Mūsu pilsētas vēsture ir bagāta dažādiem notikumiem, gan priecīgiem, gan traģiskiem. Pavisam nesen svinējām simtgadi kopš Krāslava ieguva pilsētas statusu, bet patiesībā Krāslava ir daudz senāka. Mūsu pilsēta pazina labklājības un izaugsmes zelta laikus, taču bija arī smagi iznīcības un posta gadi. Ilgais “pusdzīvas” pastāvēšanas laiks tika pārtraukts 1729. gadā, kad Krāslava ieguva miesta tiesības un Jans Ludvigs Plāters (grāfs fon Broels) nopirka īpašumtiesības uz Krāslavu. Tā piedzīvoja strauju izaugsmi un ilgtspējīgas attīstības periodu.
Polijas-Lietuvas kopvalsts sadalīšana un Latgales iekļaušana Krievijas impērijas sastāvā šo straujo izaugsmi apturēja, taču ne uz ilgu laiku. Ar muižas saimnieku, Broelu-Plāteru, pūlēm, kā arī izveidoto pilsētas tirdzniecības un amatniecības vidi, Krāslava turpināja attīstīties, rosījās un auga. Otrs trieciens bija Pirmais pasaules karš. Pilsēta palika tukša, daudz kas tika izpostīts, ierastais dzīvesveids tika pilnībā izjaukts, sākās jauni laiki... Divas desmitgades, kas saistītas ar pirmās neatkarīgās valsts izveidi Latvijas teritorijā, bija pārāk īss periods, lai pārvarētu kara nodarītos postījumus. Knapi atguvusies un iemācījusies dzīvot jaunajos apstākļos, pilsēta saskārās ar jaunu postu – Otro pasaules karu. Tikai 1920. gada 11. augustā Krievija atsacījās no teritoriālajām pretenzijām uz Latgali, tai skaitā Krāslavas novadu, un Latgale de jure pārgāja Latvijas Republikas sastāvā. Atkal viss bija jāsāk no jauna. 90. gadu sākumā, par laimi, kara nebija, taču situācija daudzējādā ziņā atgādināja 20. gadsimta sākumu.
Jau trīsarpus gadu desmitus Krāslavas iedzīvotāju skaits samazinās, galvenokārt aizbrauc jaunieši. Vēl 1989. gadā pilsētā pastāvīgi dzīvoja 12 tūkstoši un 518 cilvēku (absolūts rekords no 1897. gada līdz mūsdienām!), bet šodien pilsētas iedzīvotāju skaits nesasniedz pat 7 tūkstošus (statistikas dati). Salīdzinot datus par krāslaviešu skaitu dažādos gados, pašreizējais Krāslavas iedzīvotāju skaits ir pielīdzināms pagājušā gadsimta 60. gadu vidum, kad migrācijas bums vēl nebija sasniedzis savu apogeju, un kopš kara beigām bija pagājuši tikai 15 gadi. 90. gados visiem bija skaidrs, ka cilvēki aizbrauc darba meklējumos, bet tagad... Turpinās sarunas par to, cik grūti ir atrast darbu Krāslavā. Tiesa, mēs bieži sūdzamies, ka mūsu pilsētā ir vēl grūtāk atrast labu speciālistu (pat ne vienmēr labu) dažādās jomās. Krāslavā ir par maz santehniķu, atslēdznieku, elektriķu, celtnieku, mehāniķu... Sarakstu var turpināt vēl ilgi. Ekonomiskās neveiksmes idejas vadīti, mēs nepamanījām, kā sākām izjust darbinieku un gaišo prātu trūkumu. Bet jaunieši joprojām dod priekšroku laimi meklēt tālu no savām mājām. Un, lai arī šodien cilvēki uz ārzemēm nedodas tik aktīvi kā pirms 15-20 gadiem, Krāslavā joprojām paliek katastrofāli maz jauniešu, kas mums, šeit dzīvojošajiem, liek uztraukties par sava novada nākotni.
Kāpumu un kritumu periodus piedzīvo visi: cilvēki, pilsētas, valstis, kontinenti. Šajā gadījumā noder slavenais citāts no Bībeles, Salamana vārdi “…savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt”. Akmeņu mētāšanas laiks ir palicis mūsu prātos un sirdīs. Ir pienācis laiks visus šos akmeņus salasīt.
