Robežnieku pagasts – dabas bagātība un daudznacionāla kultūra

Pirmoreiz teritorija, kurā atrodas pagasts, dokumentos minēta 17. gadsimtā, kad šeit atradās Pustiņas pagasts. Nosaukums Pustiņa parādījās pēc Livonijas kara un ir saistīts ar epidēmiju, kas izpostīja šo teritoriju, atstājot to pamestu (no krievu vārda “tuksnesis” - tukša vieta). Tikai 1938. gadā pēc Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa priekšlikuma nosaukums tika mainīts uz Robežnieki, kas atspoguļo tā atrašanās vietu Baltkrievijas pierobežā. Kopš tā laika ir saglabāts šis nosaukums, kas simbolizē pierobežas teritorijas nozīmi.

Mūsdienās Robežnieku pagasts aizņem aptuveni 13,2 tūkstošus hektāru. Daba šeit ir gleznaina un daudzveidīga: pagasts atrodas Latgales augstienes teritorijā ar paugurainu reljefu un blīviem mežiem. Svarīgi atzīmēt, ka 26% teritorijas aizņem meži, kas padara to pievilcīgu medniekiem un tūristiem. Pagasta dabas bagātībās ietilpst daudzi ezeri un vairākas upes. Ir arī nelieli purvi, kas veicina vietējās ainavas daudzveidību.

Šobrīd pagastā dzīvo aptuveni 688 cilvēki. Galvenā darbība ir lauksaimniecība. Šeit darbojas dažādas zemnieku saimniecības, kas orientētas uz piena lopkopību un graudkopību. No lielākajām zemnieku saimniecībām var atzīmēt “Zarečje”, “Ezeriņi”, “Zemīši” un arī SIA “Agropluss JA”, kas specializējas graudaugu audzēšanā. Pagastā darbojas divi mednieku kolektīvi, kas regulē savvaļas dzīvnieku populācijas un saglabā medību tradīcijas. Tūristus piesaista mini zoodārzs, kurā var apskatīt strausus, pērļu vistiņas un citus eksotiskus putnus un dzīvniekus. Viens no galvenajiem apskates objektiem ir 19. gadsimta beigās celtā Pustiņas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca, kas joprojām darbojas.

Pagasta dzīvē liela nozīme ir sociālajām un kultūras iestādēm. Skuķu ciemā darbojas sociālais centrs, kas sniedz palīdzību gados vecākiem cilvēkiem. Robežnieku pamatskolā piedāvā skolēniem ne tikai izglītības programmas, bet arī dažādas sporta un radošās sekcijas. Pagasta kultūras dzīve ir koncentrēta Tautas namā, kur notiek koncerti un tiek svinēti svētki. Šeit darbojas arī vokālais ansamblis “Viktorija”un deju grupa “Robežnieku Alise”. Pagasts lepojas ar savu daudznacionālo kultūru, šeit harmoniski sadzīvo latvieši, baltkrievi, krievi un citu tautību pārstāvji.

Ar Robežnieku pagasta pārvaldes vadītāju Gunāru Svarinski pārrunājām viņa pieredzi šajā amatā, panākumus un grūtības, ar ko nācies saskarties, kā arī nākotnes ieceres. Neskatoties uz salīdzinoši īso pilnvaru laiku, viņš jau ir iepazinies ar pagastu, tā problēmām un iedzīvotājiem, kuru intereses viņš cenšas aizstāvēt.

– Kad stājāties pārvaldes vadītāja amatā Robežnieku pagastā?

– Kopš šā gada janvāra.

– Vai ir jau izdevies noskaidrot pagasta un vietējo iedzīvotāju vajadzības?

- Es, protams, cenšos, bet visticamāk visu nezinu, jo strādāju trīs pagastos – Indrā, Piedrujā un Robežniekos. Ir grūti paspēt visur vienlaicīgi. Es zinu par pamatvajadzībām: komunālo situāciju, teritorijas labiekārtošanu un citiem saimnieciskiem jautājumiem. Īpaši jāizceļ kolektīvs, ar kuru strādāju. Tie ir atbildīgi cilvēki, uz viņiem var paļauties.

– Kā jūs varētu raksturot Robežnieku pagastu?

- Pagasts liels un kopts. Man šeit patīk, īpaši runāt ar cilvēkiem. Viņi ir ļoti pretimnākoši, atvērti, ir patīkami sarunāties. Un man ir labi kolēģi pagasta pārvaldē.

– Kādas ir Robežnieku pagasta stiprās un vājās puses?

