Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis

Kādam jāuzņemas iniciatīva

Piemiņai. 2019.gada maijā Anna Āze atmiņu burtnīcas atvēršanas svētkos vairākkārt uzsvēra stiprinieka nozīmi mūspuses vēstures līkločos.

Anna Āze, mežkope, Meža muzeja īpašniece, grāmatu, tostarp atmiņu burtnīcas “Jānis Pilmanis. Brīvības cīņu dalībnieks- stiprinieks” par Latgales partizānu pulka dalībnieku autore.

Cik jūtamies droši, dzīvojot pierobežā?

– Droši. Ja satieku vai vismaz redzu no attāluma robežsargus, ja dzirdu, redzu lidojam mūsu (robežapsardzības) helikopterus, tad ļoti droši.

Kas ir mūspuses ļaužu spēka avots?

– Daba: meži, dzīvnieki, tekošs ūdens, skaidras debesis. No maniem senčiem mantotais spēks, izturība, darba tikums, tēvu zemes mīlestība, cieņa pret mūspuses varoņiem. Ne jau velti ir teiciens: “Savās mājās pat sienas palīdz.”

Kāda ir recepte, lai iedzīvotāji būt aktīvāki?

– Kādam jāuzņemas iniciatīva, ļaudis ir jāmotivē. Vispateicīgākie ir bērni, skolēni, arī seniori. Ja es ko organizēju, cilvēki piedalās, klausās…

Savulaik atzināt, ka Meža muzejā bērni un jaunieši izrāda arvien lielāku interesi par dabu. Kā ir tagad?

– Interese par dabu pieaug. Nesen Meža muzejā viesojās Bērzkalnes bērniņi – ļoti zinātkāri, par ko man prieks. Vectilžas un Tilžas senioriem dzīvāka interese bija par dzīvniekiem un putniem, nevis par darbu mežā.

Vai Rīgas kungi izprot Latgali?

– Tas atkarīgs no Rīgas kunga. Viens ir pieņemt likumus uz papīra, pavisam kas cits – tos pielietot dzīvē. Ir visādi, pat kuriozi brīži. Pirmās brīvvalsts laikā ļoti tika attīstīta pierobeža. Cēla lepnas skolas, pagastmājas, notika piemiņas pasākumi, Spodrības, Meža dienas. Ja kāds ielīda Latvijā, bija daudz acu un ausu, kas tos pamanīja un tālāk padeva ziņu robežsargiem, policistiem... Tagad Rīgas kungiem daudzās sfērās liekas, ka mēs, pierobežnieki, izšķērdējam valsts naudu, jo te esot ekonomiski neizdevīgas skolas, kultūras nami, Latvijas TV apraide...

Latgalīšus apvīnoj spīts

Saglabā tradīcijas. Lūgts komentēt medijos izskanējušo Upītes salīdzinājumu ar folkloras galvaspilsētu, Andris Slišāns 2024.gada septembrī “Vadugunij” smaidot atzina, ka tas viņam cīši patīk.

Andris Slišāns, Upītes folkloras kopas “Upīte” vadītājs, kultūras darbinieks, lokālās vēstures pētnieks, vecākā latgaliešu mūzikas un dzejas festivāla “Upītes uobeļduorzs” organizators.

Cik jūtamies droši, dzīvojot pierobežā?

– Man sajiuta, ka drūšība Latgales pīrubežā, saleidzynūt ar puorejū Latveju, nav mozuoka, reiziem sajiuta, ka pat lyluoka. Regularuo rūbežsorgu kluotbyutne dora sajiutu, ka mes ešam pīskatieti.

Kas ir latgaliešu spēka avots?

– Kotram spāka avūts ir sovaduoks, bet kūpejīs, kas latgalīšus apvīnoj, ir spīts, jū patstāvīguo cīņa par vītu iz sovas dzymtuos zemes nūrūda un padora seikstuokus i spiecīguokus.

Kāda ir recepte, lai vietējā kopienā uzturētu darboties vēlmi, mudinātu būt vēl aktīvākai?

