Daugovys krostus satrycynoj zyrga pokovu klabūņa, kura sasajauc ar smīklim, dzīsmem i zvaneņu skonu. “Kuozys brauc!” atskaņ prīceiga satraukuma pylns saucīņs. Vysi – leli i mozi saskrīn pi bramu, sagaideit jaunū puori, gaisu puorškeļ suovīņs nu blisis… Tai senejūs laikūs aizasuoce stuosts par saimi.
Saimis nūdybynuošona vysūs laikūs ir bejs vīns nu svareiguokūs nūtykumu cylvāka myužā, a pyura lūma kuozu ritualā seņuok beja nūzeimeiga, daudzys ar pyuru saisteitys tradicejis myusu dīnuos palykušys tik nūstuostūs.
Kuozys latgaliski sauc ari par vedeibom i laulobom. Vedeibys – tautysdzīsmēs vysvaira apdzīduotais myuža gūds, kas ritualu i tradiceju kuplumā, kai ari leiksmeibā puorsnādz vysus puorejūs latvīšu gūdus i svineibys. Juoatzeimej, ka vysvacuokais sīvys dabuošonys veids ir leigovys zagšona, vāluok jū aizstuoja leigovys pierkšona par naudu. Trešais leigovys dabuošonys veids ir leigšona i saderiešona. Senejūs laikūs kuozys bīžuok nūtyka rudinī, kod lauku dorbi pabeigti i orūdi pylni ar labeibu, i tyka turātys vairuokys dīnys. Tok meitai gataveišonuos – pyura lītu darynuošona – itam svareigajam nūtykumam suocēs jau bierneibā.
Pyura skreine
Jauna meita vysu pyuru vīna nimoz naasūt taisejuse, tys jai palicis montuojumā nu mamys, babenis, jei tik viņ atjaunynuojuse tūs prīškmatus, kuri vaira nūsanosuojuši – cymdus, zečis. Kab paspātu sagataveit pyuram symts puoru cymdu, zeču, meitine jau nu desmit godu vacuma, īdama gonūs, suokuse adeit. Vysgryušuok guoja kolpyuņu meitom, kurom beja juosagatavej pyura prīškmati na viņ sev, bet ari saiminīka meitom.
“Pyrma preciešonuos jaunovom ir daudz pīstruoduots rūkdorbu, seviški daudz juos pīoda cymdu i zeču i pīauž (pīpyn) jūstu. Kod jaunova precuos, jai juotaisa daudz duovonu. Jūstys jei duovynoj jauničam, juo tāvam, bruoļam i pyura vediejam. Jūstys ir peituos i celainis. Ka jūsta atsaraisa – byus krystobys”. (LFK 891, 4099. Osyuna pog. Pļupovys sādžā 1930.g.)
Vuordam pūrs/pyurs latvīšu volūdā ir vairuokys nūzeimis: 1) tylpuma mārs – apmāram 70–100 litru ci taida tylpuma kūka māra trauks; 2) monts, kas pīdar leigovai, dūdūtīs lauleibā; 3) kaste driebu globuošonai (skreine); 4) kruojums (pīmāram, dzīšmu, zynuošonu, tradiceju pyurs).
Piec pyura īsaroda nu jauniča gola. Kod pyura vedieji ībrauce sātā, jūs sagaideja, izguoja pretim, pacīnuoja i izpuškuoja zyrgus, īpynūt krēpēs kruosainys prīveitis voi pīsīnūt prīveitis pi lūka. Taipat ar prīveitem appuškuoja pošus pyura vediejus. Duovonā vediejim deve cymdus. Vysbīžuok pyuru vede piec laulobu ūtrajā ci trešajā dīnā, kod jauničs i jaunive gatavejuos braukt iz jaunuo veira sātu.
Meitys pyurs beja vysa pošys saguoduots monts, kū leigova, izīmūt pi veira, jēme leidza nu tāva sātys iz veira sātu: drēbis, ručnīki, deči, goldauti, kulaini, pierkstaini, zečis, jūstys i cyti darynuojumi.
