Palākys pavakaris i tukšī teirumi ir loba vīta, kur īsaskrīt viejam, kurs steidzās pagiut sev leidza kaidu pabryuniejušu lopu, izteireidams lelū dobys pogolmu i lykdams saprast, ka laika rots myus ir atvedis leidz tai šaļteņai, kod tiuleņ zīma attaiseis sovus vuortus.
Kod nakts ir izastīpušys garuokys par dīnom, atskaņ sābra saukums: “Da kuo īsim vakarēt?” Nōcit meitas da manim(i)/ Vakareņu vakarēt,/ Vakareņu vakarēt,/ Jaunys dzīsmis padzīdot./ Jaunys dzīsmis padzīdōt,/ Kūdeleiti sadeļdēt. (LFK 0935, 18960)
Vakariešona, kū cytā vītā saukuši par suprātkom, beja cylvāku kūpā sasalaseišona, vysuvaira rudiņa pusē i zīmā, kod lelī saimisteibys dorbi apdareiti i vokori ir breivuoki, kurus nu varēja pavadeit kūpā ar sābrim, sovim pazeistamajim i draugim.
Vītu, kur nūtiks vakariešona, izlaseja jau aiz laika, vysuvaira taidom sasalaseišonys vītom kolpuoja reja ci pierts. Taidim pasuocīnim beja vysaids mierkis – nūpītna struoduošona, klusys sasalaseišonys ar stuoškom i dzīsmem, taipoš i ļusteiga laika pavadeišona ar dzīsmem, daņčim i rūtaļom. Taiduos sasalaseišonuos pīsadaleja cylvāki nu apmāram pīcu, leluokais, desmit saimu.
Par pīmāru, vakariešonā, kura beja dūmuota dorbam, cieški pīsadaleja viņ sīvītis, kab natraucātai varātu lūceit pyuru ci dareit cytus seikus kasdīnys darbeņus – šyut, adeit, sprēst, veirīši sovpus vaira dzīduoja i muzicēja. Vakariešona beja kai naatkuortojams pasuocīņs, kas mudrynuoja struoduot, īsavuiceit kū jaunu, rast padūmu nu cytu, paruodeit puorejim poša padareitū, koč navar nūlīgt i jaunuokūs nūtikšonu apsprīsšonu, sarunys.
Veļu laikā vakariešonā tyka minātys meiklis, stuosteitys puorsokys i teikys, taipoš vysaidys pīstuoškys. Vakariešonys uzdavums ir na viņ īprīcynuot, bet ari pavuiceit, dūt padūmu, izškoluot gon vysaiduos ar saimisteibu saisteituos lītuos, gon sīvītem sātparādā i cytuos atzarēs.
“Vakariešonā puiši vys veja striķus, meitys sprēde, adeja, aude jūstys. Meikļu miniešonai beja sovs mieness – decembris – kod pošys garuokuos nakts, adventā. Veči aizdeve vaira bārnim, ari jaunajim meiklis. Aizlykys najēme. Bārni iz vakariešonu naguoja. Jī seņuok iz cepļa gulēja. Vakariešonā beja viņ tuos sātys bārni, kur nūtyka vakariešona. Dadzynuoja skolus. Beja taids gars kūks, a pi tuo šyna. Zam tuos dzeļža šynys pabuoze aizdadzynuotū skolu. Zamoškā beja palykts spaneits voi sileite ar iudini, kur kryta ūglis. Ka vīns sadaga, īlyka cytu. Ap skolim vaira nūsajēme puikys.
Puorsokys i pīstuoškys veči stuosteja, ka jau kaids lels runuotuojs beja.
Saguoja ari rejā ci piertī. Kod kiule ci paiseja lynus, saguoja rejā, tī beja sylts, vakarēja rejā.
Guoja vaira iz taidom sātom, kur jaunī ci kur veči, kas muok stuosteit”. (LFK 1945, 3591)
Vakariešonuos stuosteitī gadīni nu dzeivis sasaveja ar izdūmu, tik stuosteituoji steidzēs paust: “Česnai, tai nūtyka!” Vīns taids stuosts tyka pīraksteits Škaunis pusē 1989.gods vosorā.
“Meitys izamozgova piertī i nūguoja vakarēt. Kai beja, kai nabeja, a ustobā adeja toļkin div’ meitys. Te nagaidomai īīt puiss, šļapa iz golvys, teirai apsamaucs. Īsuok jis runuot, a vīnai meitai odota nūkreit. Jei nūsalīce, verās – aste! Īsaklīdze i da durovom uorā, a ūtra naīspēja i pīsaceļt, kai valns jū sagiva, saplēsa gobolūs i iz cepļa salyka. Skrēja piec ūtruos, a tei nazynova, kū dareit. Īskrēja rejā i nūsaglobuoja. Valns saūde cylvāka smoku i da rejai.
