Svarinci - cilvēki un festivāli

Svariņu pagasts ir: septiņas upes, septiņi purvi, septiņi arheoloģiskie pieminekļi… Septiņnieku pārpilnībai statistikā, iespējams, visspilgtāk vajadzētu liecināt par laimīgu vietu. Bet diemžēl Latgales kopīgās problēmas skar arī šīs vietas. 15. oktobrī Svarincos notika kārtējais mazākumtautību kultūras festivāls "Zavaļinka". Šo dienu izvēlējos, lai parunātu ar interesantiem pagasta cilvēkiem par dzīvi pēc teritoriālās reformas, kas atgrieza pagastu plašā Krāslavas novada robežās. Savulaik, 1969. gadā, ciema padomes teritorijā pastāvīgi dzīvoja vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Šodien... Tomēr, jāatzīst, ka iedzīvotāju skaits šeit sāka samazināties jau pagājušā gadsimta 70. gados.

Tikmēr Tautas namu piepildīja skaņas, balsis, smiekli un sveicieni. Bija sācies festivāls “Zavaļinka” un ritēja pēdējie mēģinājumi. Pirms pasākuma paspēju aprunāties ar bibliotekāri Ludmilu Paskačimu, kura Svariņu pagasta bibliotēkā strādā kopš 1989. gada.

- Ludmila, 33 darba gadi bibliotēkā - tas ir nopietni! Ir ko pastāstīt…

– Mana darba laikā bibliotēka pārcēlās kādas sešas reizes. Kopš 2001. gada mēs pastāvīgi esam šeit, Tautas namā. Mums šeit ir ļoti labi: ciema centrs, blakus veikals un pagasta pārvalde. Lasītājiem ir ērti. Apmeklējumu nav palicis mazāk, lai gan iedzīvotāju skaits ir samazinājies un tas, protams, ir jūtams. Skolas vairs nav, bērnu palicis maz, un tagad viņi mazāk lasa. Toties pieaugušie lasa daudz un labprāt.

– Lasīju, ka Svariņu pagastā tagad dzīvo 339 cilvēki?

- Nē, jau 285, jūsu informācija ir novecojusi. Šodien mūsu bibliotēka apkalpo 122 lasītājus. Skaitlis labs! Ne visi lasītāji ir vietējie, ir tādi, kas strādā citur, bet, atbraucot mājās, paņem pie mums grāmatas, tad maina. Brauc pastāvīgi, viņiem šeit mājas palikušas. Vasarā pie vecvecākiem atbrauc mazbērni, nāk arī pie mums. Nemitīgi papildinām līdzekļus, kaut ko ņemam no Dagdas, kaut ko no Krāslavas. Mums ir aktīvistu grupa, pulcējamies bibliotēkā, apspriežam dažādas tēmas. Vārdu sakot, mēs strādājam. Par apmeklējumu skaitu sūdzēties nevaru. Cilvēki nāk. Pie mums ir pieejams internets, kādam ir jāatver slimības lapa, kādam jānoslēdz, kādam jāpārskaita nauda, kādam ​​jāiztulko vēstule. Mūsu iedzīvotāji galvenokārt ir krievvalodīgie: poļi, baltkrievi, ukraiņi, krievi. Es pati esmu vietējā, šeit dzimusi. Un mani vecāki ir vietējie, vecvecāki arī. Izmācījos un atgriezos mājās.

- Vai bibliotēkai abonējat presi?

- Protams. Agrāk, protams, bija daudz Krievijas izdevumu, tagad tādu nav vispār. No 16 nosaukumiem seši bija Latvijas laikraksti un žurnāli, bet desmit - Krievijas. Tagad ir tikai Latvijas izdevumi, un tie ir ļoti pieprasīti. Tagad mājās gandrīz neviens neko neabonē. Nāk lasīt pie mums.

- Vai jūsu ciemā strādā pasta nodaļa?

– Nē, pastu slēdza 2017. gadā. Tagad var piezvanīt pastniekam, viņš piegādās aploksnes ar pastmarkām, paņems vēstuli utt. Mēs kaut kā tiekam galā. Pensijas izvadā pa mājām. Iepriekš izmantoja pasta norēķinu sistēmu, bet cilvēkiem tas ir sarežģīti.

– Sakiet, vai pēdējā gada laikā pēc novadu apvienošanās jūtat kādas izmaiņas?