– Nav vīnas receptes, bet tei ir tuoda cīņa pašīm ar sevi, pašīm rodūt sev i puorejīm apleicīni, kurā grybīs dzeivuot, baudiet, sajust. Te otkon stuosts par sapņīm i nazabeišonūs jūs izsapņuot, leidz jī pīzapylda. Nazabeitīs nu eksperimentīm, tumā pat laikā naaizmierstūt saknes i latgaliskumu, tys arī pavalk puorejūs.

Kas ir Upītes veiksmes stāsta pamatā?

– Tys nav tuo, ka vīnkuorši veiksme, tys ir lyls, nasavtīgs, bezaizlīdzīgs dorbs, kas īzasuocīs jov paguojušuo godsymta 70.tejūs godūs. Kod Ontons Slišāns suoka vuokt i pīrakstiet Upītes apleicīnes namaterialū kultūru, saglobuot saknes, styprynuot tuos. Tod jov daudzu godu garumā, cīnūt sovus senčus, teik atteistāti jaunī. Veiksme ir tei, ka sazastuojuos zvaigznes pareizejūs virzīnūs, kuras mes cenšamies izmontuot, lai na tikai dorbs, kas īguldāts, bet arī augļi ir baudami daudzīm.

Vai Rīgas kungi izprot Latgali?

– Tys ir sarežgīts jautojums. Kuktūras jūmā man sajiuta, ka ļūti labi izprūt. Volūdas zinie ilgu laiku nasaprota, pādejā laikā tys mainuos, bet dīmžāl sajiuta, ka daudz kū ešam zaudejuši. Par drūšību, tikai pazasokūt trokejam karam Ukrainā, Reigā suok saprast, ka Latgale ir juostyprynoj gon fiziski rūbeža, gon ekonomiski cylvaki, uzniemeji, pošvaldības, gon garīgi, veicynojūt lokālpatriotismu. Golvanīs – vaga izskaist tū dūmuošonu, ka mes, latgalīši, ešam mozī bruoļs puornīvodu latvīšīm. Bet tys laikam pašīm latgalīšīm juoparuoda, ticība sovīm spākīm.

Mūsu spēka avots ir zeme un valoda

Viss ir mūsu pašu rokās.  Runājot par valsts drošību, Aldis Bukšs ir pārliecināts – jo stiprāki mēs būsim, jo mazāks kārdinājums būs mēģināt mūs pārbaudīt un mazāk iespēju sēt mūsos šaubas un bailes.

Aldis Bukšs, kriminālromānu “Parādu piedzinēji” un “Brāļi/Bruoli” autors, kā arī pilnmetrāžas filmas “Maiņa” scenārija līdzautors, balvas “Boņuks 2020” saņēmējs, bijušais Balvu novada domes deputāts.

Vai un cik droši jūtas cilvēki, dzīvojot pierobežā?

– No vienas puses, manuprāt, cilvēki pierobežā dabiskā veidā iemācījušies dzīvot, nedomājot par to, kas ir otrā robežas pusē. Vienkārši ir līnija, un aiz tās – cita valsts. No otras, protams, pēdējo gadu notikumi, Krievijas agresīvā uzvedība un retorika vairo nedrošības sajūtu. Tas ir tieši tas, ko Kremlis mūsos arī vēlas vairot – bailes, apjukumu, nedrošību, izmisumu, neticību savai valstij un zemei. Tieši tāpēc mēs redzam organizētus “bēgļu” mēģinājumus ielauzties Latvijā, dronus u.tml. Un būs vēl, par to man nav šaubu. Turpinās provocēt, sēt bailes, izplatīt melus, vairot konfliktus mūsu pašu iekšienē un uzpirkt, ietekmēt politiķus. Tā ir daļa no viņu metodēm, lai mūs pakļautu un iznīcinātu. Tas mums vienkārši ir jāapzinās un attiecīgi jārīkojas, gan rūpējoties par mūsu valsts un robežas fizisko drošību, gan mūsu iekšējo pārliecību. Somu piemērs parāda, ka tas ir iespējams. Viņu nav daudz vairāk kā latviešu, taču ir viena no spēcīgākajām un modernākajām armijām un aizsardzības sistēmām visā Eiropā.

Ko vajadzētu darīt Latgales un drošības labā, lai iedzīvotāji šeit justos droši?

