Priežmale - Krāslavas novada Kastuļinas pagasta administratīvais centrs

  • Projekti
  • 23.09.2022 21:27
  • 552 skatījumi
img

Neparasta vieta, pat es teiktu noslēpumaina. Sāksim ar to, ka pagastu sauc Kastuļinas, bet tās administratīvais centrs ir Priežmale, kas kartē parādījās ne tik sen, apvienojot divas tuvu esošas apdzīvotas vietas - Zabludovku un Eisbahovu. Līdz šim neviens nav nopietni pētījis šo vietu vēsturi, vai arī šie pētījumi nav publicēti. Tīmeklī ir maz informācijas. Vairāk par pēckara laiku, un arī kaut kādas “drupatas”. Noslēpumainā Eisbahova liek domāt par kādiem šo vietu īpašniekiem Eisbahiem vai Aisbahiem, kuri aiz sevis atstājuši kungu māju, kurā ilgu laiku atradās skola. Tomēr tie ir tikai minējumi un nekas vairāk. Pārsteidzoši, ka, neskatoties uz attālumu, perifēriju, šī vieta vienmēr ir bijusi dzīva un interesanta.

Tieši šeit notika “perestroikas” un neatkarības atjaunošanas laikmeta karstākās diskusijas un iedzīvotāju sapulces. Šeit vienmēr dzīvojuši ļoti aktīvi un darbīgi cilvēki. Pēc 2009. gada teritoriālās reformas Kastuļinas pagasts tika "nogriezts" no Krāslavas. Tagad ir notikusi apvienošanās, "atgriešanās". Kas pēdējā gada laikā mainījies tagad Krāslavas novada pagastā? Gatavojoties vizītei, sazvanīju vairākus interesantus cilvēkus. Neviens man neatteica, lai gan pagasta pārvaldes vadītāja Marita Grebeža nebija sajūsmā par domu sniegt interviju, tomēr neatteicās, pierunāt viņu nevajadzēja. Tiesa, mūsu ierašanās priekšvakarā Marita saslima, par ko arī paziņoja. Nolēmām, ka mūsu saruna notiks pa telefonu. Reiz ar Andrupenes Daini Plataci jau tā komunicējām. Un saruna izdevās ļoti laba.



14. septembrī tieši pulksten 9 no rīta bijām Priežmalē, apbrīnojami sakoptā un skaistā ciematā. Apstājoties pie pagasta administrācijas ēkas, zvanu Maritai Grebežai



Labrīt, Marita! Kā jūtaties?



Sveiki! (priecīgi smejas, lai gan, spriežot pēc balss, cilvēks tiešām ir apslimis). Ir jau kļuvis labāk, varam runāt.



Paldies. Nu veselu gadu dzīvojat lielajā Krāslavas novadā. Ko teiksiet, vai dzīve pagastā ir mainījusies?



Uzreiz gribu teikt, ka novadā strādāju tikai gadu. Tāpēc man ir grūti salīdzināt dzīvi pirms un pēc reformas, to varētu darīt tie pagasta darbinieki, kuri strādāja pirms manis. Bet man šķiet, ka Aglonas novadā bijām vienotāki, vairāk zinājām viens par otru. Un attiecības starp pagastiem bija ciešākas. Kas attiecas uz mūsu dzīvi, mēs kaut kā stāvam uz vietas un nekas daudz nav mainījies. Varbūt pie vainas ir krīzes situācija, kurā esam nonākuši. Tas, kas man nepavisam nepatīk, ir attālums līdz novada centram, līdz Krāslavai. Degvielas izmaksas ir ļoti pieaugušas. Es pat nezinu, kā mēs iztiksim līdz gada beigām.



Jā... Tagad jūs esat tālāk no novada centra. Varbūt var atrisināt kādus jautājumus Dagdā?