– Nē, nejūtam. Finansiāli mēs joprojām esam labi nodrošināti. Protams, grāmatas ir kļuvušas dārgas. Iepriekš kaut ko varēja nopirkt par 5 eiro, bet tagad - vismaz desmit! Abonēšana kļūst dārgāka. Pagājušajā gadā "7 noslēpumi" uz gadu maksāja 45 eiro, tagad jau 65. Kaut kā turpināsim dzīvot, kaut kā tiksim galā. Daudzas bibliotēkas tagad tiek slēgtas. Jūrmalā, piemēram, vai kur citur. Bet pie mums… Bibliotēka mums ir ļoti svarīga iestāde. Un funkcijas nav tās pašas kā pilsētā. Cilvēki nāk pie mums ne tikai pēc grāmatām, viņi nāk ar dažādām problēmām: kādam vajag iegūt informāciju, kādam piezvanīt un kaut ko pasūtīt. Es pat ieviesu īpašu mapi, kurā glabāju visu informāciju, ko mani apmeklētāji lūdza atrast. Ir jābūt kompetentai daudzās jomās, jāmeklē daudz informācijas.

- Jebkura reforma, manuprāt, ir paredzēta, lai cilvēkiem atvieglotu dzīvi...

- Es nevaru teikt neko sliktu par Krāslavas novadu, bet, kad dzīvojām Dagdas novadā, visus jautājumus varējām atrisināt centrā, kas bija daudz tuvāk. Par laimi, ir saglabājusies gandrīz visa sadarbības sistēma starp pagastiem un Dagdu. Mēs nebijām atkarīgi no pagasta pārvaldes, mūsu grāmatvedība bija atsevišķa un centralizēta. Pārmaiņas notika vēl tālajā 2018. gadā, jau tad sākām dzīvot savādāk. Domāju, ka Krāslavas pusē viss palicis pa vecam, izņemot to, ka mēs viņiem pievienojāmies. Globalizācija. Krāslavā pat tika slēgta pilsonības un migrācijas nodaļa. Mūsu bērnus ved uz Ezernieku skolu, kas no vidusskolas kļuvusi par pamatskolu. Tas nav īpaši ērti. Bērni izbrauc ap astoņiem no rīta, un ierodas tikai puspiecos. Un neatkarīgi no tā, vai tas ir pirmklasnieks vai devītās klases skolnieks. Tuvākā vidusskola ir Dagdā, bet tur jau ir internāts.

– Pagastā paliek arvien mazāk cilvēku?

- Tā ir visur. Bet mēs paredzam, ka drīz cilvēki no pilsētām dosies uz laukiem. Cenas aug, arī komunālajiem pakalpojumiem. Tātad, lai jaunieši strādā pilsētās, bet mēs gaidām pensionārus. Gaiss laukos ir svaigāks, un izmaksas ir zemākas. Un visiem būs labi.

- Pateicos par sarunu!

Sākās svētku pasākums. Šogad festivāls sakrita ar Svariņu Tautas nama 70 gadu jubileju. Tāpēc programma bija vēl bagātāka nekā parasti. Svētki bija ilgi, jautri, interesanti un neparasti. Kā visi Tautas nama pasākumi. Tiklīdz koncertprogramma bija beigusies un izskanējušas apsveikuma runas, vestibilā bija iespēja aprunāties ar Svariņu pagasta pārvaldes vadītāju Jāni Andžānu.

– Pastāstiet, kā pagājis šis gads pēc apvienošanās, kā teritoriālā reforma ietekmējusi pagasta dzīvi?

- Nu... Neviens projekts neapstājās, neviens darbs neapstājās un nepalēninājās. Un tas ir labi. Vienīgā problēma ir tā, ka visam pieaug cenas. Grūtāk ir nopirkt degvielu, jādomā, kā ietaupīt. Malku gatavojam paši, savu iespēju robežās. Tā ir mūsdienu dzīves prasība, un tur neko nevar darīt. Cilvēki strādā atbildīgi. Budžeta līdzekļus cenšamies tērēt ļoti rūpīgi, neko papildus nepērkam, tikai pašu nepieciešamāko. Es domāju, ka viss būs labi.

– Vai tiešām domājat, ka viss būs labi, un dzīve kļūs labāka?

- Jā, es tam ticu. Citādi nevar būt, jo ir jātic labākai nākotnei. Viss, kas notiek tagad, ir sākums kaut kam jaunam. Mēs pārskatām savas iespējas, savas robežas. Tagad ir ļoti svarīgi pārkārtot savu domāšanu, dzīves uztveres modeli.

– Patīkami dzirdēt, ka esat pozitīvi noskaņots, ka ir cerība.

- Viens cilvēks neko nevar izdarīt. Svarīgi, lai kolektīvs būtu saliedēts un draudzīgs. Mums ir tieši tāda komanda: atbildīga un pārliecināta. Un šajā gadījumā var pārvarēt visus šķēršļus un paveikt daudz. Mēs dzīvojam ar labām domām un cerībām.

– Vai jūtat atbalstu no Krāslavas, jaunā novada centra?

– Protams, Krāslavā mēs risinām visus svarīgos jautājumus, vadība atbalsta, palīdz risināt radušās problēmas.