– Pirmkārt, patiešām ieguldīties pierobežas aizsardzības spēju attīstībā, kas sevī ietver gan infrastruktūras izbūvi, gan papildus karaspēka vienību un atbilstošu aizsardzības ieroču izvietošanu visā Latgalē. Otrkārt, turpināt skaidrojošo darbu iedzīvotāju vidū gan par mūsu spējām, gan arī to, ka patiesībā mūsu kaimiņš nav tik spēcīgs, kā viņš to mēģina demonstrēt. Treškārt, panākt, ka Eiropas Savienība patiešām iegulda lielus līdzekļus pierobežas infrastruktūras atjaunošanā, kas ir viens no priekšnosacījumiem, lai te gribētu dzīvot un attīstīties. Tas ir gan valsts, gan pašvaldības uzdevums. Nepieciešams radīt pārliecību, ka, ja tiešām notiek uzbrukums, tas tiek apturēts vai vismaz aizkavēts jau pie pašas robežas, lai varam iegūt laiku gan sieviešu un bērnu evakuācijai, gan papildspēku pievilkšanai. Ukrainas piemērs liecina, ka tas ir iespējams. Tam būtu gan efekts uz drošības sajūtu, gan arī pozitīva ekonomiska ietekme. Es par to runāju jau vairākus gadus. Pirmo aicinājumu izvietot arī Balvu novadā patstāvīgu bruņoto spēku vienību toreizējam aizsardzības ministram Pabrikam nosūtīju jau 2021. gada nogalē, vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kopš tā laika vairākas reizes esmu uzrunājis gan Aizsardzības ministriju, gan robežsardzes vadību, piedāvājot dažādus variantus, kā šo iniciatīvu varētu realizēt. Diemžēl pagaidām atsaucība nav gūta, taču prieks, ka vismaz izdevās panākt, ka bijušajā Tilžas internātskolā tika izvietota vienība, kas uz robežas būvē žogu. Ceru, ka tādā veidā NBS pieradīs pie šīs vietas un gribēs izmantot arī turpmāk. Otrkārt, mums pašiem ir jāapzinās, ka mūsu valsts un pašu drošība vispirms ir mūsu pašu rokās – gan izvēloties valsts un pašvaldību vadītājus, kuriem tas patiešām rūp un to parāda arī darbos, gan pašiem iesaistoties aizsardzībā. Piemēram, cik daudzi no novada vīriem spēka gados dien Zemessardzē? Cik daudzas skolas pēdējos gados piedalījušās nacionālo partizānu atceres pasākumos vai kādos citos pasākumos, kas godina mūsu valsts un tautas brīvības cīņas? Noslēdzot, manuprāt, šobrīd ukraiņi izcīna arī mūsu cīņu, un Latvijai, domājot par savu aizsardzību un drošību, vienlaikus jādara viss iespējamais, lai palīdzētu Ukrainai.

Kas ir mūsu cilvēku – pierobežas iedzīvotāju – spēka avots?

– Apziņa, ka šī ir mūsu zeme, mūsu valoda, kuru mēs esam kopuši, kurā esam dzīvojuši neskaitāmās paaudzēs. Un nekas no tā, kas notiek šobrīd, nav jauns. Jau vairāk kā tūkstoti gadu mēs dzīvojam šeit, pierobežā, un tomēr esam spējuši to visu saglabāt. Un tā būs arī turpmāk.

Rubrika - Uzņēmējdarbība pierobežā

Nebaidās mainīt spēles noteikumus

Potenciāls nākotnei – tūrisms. Rolands Keišs par vienu no pierobežas plusiem uzskata mieru un harmoniju. Viņš saka: “Ir mierīgi. Tas nekas, ka Krievija blakus. Aizbrauc uz Rīgu, tur visi skrien, cilvēcība kaut kur palikusi... Te savukārt viens otru pazīstam, vietējā kopiena turas kopā – salīdzinoši mierīga dzīve, idille, kur nav ļaužu pūļu. Tas ir viens liels pluss, kas reizēm pārvēršas arī par mīnusu. Kaut gan mums vajadzētu pierobežu izmantot kā vienu kārtīgu tūrisma galamērķi. Attīstīt pierobežas tūrismu, kas varētu būt potenciāls nākotnei.”