Nē, mēs strādājam tieši ar Krāslavu. Tāpēc visus dokumentus, rēķinus, aktus vedam uz novada centru. Reizi nedēļā jābrauc noteikti. Patīk vai nepatīk. Mēs nevaram strādāt attālināti. Tāpēc cenšamies apvienoties ar sociālo dienestu, ar skolu, lai varētu vienlaicīgi aizbraukt un atrisināt visus jautājumus.



Vai jūtat kādu atbalstu no Krāslavas?



Sākumā nebija viegli, kamēr sastrādājāmies. Agrāk viss bija savādāk. Aglonā viss bija centralizēts, savukārt Krāslavā pagasti strādāja patstāvīgi. Tagad šis ir pārbaudījums arī Krāslavai – jauna pārvaldības organizācija.



Šodien visiem nav viegli. Vai varat teikt, ka jums ir grūtāk nekā citiem?



Nē. Noteikti nē. Domāju, ka visiem ir vienlīdz grūti. Ir jautājumi valstij. Valdība solīja, ka reforma nevienu īpaši neskars. Ka iedzīvotāji kā dzīvojuši, tā dzīvos, ka zemes īpašumtiesības tiks pārreģistrētas bez problēmām. Bet līdz šim zemes īpašumtiesības ir Aglonas novadam. Solīja, ka pārreģistrācija notiks automātiski, taču tā nenotika. Kādu laiku es vienkārši nevarēju pieslēgties interneta vietnei, lai to izdarītu pati, un šajā laikā sakrājās nodokļu parādi...



Vai varat nosaukt trīs vissarežģītākās pagasta problēmas?



Varu nosaukt, bet visu šo problēmu risinājums nekādi nav atkarīga no pašvaldības. Pirmā ir transports, lai satiksme ar Krāslavu būtu regulāra un pieejama. Otra problēma ir mobilo telefonu un interneta sakari. Mūsu LMT pārklājums darbojas labi. Bet ar Tele2 un Biti mums ir tiešām problēma, nevar normāli sazvanīt, tāda pati situācija ir ar internetu. Un es pat nenosaukšu trešo problēmu, tās ir tādas pašas kā citiem.



Liels paldies! Veseļojieties!



Nākamais pēc plāna ir Priežmales  pamatskolas apmeklējums. Mūs gaida direktore Sandra Rakova. Skola ciematā ir ar savu vēsturi. No sākumskolas tā kādreiz "izauga" līdz septiņgadīgai, tad bija pamatskola, tad vidusskola. Tagad atkal pamatskola. Piebraucam pie trīsstāvu baltu ķieģeļu ēkas, skola uz šejieni pārcēlās 1985. gadā, kad vēl bija vidusskola. Sandra aicina uz trešo stāvu, kur atrodas ģimenes atbalsta centrs. Saruna sākas...



Pastāstiet par skolu. Kā sākās mācību gads?



Mūsu skola ir diezgan maza skolēnu skaita ziņā, bet izmēros tieši otrādi – ļoti liela. Tāpēc gan tehniskajiem darbiniekiem, gan saimniecības daļas vadītājam ir ko darīt. Mūsu skolā ir arī bērnudārzs. Pieņemam bērnus no divu gadu vecuma, paši sev audzinām skolēnus. Tagad mums pirmsskolā ir 13 bērni, skolā 44 audzēkņi. Mums ir bērni arī no Grāveriem un no Rēzeknes novada Pušas. Priecājamies par katru mūsu skolēnu. Skolā tiek īstenotas četras izglītības programmas, divas no tām ir speciālās, strādā 17 skolotāji un 6 tehniskie darbinieki. Lielu paldies gribu teikt pagasta pārvaldei, kas mums aktīvi palīdz daudzos saimnieciskajos darbos: pļauj zāli, sagādā malku, palīdz uzturēt kārtību visā skolas teritorijā. Mums nav sava transporta, un te mums palīdz pašvaldība, cenšamies visas lietas novada centrā nokārtot reizē ar viņiem. Šī sadarbība mums ir ļoti svarīga.