- Paldies par sarunu! Lai viss ir labi!

Svētki beidzās, un Svariņu Tautas nama kultūras pasākumu organizatore Erna Šļahota bija gatava sarunai.

- Erna, nu jau vairāk nekā gadu dzīvojam jaunā lielā novadā. Ko jūs varat teikt par izmaiņām, vai tās ir jūtamas?

- Vismaz sliktāk nepalika, tas ir skaidrs. Mēs strādājam tā, kā strādājām iepriekš, pirms reformas. Mums Dagdā ir ļoti spēcīgs kultūras centrs. Sākumā, kad no klubu vadītājiem kļuvām par pasākumu organizatoriem, tas bija nedaudz dīvaini un nesaprotami. Bet mums ir ļoti labs kultūras darbinieku kolektīvs, paveicies ar vadību. Esam ļoti aktīvi, vienmēr gatavi doties pie kolēģiem, palīdzēt, konsultēties, ieteikt. Pandēmijas ierobežojumu laikā strādājām stingri saskaņā ar noteikumiem, darījām, ko varējām. Brīvdabas pasākums ar desmit cilvēkiem ir atļauts – darām, kā nosaka noteikumi. Pasākumi nav atļauti? Mūsu vadītāja Inese Plesņa teica: “Jums ir internets, piedalieties konkursos! Konkursu nav – rakstiet scenārijus, agri vai vēlu tie jums noderēs, pandēmija nebūs mūžīga.” Strādājām: izstādes Tautas nama logos, dekorējām ciemata ielas, lai radītu svētku noskaņu, rīkojām tiešsaistes koncertus, lasījām bērniem pasakas. Bet galvenais, ka bijām vienota komanda, visi bija gatavi palīdzēt un tikt galā ar grūtībām. Rūpīgi sekojām līdzi mainīgajai situācijai, izmantojām visas iespējas, lai pasākumus rīkotu. Strādājām ne mazāk aktīvi kā pirms “covid” pandēmijas. Mēs meklējām jaunas formas, jaunas metodes. Ziemassvētku eglīte bērniem brīvā dabā bija ļoti aizkustinoša. Un kad pa ciemu pastaigājās Ziemassvētku vecītis! Tas bija kā pasakā un daudz brīnumaināk nekā tad, ja mēs to visu darītu savā zālē. Vai arī pankūku svētki, kā tos novadīt attālināti? Bet cilvēki gaidīja šos svētkus un mēs tos sarīkojām. Nebūtu tāda dalībnieku skaita, ja šos svētkus rīkotu kā ierasts. Pankūku fotogrāfijas tika atsūtītas pat no ārzemēm! Pirms Ziemassvētkiem organizējām zīmēšanas konkursu, zīmējām Ziemassvētku vecīti. Zīmējumi tika atsūtīti pat no Jūrmalas. Tā mēs strādājām, un es nevēlos, lai būtu savādāk! Ņemsim to pašu grāmatvedību. Kad biju kluba vadītāja, man nebija ar ko konsultēties. Bet tagad vienmēr zinu, ka jebkurā jautājumā varu vērsties kultūras centrā, saņemt tur lietderīgu padomu. Mēs strādājam komandā, un šī pieeja ir izrādījusies labākais veids, kā organizēt kultūras darbu, to apstiprināja grūtie laiki. Un es negribu atgriezties. Tagad zinu savu budžetu, zinu, cik varu tērēt pasākumu organizēšanai un rīkošanai. Citiem vārdiem sakot, tagad mums viss ir kārtībā, un es nevēlos nekādas izmaiņas.

– Bet ir arī problēmas, vai ne?

– Galvenā problēma ir tā, ka nav cilvēku. Pēdējos gados daudzi miruši ne tikai no Covid, pagasta iedzīvotāji noveco. Mums bija seminārs, kurā runājām par zāles noslogojumu. Mūsu Tautas namā zāle paredzēta 300 sēdvietām. Zāli varu piepildīt tikai tādos pasākumos kā “Zavaļinka”, kad ierodas daudzi kolektīvi no citām vietām. Citādi nekādi. Paldies visiem, kas šodien ieradās no Dagdas, Šķaunes, Bērziņiem un Ezerniekiem. Un šie cilvēki atbrauc uz visiem svētkiem. Viņi brauc tāpēc, ka kaimiņi, tāpēc, ka vēlas atbalstīt. Kas attiecas uz zāles noslogojumu, tā ir vispārēja problēma, un ne tikai mana. Katru reizi kaut kas jāizdomā. Ņemsim to pašu "Zavaļinku", šis festivāls katru reizi ir savādāks, ne tāds kā iepriekšējie. Šogad to apvienojām ar Svariņu Tautas nama jubileju. Ja mēs rīkotu "koncertu, kas veltīts...", tad cik atnāktu? Cilvēku trūkums ir mūsu galvenā problēma. Šeit mēs svinējām kluba 70 gadu jubileju. Negribu domāt, ka šī ir pēdējā jubileja, ka nākotnē būs sliktāk... Ir grūti.