- Vietējie iedzīvotāji un valdības pārstāvji par vienu no mīnusiem uzskata grants ceļu. Kopš padomju laikiem cilvēki gaida, kad līdz Robežniekiem ieklās asfaltu. Jā, šī ir ļoti aktuāla tēma, bet diemžēl pagasts nespēj to ātri atrisināt. Tas ir liels mīnuss un viena no lielākajām problēmām. Kā zināms, šogad Indrā tika slēgta  sākumskola, un no turienes bērni dodas uz Robežniekiem un Krāslavu. Grants ceļa problēma ir ļoti aktuāla, īpaši pēc greiderēšanas - iznāk asi akmeņi. Neskaitāmas reizes autovadītāji ir sagriezuši riepas pret šiem akmeņiem! Protams, gribētos asfaltu. Vismaz to, kā mēs saucam, Latgales asfaltu.

Vēl viena kopēja problēma ir iedzīvotāju skaita samazināšanās. Bieži vien, pa ceļam uz pagasta centru es redzu tukšas mājas. Ciematā nav daudz, bet pagasta teritorijā pamestu māju ir daudz.

Kā vienu no priekšrocībām varu nosaukt skolas saglabāšanu. Domes sēdē bija diezgan grūti izdarīt izvēli, bet Robežnieku skolai par labu bija laba sporta zāle, internāta klātbūtne, laba bāze bērniem ar īpašām vajadzībām, ir arī īpašas programmas.

Liels pluss vietējiem iedzīvotājiem ir doktorāts, kas atrodas Skuķos. Tur pieņem Indras ārsts Jāzeps Pogumirskis. Skuķos ir arī pansionāts, kurā ir darba vietas mūsu pagasta iedzīvotājiem.

– Kādā stāvoklī ir ūdensvads un kanalizācija?

- Ūdensvadi Skuķos un Robežniekos ir veci. Bet pluss ir tas, ka burtiski pagājušajā gadā uzbūvējām jaunas ūdens attīrīšanas iekārtas.

- Kā ar ielu apgaismojumu?

- Ir apgaismojums, un plānojam arī turpmāk to uzturēt.

- Vai saskatāt iespēju šeit piesaistīt cilvēkus?

– Viena no iespējām ir tūrisms. Te ir labas vietas, skaisti ezeri, te viss ir. Diemžēl šobrīd cilvēki maz ceļo sarežģītās politiskās situācijas un agresīvo kaimiņu robežas tuvuma dēļ.

- Kā pats šeit jūtaties?

- Kopumā šeit ir mierīgi. Sākumā bija vairāk nelegālo migrantu, redzēju, kā viņus ved autobusos. Tagad šķiet, ka viss ir diezgan mierīgi. Situāciju pasliktina tas, ka pierobežā tiek uzkrāti “pūķa zobi”. Cilvēkiem tas nepatīk. Tāpat dzirdēju vietējo iedzīvotāju sūdzības par patrulēšanas ekipāžu kvadraciklu nodarītajiem bojājumiem ceļiem, īpaši pavasara un rudens sezonas laikā.

– Vai sadarbojaties ar robežsardzi?

- Mēs komunicējam par dažādiem jautājumiem. Gadās, ka varam palīdzēt notīrīt ceļus.

– Kādas ir Robežnieku pagasta perspektīvas? Vai ir nākotne?

- Protams, ir nākotne, bet kāda tā būs? Es ceru, ka gaiša.

– Kas bija grūtākais, kad atnācāt šeit strādāt?

– Vispirms viss bija jāsaprot. Pagasts ir ļoti liels. Tagad jau esmu pieradis, man visur palīdz. Mēs cenšamies risināt problēmas, tiklīdz tās rodas.

- Kādos jautājumos pie jums visbiežāk vēršas?

- Kādam nepieciešama palīdzība ar malkas nodrošināšanu, ar dažādiem zemes jautājumiem. Bija jautājumi komunālo pakalpojumu jomā. Arī šobrīd risinām nopietnu komunālo jautājumu. Sociālajiem jautājumiem mums ir laba sociālā darbiniece Anna Bārtule. Viss notiek ierastā ritmā, strādājam.

Robežnieku pagasta iedzīvotāja Vera Bīriņa jau daudzus gadus konsultē vietējos zemniekus lauksaimniecības jautājumos. Vera ir cilvēks, kurš ne tikai izprot novada aktuālās problēmas, bet arī redz to saknes un iespējamos risinājumus.

- Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi un savu nodarbošanos.