Parunāsim par teritoriālo reformu. Kas ir mainījies skolas un ne tikai skolas dzīvē?



Tā nav pirmā reforma manā mūžā. Pirms desmit gadiem, kad mūs “šķīra”, pārmaiņas piedzīvoju kā vienkārša skolotāja, tagad, kad atkal apvienojāmies ar Krāslavu, jau biju skolas direktore. Pirmā reize mums bija ļoti grūta. Īpaši mūsu pagastā, kur lielākā daļa iedzīvotāju runā krieviski. Cilvēkiem savas mentalitātes dēļ bija grūti pierast pie tā, ka viņi tagad atrodas Aglonas novadā. Bet mēs turpinājām dzīvot un drīz pieradām. Tagad, kad atkal esam “šķīrušies” no Aglonas, atkal bija grūti. Man nācās piedzīvot skolu slēgšanu kaimiņu pagastos. Mums arī vajadzēja sastādīt attīstības plānu, prognozēt skolēnu skaitu nākamajiem gadiem, un aina izrādījās bēdīga. Bērnu paliek arvien mazāk, viņi šeit vienkārši nedzimst. Mūsu bērni dzimst ārzemēs. Vasarā mēs viņus redzam, kad viņi atbrauc kopā ar vecākiem ciemos pie vecvecākiem. Bet, neskatoties uz šo bēdīgo apstākli, skola paliek tajā pašā līmenī, nezaudē skolēnu skaitu. Ir pat neliels skolēnu skaita pieaugums. Tajā mums palīdz Puša, un nesen ieradās ģimenes no Daugavpils, no Rīgas. Citiem vārdiem sakot, mēs pagaidām turamies. Mums ir maz skolēnu no 1. līdz 6. klasei, bet no 7. līdz 9. klasei aina ir cita, 8. klasē ir 11 cilvēki, tas ir ļoti labs rādītājs. Pagājušā gada pavasaris nebija viegls – mūs informēja, ka skolu slēgs. Tas bija ļoti grūti. Mēs to izstāstījām saviem absolventiem, bijušajiem kolēģiem, gribējām dalīties savās bēdās. Un pretī saņēma tik spēcīgu atbalstu! Facebook tika organizēta vesela akcija "Priežmalieši, apvienojieties!". Visi vēlējās saglabāt skolu. Īpašs paldies mūsu zemniekiem Stivriņiem un Gorjačko. Viņi devās pie novada domes priekšsēdētāja, lai noskaidrotu, kāpēc priekšvēlēšanu solījumi (toreiz mums solīja vismaz trīs gadus normālu darbu!) atšķiras no reālajiem notikumiem. Ar mums taču neviens neko neapsprieda, neko neieteica, nepaskaidroja, kā mūsu bērni tiks līdz jaunajai skolai, kas tā būs par skolu – Andrupenē vai Dagdā, vai nodrošinās transportu? Mēs toreiz piedzīvojām smagu šoku. Vienā no domes sēdēm pat aprēķināja, cik tas izmaksātu, ja mūsu bērni mācītos kaimiņu novadā, tas ir, Aglonā. Likās, ka mēs vispār nevienam neesam vajadzīgs. Taču pēc visām sarunām un pārrunām situācija mainījās. Par to liels paldies novada vadībai, deputātiem – viņi nobalsoja par to, lai mūsu skola paliek. Bet cik ilgi strādāsim, nav zināms. Godīgi sakot, mēs jau ilgu laiku esam uz slēgšanas robežas. Protams, šī situācija ietekmē arī skolotāju darbu. Es daru visu iespējamo, lai motivētu savus kolēģus. Lauku skolām ir jābūt. Mēs visi nekļūsim par pilsētniekiem, mentalitāte ir cita. Un, ja ņem vērā pašreizējo situāciju, kad daudzas ģimenes sāka pārvākties no pilsētām uz laukiem, manuprāt, skolu tīkla “optimizācijas” process ir jāaptur. Pilsētās tagad būs ļoti grūti izdzīvot, jaunās cenas par apkuri, gāzi daudziem būs nepieņemamas. Skolas slēgšana ir vienkārša, taču tās darba atsākšana var būt daudz grūtāka. Dažās telpās izdevās veikt remontu praktiski pašu spēkiem, skola ir labi nodrošināta ar modernajām tehnoloģijām, teicama datorklase, ir interaktīvās tāfeles, projektori. Bet pats galvenais, mēs patiešām varam nodrošināt individuālu pieeju katram bērnam skolā. Un tie nav tikai vārdi.