Bruoli muna pyura raud,/ Soka lelu nūvadūt./ Jemit, bruoli, pyuru munu,/ Es turiešu tāva zemi. (16581-2)
Cytu reizi leigovys dzymdynuotuoji pyurā deve leidza vysaidu saimisteibys inventaru, kai rotus, goldus. Lūpus vede atseviški. Rotūs īlyka ar zuoļu ci puču vaiņuku izpuškuotu slauktivi, gūvi pīsēja pi rotu ar prīveitem. Taipat ar vylnys prīveitem sasēja vuškom kuojis, juos nadzyna, a vede rotūs sasītys. Tū dareja deļtuo, lai vuškys labi pasadūtu. Kab pyurs byutu gryutuoks, dybynā cytu reizi beja īlykti akmini ci maizis kukuli.
Seņuok pyuru globuoja i vede iz veira sātu pyura skreinē. Jū taipat viņ vediejim naatdeve. Panuoksneicys i jaunivis muosys sasasāda iz skreinis i nadeve jū ceļt. Jaunivis muote ar tāvu ci ar jaunivis muosu turēja četrūs styurūs sajimtu boltu pologu pyuram prīškā i sauce: “Cik styuru, tik rubļu, cik noglu, tik kapeiku.” Tod pologā svīde sudobra naudu. Ka pologu naturēja, tod tymā vītā, kur pyura skreine stuovēja, nūsvīde sudobra rubli – tys beja dūmuots sīvysmuotei. Iz rotu salyka vysu pyura daļu: skreini, gultu, krāslus. Skreini puorsēja ar prīveitem. Tod vysi devēs iz jauniča golu. Pi pyura iznesšonys, taipat pi izceļšonys tautu golā, vedieju meitys apdzīduoja pyuru: Meiteņom, muoseņom,/ Nalaimeite nūtykuse:/ Pele golvu nūlauzuse,/ Pyureņā(i) īkryzdama. (16774-4)
Boguotom meitom pyurā beja pa 100 ručnīku, 100 puoru cymdu, 24 vilnainis, 12 pologu, 12 lyna kraklu ar izšyvumim, 12 puori boltu i 12 puori kruosainu zeču. Leigovys pyurs stuovēja skreinē, vāluok skreinē i skapī ci skreinē i divejūs skapūs.
2016. godā, kod jau nūtyka intensiva gataveišonuos myusu vaļsts symtgadei, Dagdys Folklorys centrs ar Latgolys Regiona atteisteibys agenturys, Vaļsts kulturkapitala fonda, a/s “Latvijas Valsts meži” i Dagdys nūvoda pošvaļdeibys finansialu atbolstu, pasateicūt Dagdys nūvoda dzeivuotuoju atsauceibai realizēja projektu, kūpeigim spākim leigovys pyura skreinē īlīkūt pyrmuos lītys i tai aizsuokūt stuostu par Latgolys leigovys pyuru. 2018. godā Latvejis symtgadis Gūda pasuokums Dagdys Kulturys centrā suocēs ar jau 100. prīškmata svineigu īlikšonu. Kotra pyura skreinē īlyktuo līta ir svareiga ar sovu viesturi i rūku syltumu, kas jū darynuojušys. Vāluok tyka izdūta “Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota”, kurā ir zinis par kotru darynuojumu i juo autoru. Kotru godu pyura skreinē teik īlykts kaids prīškmats lai, sagaidūt Latvejis divsymtū godadīnu, leigovys pyurs byutu jau nazcik skreinēs. Izdavums “Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota”, kas stuosta par Latgolys tradicionaluos kulturys vierteibom sajēme ari Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2019”.
Ondrupinis pogostā ir izveiduots Latgolā pyrmais etnografiskais breivdobys muzejs “Andrupenes lauku sēta”, kuru atkluoja 2000. godā. Ondrupinis lauku sātys dzeivojamajā ustobā, kas apkluota ar bīzu nīdru jumtu, var īraudzeit daudzys ar Latgolys leigovys pyuru saisteitys lītys: rokstainus vylnys dečus, izšyutus sīnys dečus i ručnīkus, pa senejam taiseitu vītu – gultys pologs ar pīšyutu tamburātu kvarbatku i viersā izsagts austs dečs, lai kvarbatka byutu radzama, rokstu rokstim saadeitus cymdus i zečis, ari sadzeivis prīškmatus i stuovus, kaidūs leigova darynuoja sovam pyuram vajadzeiguos lītys.