– Šobrīd strādāju kā pašnodarbinātā persona. Pēc izglītības esmu agronoms, un laika gaitā esmu apguvusi papildus zināšanas dažādos kursos, lai uzlabotu savas prasmes. No 2010. līdz 2021. gadam strādāju pagastā par lauksaimniecības konsultantu, līdz augstākā vadība nolēma, ka konsultanti lauksaimniecībā nav vajadzīgi. Tagad par šiem pakalpojumiem zemniekiem jāmaksā pašiem. Tagad es strādāju pie mājlopu reģistrācijas un norakstīšanas un palīdzu cilvēkiem izprast Lauksaimniecības datu centra darbību. Daudzi cilvēki saskaras ar grūtībām, izmantojot informācijas tehnoloģijas, pat jaunieši, kuriem, šķiet, tas būtu jāsaprot. Palīdzu arī ar zemes maksājumiem, aizpildot Eiropas subsīdiju pieteikumus un anketas, dažreiz pat palīdzu ar pieteikumu rakstīšanu.

Bez Robežnieku pagasta apkalpoju arī Kalniešos un Piedrujā, taču braukšana ir kļuvusi apgrūtināta augsto degvielas cenu dēļ - ne vienmēr ir skaidrs, vai cilvēki atbrauks, bet strādāt ar zaudējumiem neviens negrib.

– Vai pēdējos gados ir mainījušās cilvēku vajadzības?

– Vajadzības palikušas tās pašas, bet taupība pašvaldībās novedusi pie tā, ka tagad pagastā gandrīz vairs nav palicis darbinieku. Tas ļoti ietekmē vietējos iedzīvotājus, jo daudzas problēmas joprojām nav atrisinātas.

– Kādus plusus un mīnusus saskatāt Robežnieku pagastā? Kāpēc jūs nolēmāt palikt šeit?

– Mani piesaista dzimtā zeme, iespējams, ģenētiskā līmenī. Šeit ir apglabāti mani senči un lielākā daļa manu radinieku, un es jūtu saikni ar šīm vietām. Kad ar izcilību absolvēju tehnikumu, man bija daudz piedāvājumu, bet izvēlējos palikt tepat Robežnieku pagastā. Šeit viss ir tuvs, pazīstams no bērnības.

Plusi ir mūsu cilvēki. Tie, kas palika, ir īsti patrioti, katrs cenšas attīstīties pēc savām spējām. Mīnuss ir tas, ka daudzi krievvalodīgie iedzīvotāji nezina valsts valodu, kas rada grūtības sadarboties ar valsts iestādēm.

– Vai pagastam iespējams atkal piesaistīt jauniešus?

– Tiem, kas paliek, jau ir savas saimniecības, bet daudzi jaunieši, ieguvuši izglītību, neatgriežas. Es viņus par to nevainoju - visi meklē pienācīgu darbu savā specialitātē, un ciematā šādu iespēju vienkārši nav.

— Kā vērtējat situāciju pierobežas zonā?

- Man ir zeme trīs kilometrus no robežas, un es redzēju migrantus, kad tie parādījās apmēram pirms trim gadiem. Bet es viņus vairs neesmu satikusi, lai gan katru dienu braucu pa pierobežas ceļiem. Kopumā šeit ir mierīgi. Robežsargi pret mums izturas labi, pazīst vietējos cilvēkus un automašīnas. Satraukumu neizjūtu.

Vera Bīriņa stāstīja arī par jautājumiem, ar kuriem pie viņas vēršas vietējie iedzīvotāji. Viņa prognozē, ka cenu kāpuma dēļ zemes iznomāšana no pašvaldībām var kļūt nepopulāra, jo neviens nevēlas strādāt ar zaudējumiem. Tas varētu novest pie tā, ka vietējie zemnieki nevarēs nopirkt zemi, un tā nonāks lielo ārvalstu kompāniju rokās, kas stādīs mežus un nemaksās nodokļus gadu desmitiem. Vera uzskata, ka varas iestādes neatbalsta vietējos iedzīvotājus un nedomā ilgtermiņā.

Nākamā sarunu biedre Irina Buko ir kultūras pasākumu organizatore un daudzbērnu māmiņa. Irina stāstīja par savu pieredzi, strādājot par kultūras pasākumu organizatori Robežnieku pagastā, grūtībām, kas saistītas ar valodas barjeru, kā arī ģimenes atbalstu, kas palīdz radīt spilgtus un atmiņā paliekošus notikumus vietējiem iedzīvotājiem.

– Irina, cik ilgi jūs strādājat par kultūras pasākumu organizatori Robežnieku pagastā?