Par citām pārmaiņām... Bija viena teritoriālā reforma, mūs atdalīja, tagad izrādījās, ka šī ideja nebija veiksmīga un atkal tikām apvienoti. Bet kurš būs atbildīgs par šiem desmit gadiem? Par to neveiksmīgo reformu? Tomēr iepriekšējā periodā bija arī priekšrocības. Pagastam bija nauda. Mūsu skolā tika nomainīti logi, tas pats tika veikts arī pagasta administratīvajā ēkā. Vecajā bērnudārza ēkā tika veikts kapitālais remonts un izveidota sociālā māja. Bija doma šeit pulcēt vientuļus pensionārus, kuri dzīvo tālu no pagasta centra. Šeit viņiem radīti lieliski sadzīves apstākļi, aprīkota virtuve, tuvumā veikals, feldšeru punkts – viss, lai atvieglotu vientuļu vecu cilvēku dzīvi.



Pēc pirmās reformas izdomāja, ka šo brīnišķīgo māju varētu izmantot bezpajumtnieku izmitināšanai. Te sāka parādīties tādi cilvēki no visa Aglonas novada. Pēc novadu apvienošanās situācija tikai pasliktinājās, mājā apmetās cilvēki, kurus mēs īsti negribam šeit redzēt. Bet sociālais dienests, acīmredzot, neatrod citu izeju, kā šos cilvēkus izmitināt šeit. Uzskatu, ka šādām sociālajām mājām vajadzētu būt ja ne katrā pagastā, tad vairākos vismaz. Galu galā var izmitināt tās ģimenes, kuras, piemēram, piemeklējusi ugunsnelaime un tās zaudējušas savu mājokli un tām vajag jumtu virs galvas. Ideja par sociālo māju bija ļoti laba, bet kaut kā tagad tā tiek īstenota nepareizi. No otras puses, es saprotu, ka visiem cilvēkiem ir kaut kur dzīvot. Lai gan, iespējams, loģiskāk būtu, ja cilvēki, kuri sodu izcietuši brīvības atņemšanas vietās, tomēr atgrieztos savā dzīvesvietā.



Pēc apvienošanās un atgriešanās Krāslavas novadā, mēs pagaidām jūtamies kā svešinieki, lai gan, tā taču bija atgriešanās mājās. Aglonas novads bija neliels. Tāpēc mēs ļoti cieši sadarbojāmies, pārrunājām visas problēmas, ātri reaģējām, proti, strādājām efektīvāk, kā man šķiet. Lielā novadā tas, protams, ir grūtāk izdarāms. Turklāt ir pagājis tikai viens gads un ir pāragri izdarīt kādus secinājumus. Domāju, ka ar laiku viss būs kārtībā. Vismaz jātic, ka cilvēku dzīve kļūs vieglāka. Līdz šim mēs to nejūtam.