Pašā robežas tuvumā ar Krieviju, Balvu novada Šķilbēnu pagastā, jau 32 gadus pastāv, attīstās un darbojas zemnieku saimniecība “Kotiņi”. Viņu vārds komentārus neprasa – tuvā un ne tik tuvā apkārtnē šo saimniecību un tās produkciju zina teju katrs. Un pelnīti.  Darbs šeit nerimstas pat oktobrī. Agrā rīta stundā saimniecībā jau ieripo pirmais tūristu autobuss – dzīve kūsā. “Kotiņu” saimnieks Aldis Ločmelis devies pelnītā atvaļinājumā sakārtot domas, lai pēc laika atkal varētu strādāt un dzīvot savādāk. “Bet tikmēr nekas neapstājas. Komanda tur roku uz pulsa un turpina darboties,” teic “Kotiņu” saimnieka labā roka un projektu koordinators Rolands Keišs.

Lauksaimniecība ir neprognozējama nozare – to apliecinās ikviens, kurš mēģinājis kaut ko izaudzēt un pārdot. Šo faktu pierāda arī “Kotiņu” “Facebook” kontā publicētā ziņa, ka saimniecībā piedzīvots nebijis gadījums – 25.septembrī jau kuļ griķus.

– Lauksaimniecība patiešām ir neprognozējama, un visiem ir skaidrs, ka esam atkarīgi no laikapstākļiem. Šogad patiešām ir nebijis gads, jo sākām kult jau augusta vidū, kas ir ļoti agri. Bet, par griķiem runājot, izmēģinām jaunu tehnoloģiju, kas izrādījusies diezgan veiksmīga. Mums ir jauns pļāvējs, ar kuru griķu masu nokuļ un noliek vālā. Tas pastāv, un tad var braukt kombains. Šogad nelīst, laikapstākļi lauksaimniekiem diezgan labvēlīgi. Izskatās, ka raža varētu būt par kādiem 20-25% labāka nekā pagājušogad. Pagājušogad bija pavisam slikti.

32 gadu laikā kopš “Kotiņu” dibināšanas no sākotnējiem 14 ha jau apsaimniekojat 5500 ha zemes platības. Jums īpaši izdevās uzņemt apgriezienus, izmantojot ES resursus un investīcijas?

– Investīcijas saimniecībā ieguldītas vienmēr, – īpašnieks Aldis ārzemēs nav sapircis nekustamos īpašumus. Visa nauda, kas nopelnīta, te arī paliek. Jā, gada pārskatos parādās kaut kāda peļņa, bet realitātē šī nauda ieguldīta jaunās tehnoloģijās, būvniecībā vai kāda īpašuma sakopšanā. Ja runājam par lauksaimniecību, Eiropas fondu nauda “Kotiņiem” vienmēr bijusi līmenī, kad vairāk vairs nevar paņemt – esam dabūjuši maksimumu no pieejamā. Cita lieta ir lopbarības un pārtikas pārstrāde, kur vēl ir diezgan daudz ko apgūt.

Latgalē saimniekošanai nav labvēlīgākie nosacījumi – veģetācijas periods 21 dienu vēlāk nekā Kurzemē, līdz ostai – liels attālums, pierobežas tuvuma dēļ tirgus vērsts tikai uz Eiropu. Tas nozīmē, ka arī iespējas – uz pusi mazākas?