Laika gaitā ir mainejušuos na tik kuozu tradicejis, nu ari leigovys i jauniča izskots. Myusu dīnuos daudzi kuozu tradiceju viesturiskī elementi ir aizmiersti voi dus aizguojuši ar īprīškejom paaudzem kopu kaļneņā. Nivīnā Latvejis nūvodā tuos nav sasaglobuojušys piļneibā, tok vysvaira arhaiskuos tradicejis ir īsasakņuojušys Latgolā. Atsagrīzt senejūs laikūs var, apsaverūt Latvejis Universitatis Literaturys, folklorys i muokslys instituta Latvīšu Folklorys kruotivis fondu materialus nu sovys pusis par pyuru i kuozu nūtikšonu seņuok.
“Ka jau kurijam puišam daīt laiks ženētīs, ka jau godi 25–30, brauc jauniks ar svuotu, vairuok vysa krysttāvu, a nā, tyk cytu runeiguoku. Cyti vaicoj gūtenis puordūdamys, teļa ci vēļ kuo. Sarunoj, tod aizdzer, tod brauc saukšonu raksteit da bazneickunga. Ka puiss tuoleimuos draudzis, jis da sova bazneickunga īt vīns pats, a da meitys bazneickunga īt obeji. Par kaidu nedeļu brauc ar lelū olu. Salosa rodus, izdzer olu, sarunoj da gola, kod kuozys byus, salosa družynu: kaidys 4 bojarkys, sarunoj bruoļus.
Sabrauc sastdiņ vokorā da jaunivis. Jei sēd pi golda ar vysom meitom. Tys skaituos jaunivis vokors. Atbrauc jauniks, atvad vaiņuku nu mirtu, atīt da goldam, sasaveselej, pabučoj jai rūku, palīk iz golda vaiņuku, tod bruoli pierk jaunivi. Par cik kurū raizi sarunoj. Bojarkys sadūmoj sovu cenu. Runoj, sporej, tod dasarunoj. A nā, tik sarunoj pagaideit pa lobam, aizkurēt. Dūd peipēt i jaunivis pusis bruolim i svuotim. Ka nazyna kurais, i aizpeipej, tod tī izreiz bļaun, ka par papirosu puordeve. Izvad nu aiz golda meitu, doncoj “kruciņkū”, “Ļavonihu”. Cytur grib, ka jei vysu vokoru sādātu ar meitom. Tod jū grib aizmuoneit paceli. Izlyudz kaids bruoļs i nūgrīž da jaunika. Taipat izlyudz i tuos, kurys sorgoj par vys vairuok. Tai bryuguons daboj da seve meitu. Cytureiz otkon jei izīt nu aiz golda i klyboj, a juos soka, ka klybu puordeve.
Iz reita nūbrauc iz bazneicu, sasalauloj. Vēļ bazneicā vīna nu bojarku (bīžuok muosa), kuoļ lauloj, nūjam bryutei vaiņuku, tod vēļ izlīk veļumu.
Piec lauluošonys tīpat kur naviņ natuoļ taisa siedeibys. Drusku izdzer, pabyun i brauc da jaunika. Bogoslavej tī, pogostu mat – kapeikys vysbīžuok. Jaunais puors obi klonuos par tom kapeikom. Ka nu tuo gola brauc, skaituos škeira nauda. Jaunive siežās aiz golda, ar vysu sovu družbu. Storp tim kapeiku deviejim īsamaisa puorsamaucs jauniks i toža izlīk kapeiku. Ka jei napazeist ci aizamierst i pasaklona jam, tod smejās, ka jaunive jaunikam pasaklaneja.
Kai gosti suoc rozabraukt, juos gola ļauds zūg fotografejis, traukus, vystys – kū viņ var. Tymā laikā naatdūd, vāluok atdūd. Taipat, ka jaunikis nakaraulej jaunivis, nūīt kur ar gostim, bojarkys zūg jaunivi atpakaļ, jaunikis dzanās pakaļ, dzer kūpā.