Līdz novada centram, Krāslavai, varam nokļūt ērti. Katru rītu 8.45 kāpjam autobusā un dodamies. Taču atgriezties ar sabiedrisko transportu nav iespējams. Šis autobuss atpakaļ nebrauc. Protams, ja visus darbus Krāslavā varam paveikt ļoti ātri, tad 11.00 varam izbraukt uz Aglonu. Pagaidīt tur pusotru stundu un braukt uz Priežmali. Bet tad Krāslavā jādara viss ļoti ātri. Bet, ja, piemēram, vizīte pie ārsta ir ieplānota vēlāk, mums nav ar ko atgriezties mājās. Un līdz Dagdai mēs nevaram tikt. Autobusi no mums turp kursē tikai pirmdienās un piektdienās. Protams, var palūgt, lai aizved kaimiņš ar mašīnu. Bet tagad tas ir ļoti dārgi, paši ziniet, cik maksā degviela. Un tas viss sarežģī cilvēku dzīvi. Es pati labprāt izmantotu sabiedrisko transportu, lai dotos uz Izglītības nodaļu, bet atgriezties nevarēšu, tas nozīmē, ka par piedalīšanos kaut kādā seminārā nav runas. Mēs varam izmantot attālinātās iespējas, bet mums ir jānodrošina daudzi dokumenti papīra formātā. Šeit "attālināti" nedarbojas. Ceram, ka drīz viss uzlabosies, ar to mēs dzīvojam.  



Liels paldies, Sandra, par sarunu! Lai skola strādā vēl daudzus gadus par prieku skolēniem, skolotājiem un viņu vecākiem!



No skolas dodamies uz viesu namu ar restorānu "KarinaHOME". Šeit mūs sagaida saimniece Karīna Stivriņa, dāma, kuru lasītājs pazīst no mūsu iepriekšējām publikācijām. Viesu nams izskatās ļoti moderns, elegants un pievilcīgs. Saimniece izskatās tāpat. Mūs sagaida pārsteidzoši burvīga un pievilcīga dāma, pavada līdz galdiņam, uz kura parādās tase karstas un smaržīgas kafijas.



Paldies, Karīna, ka atveltījāt laiku sarunai. Par mūsu projektu jau stāstīju pa telefonu, bet vispirms par biznesu. Kā iet?



Es neteikšu, ka slikti. Drīzāk es teiktu, ka ir labi vai ļoti labi. Es vienmēr uz dzīvi skatos pozitīvi. Tāpēc man apkārt ir pozitīvi cilvēki. Ir bezjēdzīgi žēloties par to, kas notiek pagastā, valstī un pasaulē. Viss ir Dieva gribā. Tas man ļoti palīdz. Ļauj doties tālāk, no rīta pamosties ar pateicību par jaunu dienu, neieciklēties problēmās, pandēmijās utt.



Kā dzīve mainījusies kopš reformas? Vai jūtat pārmaiņas?



Notika tas, kam bija jānotiek. No vienas puses, ir patīkami atgriezties “savā vēsturiskajā dzimtenē”, jo vēsturiski vienmēr esam bijuši saistīti ar Krāslavas novadu, lai gan bijām pieraduši pie Aglonas novada, arī tur viss bija kārtībā. Tagad kaut kā jāpielāgojas, gadu gaitā ir zuduši daudzi kontakti, mainījušies cilvēki iestādēs un organizācijās. Bet mēs esam atvērti pārmaiņām, un tās mūs nebiedē. Protams, daudzas problēmas ir saglabājušās no pagātnes, ceram, ka nākotnē spēsim tās atrisināt. Gribas, lai atbalsta. Esmu ļoti pateicīga Krāslavas novada pašvaldības priekšsēdētājam Gunāram Upeniekam, ka viņš mūs sadzirdēja un saprata, atbalstīja, kad tika lemts jautājums par mūsu skolas likvidāciju. Tas ir lieliski, ka mūs sadzirdēja. Paldies arī deputātiem, kuri balsoja par Priežmalas skolas saglabāšanu.