– Izaicinājumu ir vairāk, bet iespējas ir, un mēs tās izmantojam. Esam izveidojuši jaunu kooperatīvu un iegādājušies zālāju sēklu žāvētāju. Lielais attālums, klimatiskie apstākļi, arī augsnes vidējais auglības rādītājs mums ir 33-34 balles (Kurzemē 65-80), un tas liek domāt un darīt savādāk. Nevaram izaudzēt rapsi, jo klimata dēļ tas nepārziemo, kviešu ražības nav. Pēc lielajiem plūdiem 2017.gadā ražas vairs nav, laikapstākļi rada lielus riskus. Lai kaut ko izaudzētu, jāliek diezgan daudz augu aizsardzības līdzekļu, minerālmēslu. 2017.gadā to izdarījām, un viss noslīka – piedzīvojām ļoti lielus zaudējumus. Tāpēc mainām domāšanu un daudz ko pārstrādājam, mēģinām audzēt kultūraugus, kas piemēroti mūsu klimatiskajiem apstākļiem, neprasa tik daudz ieguldījumus un mazina riskus. Nevienam nav noslēpums, ka Ukraina būs Eiropas Savienībā, un dotajā brīdī jau jūtam, ka tas Ukrainas grauds ir klātesošs gan veikalu plauktos, gan arī tirgū. Un kviesim cenas vairs nebūs nekad. Mēs savos laukos varam izaudzēt 7 tonnas kviešu, saliekot ļoti daudz minerālmēslu, bet Ukrainā izaudzē 7 tonnas, nedarot neko. Neesam spējīgi konkurēt, jo viņiem zemes ir auglīgākas un apjomi – lielāki.

Kā ir būt uzņēmējam Latgalē un Latvijas lauksaimniekam pašā robežas ar Krieviju tuvumā?

–Tas ir izaicinoši. Zemes cena Latgales reģionā, pierobežā, nav tāda pati kā, piemēram, Zemgalē. Tai pat laikā tas ir mūsu resurss un mūsu ķīla bankai. Traktors Zemgalē, Kurzemē vai Vidzemē maksā vienu cenu, bet mums, lai ieķīlātu zemi un nopirktu traktoru, vajadzīgi, piemēram, 20 ha zemes. Zemgalē šim pašam mērķim pietiek ar 3 ha, jo tur zeme maksā daudz dārgāk. Tas ir gan labi, gan slikti. Ja nepiedzīvosim Eiropas vai pasaules politiku, ka šo vietu pierobežā, Eiropas sākumā ar Krieviju, vajag iznīdēt vai uztaisīt poligonu, esam gatavi strādāt. Ja sajutīsim atbalstu no valsts, turpināsim iesākto.

Runājot par valsts atbalstu, “Kotiņos” ciemojušies teju visi Valsts prezidenti, ministri un  augsta ranga amatpersonas. Esat sadzirdēti?

– Nevar zināt, kurā brīdī un kurā kabinetā pēc tam kas tiek runāts, ņemts vērā vai nē. Runājot par vietējo politiku, mēs Latvijā esam ļoti maziņi, un pati Latvija ir maziņa. Tai pat laikā ir daudz biedrību, kas katra to deķi velk uz savu pusi. Kurzemei un Zemgalei nerūp Latgales problēmas, viņi nezina, kas mums te par izaicinājumiem. Tas pats arī mums, – Latgalē nerūp, ka Liepājā no jūras nāk roņi, un mēs nevaram neviena vietā izlemt, šaut viņus vai nē. Un tā ir lielākā bēda. Par lielajiem attālumiem līdz ostai jau sen ar biedrību “Latgales ražojošo lauksaimnieku apvienība” esam vienojušies par kompensācijas mehānismu ieviešanu. Bija izdomāts, ka par hektāru varētu saņemt 30 eiro, bet pēc tam lobijs (tie, kuri negrib, lai Latgalē atnāk naudiņa), pateica, – uztaisām, lai viņiem tiek vismaz kaut kas – 10 eiro. Bet par 10 eiro nevar izbraukāt Rīgu. Ir daudz organizāciju, diemžēl tās ir diezgan ietekmīgas. Vari iet, skriet, darīt un kaut ko izdomāt, bet, ja pretī ir politiespaidīgas personas, grūti kaut ko pamainīt.

Visiem zināms teiciens, –  kas lēni nāk, tas labi nāk. Beidzot izveidots kooperatīvs un šogad atklāts zālāju un starpkultūru sēklu pārstrādes komplekss.

– Esam sākuši darbību un tagad diezgan strikti mainām spēles noteikumus par labu lauksaimniekiem. Augsnes ir sliktas. Kā jau minēju, bez lieliem ieguldījumiem kviešus nav iespējams izaudzēt, bet ir variants audzēt zālājus, velnauzu, vīķus. Savukārt zālājus nav iespējams izkaltēt bez pareizās kalts, tieši tādēļ tā bija vajadzīga. Dotajā brīdī Eiropas zaļais kurss pieprasa starpkultūru sēšanu, grāvmalu appļaušanu un zaļināšanu, ceļu apsēšanu. Tam vajadzīga sēkla, kuru šobrīd 90-95% valstī ieved. Tagad tas viss ir iespējams. “Kotiņiem” jau ir 500-700ha zālāju, vēl daži kooperatīva biedri zālāju sēj.