Vai mēs varam būt laimīgi savā pilsētā, novadā? Kā mēs varam apturēt jauniešu masveida “aizceļošanu” uz tālām zemēm? Tie ir galvenie jautājumi, uz kuriem mums jāmeklē atbildes. Šos jautājumus uzdevu krāslaviešiem, lai uzklausītu viņu viedokļus par šo tēmu, lai saprastu, vai pilsētniekiem ir izpratne par problēmu un kādas izejas no tās var atrast. Mani sarunu biedri bija: Krāslavas ģimnāzijas direktora vietniece metodiskajā darbā Ilga Stikute, Krāslavas novada pašvaldības jaunatnes lietu speciāliste Julianna Moisejenkova, biedrības “Krāslavas māmiņu klubs” valdes locekle Oksana Mateja, Rīgas Valsts tehnikuma Krāslavas tehnoloģiju un inovāciju centra pedagogs Jānis Kuklis, krāslaviešiem pazīstams uzņēmējs Aleksandrs Milašs un Krāslavas kultūras nama direktore Valda Timule.
Pirmo jautājumu saviem respondentiem formulēju šādi: - Dzīvot Krāslavā un būt laimīgam: vai tas vispār ir iespējams?
Ilga Stikute: - Uzreiz rodas cits jautājums: ko nozīmē “būt laimīgam”? Esmu pārliecināta, ka, dzīvojot Krāslavā, var būt laimīgam. Tā ir iekšējā sajūta, izjūtas. Ieskatoties peļķē, var redzēt tikai dubļus, bet var redzēt zvaigznes, kas tajā atspoguļojas. Es vienmēr redzu tikai zvaigznes! Tikai visgaišāko, kas dzīvo manī, kam es ticu, ko cenšos nodot apkārtējiem cilvēkiem. Es ne tikai pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir, bet cenšos, lai apkārtējie notic gaišākajam, labākajam šajā dzīvē.
Julianna Moisejenkova: - Mūsu dzīve sastāv no daudzām mazām "laimītēm". Un tādu mazu laimīšu mūsu dzīvē vajadzētu būt pēc iespējas vairāk. Neatkarīgi no vecuma, bet īpaši jaunībā. Sevi vajag mīlēt un lolot. Tikai šajā gadījumā mīlēs mūs. Dzīves ceļš ir pārbaudījumiem un šķēršļiem pilns. Tā tam arī jābūt, tikai pārvarot grūtības, varam patiesi priecāties par uzvarām un novērtēt dzīves ceļa rezultātus. Visus savus priekus un laimi atradu Krāslavā. Mazā pilsētiņā ar bagātu vēsturi un talantīgiem cilvēkiem.
Oksana Mateja: - Var būt! Pat ļoti! Galvenais - saprast, ko vēlies, un rast iespēju pašrealizācijai. Jebkuras intereses šeit var realizēt pat ātrāk nekā, piemēram, Rīgā. Šeit nav jāpatērē stundas, lai nokļūtu darbā vai skolā, veikalā vai atpūtas vietā. Pat, ja dodies izklaidēties uz Daugavpili, tas aizņems mazāk laika nekā nokļūšana Rīgas centrā no nomales, īpaši sastrēgumstundās. Es tur nodzīvoju sešus gadus, tāpēc zinu, par ko runāju. Tagad mani uz Rīgu pat ar nūju neaizdzīsi. Jo apzinos, ka šeit man ir viss: darbs, ģimene, šeit man ir visas pašrealizācijas iespējas, šeit es varu darīt, ko vēlos - fotografēt, organizēt un vadīt pasākumus, īstenot jaunus projektus, darboties biedrībā “Krāslavas māmiņu klubs” un visu pārējo. Katrs var piecelties un darīt to, ko sirds kāro. Un nekādu problēmu. Kad atgriezos šurp no Rīgas, man sākumā bija šaubas, jā! Ko es te darīšu? Ir fotoklubs? Jāiet! Tas ir ļoti svarīgi – nebaidīties kaut kur doties. Mūsu klubā vienmēr esam atvērti jebkuriem jauniem cilvēkiem, jaunu ideju īstenošanai, vienmēr pieņemsim, uzklausīsim, palīdzēsim. Šeit var realizēt pilnīgi jebkuru ideju! Tāpat nevajag baidīties šeit sākt savu uzņēmējdarbību. Tā var būt pavisam neliela, bet te tas ir reāli! Es šeit atradu sevi, es pašrealizējos, ja man būtu vēl desmit brīvas stundas dienā, tas būtu lieliski.