Tas ir ļoti svarīgi, ka jūs uzklausa un pieņem lēmumu, ņemot vērā vietējo iedzīvotāju vēlmes. Skola strādā un 1. septembrī pulcējās daudzi vecāki, ieradās arī bijušie skolēni. Prieks bija skatīties uz visiem: uz bērniem, skolotājiem, vecākiem. Visi izskatījās laimīgi. Esmu pārliecināta, ka daudz kas ir atkarīgs no mums, no tiem, kas dzīvo pagastā. Mēs esam tie, kas nosaka, cik ērti mums šeit dzīvot. Tā es audzinu savus dēlus. Viņi jau ir diezgan pieauguši, vecākais aizbrauca mācīties uz Jelgavu, Lauksaimniecības universitāti, jaunākais studē Daugavpils tirdzniecības skolā par pavāru. Abi ir ļoti patriotiski noskaņoti, gatavojas dzīvot, strādāt un sevi piepildīt savā dzimtajā pagastā. Tāpēc mums ir svarīgi, lai dzīve te neizgaist, citādi nevarētu bērnus pierunāt palikt. Ceram, ka Priežmale bija, ir un būs. Šeit dzīvos cilvēki, bērni varēs mācīties uz vietas, darba pietiks visiem. Pat, ja mēs šobrīd piedzīvojam krīzi, tas nozīmē tikai vienu – drīz sāksies jauns attīstības posms.



Kā pagāja vasara? Vai bija pietiekami daudz viesu?



Vasara pagāja labi un viesu netrūka. Bija vietējie iedzīvotāji, kā arī ieradās viesi no Ventspils. Patīkami, ka mūs apciemoja ne tikai Latgales iedzīvotāji, bet arī no citām Latvijas vietām. Cilvēki ciemojas ļoti interesanti, visi ir apmierināti ar sniegto pakalpojumu līmeni un kvalitāti. Vai varētu būt vairāk apmeklētāju? Protams, varētu, bet es negribētu. Kad ir nepārtraukta viesu plūsma, agri vai vēlu notiek sniegto pakalpojumu līmeņa pazemināšanās, sakrājas nogurums. Tāpēc prieks, ka viesu bija tik, cik bija. Darbam ir jārada prieks un gandarījums, nevis nogurums un izdegšana.



Teikšu godīgi, tik pozitīvi domājošu cilvēku kā jūs nebiju gaidījis satikt Krāslavas novada Kastuļinas pagastā!



Protams, ir arī problēmas. Mūsu ciemats naktī nav izgaismots. Un, ja vasarā tas praktiski nav jūtams, tad ziemā pēc plkst.16 iestājas tumsa, gaisma ir tikai māju logos. Protams, mūsu pagastā dzīvo tik gaiši cilvēki, ka viņiem pietiek savas gaismas, lai dzīvotu, strādātu un būtu laimīgi. Bet gribētos, lai būtu apgaismojums, lai vakarā pirms gulētiešanas varētu pastaigāties, tagad ziemā pastaiga izpaliks. Bet Priežmale izskatās ļoti labi, to arī mūsu viesi atzīmē: viss sakopts, zāle nopļauta. Daži pat sauc mūsu ciematu par "pilsētiņu", kas ir ļoti jauki. Mums ir uz ko tiekties. Savukārt pensionāriem šobrīd ir ļoti grūti, jo daudziem pensijas nepieciešams saņemt Aglonas pasta nodaļā (šī ir mums tuvākā pasta nodaļa). Un uz turieni kaut kā ir jānokļūst.



Kā es saprotu, jūs esat gan saimniece, gan šefpavārs, gan pasākumu vadītāja, gan masiere. Kā visu var paspēt?



Nu, tas viss nenotiek vienlaicīgi! Daudzi man jautā, kā man viss izdodas. Ar Dieva palīdzību, nekā citādi. Es nedaru neko tādu, kas man nesagādā prieku. Es daru tikai to, ko protu profesionāli un labi. Tāpēc man izdodas. Es dažreiz pati par sevi brīnos. Es agrāk domāju, kur es ņemšu sev strādniekus? Meitenes, kas pie manis strādāja divas vasaras pēc kārtas, pabeidza skolu un aizbrauca mācīties uz Rīgu. Bet viņu vietā atnāca citas. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.



Liels paldies, Karīna! Pie jums ir ļoti mājīgi un skaisti. Veiksmi jums arī turpmāk!