Tālāk vajag tikai attīstīties?

– Jā, rādīt piemēru un iet uz priekšu. Mums ir daudz mazo saimniecību, kuras apsaimnieko no 10 līdz 50 ha zemes. Šie cilvēki strādā valsts darbā – pašvaldībā, robežsardzē vai skolā. Pēc darba viņi atnāk mājās un turpina strādāt savā saimniecībā. Bet matemātika ir vienkārša, – ja nav 250 ha zemes, ar lauksaimniecību praktiski neko nevar nopelnīt.  Savukārt, audzējot zālāju, mums noslēgti līgumi, ka par āboliņa sēklu maksā, piemēram, 2,50 – 2,90 eiro kilogramā. Tātad tonna maksā 2,5 tūkstošus. Ir starpība, ko audzēt! Tagad mums ir kalte, tādēļ uzdevums ar savu piemēru parādīt, ka varam audzēt un kaltēt. Tā ir iespēja nopelnīt lauksaimniekiem, tostarp mazajiem.

Šobrīd uz robežas ar Krievijas kaimiņu ceļ žogu, bet vai tikpat būtiski nebūtu arī celt uzņēmēju mūri?

– Dzīvojam, strādājam pierobežā un šobrīd nesaprotam, ko no mums grib. Vai vēlas panākt, ka te ir tukšs un potenciālais kara lauks, vai tomēr apdzīvota vieta, kurā strādā uzņēmēji?! Kaut kādu finansējumu Eiropa iedod,  bet no valsts nejūtam, ka būtu stratēģiskie projekti un kādas garantijas. Ar vienu roku tā kā dod, ar otru sola palīdzēt. Bet beigās nekā nav. Tie ir lieli izaicinājumi ne tikai mums, bet arī privātajiem mazajiem biznesiem. Kam banka naudu dod? Nevienam. Politiķiem, neskatoties uz valsts noslēpumu, būtu skaidri jāpasaka, pierobežu attīstām vai nē.

Latgale tiek uzskatīta par ekonomiski atpalikušāku reģionu, bet Jūsu saimniecība joprojām aug un attīstās. Kur ir tā veiksmes atslēga?

– Veiksmes atslēga ir pārstrāde un inovācijas. Ja mēs būtu turpinājuši sēt rapsi, kas nepārziemo un par ko apdrošinātāji krata ar pirkstu, piedraudot, ka vairāk neapdrošinās, jo rapsis nepārziemo, nekas nenotiktu. Matemātika neiet kopā, tāpēc jāmainās un jāiet laikam līdzi. Tas neļauj atslābt pašiem.

Stāstot par to, ko saimniecībā darāt, piesaistījāt pat uzņēmuma tēla veidotāju.

– Tūrisms – tā ir sadaļa, ko redzam kā labu nākotnes potenciālu. Pagājušogad “Kotiņos” viesojās aptuveni 5 tūkstoši tūristu, un viņi visi pie mums brauc speciāli. Tā nav maģistrāle, kur piestāja garāmbraucot. Un, paldies Dievam, jau attīstās arī apkārtējie. Upītē ir folkloras kopa, izlaušanās istaba, pret Rekavas dzirnavām tirgo dārzeņus, ir šmakovka, nākamgad būs “Rols Ols”. Bez “TikTok” un “Facebook” reklāmas tie pieci tūkstoši tūristu nebūtu iespējami.  Tēla veidotāju Edgaru Aivaru piesaistījām īstajā brīdī.

Kāpēc šī reklāma bija tik svarīga?