Kā ar reformu? Bāriņtiesām un sociālajiem darbiniekiem vismaz ir vienotas prasības, vienota darba sistēma. Kultūras darbiniekiem tādas nav. Mēs nezinām par Krāslavas novada pašvaldības stratēģiju kultūras jomā, kādas mums būs prasības. Ja viss paliks tā, kā ir tagad, tad labi. Bet es negribētu atgriezties pagātnē. Ļoti ceru, ka kultūras centrs Dagdā un visa mūsu iedibinātā darba sistēma arī turpmāk tiks saglabāta. Saprotat - kur ir Krāslava, un kur mēs? Attālums ir pārāk liels, mūžīgas problēmas, lai atrastu transportu. Vai pamanījāt, ka šodien “Zavaļinkas” dalībnieku vidū nebija neviena kolektīva no novada Krāslavas puses? Kāpēc? Es nesaprotu. Neviens pat nepieteicās. Bet bija no Ludzas un Rēzeknes novada. Arī no Ludzas ir tālu, bet cilvēki atrada iespēju atbraukt. Kur ir Krāslavas kolektīvi? Vai arī - 5. oktobrī mums bija seminārs Krāslavā. Tas sākās pulksten 17:00. Kāpēc? Mani neapmierina šāds laiks.

Darba semināriem, manuprāt, būtu jānotiek darba laikā. Dienas laikā varu tikt līdz Dagdai (jāvienojas, ka kāds aizvedīs), no Dagdas mūs visus kopā aizvedīs uz Krāslavu, no Krāslavas līdz Dagdai arī es kopā ar visiem nokļūšu. Un kā tālāk? Kādam vajadzētu mani satikt naktī? Es neaizbraucu, jo man vienkārši nebija iespējas. Jautājums paliek atklāts: kāpēc darba seminārs notiek darba dienas noslēgumā? Mēs šeit strādājam pavisam savādāk. Un tagad nevaru saprast, kurš ir atbildīgs par Tautas nama telpu remontu. Pagasts? Vai kultūras centrs? Bet kaut kā šī problēma tika atrisināta. Šogad pat veicām nelielu kosmētisko remontu. Bet cenas šobrīd ir tādas, ka vecos laikos varētu daudz vairāk izremontēt. Pagasta pārvaldē mūs vienmēr atbalsta. Jānis Andžāns vienmēr ir blakus, ja nepieciešams. Viņš ir gatavs uz visu: uzlikt rūķīša cepuri Ziemassvētku apsveikumiem? Lūdzu! Novadīt kopā pasākumu? Lūdzu! Šeit mums tiešām ir paveicies. Un vēl pateicos Indras pagastam, viņi mūs aicina uz semināriem un pasākumiem. Bet tas ir tikai viens pagasts!

Un noteikti uzrakstiet, ka visas šīs reformas jau ir apnikušas. Ir pienācis laiks apstāties un dzīvot stabilā vidē. Tad jebkura darba rezultāti būs pavisam citādi. Tikmēr mēs dzīvojam atbilstoši laikam, budžetam, apstākļiem un kopīgi risinām problēmas, kad tās rodas.

- Liels paldies par sarunu! Es novēlu jums panākumus!

Svariņu pagasta problēmas, iespējams, neatšķiras no problēmām citos mūsu novada pagastos. Bet lieta ir tāda, ka šie grūtie laiki šeit tiek dzīvoti ar cerību un ticību labākai nākotnei. Tomēr ne visi par to runā. Pirms pusotra gada inženieris Jānis Šuipis atgriezās vecāku mājās. Viņš atgriezās un sāka gleznot. Kā man likās, par pārsteigumu sev pašam. Un, lai arī viņa atgriešanās apstākļi nav pārāk rožaini, radošums un dzimtā vieta palīdzēs viņam tikt galā ar visām likstām. Tikmēr... Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja rīkotajā vietējo mākslinieku darbu izstādē apskatāmas vairākas Svarincu mākslinieka gleznas. Arī tajā var saskatīt kaut ko labu, uzmundrinošu un pozitīvu. Kas attiecas uz teritoriālo reformu, tad... Pagaidām mēs nevaram pilnībā izjust tās priekšrocības. Apstākļi…

Andrejs JAKUBOVSKIS

Attēlā mākslinieks Jānis Šuipis

Autora foto 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.#SIF_MAF2022 

Par projekta “Novadu apvienošanas plusi un mīnusi – skats pēc gada kopā būšanas” rakstu saturu atbild to autori.