Karīna negrasījās atvadīties, viņa novadīja ekskursiju pa viesu namu. Jāsaka, ka sniegto pakalpojumu līmenis ir ļoti augsts. Skaistas telpas, moderns restorāna interjers, lieliska terase un vasaras atpūtas zona. Viss ir visaugstākajā līmenī. Vienojāmies sadarboties arī turpmāk. Priecājamies, ka mūsu novadā ir šādi viesu nami un restorāni!



Pēdējā mūsu vizīte bija pie Latgales Valsts sociālās aprūpes centra ''Krastiņi'' filiāles vadītāja Igora Reščenko. Tikšanās notika Igora mājā, kuru atrast mums neizdevās uzreiz. Bet atradām. Pagalmā mūs sagaidīja saimnieks, apsēžamies ērtos krēslos, ieslēdzu diktofonu.



Igor, pastāstiet, kā teritoriālā reforma ietekmēja jūsu darbu? Pagasta dzīvi?



Pirms desmit gadiem, kad mūs atšķīra, no 33 pansionātiem Latvijā palika tikai pieci. Mēs esam valsts struktūra un, paldies Dievam, neesam atkarīgi no pašvaldības. Tātad teritoriālā reforma mūs nekādi neskāra. Tā ka es drīzāk varu runāt par izmaiņām, kas saistītas ar teritoriālajām izmaiņām tikai kā pagasta iedzīvotājs. Tātad kopumā nekas nav mainījies.  Bija viena novada perifērija, kļuva par cita novada perifēriju. Kad notika apvienošanās, radās cerība, ka pagasta iedzīvotāju mentalitāte ir tuvāka Krāslavai nekā Aglonai, kurā iedzīvotāji vairāk izmanto valsts valodu. Bija dažas problēmas, bet desmit gadu laikā tās nav atrisinātas. Un nevar teikt, ka tagad viss ir kārtībā.



Problēmas paliek tās pašas: ceļi, skolas... Sociālā puse Aglonas novadā bija labāka. Tur atradās pansionāts, un, ja kādam no pagasta iedzīvotājiem bija nepieciešami pansionāta pakalpojumi, tad visus izdevumus sedza pārvalde. Tagad nezinu, vai Krāslavā ir līdzīga iestāde. Jau vairāk nekā gadu man ar pašvaldību nav nekāda sakara, pirms pēdējām vēlēšanām biju Aglonas novada deputāts. Es atkal nevaru teikt, ka ir notikušas izmaiņas uz labo pusi. Bet sliktāk arī nepalika. Kā dzīvojām, tā dzīvojam. Un es uzskatu, ka neatkarīgi ne no kā, ja jūs nevēlaties dzīvot labi, jūs nedzīvosit labi. Tā ir katra paša izvēle. Reforma sākās, kad vēl biju deputāts un centāmies, lai mūsu pagasts netiktu iekļauts Preiļu novadā, gribējām atgriezties Krāslavā. Ideja bija pareiza. Es nezinu, kas ir “klupšanas akmens”, varbūt pandēmija, varbūt kaut kas cits. Lielāks novads nozīmē lielākas iespējas, vairāk resursu, var paveikt vairāk. Varbūt, ja nebūtu krīzes, kas ir aptvērusi ne tikai mūs, bet visu pasauli, viss būtu savādāk. Es neteikšu labāk vai sliktāk, bet savādāk. "Ūdeni" var liet cik vien tīk. Neviens nevar pateikt, kā būs. Pēc apvienošanās var kliegt, ka viss ir slikti. Vai var kliegt, ka viss kārtībā? Viss ir iespējams. Katram ir tiesības uz savu attieksmi pret notiekošo.



Visi runāja par problēmām ar ceļiem un transportu. Vai redzat kādu perspektīvu?