Valda Timule: - Es domāju, ka tas ir iespējams. Zinu daudzas jaunas ģimenes, kas atgriezušās Krāslavā un turpina, piemēram, savu vecāku biznesu. Kopumā jaunas ģimenes šeit dzīvo labi. Te nav jāpavada vairākas stundas, lai aizvestu bērnu uz skolu vai radošo pulciņu, piemēram. Šeit viss ir: mūzikas skola, mākslas skola, sporta skola, peldbaseins. Protams, “Prāta vētra” šeit nekoncertē katru nedēļu, taču atrodamies diezgan tuvu Rēzeknei un Daugavpilij, kur kultūras dzīve ir ļoti aktīva. Kādam var šķist, ka mūsu pilsētiņa ir ļoti maza, toties tā ir skaista un zaļa. Te ir ezeri, Daugava, mežs... Lai te būtu laimīgs, nevajag daudz, tikai veselību un darbu. Lai cilvēki varētu atļauties mazliet vairāk par rēķinu apmaksu... Protams, katra vēlmes ir atšķirīgas, tāpat arī vajadzības. Bet kopumā nav jau nepieciešams daudz, lai būtu laimīgs. Tas, ka mums te vispār nav darba, jau ir stereotips. Ir vērts ieskatīties pašvaldības interneta vietnē. Ik pa brīdim parādās kāda vakance. Arī sludinājumos lasāmi paziņojumi, ka nepieciešami dažādu jomu speciālisti. Tagad mums drīzāk ir pavisam cita problēma – nav kas strādā. Savukārt arvien biežāk atgriežas tie, kas ārzemēs lasījuši zemenes vai fasējuši kāpostus. Tie, kuriem izdevies izveidot karjeru, kļūt par vadītājiem un strādāt savā specialitātē, paliek ārzemēs. Domāju, ka arvien vairāk mūsu cilvēku nonāk pie domas, ka laimi var atrast dzimtenē.
Jānis Kuklis: - Jā, protams! Dzīvojot Krāslavā, var izbaudīt visas mazpilsētas priekšrocības. Mums ir lieliska iespēja vienmēr būt kopā ar ģimeni un tuviniekiem, būt kopā ar saviem draugiem. Šeit galvenā ir sajūta būt daļai no pilsētas sabiedrības, piederības sajūta pilsētai. Lielo pilsētu iedzīvotājiem šādas iespējas nav. Un arī Krāslavā viss ir atkarīgs no paša cilvēka, nevis no apstākļiem. Es domāju, ka tas ir atkarīgs tikai no jums, ko jūs vēlaties no dzīves, kādus augstumus sasniegt. Viss jūsu rokās. Šeit ir daudz vieglāk sākt savu biznesu, un, arī strādājot jebkurā darbā, saprotat, ka jūsu darbs veicina vietējās ekonomikas attīstību. Es neesmu šeit dzimis, bet, kad atbraucu uz Krāslavu mācīties, es vienkārši iemīlējos cilvēkos, kuri šeit dzīvo. Tāpēc es šeit dzīvoju jau 13 gadus. Un tas, piekrītiet, ir labs rādītājs.
