilnīgu cilvēku prombūtni ielās. Tajā nav nekā neparasta. Pirms sarunu biedru meklēšanas nolēmām pastaigāties pa ciematu. Ozoliņus un Dagdu savieno ērts gājēju celiņš, izgaismots un pavisam jauns. Redzējām modernu rotaļu laukumu ar slidkalniņu un pat batutu. Kaut ko tādu negadās redzēt bieži. Jauni atkritumu konteineri, kas mudina šķirot atkritumus, atrodas pašā ciemata centrā. Piegājām pie ziņojumu dēļa: pašvaldības un ES kopprojekts – apgaismojuma izveide Ozoliņu ciemā; lapeņu un siltumnīcu ražošana no polikarbonāta; Daugavpils Būvniecības tehnikuma filiāle piedāvā apgūt vairākas profesijas Dagdā; tehnikuma ēdnīcas sludinājums par iespēju pusdienot par mērenu samaksu; paziņojums, ka iedzīvotāji bez maksas var nodot nolietotās lauksaimniecības plēves un elektroierīces; sludinājumi par ragu iepirkšanu, telefonu un datoru remontu, senlietu uzpirkšanu. Pat visvirspusējākā reklāmu analīze ļauj cerēt, ka dzīve šeit, ja ne sit augstu vilni, tad rit kā ierasts. Kā visur. Devāmies tālāk, lai meklētu sarunu biedrus. Un šeit mūs gaidīja pārsteigums.



Jā, gribētāji parunāties atradās. Bet viņi visi piekrita runāt tikai anonīmi un nevēlējās tikt fotografēti. Lai arī kā es pierunāju un iedrošināju. Nē un viss. Bet teikt viņiem bija ko. Tiesa, ar administratīvi teritoriālās reformas plusiem un mīnusiem, novadu apvienošanu un pašvaldības darba vērtējumu tam praktiski nebija nekāda sakara. Pilnībā publicēt šīs sarunas nav jēgas, neviens negribēja uzņemties atbildību par saviem vārdiem. Ieskicēšu tikai galvenās tēzes:



• Valdībā nav kārtības, līdz ar to arī pagastos nav kārtības;



• Neviens no politiķiem nepilda savus solījumus;



• Viss, ko viņi dara – visiem spēkiem cenšas noturēties savos amatos un viņus nekādā veidā nevar nobīdīt;



• Vēlēšanas notiek, bet pie varas paliek tie paši politiķi (rupjš vārds aizstāts ar ikdienā lietoto – autora piezīme);



• Kādreiz senāk mēs vēl ticējām labākai dzīvei, tagad vairs neticam;



• Pensijas ir ļoti mazas, ar tām gandrīz neiespējami izdzīvot;



• Mēs palīdzam visiem, bet neviens nepalīdz mūsu cilvēkiem, neviens par viņiem nerūpējas;



• Latvijā visi ir ļoti korumpēti.



Sarunas laikā centos pievērst sarunu biedru uzmanību reālajiem, redzamajiem pašvaldības darbiem. Taču sarunu biedri tikai atmeta ar roku un atteicās runāt par pozitīvām pārmaiņām, neuzskatot tās par uzmanības cienīgām. Kopējo noskaņojumu var raksturot šādi: valstij VAJAG rūpēties, VAJAG palīdzēt, VAJAG daudz vairāk darīt. Runājot par pašvaldību, viedoklis ir šāds: kamēr bija pagasta pārvalde uz vietas - neko nedarīja, tagad Dagdā “viņi” neko nedara. Uz jautājumu, ko īsti pašvaldība nedara, sekoja tādas pašas atbildes: viņi nerūpējas, viņi nepalielina pensijas, viņi nerada darba vietas. Es iebilstu - visas šīs problēmas nav pašvaldību kompetencē, seko izbrīnīts: "Kāpēc tad viņi vispār vajadzīgi?" Un tālāk pa apli...



Nevarējām iztikt bez Dagdas pilsētas un pagastu apvienības vadītāja Edgara Tjarves komentāra. Par tikšanos iepriekš nevienojāmies, devāmies uz Dagdu, cerot, ka paveiksies. Veiksme mums uzsmaidīja. Vadītājs bija savā darba vietā un no sarunas  neatteicās.



Labdien, Tjarves kungs, paldies, ka piekritāt sarunai. Jūs jau esat informēts par mūsu laikraksta īstenoto projektu, esat runājis ar mūsu korespondenti. Šodien apmeklējām Ozoliņu ciemu, kas tiek uzskatīts par Dagdas pagasta centru. Redzējām daudz pārmaiņu: jauns pastaigu un veloceliņš, kas ir apgaismots tumšajā diennakts laikā, rotaļu laukums ar batutu, atkritumu konteineri, kas ļauj šķirot atkritumus. Taču šķita, ka cilvēki, ar kuriem mēs runājām, neredz visas šīs izmaiņas. Kritizēti tiek visi un viss, bieži vien nesaprotot, kas ir pašvaldības kompetencē, un par ko var lemt tikai valdība. Vai, jūsuprāt, Dagdas pagastā ir kādas īpašas problēmas?



Visiem ir vienas un tās pašas problēmas: darba vietu trūkums. Viss būtu pavisam savādāk, ja cilvēkiem būtu darbs un pastāvīgi ienākumi. Esam izdarījuši visu, kas mūsu spēkos: ir apgaismojums, ir ceļi, ūdens... Ko vēl varam darīt? Pagasta iedzīvotājiem ir pieejami bērnudārzi, vidusskola Dagdā, tehnikuma filiāle. Protams, tādas iestādes uz vietas pagastā nav, taču attālums līdz Dagdai ir neliels. Ir pieejams arī sabiedriskais transports, autobuss kursē katru dienu.



Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki Ozoliņos atteicās runāt atklāti, nevēlējās minēt savus vārdus, tikai anonīmi? No kā baidās?



Varbūt runājāt ne ar īstajiem cilvēkiem? Nezinu. Nedomāju, ka Dagdas pagasta iedzīvotāji atšķiras no citu pagastu iedzīvotājiem. Visticamāk, jūs vienkārši neesat satikuši to, kurš varētu ar jums runāt atklāti. Vienīgais, kas šo pagastu atšķir no citiem, ir vietējās pārvaldes trūkums. Bet Dagdas pagasta iedzīvotāji risina visus jautājumus, kas rodas, te- Dagdā. Un es arī neredzu tajā problēmu.



Paldies par sarunu!



Nevarētu teikt, ka Edgars Tjarve izstaroja optimismu un prieku. Viņa darbs nav tas pateicīgākais. Pašvaldības budžets ir ierobežots, taču daudz ko izdevies paveikt un tas ir redzams. Pēc Dona Korleones (rakstnieka Mario Pjuzo izdomāts literārais tēls, mafijas vadonis – redakcijas piezīme) pilsētas un pagastu apvienības vadītājs arī neizskatās, bailes neiedveš, es nedomāju, ka kāds no viņa patiešām baidās. Kas tad par lietu?



Nevēlēšanās “spīdēt” laikrakstā un atklāti kritizēt ir labi zināma problēma. Nereti cilvēki vēršas laikraksta redakcijā ar problēmām, kuras vēlas atrisināt ar avīzes palīdzību – padomju tradīcija atstājusi iespaidu. Turklāt bieži neko negrib darīt paši, atsakās sniegt interviju, vērsties pašvaldības institūcijās, uzskatot to par bezjēdzīgu.



Sociālā pasivitāte ir aktuāla daudzās Eiropas valstīs, pat vienmēr aktīvie amerikāņi pēdējā laikā ir kaut kā apklusuši un norimuši. Amerikāņu psihologs Mārtins Seligmans tālajā 1967. gadā formulēja “iemācītās bezpalīdzības” fenomenu, kas izskaidro iedzīvotāju sociālo pasivitāti. Ir runa par to, ka “iemācītā bezpalīdzība”, arī iegūtā vai apgūtā bezpalīdzība ir cilvēka stāvoklis, kurā indivīds nemēģina uzlabot esošo stāvokli (necenšas izvairīties no negatīviem stimuliem vai saņemt pozitīvus), lai gan viņam ir iespēja to darīt. Tā parasti tiek iegūta pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ietekmēt apkārtējās vides negatīvos apstākļus (vai izvairīties no tiem), un to raksturo pasivitāte, atteikšanās rīkoties, nevēlēšanās mainīt naidīgo vidi vai izvairīties no tās, pat ja rodas šāda iespēja. . Cilvēkiem, kā liecina vairāki pētījumi, šo stāvokli pavada brīvības un kontroles sajūtas zudums, neticība pārmaiņu iespējai un saviem spēkiem, nomāktība un depresija.



Visas šīs definīcijas ir piemērotas zinātniskiem rakstiem. Dzīvē viss ir savādāk. Nevarētu teikt, ka cilvēki padevušies un ne uz ko necer. Viesu nami, individuālie uzņēmēji, aktīvi jaunieši. Iespējas – tas ir svarīgi. Šīs iespējas pastāv, bet tikai daži tās izmanto. Zemā komercdarbības aktivitāte – arī svarīgs problēmas faktors. Projektu, ideju, biznesa plānu, grantu konkursi – no sludinājumiem ņirb acīs. Piedalies! Dari! Bet daudz vieglāk ir sēdēt un gaidīt, kad pie tevis atnāks valsts amatpersona un atrisinās visas tavas problēmas. Nu kā tad, viņiem VAJAG to darīt! Darbavietu trūkums ir nopietna problēma. Bet arī šeit ir izvēle: gaidīt, kamēr kāds radīs šīs darba vietas, vai izveidot pašam šīs vietas, vismaz sev. Ozoliņos, bijušā kluba ēkā, norit darbs pie telpu pārbūves. Būs darbnīca lauksaimniecības tehnikas remontam. Šeit būs darba vietas. Šis ir tikai viens piemērs...



Atgriežoties Ozoliņos pēc sarunas ar Dagdas pilsētas un pagastu apvienības vadītāju, vēlreiz izstaigājām ciemu, nofotografējām skatus. Šajās fotogrāfijās nav neviena cilvēka. Bet ir redzamas, reālas, materiālas liecības par pašvaldības darbu. Teritoriālā reforma te nekādi neietekmēja cilvēku dzīvi. Ciemats ir ideāli tīrs, sakoptas mājas, saimniecības ēkas, dārzi. Šķiet, ka no mājām drīz iznāks laimīgi un apmierināti cilvēki. Bet neviens neiznāca. Mūs pavadīja sienāži, kuri ar savu čīgāšanu atdzīvināja augusta pēcpusdienu. Viņi dzīvoja savu dzīvi.



Andrejs JAKUBOVSKIS



Autora foto



Foto: Velo un gājēju celiņš līdz Dagdai





Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.#SIF_MAF2022  Par projekta “Novadu apvienošanas plusi un mīnusi – skats pēc gada kopā būšanas” rakstu saturu atbild to autori.