Bija Krāslavas rajons, varēja viegli nokļūt līdz centram, bet normāli atgriezties nevarēja. Kopš tā laika nekas nav mainījies. Kas attiecas uz perspektīvām... Ir ekonomikas likums: nav cilvēku - nav attīstības, nav biznesa. Varam strādāt tikai eksportam. Tas nenozīmē kaut ko ražot un kaut kur sūtīt. Lai gan tas ir iespējams, bet nav resursu ražošanai. Vienīgā iespēja mums ir pakalpojumu eksports – tūrisms. Vienīgā iespēja, jo cilvēku šeit ir ļoti maz, bet ir dabas resursi, kas varētu interesēt.  Mēs nepiedzemdēsim bērnus. Piemēram, man jau nebūs spēka. (Smejas) Tātad cilvēku vairāk nebūs, naudas apgrozījuma arī vairāk nebūs. Rīgā - jā! Viņi var vārīties savā putrā tik ilgi, cik viņiem patīk. Tur saņēmi savu algu un tur to arī iztērēji. Bet pie mums? Priežmalē saņemam algu, dažus procentus atstājam savos veikalos, bet pārējo tērējam Daugavpilī, Preiļos, internetā.



Nauda atkal kaut kur aizpeld... Biju Aglonas domes priekšsēdētājs, ļoti labi zinu, ka vietējiem uzņēmējiem tieši palīdzēt nevar. Ja uzlabot infrastruktūru, tad šajā gadījumā resursi ir ierobežoti, visus ceļus izbūvēt nav iespējams.  Mums šā tā izdevās kaut ko nobruģēt pie Stivriņiem. Viņi attīstās un viņiem ir vajadzīga palīdzība. Kas attiecas uz skolu, diemžēl... Visticamāk, tā strādā pēdējo gadu. Nav svarīgi, vai direktors ir labs vai slikts. Vienkārši nav priekš kā to uzturēt. Šogad mēs uzvarējām. Bet! Ar tādām degvielas cenām... Nezinu, kā vajadzētu strādāt pašvaldībai, lai to visu uzturētu. Es nezinu, kā atrisināt šo problēmu, un es nevēlos to risināt.



Es risinu savas problēmas ar apkuri, mājās. Es būšu siltumā. Tātad perspektīvas... Nu, mēs nevarēsim šeit izveidot liela mēroga ražošanu. Šeit nebūs ne metalurģijas rūpnīcas, ne mobilo tālruņu ražošanas. Jo nebūs kam strādāt. Un tas, ka cilvēki, īpaši jaunieši, aizbrauc, ir saprotams. Ikviens vēlas dzīvot labāk. Un nevis rīt, bet šodien. Mācās, pelna, brauc ciemos.



Skumji...



Es neuzskatu, ka skumji. Ir tā, kā ir...



Paldies, ka atradāt laiku sarunai!



Uz tik skumjas nots mūsu ekspedīcija Priežmalē beidzās. Sākām par veselību, pabeidzām... Nē, nevar teikt, ka slikti pabeidzām. Joprojām esmu pārliecināts, ka Kastuļinas pagasts ir ļoti “dzīvs”, un cilvēki šeit pārsvarā ir pozitīvi un optimistiski. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Saki, cik gribi "halva", no tā mutē saldāk nekļūs, ir tāds teiciens Tas nav pareizi. Kļūs!. Tā kā pasauli pārvalda optimisti, viņi pārvērš arī mūsu planētu. Krīzes pāriet, mēs paliekam. Es pilnībā varu piekrist Igoram Reščenko, ka, ja mēs paši negribam dzīvot labi, mēs nedzīvosim labi. Uzņēmība ir kaut kas tāds, kā daudziem trūkst. Jo ir bezjēdzīgi un stulbi gaidīt, ka “atlidos burvis”.



Andrejs JAKUBOVSKIS



Autora foto



Attēlā: Vecās skolas ēka - Eisbahovas muižnieka māja





Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.#SIF_MAF2022  Par projekta “Novadu apvienošanas plusi un mīnusi – skats pēc gada kopā būšanas” rakstu saturu atbild to autori.