Aleksandrs Milašs: - Dzīvot laimīgi Krāslavā ir reāli un iespējams. Galvenais ir tas, ko tu dari, kāds ir tavs sociālais loks. Noteikti kaut kas jādara. Ja sēdi un neko nedari, tad nevajag gaidīt, ka lielā laime pati iekritīs klēpī. Bet, ja esat aizņemts ar to, kas jums patīk, jūsu dzīve būs piepildīta ar emocijām, uzvarām un draugu loku. Tas nozīmē, ka parādīsies laimes sajūta. Krāslavā ir tādas pašas iespējas kā citās Latvijas pilsētās, kā Rīgā. Nu, iespējams, mūsu mērogs ir pieticīgāks. Bet mūsu daba ir pārsteidzoša un tūristu ir daudz. Tā ir mūsu priekšrocība. Un viss ir pastaigas attālumā. Kā ar Rīgu? Pāris stundas kaut kur brauc, no tām stundu vai pusotru nosēdi sastrēgumā, bet, kad ierodies - tur jau ir pilns ar cilvēkiem, tev vairs nav vietas. Turklāt, dzīvojot šeit, nejūtos vientuļš. Mani vienmēr ieskauj draugi, paziņas, klienti, mana ģimene. Mēs vienkārši esam tā pieraduši, ka to pat nepamanām. Bet tā ir laime. Tie, kuri no šejienes aizbrauc... Viņi izvēlas vienkāršāko ceļu, bet ne pareizāko. Es pats diezgan ilgu laiku dzīvoja ārzemēs un nesen apmeklēju valsti, kurā pirms ne tik ilga laika dzīvoju un strādāju. Tikos ar draugiem un bijušajiem kolēģiem. Es nevaru teikt, ka nožēloju aizbraukšanu no turienes.
Otrs jautājums: - Ja jums būtu iespēja uzrunāt visus mūsu novada skolu absolventus, ko jūs viņiem teiktu pirms patstāvīgās dzīves uzsākšanas?
Ilga Stikute: - Man ir liela pieredze uzrunāt absolventus, jo ilgus gadus strādāju par direktora vietnieci izglītības darbā un vadīju izlaiduma ceremonijas. Mani aicinājumi bija dažādi, ar gadiem nāk pieredze, zināšanas, dzīves izpratne un viedums. Bet es vienmēr novēlēju absolventiem, tāpat kā saviem bērniem, nebaidīties riskēt, izmantot visas iespējas, nebaidīties kļūdīties, lai vēlāk ar iegūto pieredzi iekarotu jaunas virsotnes! Un galvenais - ieklausīties savā sirdsbalsī un sekot tai. Dariet dzīvē tikai to, ko vēlaties darīt pats, nevis to, kas jums tiek uzspiests vai neatlaidīgi ieteikts. Neizvēlies profesiju, kas tev nepatīk, pat ja tā sola labus ienākumus nākotnē. Izvēlieties tikai to, kas jums patīk. Un arī atcerieties, ka laimi nevar atrast “kāda cita pagalmā”. Ja domā, ka laime tevi sagaida ārzemēs... nezinu. Es nezinu. Man nav un nav bijušas tādas domas par došanos uz ārzemēm. Protams, “nekad nesaki nekad”... Es ticu citam teicienam: kur tu esi dzimis, tu iederies. Es neticu laimei svešā zemē, es neticu, ka tas ir iespējams, kad esi atrauts no dzimtenes, no ģimenes un draugiem... Protams, vajag gribēt atgriezties mājās. Lai to izdarītu, mums jāmēģina radīt apstākļus, kādos ikviens vēlētos atgriezties. Būs grūti izveidot tādu vidi, kad jaunieši jau būs aizbraukuši. Ir jārada labvēlīgi apstākļi, kamēr viņi vēl dzīvo šeit. Te ir daudz faktoru. Bet, pirmkārt, mums pašiem jābūt godīgiem. Jo, ja vecāki mīl savu zemi, savu pilsētu, viņu bērni mīlēs tāpat! Ceru, ka atbildēju uz jautājumu.