Rejā saiminīks lynus beja salics. Lynim palyka žāl meitys. Jī nūlēme stuosteit puorsoku valnam, saceidami: “Pagaid, valns, es tev puorsoku stuosteišu, a piečok variesi meitu meklēt”.
Lyni īsuoka: “Pasēja mani zemē, saecēja, i augu. Izaugu es lels, suoku zīdēt zylim, smolkim zīdenim. Piečuok pūgalis atsaroda, daspēju es. Suoka mani volkuot aiz golvom. A ite vēļ nikuo. Suoka maņ golvys nūst graizeit! Īmērce muorkā, mierku. Izmierku, tod pakluoja – saule, leits, rosa, viejs, es uorā. Niule īnese rejā, es kolstu. Vāluok mani paiseis, lauzs vysus munus kauleņus, ar kuļsteiklu kuļstēs, tod buobys iz dzelža suseklim sukuos. Jims soru susekļus, tod sprēss. Kod sasprēss, tod auss stuovūs. Izkluos pļovā – balynuos. Šyus kraklus, da nosuos”.
Lyni gribēja nu suokuma suokt stuosteit, a gaiļs guoja jim paleigā. Īsadzīdova skali tai, ka vyss mīsts skanēja. Valns nūsabeida i nūbāga. Ūtra meita, ni dzeiva, ni myruse, iz sātu nūguoja, pyrms lynim lelu paļdis saceidama”. (1600, 111076 Škaunē, stuosteja Vertule Antonina)
“Seņuok staiguoja pa piertim vakarādami. Meitys pajam dorbu, spriež, oda. I puiši ari saīt. Vīnu dīnu meitys nūguoja vakarēt. Vīnai beja muosa nalela, i jei nūskrēja leidza iz pierti vakarēt. Itei, kura ar nalelū reizē nūguoja, šyusteja. Jai beja zirkleitis rūkā. Tuos mozuos meitinis muosa pasapraseja uorā. A juos nagribēja palaist puiši. Tod jei izguoja uorā, a mozuo soka: “Itī puiši ar astem, kur sēd pi jiusu”. Obys nūbāga. Jī vēļ dzynuos pakaļ, gaiļs nūdzīduoja i jī izgaisa. Vāluok bazneickungi nīlīdze īt vakarēt iz pierti deļtam, ka nikod tī labi naguoja da golam. A bejs tī slaunai – sylts, gaišs – skoli dag”. (LFK 1950, 6763 Dagdā, stuosteja Gekiša Bārbala)
Atminit munu meikli – kas tys ir: saule pa kuorti tak? Atminiejums ir: skols dag. Senejūs laikūs ustobu apgaismuošonai lītuoja skolus. Beja speciali skolu turātuoji, taipoš skolus spraude ari myurī. Skolus vysuvaira plēse veči vosorā i zīmā nu taisna 4 – 5 pādys gara prīdis kūka. Pyrmuok opolū zaļū prīdis bluki puoršķaļdeja ar ciervi pušu vairuokys reizis, tod ar nazi plēse skolus, suokūt nu serdis, pa prīšku plēse rupuokūs gobolūs, tod nu jūs jau smolkuokūs skolūs. Pi kūka myzys saguoja vyslobuokī skoli. Kod plēse skolus, tod rupuokū prīdis gobola vīnu golu atstutēja pret zemi, ūtru pret kryutežu. Pīplāstūs skolus sasēja buņtēs ci apsēja gubu apleik ar tū pošu skolu i salyka iz cepļa viersā, lai kolst. Nu skolu vēļ pyna skalinis. Skolu turātuoji beja nu salīkta dzeļža. Taidu dzelža skolu turātuoju sauce par spregu.
Par skolim ir pīraksteits daudz ticiejumu, par pīmāru, skolam navar dadzynuot obejus golus, tys ir, ka skols bejs īdagts nu vīna gola, tod nu tuo poša ari juodadz, navar degt nu ūtra gola ci ka skolam dagūt, ūgle apdzīst i turīs kluot, tod tys nūruoda, ka ilgai byus solts.
“Garajūs rudiņa vokorūs guoja vīni da ūtrim vakariešonā. Leidza nese dorbu i ādamū, nu kura saimineica vuoreja vakarātuojim vakarinis. Vakariešona stīpēs leidz pyrmajim gailim”. (0935, 38294 Aulejā, stuosteja Dzalbe)
Kod beja kaidu laiku struoduots, saimineica sauce vakarātuojus cīnuotīs ar leidza atnastim i juos pošys gataveitajim iedīnim. Saiminīks deve kotram nūraudzeit pa bičerei ola. Piec mīlastis jaunī doncuoja i kaitēja, ka sātys saiminīks nabeja pret. Vacuokuo paaudze pa tū laiku atsapyute i puorrunuoja vysaidys nūtikšonys – sābrūs, draudzē i pasaulī. Piečuok otkon vysi struoduoja.