Ir gadejumi, ka piec lauluošonuos brauc da meitys. Sagaideišona taida pat. Muote puorjam ar tāvu (ka nav muotis ci tāva, tod kas cyts vītā). Muote īt ar maizi ci ar tortu, tāvs ar olu, piec puorjimšonys vysi ād, dzer, ka vajag, puorsavalk. Vēļ pa ceļam sastota bramys. Pa prīšku brauc pyura vedieji. Tūs naaiztīk. A, ka brauc jaunī ar družynu, tod nalaiž, kuoļ īdūt butelku, a jaunive cymdus ci kū cytu. Taipat prosa nu svuotu i družbys.
Piec vysys kuozu doncuošonys vokorā īt jaunī gulātu. Cytur muote, cytur jis pats nūjam vaiņuku zemē, apsīn skusteņu, iz reita jau jei īt ar skusteņu. Iz reita gūļoj kai ba cytys kuozys kaidai padruškai ci muosai, kam atdūts vaiņuks”. (LFK 1950, 1495. Stuosteja Barbara Purpliša (dzym. 1894. g.) Dagdys pogosta Rumpeišūs 1960.g.)
Jau nu bierneibys ir dzierdāti daudzi smīkleigi gadīni par svuotūs braukšonu i nūtikšonom kuozuos. Par pīmāru, saimineicys kuozu beiguos lyka goldā tuškavuotus kuopustus, tai līkūt saprast, ka gūds īt iz beigom. Kuozinīki, grybādami vēļ pasaprīcuot, aizbuoze kominu ar kuļuceni. Kod saimineicys aizkiura cepli, kab sasiļdeit kuopustu, ustoba beja pylna dyumu.
“Atbrauc vīns puiss preceibuos, a meita auž stuovus, i bez snuotinis – kraklā. Īīt puiss ustobā, a svuots vaicoj: “Kas pi jiusu par žogotom bez astem?” “Partū, ka myusu muoja bez aušu.” Jī suoce runuotīs. Juos vaicoj: “A kur tāvs?” “Nūguoja da mozuo lelu dobyvac.” “A muote?” “Iz jaunu kuoju slymoj.” Puiss nikuo nasaprūt. Meita izleida nu aiz stuovu i soka: “Ar kū es jius pamīluošu: ci kas aiz pakša stuov, ci kas nu zam astis kreit vai kas storp kuoju beržās?” Jī dūmoj: “Nu i glupa meita.” I taisuos braukt da sātai. A meita i soka: “Kersitēs, da vālai, jimsit, da vaira naīšu.” Atbrauc ženiks da muotei i stuosta. Tei vaicoj: “Jemsi jū?” A jis skaita: “Glupa.” I pastuosta, ka jei bez snuotinis staigoj, i kū ēst sūleja. A muote i soka: “Duraki! Kai jius nasaprūtat? Meita struodeiga, a suņa nav – muoja bez aušu, vot jei i beja bez snuotinis. Tāvs nu moza lelu taisa – teirumā siej i muote bārnu atnasuse i aiz pakša stuov mads, nu zam astis – ūlys, storp kuoju – svīsts, sīrs. Tagad jei gudri i dareis, ka da jiusu, duraku, naīs. ” Kērēs jī, da vālai”. (LFK 1950, 1779. Stuosteja Felcijana Bidzāne (dzym. 1890. g.) Bukmuižys pog. Aļtinīkūs 1960.g.)
Pādejūs godūs ir nūvārojams interesis pīaugums par etnografeju i senejuom tradicejom, kurys ļauds niule gryb otkon ceļt gaismā. Ari kuozuos mes varim nūvāruot senejūs tradiceju atdzimšonu, par kū ir ari lela prīca, jo tuos senejuos tradicejis ir ar dziļu nūzeimi. Myusu seņči vysu tū ir darejuši na jau vīnkuorši taipat. Vysys darbeibys beja pamatuotys, i tys beja sova veida rituals.
Inta VIĻUMA
Foto nu Folklorys centra arhiva
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022
Par projekta “Daugovys septeņu lūku stuosti” rakstu saturu atbild to autors.