– Šobrīd veikalu plauktos stāv “Kotiņu” zirņi, kas maksā 1,50 eiro kilogramā, bet blakus tiem – Ukrainas, kas maksā 0,75- 0,80 eiro. Cilvēks ar Latvijas labklājības līmeni, protams, ņems tos lētākos. Bet kur ir liela starpība? Mēs esam Eiropā, Ukraina vēl tikai būs. Tur vēl atļauti dažādi lēti preparāti, kas Eiropā jau sen aizliegti un, cilvēkam lietojot uzturā, pat bīstami. Savukārt mums Eiropā ir pieejami dārgi, bet tai pat laikā nerada draudus pircējam. Un tur tā cenu starpība rodas. Bet cilvēki nesaprot un nezina, ka ēd produktu, kas apstrādāts ar Eiropā aizliegtu preparātu. Savukārt mēs savu produktu varam saukt par nišas, jo nav problēmu pierādīt katra grauda izcelsmi un izsekojamību no iesēšanas brīža līdz pat gatavam produktam, ko iedodam pagaršot Rekavas dzirnavās.

Kas ir pierobežā dzīvojošo cilvēku spēka avots un cik droši te var justies?

– Sevi mierinām, – ja kaut kas sākas, droni vai raķetes mēģinās tikt līdz Rīgai, mēs viņiem te neesam vajadzīgi. Mūsu reāls drauds ir tanki un iebrucēju masa. Protams, pēc kara uzsākšanās Ukrainā bijām bažīgi un šķita, ka tas viss ir tepat, tepat blakus. Bet nu jau mazliet aprasts ar šo situāciju.  Taču, ja runājam par spēka avotu cilvēkiem pierobežā, tas ir strāšnijs (aut. – spēcīgs, no latgaliešu val.) patriotisms. To spriežu pēc sevis. Man patīk sava vieta, kur ir tēva pagalms, te viss ir savs. Pēc vidusskolas mazliet pamēģināju pabūt Anglijā un sapratu, ka tas nav domāts man. Mēs mīlam savu vietu, savu zemi, savu Latviju. Bet nav jau slikti tikai pie mums – pabrauciet pa jebkuru pierobežu. Visur ir aptuveni līdzīgi, tikai nezin kādēļ lielāku uzsvaru vienmēr liek uz Latgali.

“Kotiņi” ir spilgts piemērs teicienam: ja nesēdēsi, rokas klēpī salicis, tad tev būs…

– Viena no galvenajām pamatvērtībām ir Alda cilvēciskums. Aldim piemīt viena svarīga īpašība – viņam rūp vide apkārt, cilvēki. Un ne jau vārdos. Pagastā viņš ļoti daudziem palīdz vienkārši tāpat, jo rūp. Aldim ir ļoti tāls redzējums gan uzņēmējdarbībā, gan kopējā attīstībā. Viņam rūp tas, cik tālu tieku es ar savu uzņēmumu “Rols Ols”, Aldis mēģina palīdzēt, cik vien var. Viņš negrib braukt gar Rekavas ciemu un skatīties, kā mājas sabrūk un viss ir slikti. Aldis grib dzīvot ļoti sakoptā vidē ar tālejošiem plāniem. Es kā cilvēks šo īpašību esmu viņā saredzējis un mēģinu attīstīt arī sevī. Ticu, ka arī darbinieki redz, kāds ir Aldis, un ka viņam patiešām tas rūp. Šādi no vienas saknītes tā mūsu ābele aug arvien lielāka. Bet uzsvars ir uz vārdu ‘cilvēcība’, kas mūsdienās ir retums. Kad uz “Kotiņiem” pirmo reizi atbrauca uzņēmuma tēla veidotājs Edgars Aivars, Aldis kopā ar puišiem vecajā gaterī darba apģērbā šķiroja metālu. Edgars iedomājās, ka atbrauks un sastaps saimnieku, kurš staigā, ar degunu mākoņus stumdīdams. Bet, ieraugot to skatu gaterī, viņš bija tik pārsteigts! Cilvēcība piemīt gan Aldim, gan arī dzīvesbiedrei Vijai. Abi nākuši no vienkāršām ģimenēm un paši ar savu darbu rāda piemēru, ka tas, ko daudzi sauc par biznesa zvaigžņu slimību, viņiem patiešām nepiemīt.

Projektu līdzfinansē Latvijas Mediju atbalsts fonds par valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Latgales Vietējā Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise Plus», Grani.lv