Taipoš kai suokūt saiminīks i vakarātuoji lyudze dīvpaleigu, tai i beidzūt dorbus, saiminīks izguoja ustobys vydā i vysi kūpā pasateice Dīvam par paleigu i svieteibu vakarejūt. Pyrma īšonys pa sātom nūrunuoja, kur nūtiks nuokušuo vakariešona, lai vysi zynuotu, kur īt i vakariešonys saiminīki varātu aiz laika sasagataveit.
Vuords “vakarēšana” ir samārā jauns darynuojums. Jis saistuos ar vuordu “vokors” i dorbu vokorā. Itū struoduošonu vokorā apzeimēja ari ūtrys vuords – suprātkys, kurais 20.godu symta suokumā suoka pamozam pagaist.
2018.godā Dagdā asam atsuokuši taidu tradiceju kai vakariešona voi kai cytuos vītuos sauce – suprātkys. Niu ari mes Aizgavieņa (Meteņu) laikā turpynojam itū tradiceju. Kab saglobuot tū bierneibys dīnu smuordu i garšu, mes suprātku laikā capam gordumus i struodojam dažaidus rūkdorbus. Pasuokuma dūma ir palykuse taida poša kai senejūs laikūs, kod sābris atīt pi sābra gostūs, atsasāst pi golda i padzīd tū, kas jam īkrits iz tū breidi sirdī, padoncoj, paraun leidza daņcī cytus, pastuosta kaidu gadīni nu dzeivis, kur kotram ir izviele – gribi tici, gribi natici!
Taipoš raugom saprast, kaidus dorbus seņuok jēme leidza, īmūt iz suprātkom, i kū nu tuo senejuo mes varim šudiņ paruodeit cytim. Tai vīnā suprātku reizē vysim grybātuojim beja vareiba ar senejim dorba reikim pasukuot vylnu ci līt svecis.
Bez skolu seņuok dadzynuoja ari svecis, kū poši lēja. Skolus dadzynuoja pa dorba vokorim, bet svecis pa svātkim i gūdeibom, kod beja sakūptys ustobys i ar goldautim apsagti goldi. Ka skolus dadzynuoja viņ tymsā, tod svecis dadzynuoja i dīnā, par pīmāru, kod gaideja puorbraucam nu dīvnoma kuozinīkus ci krysteibnīkus. Senejūs laikūs svecis lēja taišni rudiņūs, kod kuova vuškys, deļtuo, ka svecis parostai sīvītis lēja nu vušku tauku.
Seņuok, īdami vakarēt, cylvāki jēme leidza na viņ dorbu, bet ari ādamū. Gataveidamīs suprātkom, raudzejom saprast, kaidu ādamū varēja tūlaik pajimt leidza! Nu bierneibys palyka pruotā, kai es poša gataveju žagareņus - capumus, kurus cepe taukūs. Dūmuots, dareits! Vīnā nu suprātku reižu Dagdā cepem žagareņus, pīpyldūt vysu apleik ar bierneibys laiku smuordu i garšu. A cik prīcys beja bārnim!
Na vyss senejais ir naatgrīžamai izgaiss. Par pīmāru, niule Indrā nūteik celu jūstu ausšonys vuiceibys. Itū omotu taipoš seņuok vuicejuos vakariešonuos. Pošā nūdarbeibu suokumā mums atruodeja celu gaļdeņus, kurim varātu byut ap symtu godu. Mes tik varim īsadūmuot, kai ar jim skolu gaismā tyka austys naskaitomys jūstys, kurys tyka īlyktys pyurā, apsītys gūdeibuos, duovynuotys i sorguotys. Celu jūstys ir kai pīdereibys zeime Latgolai.
Vīna nu golvonūs vakariešonys sastuovdaļu ir tuos informativi komunikativais konteksts, kur sova vīta ir i vītejūs tradiceju puormontuošonai, i aktualūs nūtikšonu puorrunuošonai, i ari praktiskam izškoluošonys dorbam. Kai vīna nu skaistuokūs i saistūšuokūs vakariešonys tradiceju ir bejuse puorsoku stuosteišona. Bārni vakariešonys laikā vuicejuos puotorus ci skaiteitmuoku.
Lai ari myusu dīnuos vakariešonys aba suprātkys nūteik cytā kulturapleicē, vystik tuos ir dazinis, pīredzīņa i paaudžu sasatikšonys reizis. Cytam tuos atsauc pruotā bierneibā dzierdātū ci pat pīdzeivuotū, cytam tei ir vareiba pīdzeivuot kū jaunu.
Inta Viļuma
Foto nu Folklorys centra arhiva
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.#SIF_MAF2022 Par projekta “Daugovys septeņu lūku stuosti” rakstu saturu atbild to autors.