– Kad man piedāvāja šo darbu, es sākumā atteicos, baidījos, jo bija problēmas ar valsts valodu. Esmu iebraucēja, latviešu valodu apguvu kursos, pēc tam nokārtoju eksāmenu un riskēju pieņemt piedāvājumu. Atceros, ka toreiz mans vīrs mani atbalstīja un teica: "Ja tevi atlaidīs, tad atlaidīs." Tagad strādāju otro gadu, un man tas ļoti patīk. Man tas ir kā vaļasprieks, par ko saņemu atalgojumu. Pati organizēju un vadu pasākumus, man visā palīdz ģimene. Man ir pieci bērni, un katrs no viņiem sniedz savu ieguldījumu. Piemēram, vidējā meita palīdz ar scenāriju, jaunākais dēls ir atbildīgs par mūziku, bet jaunākā meita – par dekorācijām. Mans vīrs fotografē visus mūsu pasākumus un vienmēr tajos aktīvi piedalās, vai nu cepot cukīni, dziedot dziesmas vai pat piedaloties skatuves uzvedumos. Viņš arī ir radošs cilvēks. Varu teikt, ka manā darbā ir iesaistīta visa ģimene. Esmu viņiem visiem ļoti pateicīgs par atbalstu un palīdzību.

– Vai Robežnieku pagasta Tautas namā darbojas kādi kolektīvi?

– Jā, mums ir reģistrēti divi kolektīvi: vokālais ansamblis “Viktorija”, kuru vada Tatjana Raciņa, un deju kolektīvs “Robežnieku Alise”, kuru vada Alla Zabelova. Tagad nodarbojamies arī ar bērnu kolektīvu, paši bērni izteica vēlmi dejot un viņiem tas labi padodas.

– Kādiem pasākumiem vietējie iedzīvotāji dod priekšroku?

– Cilvēki šeit ir ļoti pozitīvi. Uz koncertiem vienmēr pulcējas vismaz 50 cilvēki. Mēs atteicāmies no pasākumiem ar galdiņiem, jo ​​cilvēki uz tiem pārstāja nākt. Sākumā es tos organizēju, bet ar katru reizi cilvēku palika arvien mazāk. Gribu rīkot pasākumus, kas patīk lielākajai daļai. Es vienmēr to ņemu vērā savā darbā un vienmēr cenšos atlasīt pasākumus tā, lai tas patiktu visiem – gan jauniešiem, gan vecākam gadugājumam. Tā kā vietējiem iedzīvotājiem vairāk patīk koncerti, es sāku tos rīkot biežāk.

– Kur smeļaties idejas saviem pasākumiem?

- Idejas rodas spontāni. Radošums vienmēr ir bijis manas dzīves sastāvdaļa, īpaši pedagoģiskās skolas gados, kad piedalījos aģitbrigādes komandā, braucām pa ciemiem un uzstājāmies, tad iestājos teātra studijā un pēc pirmizrādes man pat piedāvāja stāties teātra institūtā, deva ieteikumu, bet es izvēlējos skolu, mācīju sākumskolas bērnus. Kad ģimenē radās bērni, es arī vienmēr organizēju mājās svētkus, izdomāju dažādus konkursus, un tagad cenšos dažādot kultūras dzīvi pagastā. Es gan neesmu šeit dzimusi, taču, dzīvojot Robežniekos jau vairāk nekā 30 gadus, ļoti mīlu mūsu ciemu un mūsu iedzīvotājus, zinot un uzklausot iedzīvotāju vēlmes, strādāt ir viegli.

– Kā jūs vērtējat kultūras līmeni savā pagastā?

- Grūti pateikt, cik tas ir augsts vai zems, bet cilvēki aktīvi apmeklē pasākumus, kas nozīmē, ka ir ieinteresēti. Kultūrai ir svarīga loma ikviena cilvēka dzīvē, tā mūs vieno. Ir svarīgi, lai mūsu daudznacionālā ciemata kultūra ietvertu latviešu, poļu, krievu un baltkrievu komponentus.

– Kādi ir nākotnes plāni?

- Līdz gada beigām plānoju vairākus pasākumus: septembrī Senioru balle, tad Zemnieku balle, novembrī - koncerts Neatkarības atjaunošanas svētkos un pilngadnieku apsveikšana, bet decembrī tradicionāli eglīte bērniem un humoristisks šovs.

– Cik droša jūs jūtaties pierobežas zonā?

- Es esmu mierīga. Ilgu laiku nav bijuši gadījumi ar robežpārkāpējiem, un arī agrāk es viņus neesmu redzējusi. Mūsu māja atrodas ciemata centrā, pretī robežsardzes ēkai, tāpēc bieži redzam karavīrus un robežsargus. Tas ir kļuvis par ikdienu, un man nav nekādu bažu. Mūsu saimniecība atrodas tuvu robežai, bet arī tur nevienu nepiederošu nesatiekam.