Julianna Moisejenkova: - Vēlu ikvienam absolventam izmantot visas iespējas, noticēt sev un saviem spēkiem. Nekad nepadoties, vienmēr būt dzīvespriecīgam un enerģiskam. Noteikti atrodiet tās "laimes", kas palīdzēs jums uzlādēt sevi, lai virzītos uz priekšu. Mūsu digitālo tehnoloģiju laikā, kad viss attīstās un mainās tik ātri, mums visiem ir nepārtraukti jāmācās, neatkarīgi no tā, vai tā ir augstskola, kursi vai pašizglītība, mēs nevaram atļauties atpalikt, palaist kaut ko garām. Un pats galvenais, mums ir jāmācās valodas, bez tā neviens nevar iztikt! Vienmēr priecājos par katru, kurš pēc profesijas iegūšanas atgriežas Krāslavā. Jo katrs cilvēks ir svarīgs mūsu pilsētai. It īpaši, ja viņš ir jauns, izglītots cilvēks, gatavs dzīves izaicinājumiem un problēmu risināšanai. Un, lai par tādu kļūtu, protams, ir jāiepazīst pasaule pēc iespējas plašāk, jāgūst pieredze un daudz iespaidu. Neskatoties uz to, ka mūsu novadā ir problēmas darba tirgū, mums ir pietiekami daudz iespēju jauniešiem sevi realizēt. Ir valsts programmas, ir Eiropas programmas. Var atrast kaut ko tādu, kas patiešām interesē un izpētīt citu cilvēku pieredzi, iegūt jaunas zināšanas un prasmes, kā arī saņemt atbalstu no valsts vai pašvaldības. Bet neviens nenāks un tāpat vien nedos. Svarīgi pašam būt aktīvam un cīnīties par savu labklājību, par savu laimi. Ir jāpierod pie domas, ka vispirms jāiegulda sevī un savā nākotnē. Un runa nav tikai par naudu. Tas ietver brīvprātīgo darbu un dalību dažādos pasākumos, kursos, semināros un daudz ko citu. Visa šī nodarbe noteikti nesīs augļus un izrādīsies noderīga un svarīga turpmākajai karjerai un patstāvīgai dzīvei. Katrs mazais solītis kļūs par svarīgu ķēdes posmu, kas novedīs pie konkurētspējīgas personības veidošanās, kas ir izturīga pret izaicinājumiem. Protams, grandiozi karjeras augstumi mūsu apstākļos ir apšaubāmi, taču kompetents speciālists, esmu pārliecināta, šeit var atrast gan labu darbu, gan personīgās izaugsmes un pašrealizācijas iespējas.
Oksana Mateja: - Lūdzu! Neejiet kaut kur mācīties tikai tāpēc, ka tur iet draugi vai vecāki to uzstājīgi iesaka! Izvēlies savu nākotni pats, izvēlies tikai to, ko tu patiešām vēlētos dzīvē darīt. Ja tu iesi studēt ekonomiku tikai tāpēc, ka tava mamma tā teica, tad nekad nekļūsi par labu ekonomistu, nemīlēsi savu darbu, nebūsi laimīgs. Kļūt par labu speciālistu var tikai tajā jomā, kas jums patīk! Pat ja mācības būs super grūtas, jūs to spēsiet, jūs visu apgūsiet, ja zināsiet, ka tas ir nepieciešams. Bieži gadās, ka aizgāja mācīties tikai “kompānijas pēc”, pēc gada saprata, ka tas nav priekš manis, un pameta. Vai atkal kaut kur jāiestājas? Nu nē, labāk doties lasīt zemenes uz ārzemēm. Un laiks iet, ne tikai paiet, tas tiek izniekots. Nebaidieties! Dodieties tur, kur patiešām vēlaties! Jau pēc pāris nedēļām jūs iegūsiet jaunus draugus un paziņas. Un jūsu skolas draugi, izņemot divus vai trīs, pamazām pametīs jūsu dzīvi jebkurā gadījumā. Augstskolā studenta dzīve krasi mainās. Mainās prioritātes, mainās uzskati, mainās pasaules uzskats. Ja jūs neinteresē studijas, ja jūs visu mūžu ienīstat savu darbu un ejat uz turieni kā uz smagu slogu, tad rodas godīgs jautājums: vai jums tāda dzīve ir vajadzīga?