Irina Buko ir spilgts piemērs tam, kā var apvienot darbu, radošumu un ģimenes pienākumus, padarot dzīvi pagastā interesantu un notikumiem bagātu. Svarīgi, lai viņa ne tikai organizē pasākumus, bet arī ieliek tajos savu dvēseli, radot atmosfēru, kas paliek cilvēku atmiņās.

Robežnieku pagastā darbojas arī mednieku kolektīvi. Ar mednieku kolektīva “Gusena” vadītāju Andreju Ahromkinu runājām par dzīvnieku populāciju, dabas bagātībām pagastā, kā arī problēmām medību jomā.

- Kad sāka savu darbību mednieku kolektīvs “Gusena”?

- Kolektīvs tika izveidots vēl padomju laikos. Iepriekš katrā pagastā bija savs mednieku kolektīvs, un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mednieku kolektīvs “Gusena”  savu darbību reģistrēja 1997. gadā. Es kļuvu par vadītāju 2018. gadā. Tagad kolektīvā ir ap 30 biedru, bet aktīvāki ir ap 20.

- Vai ikviens var kļūt par jūsu kolektīva biedru?

- Priekšroka tiek dota vietējiem iedzīvotājiem un mednieku bērniem. Lai iegūtu tiesības piedalīties medībās, ir jānokārto visi nepieciešamie eksāmeni.

– Kā jūs pats kļuvāt par mednieku?

– Es sekoju sava tēva pēdās. Medības vienmēr ir bijušas mūsu ģimenes dzīves sastāvdaļa, un es ar prieku turpinu šo tradīciju.

– Kādi dzīvnieki sastopami Robežnieku mežos?

- Šeit var sastapt aļņus, stirnas, mežacūkas, zaķus, lapsas un vilkus. Manīti arī lūši, kuru medības ir aizliegtas, taču to klātbūtne ietekmē stirnu populāciju, tas kļūst par problēmu.

– Vai ir kādas sūdzības no vietējiem iedzīvotājiem?

– Bija gadījums, kad no Baltkrievijas ienāca sumbri un izlauzās cauri aplokiem. Vilki dažreiz uzbrūk mājlopiem. Bebri kaitē zemniekiem, un mēs tos šaujam atļautajā laikā, rīkojam arī talkas un likvidējam bebru ierīkotos dambjus.

– Kādas vēl problēmas ir medniekiem?

– Mums ir jābūt noslēgtiem līgumiem ar zemes īpašniekiem. Problēma rodas, mainoties zemes īpašniekiem, jo jaunajam īpašniekam nav pienākums ziņot par īpašnieka maiņu mednieku kolektīvam.  Grūtības sagādā elektroniskā sistēma “Mednis”, kas ne visiem kolektīva dalībniekiem ir ērta, īpaši gados vecākiem medniekiem.

– Kā ārkārtas situācija pierobežas zonā ietekmē medības?

– Tagad iepriekš jāvienojas par medību laiku. Jāziņo, ja pamanām ko aizdomīgu, taču tādu gadījumu vēl nav bijis. Pēc dzeloņstiepļu žoga uzstādīšanas gāja bojā daudzi dzīvnieki un Valsts meža dienests piešķīra mazāk licenču.

– Kā jūs raksturotu Robežniekus?

– Tās ir manas dzimtās vietas. Dzīvoju Krāslavā, bet te braucu bieži, jo man ir sava zeme Robežniekos. Cilvēki šeit ir vienkārši un laipni, viss ir ļoti tuvs un pazīstams. Diemžēl jaunieši no šejienes aizbrauc uz neatgriešanos.

Pēc mednieku kolektīva vadītāja Andreja Ahromkina teiktā var secināt, ka tuvākajā laikā “Gusena” plāno turpināt savu darbību, neskatoties uz izaicinājumiem, kas saistīti ar izmaiņām likumdošanā un situāciju pierobežā.

Tādējādi Robežnieku pagasts ir Latvijas daļa, kurā savijas bagāta vēsture, dabas krāšņums un aktīva sabiedriskā dzīve. Pagasts, neskatoties uz šī laika izaicinājumiem, turpina attīstīties un joprojām ir nozīmīga Krāslavas novada sastāvdaļa, saglabājot savu savdabību un pievilcību gan vietējiem iedzīvotājiem, gan viesiem.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Autores foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.