Valda Timule: - Jā, mūsu absolventi jau ieņēmuši zemo startu, gatavi bēgt. Un es domāju, ka varbūt sākumā var aizbēgt no šejienes. Aizbēgt, lai iegūtu labu izglītību, lai iegūtu dažus punus, redzētu pasauli un pēc tam atgrieztos mājās. Protams, nebūsim naivi, visi neatgriezīsies un visi šeit darbu neatradīs. Mūsu algas ir pieticīgākas nekā galvaspilsētā, mēs vēl nevaram konkurēt ar Rīgu. Bet jaunieši nevēlas strādāt par minimālo algu. Un to, protams, var saprast. Bet šeit jūs varat sākt savu uzņēmējdarbību, atrast nišu, kas vēl nav aizņemta. Mums ir visas iespējas, un šeit sevi realizēt ir pat vieglāk nekā Rīgā. Jums tikai jāpaskatās uz mūsu sportistiem! Cik sporta zvaigznes sāka savu ceļu mūsu pilsētā un turpina trenēties Krāslavā! Tāpēc, ceļojot uz tālām zemēm, nekad nevajadzētu norakstīt savu dzimto pilsētu. Ir vērts padomāt!
Jānis Kuklis: - Pirms sākat apsvērt iespēju pārcelties uz tālām zemēm un lielām pilsētām, padomājiet un izvērtējiet savas iespējas dzimtajā pilsētā vai novadā. Varbūt tieši tu būsi tas, kurš šeit kaut ko mainīs uz labu, radīsi iespēju savu nākotni veidot šeit! Krāslavas nākotne ir atkarīga no jums. Ja izvēlēsieties palikt dzimtajā pusē, visticamāk, līdzīgu izvēli izdarīs arī jūsu bērni.
Aleksandrs Milašs: - Vissvarīgākais ir saprast, izlemt par savām interesēm, par to, ko dzīvē vēlies darīt. Internets var jums palīdzēt, meklēt, atrast. Brauciet, iegūstiet izglītību, apgūstiet profesiju. Aizbrauciet uz ārzemēm, iepazīstiet jaunas vietas un lietas, pastrādājiet, iegūstiet pieredzi. Gadu, divus, trīs... Un tad atgriezieties mājās - šeit noteikti noderēs viss, ko būsiet redzējuši, iemācījušies, apguvuši! Es reiz darīju tieši tā un nenožēloju ne kripatiņas!
Cilvēki ir dažādi, bet principā viņi visi runā par vienu un to pašu. Protams, piekrītu visiem, katrs būtībā atkārtoja to, par ko es pats esmu domājis ne reizi vien. Kāds varētu iebilst, ka visi manas aptaujas dalībnieki ir veiksmīgi cilvēki, kuriem vienkārši paveicās. Bet neaizmirsīsim, ka - jo vairāk dara, jo vairāk veicas. Pēc Juliannas Moisejenkovas un Intas Murānes (Krāslavas novada pašvaldības Attīstības nodaļas projektu speciāliste) sniegtās informācijas, pēdējos trīs gados projektu “Jauniešu iniciatīvas” un “Jauniešu biznesa ideju konkurss komercdarbības uzsākšanai vai attīstībai Krāslavas novadā” ietvaros, atbalstu saņēma 46 projektu pieteikumi! 2022. gadā “Jauniešu iniciatīvu” projektu konkursā tika iesniegti 16 projektu pieteikumi, atbalstīti 15 projekti, 2023. gadā no 13 pieteikumiem finansējumu saņēma 12. Kopējais finansējuma apjoms trīs gadu laikā ir gandrīz 12 tūkstoši eiro. Programmas “Jauniešu biznesa ideju konkurss komercdarbības uzsākšanai vai attīstībai Krāslavas novadā” ietvaros trīs gados tika atbalstīti četri projekti (kopā iesniegti astoņi pieteikumi) par kopējo summu ap 13 tūkstošiem eiro. Pateicoties šim atbalstam, kāds uzsāka uzņēmējdarbību, kāds organizēja jauniešu semināru, kādam izdevās labiekārtot savas mīļotās skolas apkārtni. Aiz skaitļiem slēpjas desmitiem labu un derīgu darbu, karjeras sākums un pašrealizācija.
Ir tāds teiciens, ka zem guloša akmens ūdens netek. Un atkal par akmeņiem. Pārāk ilgi esam metuši akmeņus un pārāk ilgi esam izvairījušies no apskāvieniem. Pienācis laiks, kad tiek risināta ļoti nopietna problēma - mūsu pilsētas un novada nākotne.
Centīsimies būt veseli un laimīgi, jo tas daudzējādi atkarīgs no mums pašiem.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Autora foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024
Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.
